Norādījumu nektārs desmitais pants

null

Desmitais pants

karmibhjah parito harēh prijatajā vjaktim jajur gjāninas
    tēbhjo gjāna-vimukta-bhakti-paramāh prēmaika-ništhās tatah
tēbhjas tāh pašu-pāla-pankadža-drišas tābhjo ‘pi sā rādhikā
    prēšthā tadvad ijam tadīja-sarasī tām nāšrajēt kah kritī

karmibhjah — nekā visi auglīgā darba darītāji; paritah — visādā
ziņā; harēh — Dieva Augstākās Personības; prijatajā — jo svētīts;
vjaktim jajuh — teikts šāstrā; gjāninah — tie, kas pilnveidojušies
zināšanās; tēbhjah — augstāks par tiem; gjāna-vimukta — atbrīvots ar
zināšanām; bhakti-paramāh — kas garīgi kalpo;
prēma-ēka-ništhāh — kas sasnieguši tīru mīlestību uz Dievu; tatah — augstāki par tiem;
tēbhjah — labākas nekā tie; tāh — tās;
pašu-pāla-pankadža-drišahgopī, kuras vienmēr ir atkarīgas no ganu zēna Krišnas;
tābhjah — pāri tām visām; api — noteikti; — Viņa; rādhikā — Šrīmatī
Rādhika; prēšthā — ļoti dārga; tadvat — tāpat; ijam — šis;
tadīja-sarasī — Viņas ezers Šrī Rādhā-kunda; tām — Rādhā-kundas; na — ne;
āšrajēt — radīs patvērumu; kah — kas; kritī — visveiksmīgākais.

TULKOJUMS

Šāstrā teikts, ka no visiem auglīgā darba darītājiem tas, kurš pilnveidojies zināšanās par dzīves augstākajām vērtībām, ir saņēmis Visaugstā Kunga Hari svētību. No daudziem tādiem cilvēkiem, kas
pilnveidojušies zināšanās [gjānī], tas, kas ar zināšanām patiešām sasniedzis atbrīvi, var uzsākt garīgo kalpošanu. Viņš ir augstāks par citiem. Taču tas, kurš patiešām sasniedzis prēmu, tīru mīlestību uz
Krišnu, ir augstāks par viņu. Gopī ir vēl daudz augstākas par visiem augsta līmeņa bhaktām, jo tās vienmēr ir pilnīgi atkarīgas no Šrī Krišnas, pārpasaulīgā ganiņa. No visām gopī Krišnam visdārgākā ir
Šrīmatī Rādhārānī. Viņas kunda [ezers] Kungam Krišnam ir tikpat dārgs kā šī vismīļākā gopī. Tad kurš gan negribēs dzīvot pie Rādhā-kundas un garīgā ķermenī, kas piesātināts ar ekstātiskām bhakti
jūtām [aprākrita-bhāvu], ar mīlestību nekalpos dievišķajam pārim Šrī Šrī Rādhā-Govindam, kuri bauda savu aštakālīja-līlu, mūžīgās astoņu daļu spēles, kas risinās ik dienas. Patiešām tie, kas garīgi
kalpo Rādhā-kundas krastos, ir visveiksmīgākie Visumā.

SKAIDROJUMS

Tagad gandrīz visi nodarbojas ar kaut kādu auglīgu darbību. Tie, kas vēlas ar darbu nopelnīt kādus materiālus labumus, ir karmī jeb auglīga darba darītāji. Visas dzīvās būtnes, kas atrodas šajā materiālajā pasaulē, ir pakļautas maijas burvībai. Tas aprakstīts Višnu Purānā (6.7.61.):
višnu-šaktih parā proktā
kšētragjākhjā tathā parā
avidjā-karma-samgjānjā
tritījā šaktir išjatē

Gudrie iedala Dieva Augstākās Personības enerģijas trijās kategorijās — garīgajā enerģijā, robeženerģijā un materiālajā enerģijā. Materiālā enerģija tiek uzskatīta par trešās šķiras enerģiju («tritījā šaktih»). Dzīvās būtnes, kas pakļautas materiālajai enerģijai, reizēm darbojas kā suņi un cūkas, smagi strādājot, lai apmierinātu jutekļus. Taču vai nu šajā dzīvē, vai pēc dievbijīgas darbošanās daži karmī nākamajā dzīvē ļoti pieķeras dažādu Vēdās minēto ziedošanu veikšanai. Pateicoties saviem dievbijīgajiem nopelniem, viņi paceļas uz debesu planētām. Patiesībā tie, kas veic ziedošanas stingrā saskaņā ar Vēdu norādījumiem, nonāk uz Mēness vai planētām, kas augstākas par Mēnesi. Kā teikts Bhagavad-gītā (9.21.): kšīnē punjē martja-lokam višanti — izsmēluši savas tā saucamās dievbijīgās darbības augļus, viņi atkal atgriežas uz Zemi, ko sauc par martja-loku jeb nāves vietu. Šie cilvēki ar savu dievbijīgo darbību var nonākt uz debesu planētām un baudīt dzīvi tūkstošiem gadu, tomēr, kad dievbijīgo darbu sekas ir izsmeltas, viņiem jāatgriežas uz šo planētu.
Tādā stāvoklī atrodas visi karmī — gan tie, kas darbojas dievbijīgi, gan tie, kas darbojas bezdievīgi. Uz šīs planētas ir daudz darījumu cilvēku, politiķu un citu, kas domā tikai par materiālu laimi. Viņi cenšas nopelnīt naudu visiem līdzekļiem, vienalga, vai tie ir dievbijīgi vai ne. Tādus ļaudis sauc par karmī jeb rupji materiālistiskiem cilvēkiem. Daži no karmī ir vikarmī jeb ļaudis, kas darbojas, neņemot vērā Vēdu zināšanas. Tie, kas savā darbībā balstās uz Vēdu zināšanām, veic ziedošanas, lai iepriecinātu Kungu Višnu un saņemtu no Viņa svētības. Tādā veidā viņi nonāk uz augstākajām planētām. Šādi karmī ir augstāki par vikarmī, jo viņi seko Vēdu norādījumiem un neapšaubāmi ir dārgi Krišnam. Bhagavad-gītā (4.11.) Krišna saka: jē jathā mām prapadjantē tāms tathaiva bhadžāmj aham. «Kā cilvēks uztic sevi Man, tā Es viņu atalgoju.» Krišna ir tik labs, ka piepilda karmī un gjānī vēlmes, nemaz jau nerunājot par bhaktu vēlmēm. Lai gan karmī reizēm paceļas uz augstākajām planētām, kamēr vien viņi ir pieķērušies auglīgai darbībai, tiem pēc nāves jāsaņem jauni materiālie ķermeņi. Ja cilvēks darbojas dievbijīgi, viņš var saņemt ķermeni pie augstāko planētu sistēmu padieviem vai arī sasniegt kādu citu stāvokli, kurā var baudīt augstāka līmeņa materiālo laimi. No otras puses, tie, kas darbojas bezdievīgi, pagrimst un piedzimst par dzīvniekiem, kokiem un augiem. Tāpēc mācītas un svētas personības ne visai augstu vērtē auglīgā darba darītājus (vikarmī), kuriem nerūp Vēdu norādījumi. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (5.5.4.):
nūnam pramattah kurutē vikarma
jad indrija-prītaja āprinoti
na sādhu manjē jata ātmano ‘jam
asann api klēšada āsa dēhah

«Materiālisti, kas smagi strādā līdzīgi suņiem un cūkām, lai apmierinātu jutekļus, patiesībā ir neprātīgi. Viņi veic vissliktākos darbus tikai jutekļu apmierināšanai. Materiālistiska darbība saprātīgam cilvēkam ir pilnīgi bezvērtīga, jo ar šādu darbību būtne saņem materiālo ķermeni, kas ir ciešanu pilns.» Cilvēka dzīves mērķis ir izkļūt no triju veidu ciešanām, kas saistītas ar materiālo esamību. Diemžēl auglīgā darba darītāji kā neprātīgi dzenas pēc naudas un visiem spēkiem cenšas iegūt laicīgas materiālās ērtības; tāpēc viņiem draud briesmas pagrimt līdz zemākajiem dzīvības veidiem. Materiālisti savā muļķībā kaļ dažādus plānus, lai materiālajā pasaulē iegūtu laimi. Viņi pat neiedomājas, ka dzīvei reiz pienāks gals un mūža lielākā daļa būs pavadīta, krājot naudu jutekļu apmierināšanai. Šāda darbība beidzas ar nāvi. Materiālistiem neienāk prātā, ka pēc aiziešanas no ķermeņa viņi var piedzimt par zemākajiem dzīvniekiem, augiem vai kokiem. Tādējādi visa viņu darbība ir pretrunā ar dzīves mērķi. Materiālisti ne tikai piedzimst neziņā, bet arī darbojas neziņā, domājot, ka debesskrāpji, lielas mašīnas, godājams stāvoklis utt. ir materiāli labumi. Materiālisti nezina, ka nākamajā dzīvē viņi pagrims un ka visa viņu darbība ir parābhava jeb sakāve. Tas norādīts Šrīmad Bhāgavatamā (5.5.5.): parābhavas tāvad abodha-džātah.
Tāpēc cilvēkam jāvēlas izprast zinātni par dvēseli (ātma-tatvu). Tas, kurš nav nonācis ātma-tatvas līmenī un nav sapratis, ka patība ir dvēsele, nevis ķermenis, paliek neziņā. No tūkstošiem un pat miljoniem nejēgu, kuri iznieko laiku, apmierinot jutekļus, varbūt viens iegūst zināšanas un saprot dzīves augstākās vērtības. Tādu cilvēku sauc par gjānī. Gjānī zina, ka auglīga darbība piesaista materiālajai esamībai un liek pārceļot no viena ķermeņa otrā. Kā norādīts Šrīmad Bhāgavatamā ar terminu «šarīra-bandha» (piesaistīts ķermeniskajai esamībai), kamēr vien būtne domā par jutekļu apmierināšanu, tās prāts gremdējas karmā jeb auglīgā darbībā, liekot tai pārceļot no viena ķermeņa otrā.
Tādējādi gjānī tiek uzskatīts par augstāku nekā karmī, jo viņš vismaz atturas no aklas jutekļu apmierināšanas. To norāda Dieva Augstākā Personība. Taču, lai gan gjānī var būt brīvs no karmī neziņas, bez garīgās kalpošanas viņš joprojām atrodas neziņā (avidjā). Cilvēks var tikt atzīts par gjānī jeb to, kurš pilnveidojies zināšanās, tomēr viņa zināšanas uzskatāmas par netīrām, jo viņš neko nezina par garīgo kalpošanu un tāpēc tiešā veidā negodina Dieva Augstākās Personības lotospēdas.
Gjānī, kurš uzsāk garīgo kalpošanu, ātri kļūst augstāks par parastu gjānī. Tāda līmeņa cilvēku sauc par «gjāna-vimukta-bhakti-paramu». Tas, kā gjānī uzsāk garīgo kalpošanu, aprakstīts Bhagavad-gītā (7.19.), kur Krišna saka:
bahūnām džanmanām antē
gjānavān mām prapadjatē
vāsudēvah sarvam iti
sa mahātmā sudurlabhah

«Tas, kam ir īstenas zināšanas, pēc daudzām dzimšanām un nāvēm uztic sevi Man, zinot, ka Es esmu viss esošais un visu cēloņu cēlonis. Tāda dižena dvēsele ir ļoti reta.» Cilvēks ir patiešām gudrs, kad viņš sevi uztic Krišnas lotospēdām, bet tāds mahātma jeb dižena dvēsele ir ļoti rets.
Cilvēks, kas uzsācis garīgo kalpošanu un ievēro vadošos principus, var iegūt spontānu mīlestību uz Dievu, sekojot tādiem diženiem bhaktām kā Nārada, Sanaka un Sanātana. Tad Dieva Augstākā Personība viņu atzīst par augstāku kā pārējie. Bhaktas, kas izkopuši mīlestību uz Dievu, neapšaubāmi atrodas cildenā stāvoklī.
No visiem šiem bhaktām gopī tiek atzītas par visaugstākajām, jo viņas domā vienīgi par Krišnas apmierināšanu. Viņas kalpo Krišnam pilnīgi nesavtīgi. Patiešām reizēm Krišna liek viņām ārkārtīgi ciest, atstājot tās. Tomēr gopī nespēj aizmirst Krišnu. Kad Krišna no Vrindāvanas aizbrauca uz Mathuru, gopī ārkārtīgi bēdājās un šķiršanās sāpēs raudāja līdz mūža galam. Tas nozīmē, ka vienā ziņā tās nemaz nebija šķirtas no Krišnas. Nav nekādas starpības, vai mēs domājam par Krišnu vai atrodamies Viņa sabiedrībā. Gluži otrādi, vipralambha-sēva jeb domāšana par Krišnu atšķirtībā, kā to darīja Šrī Čaitanja Mahāprabhu, ir daudz augstāka nekā tieša kalpošana Krišnam. Tādējādi no visiem bhaktām, kas izkopuši tīru bhakti mīlestību uz Krišnu, gopī ir augstākās, un no visām šīm cildenajām gopī Šrīmatī Rādhārānī ir visaugstākā. Garīgajā kalpošanā neviens nevar pārspēt Šrīmatī Rādhārānī. Patiešām pat Krišna nespēj izprast Šrīmatī Rādhārānī attieksmi; tāpēc Viņš pieņēma Šrīmatī Rādhārānī lomu un ieradās kā Šrī Čaitanja Mahāprabhu, lai izprastu Viņas pārpasaulīgās jūtas.
Tā Šrīla Rūpa Gosvāmī pakāpeniski nonāk pie secinājuma, ka Šrīmatī Rādhārānī ir visaugstākā no Krišnas bhaktām un ka Viņas kunda (ezers), Šrī Rādhā-kunda, ir viscildenākā vieta. To pierāda citāts no «Laghu-bhāgavatāmritas» (Utara-khanda 45.), kā tas minēts «Čaitanja-čaritāmritā»:
jathā rādhā prijā višnos
tasjāh kundam prijam tathā
sarva-gopīšu saivaikā
višnor atjanta-vallabhā

«Šrīmatī Rādhārānī ir ļoti dārga Visaugstajam Kungam Krišnam [Višnu], un arī vieta, kur Viņa mazgājas [Rādhā-kunda], ir tikpat dārga Krišnam. No visām gopī Kungam vismīļākā ir vienīgi Viņa.»
Tāpēc ikvienam, kas vēlas apzināties Krišnu, galu galā jārod patvērums pie Rādhā-kundas un visu mūžu tur garīgi jākalpo. Tāds ir Rūpas Gosvāmī secinājums «Upadēšāmritas» desmitajā pantā.

Tālāk: Vienpadsmitais pants