Norādījumu nektārs astotais pants

null

Astotais pants

tan-nāma-rūpa-čaritādi-sukīrtanānu-
    smritjoh kramēna rasanā-manasī nijodžja
tišthan vradžē tad-anurāgi-džanānugāmī
    kālam najēd akhilam itj upadēša-sāram

tat — Kunga Krišnas; nāma — svētais vārds; rūpa — veidols;
čarita-ādi — raksturs, spēles utt.; su-kīrtana — apspriežot vai jauki
daudzinot; anusmritjoh — atceroties; kramēna — pamazām;
rasanā — mēle; manasī — un prāts; nijodžja — nodarbinot; tišthan — dzīvojot;
vradžē — Vradžā; tat — Kungam Krišnam; anurāgi — ar pieķeršanos;
džana — cilvēki; anugāmī — sekojot; kālam — laiku;
najēt — jāizmanto; akhilam — pilnīgi; iti — tā; upadēša — padomu jeb norādījumu;
sāram — būtība.

TULKOJUMS

Visu padomu būtība ir tāda, ka cilvēkam visu laiku — divdesmit
četras stundas diennaktī — labi jādaudzina un jāatceras Kunga
dievišķais vārds, pārpasaulīgais veidols, īpašības un mūžīgās spēles,
tādā veidā pakāpeniski iesaistot šajā darbībā mēli un prātu. Ir
jādzīvo Vradžā [Goloka Vrindāvana-dhāmā] un bhaktu vadībā jākalpo
Krišnam. Jāseko Dieva Kunga mīļotajiem bhaktām, kuri ļoti
pieķērušies garīgajai kalpošanai Viņam.

SKAIDROJUMS

Prāts var būt gan cilvēka draugs, gan ienaidnieks, tāpēc tas jāmāca būt par draugu. Krišnas apziņas kustība īpaši domāta, lai mācītu prātu vienmēr darboties Krišnas labā. Prātā ir simtiem un tūkstošiem iespaidu, kas nāk ne tikai no šīs dzīves, bet arī no daudzām jo daudzām agrākajām dzīvēm. Šie iespaidi reizēm saskaras un rada pretrunīgus tēlus. Tādā veidā prāta darbība saistītajai dvēselei var būt bīstama. Psiholoģijas studenti zina prāta dažādās psiholoģiskās izmaiņas. Bhagavad-gītā (8.6.) teikts:
jam jam vāpi smaran bhāvam
tjadžatj antē kalēvaram
tam tam ēvaiti kauntēja
sadā tad-bhāva-bhāvitah

«Kādu esamības stāvokli cilvēks atceras aiziešanas brīdī, tādu stāvokli viņš noteikti arī sasniedz.»
Nāves brīdī dzīvās būtnes prāts un saprāts rada noteikta veida ķermeņa smalko formu nākamajai dzīvei. Ja prāts pēkšņi iedomājas kaut ko ne visai labvēlīgu, būtne nākamajā dzīvē saņem atbilstošu dzimšanu. No otras puses, ja cilvēks nāves brīdī spēj domāt par Krišnu, viņš var pārcelties uz garīgo valstību Goloka Vrindāvanu. Veids, kā notiek pārceļošana, ir ļoti smalks, tāpēc Šrīla Rūpa Gosvāmī iesaka bhaktām apmācīt prātu, lai tas spētu atcerēties vienīgi Krišnu. Līdzīgi mēle jāradina runāt tikai par Krišnu un baudīt tikai krišna-prasādu. Vēl Šrīla Rūpa Gosvāmī iesaka: «tišthan vradžē» — jādzīvo Vrindāvanā vai jebkurā Vradžabhūmi daļā. Vradžabūmi jeb Vrindāvanas zemes laukums ir apmēram astoņdesmit četras krošas. Viena kroša ir divas kvadrātjūdzes. Kad cilvēks apmetas uz dzīvi Vrindāvanā, viņam tur jārod patvērums pie augsta līmeņa bhaktas. Tādā veidā vienmēr jādomā par Krišnu un Viņa spēlēm. Šrīla Rūpa Gosvāmī to sīkāk paskaidro «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.294.):
krišnam smaran džanam čāsja
prēštham nidža-samīhitam
tat-tat-kathā-rataš čāsau
kurjād vāsam vradžē sadā

«Bhaktam vienmēr jādzīvo pārpasaulīgajā Vradžas valstībā un vienmēr jānodarbojas ar «krišnam smaran džanam čāsja prēštham», t.i., jāatceras Šrī Krišna un Viņa mīļotie pavadoņi. Sekojot šo pavadoņu piemēram un pieņemot viņus par mūžīgajiem vadītājiem, bhakta var iegūt spēcīgu vēlmi kalpot Dieva Augstākajai Personībai.»
Vēl Šrīla Rūpa Gosvāmī «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.295.) norāda:
sēvā sādhaka-rūpēna
siddha-rūpēna čātra hi
tad-bhāva-lipsunā kārjā
vradža-lokānusāratah

«Pārpasaulīgajā Vradžas valstībā [Vradža-dhāmā] jākalpo Visaugstajam Kungam Šrī Krišnam ar jūtām, kas līdzīgas Viņa pavadoņu jūtām, kā arī jāpieņem kāds noteikts Krišnas pavadonis par savu vadītāju un jāiet viņa pēdās. Šis paņēmiens attiecas gan uz sādhanas pakāpi [kad ar garīgo praksi nodarbojas sasaistīta būtne], gan uz sādhjas [Dieva apzināšanās] pakāpi, kad cilvēks ir sidha-puruša jeb garīgo pilnību sasniegusi dvēsele.»
Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs minēto pantu komentējis šādiem vārdiem: «Tam, kurš vēl nav izkopis tieksmi uz Krišnas apziņu, jāatmet visi materiālie motīvi un jāapmāca prāts, sekojot vadošajiem attīstības principiem, t.i., jādaudzina un jāatceras Krišna, Viņa vārds, Viņa veidols, īpašības, spēles utt. Kad cilvēks pret to visu ir izkopis patiku, viņam jācenšas dzīvot Vrindāvanā un prasmīgu bhaktu vadībā un aizsardzībā vienmēr jāatceras Krišnas vārds, slava, spēles un īpašības. Tā ir būtība un kopsavilkums visiem norādījumiem, kas attiecas uz garīgās kalpošanas attīstību.
Iesācējam pastāvīgi jāklausās krišna-katha. To sauc par šravana-dašu jeb klausīšanās pakāpi. Pastāvīgi klausoties Krišnas pārpasaulīgo svēto vārdu, kā arī klausoties par Viņa pārpasaulīgo veidolu, īpašībām un spēlēm, bhakta var sasniegt pieņemšanas pakāpi, ko sauc par varana-dašu. Sasniedzot šo pakāpi, cilvēks jau vēlas klausīties krišna-kathu. Kad bhakta spēj daudzināt ekstāzē, viņš sasniedz smaranāvasthas pakāpi jeb atcerēšanās pakāpi. Atminēšanās, gremdēšanās domās, meditācija, pastāvīga atcerēšanās un transs ir piecas krišna-smaranas attīstības pakāpes. Sākumā bhakta pa laikam var aizmirst Krišnu, bet vēlāk atcerēšanās ir pastāvīga. Kad tā ir nepārtraukta, cilvēks iegūst koncentrāciju, un to sauc par meditāciju. Kad meditācija izvēršas un kļūst pastāvīga, to sauc par anusmriti. Ar nepārtrauktu un nepārejošu anusmriti cilvēks nonāk samādhi jeb garīgā transa pakāpē. Pēc tam, kad smarana-daša jeb samādhi ir pilnībā attīstījies, dvēsele saprot savu sākotnējo dabisko stāvokli. Tad tā pilnīgi un skaidri apzinās savas mūžīgās attiecības ar Krišnu. To sauc par sampati-dašu jeb dzīves pilnību.
«Čaitanja-čaritāmritā» iesācējiem ieteikts atmest visu veidu motivētās vēlmes un saskaņā ar vadošajiem principiem un rakstu norādījumiem garīgi kalpot Dievam Kungam. Tādā veidā iesācējs var pakāpeniski izkopt pieķeršanos Krišnas vārdam, slavai, veidolam, īpašībām utt. Kad šī pieķeršanās ir attīstījusies, bhakta var spontāni kalpot Krišnas lotospēdām, pat nesekojot vadošajiem principiem. Šo pakāpi sauc par rāga-bhakti jeb garīgo kalpošanu spontānā mīlestībā. Atrodoties šajā pakāpē, bhakta Vrindāvanā var sekot kādam no mūžīgajiem Krišnas pavadoņiem. To sauc par rāgānuga-bhakti. Rāgānuga-bhakti jeb spontāna garīgā kalpošana var notikt šānta-rasā, kad bhakta tiecas kalpot Krišnam kā Krišnas govis, nūja, flauta Krišnas rokās vai kā ziedi ap Krišnas kaklu. Dāsja-rasā bhakta seko tādiem Krišnas kalpiem kā Čitraka, Patraka un Raktaka. Draudzīgajā sakhja-rasā cilvēks var kļūt par tādu Krišnas draugu kā Baladēva, Šrīdāma vai Sudāma. Vātsalja-rasā, ko raksturo vecāku mīlestība, bhakta var būt kā Nanda Mahārādža un Jašoda, un mādhurja-rasā, kas raksturīga ar laulības mīlestību, bhakta var būt kā Šrīmatī Rādhārānī vai Viņas draudzenes, piemēram, Lalita un Viņas kalpones (mandžarī), kā Rūpa un Rati. Tāda ir visu garīgās kalpošanas norādījumu būtība.»

Tālāk: Devitais pants