Norādījumu nektārs sestais pants

null

Sestais pants

drištaih svabhāva-džanitair vapušaš ča došair
    na prākritatvam iha bhakta-džanasja pašjēt
gangāmbhasām na khalu budbuda-phēna-pankair
    brahma-dravatvam apagaččhati nīra-dharmaih

drištaih — parastā skatījumā; svabhāva-džanitaih — radies no paša
dabas; vapušah — ķermeņa; ča — un; došaih — ar trūkumiem; na — ne;
prākritatvam — materiālās esamības stāvoklis; iha — šajā pasaulē;
bhakta-džanasja — tīra bhaktas; pašjēt — jāredz;
gangā-ambhasām — Gangas ūdeņu; na — ne; khalu — noteikti;
budbuda-phēna-pankaih — burbuļu, putu un duļķu; brahma-dravatvam — pārpasaulīgā
daba; apagaččhati — sabojāta; nīra-dharmaih — ūdens īpašības.

TULKOJUMS

Tīrs bhakta, kas atrodas savā sākotnējā Krišnas apziņā, nepielīdzina sevi ķermenim. Uz viņu nedrīkst raudzīties no materiālistiskā redzes viedokļa. Ja bhaktas ķermenis ir dzimis zemas kārtas ģimenē, ja viņam ir neglīta ādas krāsa vai tas ir kropls, slims vai vārgs, tad nevajag šīm lietām pievērst uzmanību. No ikdienišķā redzes
viedokļa šādas nepilnības tīra bhaktas ķermenī var likties ļoti uzkrītošas, taču tām par spīti tīra bhaktas ķermenis nevar būt piesārņots. Tas ir kā Gangas ūdens, kurā lietainajā gadalaikā reizēm
ir burbuļi, putas un duļķes. Bet Gangas ūdens nekļūst netīrs. Tie, kas pilnveidojušies garīgajā izpratnē, mazgājas Gangā, nedomājot par to, kāds ir ūdens.

SKAIDROJUMS

Šudha-bhakti jeb dvēselei raksturīgā darbība, citiem vārdiem sakot, pārpasaulīgā, mīlestības pilnā kalpošana Dievam Kungam, notiek atbrīves stāvoklī. Bhagavad-gītā (14.26.) teikts:
mām ča jo ‘vjabhičārēna
bhakti-jogēna sēvatē
sa gunān samatītjaitān
brahma-bhūjāja kalpatē

«Tas, kurš pilnībā kalpo Man un nepārstāj kalpot nekādos apstākļos, tūlīt paceļas pāri materiālās dabas īpašībām un nonāk Brahmana līmenī.»
Vārdi «avjabhičārinī bhakti» nozīmē «tīra bhakti». Cilvēkam, kas garīgi kalpo, jādarbojas bez materiāliem motīviem. Krišnas apziņas kustībā cilvēkam jāizmaina sava apziņa. Ja apziņa ir vērsta uz materiālajām baudām, tad tā ir materiāla, bet, ja apziņa ir vērsta uz kalpošanu Krišnam, tad tā ir Krišnas apziņa. Dvēsele, kas uzticējusi sevi Krišnam, kalpo Viņam bez materiālistiskiem apsvērumiem (anjābhilāšitā-šūnjam). Gjāna-karmādj-anāvritam: par tīru bhakti-jogu sauc nepiesārņotu garīgo kalpošanu, kas stāv pāri ķermeņa un prāta darbībai, piemēram, gjānai (prātošanai) un karmai (auglīgam darbam). Bhakti-joga ir īstenā dvēseles darbība, un tas, kurš patiešām uzsāk tīru, nepiesārņotu garīgo kalpošanu, jau ir atbrīvots (sa gunān samatītjaitān). Krišnas bhakta nav pakļauts materiālajiem apstākļiem, pat ja viņa ķermenis liekas materiāli saistīts. Tāpēc uz tīru bhaktu nedrīkst raudzīties no materiālistiskā viedokļa. Kas nav kļuvis par īstu bhaktu, tas nespēj pilnībā novērtēt otru bhaktu. Kā tika paskaidrots iepriekšējā pantā, ir trīs veidu bhaktas — kaništha-adhikārī, madhjama-adhikārī un utama-adhikārī. Kaništha-adhikārī nespēj atšķirt bhaktu no nebhaktas. Viņš domā tikai par Dievības godināšanu templī. Turpretī madhjama-adhikārī redz atšķirību starp bhaktu un nebhaktu, kā arī atšķirību starp bhaktu un Kungu. Tāpēc viņa izturēšanās pret Dieva Augstāko Personību, bhaktu un nebhaktu ir dažāda.
Tīra bhaktas ķermeniskos trūkumus nedrīkst kritizēt. Ja tādi pastāv, tad tiem nav jāpievērš uzmanība. Svarīgi ir ņemt vērā garīgā skolotāja galveno nodarbošanos, kas ir garīgā kalpošana, tīra kalpošana Visaugstajam Kungam. Kā teikts Bhagavad-gītā (9.30.):
api čēt sudurāčāro
bhadžatē mām ananja-bhāk
sādhur ēva sa mantavjah
samjag vjavasito hi sah

Pat ja reizēm liekas, ka bhakta izdarījis kaut ko ļoti sliktu, viņš jāuzskata par sādhu, t.i., svētu personību, jo savā būtībā viņš ar mīlestību kalpo Dievam Kungam. Citiem vārdiem sakot, viņu nedrīkst uzskatīt par parastu cilvēku.
Pat ja tīrs bhakta nav dzimis brāhmana vai gosvāmī ģimenē, bet kalpo Dievam Kungam, pret viņu nedrīkst izturēties nevērīgi. Patiesībā nemaz nevar būt gosvāmī ģimeņu, kas balstās uz materiāliem apsvērumiem, kastu vai mantošanas tiesībām. Gosvāmī tituls patiesībā pieder vienīgi tīriem bhaktām; tāpēc mēs runājam par sešiem Gosvāmī, kurus vadīja Rūpa Gosvāmī un Sanātana Gosvāmī. Rūpa Gosvāmī un Sanātana Gosvāmī gandrīz bija kļuvuši par muhamedāņiem un pat izmainījuši savus vārdus. Viņus sauca par Dabiru Khāsu un Sākaru Malliku, bet pats Šrī Čaitanja Mahāprabhu padarīja viņus par gosvāmī. Tāpēc gosvāmī tituls nav mantojams. Vārds «gosvāmī» norāda uz cilvēku, kurš valda pār jutekļiem, kurš ir jutekļu saimnieks. Bhakta nav pakļauts jutekļiem, viņš ir jutekļu vadītājs. Tāpēc bhaktu jāsauc par svāmī vai gosvāmī, pat ja viņš nav dzimis gosvāmī ģimenē.
Saskaņā ar šo kritēriju Šrī Nitjānandas Prabhu un Šrī Advaitas Prabhu pēcteči gosvāmī, protams, ir bhaktas, taču viņus nedrīkst kaut kādā ziņā pretstatīt bhaktām, kas nāk no citām ģimenēm. Mums vienādi jāizturas pret visiem bhaktām, vienalga, vai viņi cēlušies no agrāko āčārju ģimenes vai no parastas ģimenes. Nevajag domāt: «Tas ir amerikāņu gosvāmī,» — un citus pretstatīt viņam. Un nevajag arī domāt: «Tas ir nitjānanda-vamša-gosvāmī.» Daudzi cilvēki iebilst pret to, ka mēs Krišnas apziņas kustības amerikāņu vaišnaviem piešķiram gosvāmī titulus. Reizēm ļaudis amerikāņu bhaktām atklāti pasaka, ka viņu sanjāsa vai gosvāmī tituls nav autoritatīvi. Taču, saskaņā ar Šrīlas Rūpas Gosvāmī vārdiem šajā pantā, amerikāņu gosvāmī neatšķiras no āčārju ģimenes gosvāmī.
No otras puses, bhakta, kuram piešķirts gosvāmī tituls, bet kurš nav dzimis brāhmanu ģimenē vai Nitjānandas, vai Advaitas Prabhu gosvāmī ģimenē, nedrīkst mākslīgi lepoties un domāt, ka ir kļuvis par gosvāmī. Viņam vienmēr jāatceras, ka materiālā uzpūtība izraisa tūlītēju kritienu. Krišnas apziņas kustība balstās uz pārpasaulīgu zinātni, un skaudībai tajā nav vietas. Šī kustība domāta paramahamsām, kas pilnīgi brīvi no jebkādas skaudības (paramam nirmatsarānām). Cilvēks nedrīkst būt nenovīdīgs, vienalga, vai viņš dzimis gosvāmī ģimenē vai arī gosvāmī titulu saņēmis. Līdzko cilvēks kļūst skaudīgs, viņš krīt no paramahamsas līmeņa.
Ja mēs domājam par vaišnava ķermeniskajiem trūkumiem, tad jāsaprot, ka izdarām vaišnava lotospēdu apvainojumu. Apvainojums vaišnava lotospēdām ir ļoti nopietns. Patiešām Šrī Čaitanja Mahāprabhu to ir nosaucis par hātī-mātu jeb traka ziloņa apvainojumu. Traks zilonis var radīt postažu it īpaši, ja tas ielaužas skaisti sakoptā dārzā. Tāpēc mums ļoti jāuzmanās, lai neapvainotu vaišnavus. Visiem bhaktām jābūt gataviem pieņemt augstāka vaišnava norādījumus, un augstāka līmeņa vaišnavam jābūt gatavam visādā ziņā palīdzēt zemāka līmeņa vaišnavam. Līmenis tiek vērtēts pēc garīgās attīstības Krišnas apziņā. Uz tīra vaišnava darbību aizliegts raudzīties no materiālā viedokļa. Tīru bhaktu vērtēšana no materiālā viedokļa var nodarīt lielu ļaunumu it īpaši iesācējiem. Tāpēc jāizvairās raudzīties uz tīru bhaktu ārēji, bet jācenšas saskatīt viņa iekšējās īpašības un saprast, ka viņš ar pārpasaulīgu mīlestību kalpo Dievam Kungam. Tādā veidā bhakta var izvairīties no tīra bhaktas materiālistiskas vērtēšanas un pats pamazām šķīstīties.
Tie, kas uzskata, ka Krišnas apziņa ir ierobežota, domāta noteiktai ļaužu daļai, noteiktai bhaktu daļai vai kādai noteiktai zemei, parasti pievērš uzmanību bhaktas ārējām iezīmēm. Šādi iesācēji, nespēdami novērtēt augsta līmeņa bhaktas cildeno kalpošanu, cenšas pielīdzināt mahābhāgavatu sev. Tas sagādā grūtības Krišnas apziņas izplatīšanai visā pasaulē. Diemžēl mums apkārt ir garīgie brāļi, kas ir iesācēji un nespēj novērtēt, cik neparasta darbība ir Krišnas apziņas izplatīšana pa visu pasauli. Viņi tikai pielīdzina mūs sev un tad cenšas mūs visādā ziņā kritizēt. Ļoti žēl, ka viņi ir tik naivi un tik maz saprot. Ja cilvēkam ir īpašas spējas un viņš patiešām nodarbojas ar augsta līmeņa kalpošanu Dievam Kungam, tad pret viņu nedrīkst izturēties kā pret parastu cilvēku, jo ir teikts, ka tas, kuram Krišna nav devis īpašas spējas, nevar izplatīt Krišnas apziņu pa visu pasauli.
Kas šādi kritizē tīru bhaktu, tas izdara apvainojumu (vaišnava-aparādhu), kas ir ļoti liels šķērslis un kas ir bīstams tiem, kuri vēlas pilnveidoties Krišnas apziņā. Cilvēks, kas apvaino vaišnava lotospēdas, nespēj saņemt nekādu garīgu labumu. Tāpēc ikvienam ļoti jāuzmanās, lai nesāktu apskaust īpašiem spēkiem apveltītu vaišnavu jeb šudha-vaišnavu. Uzskats, ka šādu vaišnavu var nosodīt, arī ir apvainojošs. Centieni viņu pamācīt vai aizrādīt viņam ir apvainojoši. Iesācēju no augsta līmeņa vaišnava var atšķirt pēc darbības. Augsta līmeņa vaišnavs aizvien atrodas garīgā skolotāja stāvoklī, bet iesācējs vienmēr tiek uzskatīts par viņa mācekli. Mācekļi nedrīkst pamācīt savu garīgo skolotāju, un arī garīgajam skolotājam nav jāuzklausa tie, kas nav viņa mācekļi. Tāda ir būtība Šrīlas Rūpas Gosvāmī norādījumiem sestajā pantā.

Tālāk: Septītais pants