Norādījumu nektārs otrais pants

null

Otrais pants

atjāhārah prajāsaš ča
    pradžalpo nijamāgrahah
džana-sangaš ča lauljam ča
    šadbhir bhaktir vinašjati

ati-āhārah — pārēšanās vai pārāk liela līdzekļu vākšana;
prajāsah — pārliekas pūles; ča — un; pradžalpah — pļāpāšana;
nijama — likumiem un ierobežojumiem; āgrahah — pārlieka pieķeršanās (vai
agrahah — pārlieka nevērība); džana-sangah — biedrošanās ar
pasaulīgiem cilvēkiem; ča — un; lauljam — kvēlas ilgas vai alkatība;
ča — un; šadbhih — ar šiem sešiem; bhaktih — garīgā kalpošana;
vinašjati — sagrauta.

TULKOJUMS

Garīgo kalpošanu sabojā sešu veidu darbības: (1) pārliecīga ēšana vai lieku līdzekļu gādāšana; (2) pārliecīgas pūles, lai iegūtu grūti sasniedzamas pasaulīgas lietas; (3) pļāpāšana par laicīgiem jautājumiem; (4) sekošana rakstu likumiem un ierobežojumiem tikai pašas sekošanas dēļ, nedomājot par garīgo attīstību, vai rakstu likumu un ierobežojumu noliegšana un neatkarīga vai patvaļīga darbība; (5) biedrošanās ar pasaulīgiem cilvēkiem, kuri nevēlas apzināties Krišnu; (6) alkas pēc laicīgiem sasniegumiem.

SKAIDROJUMS

Cilvēka mūžs paredzēts vienkāršai dzīvei un augstām domām. Visas saistītās dvēseles ir pakļautas Dieva Kunga trešajai enerģijai, tāpēc materiālā pasaule ir tā izveidota, ka ikviens ir spiests strādāt. Dieva Augstākajai Personībai ir trīs pamatenerģijas jeb spējas. Pirmā ir antaranga-šakti jeb iekšējā spējā. Otro sauc par tatastha-šakti jeb robežspēju, bet trešo — par bahiranga-šakti jeb ārējo spēju. Dzīvās būtnes ir robežspēja, un tās atrodas starp iekšējo un ārējo spēju. Džīvātmām jeb atomiskajām dzīvajām būtnēm, kuras kā mūžīgi kalpi ir pakļautas Dieva Augstākajai Personībai, jāatrodas vai nu iekšējās, vai ārējās enerģijas varā. Kad būtnes ir pakļautas iekšējai spējai, tās atklāj savu dabisko darbību, t.i., viņas ir pastāvīgi aizņemtas garīgajā kalpošanā Dievam Kungam. Tas ir teikts Bhagavad-gītā (9.13.):
mahātmānas tu mām pārtha
daivīm prakritim āšritāh
bhadžantj ananja-manaso
gjātvā bhūtādim avjajam

«Prithas dēls! Diženās un no maldiem brīvās dvēseles aizsargā dievišķā daba. Tās pilnībā garīgi kalpo Man, jo zina, ka Es esmu Dieva Augstākā Personība, sākotnējā un neiznīcināmā.»
Vārds «mahātmā» norāda uz cilvēkiem ar plašu prātu, nevis uz tiem, kuru prāts ir kropls. Lai gan ļaudis ar kroplu prātu pastāvīgi apmierina jutekļus, viņi reizēm izvērš savu darbību arī citu cilvēku labad un izmanto dažādus «ismus», kā nacionālismu, humanitārismu vai altruismu. Viņi var atteikties no savu jutekļu apmierināšanas par labu citu cilvēku jutekļu apmierināšanai, piemēram, ģimenes locekļu, kopienas un sabiedrības jutekļu apmierināšanai nacionālā vai internacionālā mērogā. Patiesībā tā visa ir paplašināta jutekļu apmierināšana, kas no personiskas pāraugusi kopienas vai sabiedrības mēroga jutekļu apmierināšanā. No materiālā viedokļa tas viss var būt ļoti labi, taču šādai darbībai nav garīgas vērtības. Tā balstās uz personisku vai paplašinātu jutekļu apmierināšanu. Cilvēku var saukt par mahātmu jeb personību ar plašu prātu tikai tad, ja viņš apmierina Visaugstā Kunga jutekļus.
Minētajā Bhagavad-gītas pantā vārdi «daivīm prakritim» norāda uz Dieva Augstākās Personības iekšējās spējas jeb prieka spējas varu. Šī prieka spēja izpaužas kā Šrīmatī Rādhārānī vai Viņas izvērsums Lakšmī, laimes dieviete. Kad atsevišķās džīvas (dvēseles) ir pakļautas iekšējai enerģijai, viņu vienīgā nodarbošanās ir Krišnas vai Višnu apmierināšana. Tas ir mahātmas stāvoklis. Tas, kurš nav mahātma, ir durātma jeb cilvēks ar kroplu prātu. Šie prāta kropļi durātmas tiek pakļauti Dieva Kunga ārējai spējai mahāmaijai.
Patiešām visas dzīvās būtnes, kas atrodas materiālajā pasaulē, ir pakļautas mahāmaijai, kuras uzdevums ir tās sodīt ar trejādām ciešanām: adhidaivika-klēšu (ciešanām, ko rada padievi — sausumu, zemestrīcēm, vētrām utt.), adhibhautika-klēšu (ciešanām, ko rada tādas dzīvās būtnes kā kukaiņi vai arī ienaidnieki), un adhjātmika-klēšu (ciešanām, ko būtnei sagādā pašas ķermenis un prāts, t.i., garīgiem un fiziskiem trūkumiem). Daiva-bhūtātma-hētavah: saistītās dvēseles, kas pakļautas šīm ārējās enerģijas uzliktajām triju veidu ciešanām, mokās dažādās grūtībās.
Galvenās grūtības, ar kurām sastopas saistītās dvēseles, ir atkārtota dzimšana, vecums, slimības un nāve. Materiālajā pasaulē ikvienam ir jāstrādā, lai uzturētu ķermeni un dvēseli, bet kā var darboties tādā veidā, lai darbība būtu labvēlīga Krišnas apziņai? Visiem ir vajadzīgi tādi īpašumi kā graudi, apģērbs, nauda un citas lietas, kas nepieciešamas ķermeņa uzturēšanai, taču cilvēks nedrīkst gādāt vairāk nekā patiešām nepieciešams pamatvajadzību apmierināšanai. Tam, kurš ievēro šo dabisko principu, nav grūti uzturēt ķermeni.
Dabā iekārtots tā, ka dzīvās būtnes, kas pēc evolūcijas līmeņa ir zemākas, neēd un negādā sev vairāk nekā tas nepieciešams. Tāpēc dzīvnieku valstībā kopumā nav ekonomisku problēmu vai trūkuma. Ja mēs kādā atklātā vietā noliksim maisu ar rīsiem, tad putni atlidos, apēdīs pa dažiem graudiņiem un aizlidos projām. Turpretī cilvēks aiznesīs visu maisu. Viņš ēdīs, cik vien spēs, bet pārējo pataupīs priekšdienām. Kā norāda raksti, gādāt vairāk nekā nepieciešams (atjāhāra) ir aizliegts. Tagad visa pasaule cieš tieši tādēļ, ka cilvēki šo norādījumu neievēro.
Pārlieka gādāšana un ēšana rada arī prajāsu jeb liekas pūles. Dievs iekārtojis tā, ka ikviens jebkurā pasaules malā var mierīgi dzīvot, ja viņam ir nedaudz zemes un slaucama govs. Cilvēkam nav nepieciešams braukāt no vienas vietas uz otru, lai nopelnītu iztiku, jo graudus var audzēt turpat uz vietas un pienu var slaukt no govīm. Tā var atrisināt visas ekonomiskās problēmas. Cilvēkam, par laimi, ir dots augstāks saprāts, lai viņš varētu izkopt Krišnas apziņu jeb Dieva izpratni, apjēgt savas attiecības ar Viņu un saprast dzīves augstāko mērķi, kas ir mīlestība uz Dievu. Diemžēl tā saucamie civilizētie cilvēki nemaz nedomā par Dieva apzināšanos un izmanto savu saprātu, lai gādātu to, kas patiesībā nav nepieciešams, un ēstu tikai tāpēc, lai apmierinātu mēli. Dievs iekārtojis tā, ka cilvēki visā pasaulē var ražot pietiekami daudz piena un graudu, taču tā saucamie saprātīgie cilvēki ar savu augstāko saprātu nevis cenšas izkopt Dieva apziņu, bet rīkojas pilnīgi aplami un rada daudz ko lieku un nevēlamu. Tiek radītas rūpnīcas, lopkautuves, atklātie nami un dzērienu veikali. Ja ļaudis dzird, ka nav labi apgādāties ar pārāk daudzām lietām, pārlieku daudz ēst un bez jēgas strādāt, lai iegūtu mākslīgas ērtības, viņi domā, ka tiek aicināti atgriezties pie primitīva dzīves veida. Cilvēkiem parasti nepatīk pieņemt vienkāršu dzīvi un augstas domas. Tā ir viņu nelaime.
Cilvēka mūžs domāts Dieva apziņai, un tādēļ cilvēkam ir dots augstāks saprāts. Tiem, kas uzskata, ka šis augstākais saprāts domāts augstāka stāvokļa sasniegšanai, jāseko Vēdu rakstu norādījumiem. Pieņemot šādus augstāku autoritāšu norādījumus, cilvēks var patiešām iegūt pilnīgas zināšanas un piešķirt dzīvei īsto jēgu.
Šrīmad Bhāgavatamā (1.2.9.) Šrī Sūta Gosvāmī apraksta īsteno cilvēka dharmu:
dharmasja hj āpavargjasja
nārtho ‘rthājopakalpatē
nārthasja dharmaikāntasja
kāmo lābhāja hi smritah

«Visi pienākumi [dharma] noteikti domāti, lai galu galā sasniegtu atbrīvi. Tos nedrīkst veikt materiālu ieguvumu dēļ. Vēl jo vairāk, kā norāda gudrie, tas, kurš nodarbojas ar augstāko kalpošanu [dharmu], nekad nedrīkst izmantot materiālos ieguvumus, lai apmierinātu jutekļus.»
Civilizācija sākas ar darbošanos un pienākumu veikšanu saskaņā ar rakstu norādījumiem. Cilvēka augstākais saprāts jāmāca apjēgt pamata dharmu. Sabiedrībā ir dažādi reliģiski priekšstati, kurus sauc par hinduistu, kristiešu, ebreju, muhamedāņu, budistu u.c. priekšstatiem, jo cilvēku sabiedrība bez reliģijas ne ar ko nav labāka par dzīvnieku sabiedrību.
Kā iepriekš tika teikts (dharmasja hj āpavargjasja nārtho ‘rthājopakalpatē), reliģija ir domāta, lai sasniegtu atbrīvi, nevis lai dabūtu maizi. Sabiedrība reizēm rada kādu tā saucamo reliģiju, kuras mērķis ir materiālā attīstība, bet tāda reliģija ir visai tālu no īstās dharmas. Reliģija nozīmē Dieva likumu izpratni, jo, pareizi pildot šos likumus, cilvēks galu galā atbrīvojas no materiālajām saitēm. Tas ir īstais reliģijas mērķis. Diemžēl cilvēki nodarbojas ar reliģiju materiālās labklājības dēļ, jo viņiem piemīt atjāhāra jeb pārliecīga tieksme pēc šādas labklājības. Taču īstena reliģija māca ļaudīm būt apmierinātiem ar to, kas dzīvē nepieciešams, un tajā pat laikā izkopt Krišnas apziņu. Lai gan mums ir vajadzīga ekonomiskā attīstība, īsta reliģija atļauj to tikai tādā mērā, cik nepieciešams dzīvei materiālajā pasaulē. Džīvasja tattva-džigjāsā: dzīves īstenais mērķis ir uzdot jautājumus par Absolūto Patiesību. Ja mūsu pūles (prajāsa) nav vērstas uz Absolūtās Patiesības izziņu, tad mēs aizvien vairāk cenšamies apmierināt savas mākslīgās vajadzības. Tam, kurš tiecas iet garīgo ceļu, jāizvairās no pasaulīgiem centieniem.
Vēl viens kavēklis ir pradžalpa jeb lieka pļāpāšana. Satiekoties ar draugiem, mēs tūlīt sākam nevajadzīgas runas, kuras ir gluži kā krupju kurkstēšana. Ja mums nākas runāt, tad jārunā par Krišnas apziņas kustību. Tie, kas ir ārpus Krišnas apziņas kustības, lasa avīžu, žurnālu un romānu kalnus, risina krustvārdu mīklas un dara daudz citu muļķību. Tādā veidā viņi vienkārši iznieko savu vērtīgo laiku un spēkus. Rietumu valstīs veci ļaudis, pensionāri, spēlē kārtis, makšķerē, skatās televizoru un spriež par bezjēdzīgiem sabiedriski politiskiem jautājumiem. Šīs un citas vieglprātīgās darbības uzskatāmas par pradžalpu. Saprātīgi cilvēki, kuriem rūp Krišnas apziņa, tādās nekad nepiedalās.
Džana-sanga nozīmē biedrošanos ar cilvēkiem, kas nevēlas apzināties Krišnu. No šādas sabiedrības stingri jāizvairās. Tāpēc Šrīla Narotama dāsa Thākurs ir ieteicis dzīvot tikai Krišnas apziņas bhaktu sabiedrībā («bhakta-sanē vāsa»). Vienmēr jāatrodas Kunga bhaktu sabiedrībā un jākalpo Kungam. Ja cilvēkam ir kāda nodarbošanās un viņš tiekas ar citiem, kam ir tāda pati nodarbošanās, tad tas ļoti palīdz tādā veidā darboties. Tāpēc materiālistiski cilvēki organizē dažādas asociācijas un klubus, lai uzlabotu savu darbību. Piemēram, darījumu pasaulē ir tādas iestādes kā birža un tirdzniecības palāta. Līdzīgi mēs esam nodibinājuši Starptautisko Krišnas apziņas biedrību (ISKCON), lai dotu ļaudīm iespēju tikties ar tiem, kas nav aizmirsuši Krišnu. ISKCON kustība piedāvā iespēju atrasties garīgā sabiedrībā, un šī iespēja kļūst lielāka ar katru dienu. Daudzi cilvēki no dažādām pasaules malām kļūst par ISKCON locekļiem, lai atmodinātu savu snaudošo Krišnas apziņu.
«Anuvriti» komentārā Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs raksta, ka prātotāju un sauso filozofu lielās pūles, lai iegūtu zināšanas, arī ir atjāhāra (pārlieka sevis apgādāšana). Kā norādīts Šrīmad Bhāgavatamā, prātnieku filozofu pūles, lai uzrakstītu daudzus sējumus sausas filozofijas, kurā nav Krišnas apziņas, ir pilnīgi veltīgas. Arī karmī darbs, lai sarakstītu biezas grāmatas par saimniecisko attīstību, ir atjāhāra. Līdzīgi tie, kas nevēlas apzināties Krišnu un domā tikai par to, kā iegūt vairāk un vairāk materiālu lietu — vai nu tās būtu zinātniskas zināšanas vai nauda —, arī ir pakļauti atjāhārai.
Karmī strādā, lai sakrātu vairāk un vairāk naudas nākamajām paaudzēm, tikai tāpēc, ka nezina, kas ar viņiem notiks nākotnē. Domājot vienīgi par naudas gādāšanu dēliem un mazdēliem, šie nejēgas nesaprot, kāds stāvoklis viņus sagaida nākamajā dzīvē. Šai sakarībā var minēt daudzus piemērus. Reiz kāds liels karmī saviem dēliem un mazdēliem sakrāja milzīgu bagātību, bet vēlāk, saskaņā ar savu karmu, piedzima kurpnieka mājā, kas atradās netālu no ēkas, ko viņš iepriekšējā dzīvē bija uzbūvējis saviem bērniem. Kad tagadējais kurpnieks gāja uz savu agrāko namu, agrākie dēli un mazdēli sita viņu ar zābakiem. Kamēr karmī un gjānī nevēlas apzināties Krišnu, viņi iznieko savu mūžu bezjēdzīgā darbībā.
Pieņemt kādus no rakstu likumiem un noteikumiem, lai iegūtu tūlītēju labumu, kā to iesaka utilitāristi, ir nijama-āgraha, bet neievērot šāstru likumus un ierobežojumus, kas domāti garīgai attīstībai, nozīmē nodarboties ar nijama-agrahu. Vārds «āgraha» nozīmē «vēlme pieņemt», bet «agraha» nozīmē «nespēja pieņemt». Pieliekot jebkuram no šiem diviem vārdiem priekšā vārdu «nijama» («likumi un ierobežojumi»), rodas vārds «nijamāgraha.» Tādējādi vārdam «nijamāgraha» ir divas nozīmes, kas atbilst noteiktajiem vārdu salikumiem. Tiem, kuri vēlas apzināties Krišnu, nav jātiecas pieņemt likumus un ierobežojumus, lai ekonomiski attīstītos, tomēr uzticīgi tiem jāseko, lai pilnveidotos Krišnas apziņā. Ir stingri jāievēro vadošie principi, t.i., jāizvairās no neatļautiem dzimumsakariem, gaļas ēšanas, azarta spēlēm un apreibināšanās.
Vēl jāizvairās no mājāvādī sabiedrības, jo viņi tikai zaimo vaišnavus (bhaktas). Bhukti-kāmī, kas vēlas materiālu laimi, mukti-kāmī, kas vēlas atbrīvi, saplūstot ar bezveidīgā Absolūta (Brahmana) esamību, un sidhi-kāmī, kas vēlas mistiskās jogas prakses pilnību, ir atjāhārī. Viņu sabiedrība ir nevēlama.
Vēlmes paplašināt prātu ar pilnveidošanos mistiskajā jogā, saplūst ar Brahmana esamību vai pēc savām iegribām sasniegt materiālas bagātības pieder alkatības (lauljas) kategorijai. Jebkādi centieni pēc šiem materiālajiem labumiem vai pēc tā saucamās garīgās attīstības ir šķēršļi Krišnas apziņas ceļā.
Cīņa starp kapitālistiem un komunistiem mūsdienās notiek tāpēc, ka viņi nevēlas sekot Šrīlas Rūpas Gosvāmī padomam attiecībā uz atjāhāru. Mūsdienu kapitālisti uzkrāj vairāk bagātību nekā nepieciešams, bet komunisti, apskaužot viņu labklājību, vēlas visas šīs bagātības un īpašumus nacionalizēt. Diemžēl komunisti nezina, kā atrisināt bagātības un sadales jautājumus. Tāpēc, kad kapitālistu manta nonāk komunistu rokās, nav nekāda atrisinājuma. Pretstatā šīm abām filozofijām, Krišnas apziņas ideoloģija māca, ka visas bagātības pieder Krišnam. Ja tās netiek izmantotas Krišnas vadībā, tad cilvēces ekonomiskajām problēmām nevar būt nekāda risinājuma. Nekas nevar tikt atrisināts, dodot bagātību komunistiem vai kapitālistiem. Ja uz ielas mētājas simts dolāru naudaszīme, kāds to var pacelt un iebāzt kabatā. Taču šāds cilvēks nav godīgs. Kāds cits var ieraudzīt naudu un nodomāt, ka labāk lai tā paliek turpat, jo nedrīkst aizskart cita īpašumu. Lai gan šis otrais cilvēks naudu nezog un nepaņem sev, viņš nezina, kas ar to jādara. Trešais cilvēks, ieraugot simts dolāru naudaszīmi, to paceļ, atrod īpašnieku un atdod naudu viņam. Šis cilvēks nezog, lai iztērētu naudu savā labā, un viņš arī nepamet to uz ielas. Paceļot naudu un atdodot to īpašniekam, viņš rīkojas gan godīgi, gan gudri.
Ja kapitālistu manta tiek atdota komunistiem, tad tas neatrisina mūsdienu politikas problēmas, jo var redzēt, ka komunisti, saņēmuši naudu, to izmanto savu jutekļu apmierināšanai. Visas pasaules bagātības patiesībā pieder Krišnam, un ikvienai dzīvajai būtnei — gan cilvēkam, gan dzīvniekam — jau no dzimšanas ir tiesības izmantot Dieva īpašumu sevis uzturēšanai. Tas, kurš ņem vairāk nekā vajadzīgs iztikai, — vai tas būtu kapitālists vai komunists — ir zaglis, kuru par to soda dabas likumi.
Pasaules bagātības ir jāizmanto visu dzīvo būtņu labad, jo tā iecerējusi Māte Daba. Ikvienam ir tiesības dzīvot, izmantojot Kunga bagātību. Kad ļaudis iemācīsies izmantot Dieva Kunga īpašumus zinātniski, viņi vairs neaizskars citu tiesības. Tad izveidosies ideāla sabiedrība. Šādas garīgas sabiedrības pamatprincips dots Šrī Īšopanišadas pirmajā mantrā:
īšāvāsjam idam sarvam
jat kinča džagatjām džagat
tēna tjaktēna bhundžīthā
mā gridah kasja svid dhanam
«Pār visu dzīvo un nedzīvo Visumā valda Dievs Kungs, un viss pieder Viņam, tādēļ ikvienam jāpieņem tikai nepieciešamais, kas dots kā viņa daļa, un nav jāpieņem nekas cits, labi zinot, kam tas pieder.»
Krišnas apziņas bhaktas labi zina, ka šo materiālo pasauli pilnīgā veidā iekārtojis Dievs Kungs, lai piepildītu visu būtņu dzīves vajadzības un lai tām nebūtu jāaizskar citu būtņu dzīvība vai tiesības. Šajā pilnīgajā kārtībā ikvienam saskaņā ar viņa patiesajām vajadzībām ir dota noteikta bagātības daļa, un tāpēc katrs var dzīvot mierā saskaņā ar principu «vienkārši dzīvot un augsti domāt». Diemžēl materiālisti, kuriem nav ne ticības Dieva plāniem, ne arī tieksmes pēc augstākas garīgās attīstības, aplami izmanto Dieva doto saprātu tikai tādēļ, lai vairotu savus materiālos īpašumus. Viņi izdomā dažādas iekārtas, kā kapitālismu un materiālistisko komunismu, lai sasniegtu labāku materiālo stāvokli. Viņiem nerūp Dieva likumi vai kāds augstāks mērķis. Šie cilvēki pastāvīgi alkst piepildīt savas bezgalīgi daudzās jutekļu apmierināšanas vēlmes, un viņi izceļas ar spēju ekspluatēt savus tuvākos.
Ja sabiedrība atmestu Šrīlas Rūpas Gosvāmī nosauktos pamattrūkumus (atjāhāru u.c.), tad pazustu arī viss naids starp cilvēkiem un dzīvniekiem, kapitālistiem un komunistiem utt. Turklāt tiktu atrisinātas visas ekonomiskās vai politiskās neatbilstības un nestabilitātes problēmas. Tādu tīru apziņu var atmodināt ar pareizu garīgo izglītību un praksi, ko zinātniskā veidā piedāvā Krišnas apziņas kustība.
Šī Krišnas apziņas kustība piedāvā garīgu kopību, kas pasaulei var atnest mieru. Katram saprātīgam cilvēkam ar visu sirdi jārod patvērums Krišnas apziņas kustībā, tādējādi šķīstot savu apziņu un atbrīvojoties no sešiem minētajiem kavēkļiem, kas traucē iet garīgās kalpošanas ceļu.

Tālāk: Trešais pants