Kunga Čaitanjas mācība trīspadsmitā nodaļa

null

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Garīgā kalpošana
ar pieķeršanos

Daži pārpasaulnieki kļūdaini uzskata, ka, lai paceltos garīgās kalpošanas līmenī, nepieciešamas zināšanas un atsacīšanās. Bet tas tā nav. Var rasties nepieciešamība izkopt zināšanas un atsacīties no auglīgas darbības, lai izprastu savu garīgo esamību attiecībā pret materiālo dzīvi, bet tās nav neatņemamas garīgās kalpošanas daļas. Zināšanas un auglīga darbība attiecīgi dod atbrīvi un materiālo jutekļu apmierinājumu. Tātad tās nevar būt garīgās kalpošanas daļas, un garīgajā dzīvē tām nav būtiskas nozīmes. Kad cilvēks atbrīvojas no zināšanu un auglīgas darbības iznākumu važām, viņš var nonākt līdz garīgajai kalpošanai. Tā kā Kunga Krišnas bhakta pēc dabas nedara ļaunu un tā kā viņš ir savaldījis prātu un jutekļus, tad tam nav īpaši jāpūlas, lai iegūtu labās īpašības, ko dod zināšanu izkopšana un auglīga darbība.

Kad Udhava runāja ar Krišnu par Vēdās dotajiem likumiem un norādījumiem, viņš jautāja: «Kā Vēdu himnas var aicināt materiāli baudīt, tajā pat laikā atbrīvojot no visiem maldiem un radot vēlmi pēc atbrīves?» Vēdu likumiem jābūt Dieva Augstākās Personības noteiktiem, bet tur ir acīm redzamas pretrunas, un Udhava vēlējās zināt, kā atbrīvoties no šīm pretrunām. Atbildot Kungs Krišna pastāstīja, ka garīgā kalpošana ir pārāka par visu.

«Ja cilvēks jau garīgi kalpo Man un viņa prāts ir vērsts uz Mani, tad nav vajadzīgs izkopt zināšanas un atsacīšanos, un praktiski to ir ļoti grūti īstenot.» Tādējādi Dievs Kungs secina, ka garīgā kalpošana nav atkarīga ne no kāda cita paņēmiena. Zināšanu izkopšana, atsacīšanās vai meditācija sākumā var mazliet palīdzēt, taču šīs lietas nevar uzskatīt par nepieciešamām garīgajā kalpošanā. Citiem vārdiem sakot, bhakti nav atkarīga no zināšanu izkopšanas un atsacīšanās. Šajā sakarībā var minēt pantu no Skanda Purānas, kurā Parvata Muni saka cilts medniekam: «Ak, medniek, īpašības, kuras tu nupat esi ieguvis, piemēram, nevardarbība un citas, nav nekas brīnumains, jo cilvēks, kas garīgi kalpo Visaugstajam Kungam, nekādā gadījumā nevar būt par raižu cēloni citiem.»

Pastāstījis šos jautājumus, Kungs Čaitanja Sanātanam Gosvāmī teica: «Līdz šim Es tev stāstīju par garīgo kalpošanu, kas noris saskaņā ar vadošajiem norādījumiem. Tagad pastāstīšu par bhakti saskaņā ar pārpasaulīgo pieķeršanos.»

Vrindāvanas iedzīvotāji, vradžavāsī, ir spilgts garīgās kalpošanas piemērs. Viņi parāda, kā ideālā veidā var kalpot ar pieķeršanos, un šāda bhakti ir atrodama tikai Vradžabhūmī, Vrindāvanā. Ja cilvēks izkopj garīgo kalpošanu un pieķeršanos, sekojot vradžavāsī piemēram, tad viņš sasniedz rāga-mārga-bhakti jeb garīgo kalpošanu ar pieķeršanos Dievam Kungam. «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.270.) teikts: «Garīgā kalpošana, kurai bhakta ar ekstāzi pieķēries, kļūst viņam dabīga. Tā ir rāga jeb pārpasaulīga pieķeršanās.» Šāda veida garīgo kalpošanu sauc par rāgātmiku, un viena no rāgātmikas pazīmēm ir iegrimšana domās par to, kuru mīlam. Piemērs tam ir Vradžabhūmi iedzīvotāju darbība. Kas piesaistās Krišnam, dzirdējis par šādu pieķeršanos, tas noteikti ir ļoti veiksmīgs. Ja kāds ir dziļi iemīlējis Vradžabhūmī iedzīvotāju bhakti un cenšas sekot viņu pēdās, tad tam vairs nerūp svēto rakstu ierobežojumi un noteikumi. Tas raksturīgs cilvēkam, kurš kalpo ar rāga-bhakti.

Garīgā kalpošana ar pieķeršanos ir dabiska, un, ja cilvēku tā piesaistījusi, viņš nestrīdas ar tiem, kas ir citādās domās, pat ja viņi kā argumentu citē svētos rakstus. Arī dabiskā tieksme garīgi kalpot balstās uz rakstu norādījumiem, un, ja cilvēks ir pieķēries šādai kalpošanai, tad viņam nevajag to pamest, dzirdot argumentus no rakstiem. Šajā sakarībā jāatzīmē, ka ir tā saucamie bhaktas (prākrita-sahadžiji), kuri seko pašu sagudrotām idejām un, saucot sevi par Krišnu un Rādhu, nodarbojas ar izvirtību. Šāda garīgā kalpošana un pieķeršanās ir neīsta, un, kas tā dara, tie patiesībā iet uz elli. Tā nav rāgātmika jeb bhakti. Prākrita-sahadžiji īstenībā ir piekrāpti un tāpēc ļoti nelaimīgi.

Garīgi kalpot ar pieķeršanos var divējādi — ārēji un iekšēji. Ārēji bhakta stingri seko vadošajiem norādījumiem, sākot ar daudzināšanu un klausīšanos, bet iekšēji domā par pieķeršanos, kas liek viņam kalpot Visaugstajam Kungam. Bhakta vienmēr ir iegrimis domās par savu garīgo kalpošanu un pieķeršanos. Šī piesaistība neliek pārkāpt garīgās kalpošanas vadošos norādījumus, un īsts bhakta stingri tiem seko, tajā pat laikā vienmēr domājot par savu pieķeršanos.

Tā kā visi Vradžabhūmi jeb Vrindāvanas iedzīvotāji ir ļoti dārgi Krišnam, tad bhakta izvēlas vienu no šiem iedzīvotājiem un seko viņam, lai gūtu panākumus garīgajā kalpošanā. Tīrs bhakta, kurš pieķēries Dievam Kungam, vienmēr iet kādas Vradžabhūmi personības pēdās. Tīram bhaktam, kas pieķēries garīgajai kalpošanai, «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.294.) ieteikts vienmēr atcerēties kāda Vradžas iedzīvotāja darbību, pat ja viņš nevar dzīvot Vradžabhūmi jeb Vrindāvanā. Tādā veidā bhakta vienmēr var domāt par Vradžabhūmi un Vrindāvanu.

Ir dažādi tuvie Dieva Kunga bhaktas, kas pieķērušies kalpošanai. Daži no tiem ir kalpi, daži — draugi, citi — vecāki, un daži ir mīlētāji. Garīgajā kalpošanā ar pieķeršanos ir jāseko noteikta veida Vradžabhūmi bhaktam. Šrīmad Bhāgavatamā (3.25.38.) Dievs Kungs saka:

na karhičin mat-parāh šānta-rūpē
nankšjanti no mē ‘nimišo lēdhi hētih
jēšām aham prija ātmā sutaš ča
sakhā guruh suhrido daivam ištam

«Vārds «mat-para» tiek lietots tikai attiecībā uz cilvēkiem, kuri ir pilnīgi apmierināti ar domu, ka kļūs Mani sekotāji. Viņi uzskata, ka Es esmu viņu dvēsele, draugs, dēls, saimnieks, labvēlis, viņu Dievs un visaugstākais mērķis. Dārgo māt, laiks šādus bhaktas neskar.» «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.308.) Rūpa Gosvāmī pazemīgi noliecas to cilvēku priekšā, kuri vienmēr domā par Krišnu, kāds Viņš ir, uzskatot Dievu Kungu par dēlu, labvēli, brāli, tēvu, draugu utt. Ja bhakta ar pieķeršanos seko garīgās kalpošanas principiem un iet kāda noteikta Vradžabhūmi iedzīvotāja pēdās, tad viņš noteikti sasniedz augstāko pilnību šādā mīlestībā uz Dievu.

Ir divas īpašības, kuras izkopjot var attīstīt Dieva mīlestības sēklas, un tās sauc par rati jeb pieķeršanos un bhāvu jeb stāvokli, kuram seko mīlestība uz Dievu. Tieši ar šādu pieķeršanos un bhāvu bhakta var uzvarēt Visaugsto Kungu Šrī Krišnu. Šīs divas īpašības izpaužas pirms jebkādām Dieva mīlestības pazīmēm. Kungs Čaitanja Sanātanam Gosvāmī to visu paskaidroja. Kungs Čaitanja teica, ka par garīgo kalpošanu ar pieķeršanos var runāt bez gala, tāpēc Viņš tikai cenšas minēt piemērus. Tad Kungs Čaitanja aprakstīja bhakti galamērķi, kas domāts tam, kurš grib sasniegt pilnību. Kad cilvēka piesaistība Krišnam kļūst ļoti dziļa, viņš sasniedz stāvokli, ko sauc par mīlestību uz Dievu. Tiek uzskatīts, ka bhakta vienmēr atrodas šai esamības stāvoklī. Tādēļ Kavirādža Gosvāmī pazemīgi noliecās Kunga Čaitanjas priekšā, pateicoties par Viņa cildeno Dieva mīlestības mācību. Kā teikts «Čaitanja-čaritāmritā» (Madhja 23.1.): «Ak, Dieva Augstākā Personība, kurš, izņemot Tevi, vēl varētu dot tik tīru garīgo kalpošanu? Ak, visaugstsirdīgākais no Dieva Personības iemiesojumiem, es pazemīgi noliecos Gaurakrišnas avatāra priekšā.»

«Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.3.1.) mīlestība uz Dievu salīdzināta ar stariem, kas izplūst no saules; šie stari arvien vairāk un vairāk piepilda bhaktas sirdi ar mīlestību. Tāda bhaktas sirds ir pārpasaulīgā līmenī, kas ir daudz augstāks pat par skaidrību. Paņēmiens, kas ļauj vēl labāk attīrīt sirdi ar mīlestības stariem, ir bhāva. Bhāvas stāvokli ir aprakstījis Rūpa Gosvāmī. Bhāvu sauc par pastāvīgu dzīvās būtnes pazīmi, un bhāvas augstākais posms ir Dieva mīlestības robežstāvoklis. Kad bhāva aizvien vairāk un vairāk padziļinās, tad mācīti bhaktas to sauc par mīlestību uz Dievu. Kā teikts Nārada-pančarātrā:

ananja-mamatā višnau
mamatā prēma-sangatā
bhaktir itj učjatē bhīšma-
prahlādoddhava-nāradaih

«Kad cilvēks ir stingri pārliecināts, ka Višnu ir vienīgais mīlestības un godināšanas mērķis un ka nav neviena cita, pat padieva, kuram būtu vērts garīgi kalpot, tad viņš jūt tuvību mīlestībā pret Dievu. To apstiprina tādas personības kā Bhīšma, Prahlāda, Udhava un Nārada.»

Ja cilvēks ir veicis labus darbus, kas ļauj uzsākt garīgo kalpošanu, vēlas kalpot un rod patvērumu labvēlīgajā tīru bhaktu sabiedrībā, tad viņā attīstās vēlme klausīties un daudzināt. Izkopjot šo daudzināšanu un klausīšanos, cilvēks var aizvien labāk un labāk garīgi kalpot Visaugstajam Kungam, sekojot vadošajiem principiem. Pilnveidojoties šāds cilvēks pamazām atbrīvojas no šaubām par garīgo kalpošanu un no pieķeršanās materiālajai pasaulei. Aizvien labāk klausoties un daudzinot, bhakta iegūst stiprāku ticību, un pamazām viņa sākotnējā ticība pāraug garīgās kalpošanas garšā, bet garša pakāpeniski attīstās par pieķeršanos. Kad pieķeršanās kļūst tīra, tā atklājas divās pazīmēs: bhāvā un rati. Kad rati pieaug, to sauc par mīlestību uz Dievu, bet mīlestība uz Dievu ir cilvēka dzīves galamērķis.

Šī ceļa kopsavilkums dots Rūpas Gosvāmī «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.4.15.–16.): «Vispirms nepieciešama ticība. Pateicoties ticībai, cilvēks tiekas ar tīriem bhaktām un viņu sabiedrībā izkopj garīgo kalpošanu. Kad šāda kalpošana attīstās, tad šaubas samazinās. Tad cilvēkam ir stingra pārliecība, un no šīs pārliecības attīstās bhakti garša, kas savukārt pāraug par pieķeršanos, ar ko cilvēks seko garīgās kalpošanas vadošajiem principiem. Pēc tam, tālāk pilnveidojoties, cilvēks sasniedz bhāvas pakāpi, kas ir pastāvīga. Kad šī mīlestība uz Dievu pieaug, tā sasniedz Dieva mīlestības augstāko pakāpi.»

Sanskritā šo augstāko pakāpi sauc par prēmu. Prēmu var nosaukt par mīlestību uz Dievu, kas ir pilnīgi nesavtīga. Patiesībā vārdi «prēma» un «mīlestība» nav sinonīmi, tomēr var teikt, ka prēma ir augstākā mīlestības pakāpe. Kas sasniedzis prēmu, tas ir vispilnīgākais starp cilvēkiem. Šrīmad Bhāgavatamā (3.25.25.) tas apstiprināts: «Vienīgi tīru bhaktu sabiedrībā cilvēks var rast Krišnas apziņas garšu, un, cenšoties pielietot Krišnas apziņu dzīvē, viņš var sasniegt visu līdz pat bhāvas un prēmas pakāpei.»

Aprakstot personību, kura no ticības pacēlusies līdz bhāvai, Kungs Čaitanja norādīja, ka tāds cilvēks nekad nesatraucas, pat ja satraukumam ir kādi cēloņi. Viņš nekad neizšķiež ne mirkli un vienmēr vēlas kaut ko darīt Krišnas labad. Pat ja šim cilvēkam nav ko darīt, viņš atrod kādu darbu par prieku Krišnam. Viņam nesagādā prieku tas, kas nav saistīts ar Krišnu. Lai gan šis cilvēks atrodas vislabākajā stāvoklī, viņš nealkst goda vai personiskas cieņas. Viņš ir pārliecināts par savu darbu, un par to, ka iet pretī augstākajam dzīves mērķim — atpakaļ pie Dieva. Tā kā šis cilvēks nekad nešaubās par savu attīstību, viņš vienmēr ir drošs un darbojas, lai sasniegtu augstāko mērķi. Šāds cilvēks ir ļoti pieķēries Dieva Kunga iepriecināšanai, viņam patīk daudzināt un klausīties par Dievu, kā arī aprakstīt Kunga pārpasaulīgās īpašības. Viņš dod priekšroku dzīvei tādās svētās vietās kā Mathura, Vrindāvana vai Dvāraka. Tādas pazīmes raksturo personību, kura pacēlusies līdz bhāvas pakāpei.

Labs bhāvas piemērs ir valdnieks Parīkšits. Sēžot Gangas krastā un gaidot nāvi, viņš teica: «Visiem sanākušajiem brāhmaniem, kā arī mātei Gangai jāzina, ka esmu dvēsele, kas pilnīgi uzticējusi sevi Krišnam. Lai mani tūlīt sakož čūska, lai izpildās brāhmana zēna lāsts, man nav nekas pretī. Lai čūska kož, kā tai patīk. Es priecāšos, ja jūs visi, kas esat šeit sapulcējušies, turpināsiet daudzināt Krišnas vēstījumu.» Šāds bhakta vienmēr vēlas, lai laiks netiktu izšķiests lietās, kuras nav saistītas ar Krišnu. Tāpēc viņam nepatīk labumi, ko dod auglīga darbība, jogas meditācija vai zināšanu izkopšana. Viņš ir pieķēries labvēlīgām sarunām par Krišnu. Tādi tīri Dieva Kunga bhaktas vienmēr lūdz Visaugsto Kungu asarām acīs, viņu prāti allaž atceras Dieva Kunga darbību, un ķermeņi ik brīdi noliecas Dieva Kunga priekšā. Tā bhaktas ir apmierināti. Ikviens, kas garīgi kalpo, velta savu mūžu un ķermeni Dievam Kungam.

Valdnieks Bharata, kura vārdā Indija nosaukta par Bhārata-varšu, arī bija tīrs bhakta un, būdams pavisam jauns, atstāja ģimenes dzīvi, savu uzticīgo un skaisto sievu, dēlu, draugus un karaļvalsti, it kā tas viss būtu mēsli. Tāda izturēšanās raksturīga cilvēkam, kurš garīgajā kalpošanā attīstījis bhāvu. Tāda personība sevi uzskata par visnožēlojamāko būtni, un viņas vienīgais mierinājums ir doma, ka Krišna kādu dienu būs tik labs un svētīs viņu, dodot garīgo kalpošanu. Padma Purānā aprakstīts vēl viens tīras bhakti gadījums. Tur stāstīts par valdnieku, kurš bijis visaugstākais no cilvēkiem, taču viņš ubagodams gājis no mājas uz māju un lūdzis dāvanas pat čandāliem, zemākajiem cilvēkiem sabiedrībā.

Rūpa Gosvāmī vēlāk uzrakstīja pantu:

na prēmā šravanādi-bhaktir api vā jogo ‘thavā vaišnavo
gjānam vā šubha-karma vā kijad aho sadž-džātir apj asti vā
hīnārthādhika-sādhakē tvaji tathāpj aččhēdja-mūlā satī
hē gopīdžanavallabha vjathajatē hā hā madāšaiva mām

«Dieva mīlestības ziņā esmu pilnīgs nabags, un neesmu pat pelnījis klausīties par garīgo kalpošanu. Man nav nekādas sajēgas par garīgās kalpošanas zinātni, es neesmu izkopis zināšanas, ne arī darījis kaut ko labu. Es pat neesmu dzimis augstas kārtas ģimenē. Tomēr, ak, Vradžas jaunavu iemīļotais, es vēl ceru sasniegt Tevi, un šīs cerības neliek man miera.» Tāds bhakta, stipru vēlmju pārpilns, vienmēr daudzina Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē.

Šajā sakarībā «Krišna-karnāmritā» (32.) citēts Bilvamangalas pants:

tvač čhaišavam tri-bhuvanādbhutam itj avēhi
mač čāpalam ča tava vā mama vādhigamjam
tat kim karomi viralam muralīvilāsi
mugdhah mukhāmbudžam udīkšitum īkšanābhjām

«Ak, Krišna, brīnišķīgais flautas spēlmani, Tavu bērnības rotaļu skaistums šai pasaulē ir apbrīnojams. Tu zini, cik satraukts ir mans prāts, un es zinu, kas Tu esi. Neviens nezina, cik tuvas ir mūsu attiecības. Manas acis alkst redzēt Tevi un Tavu seju, tomēr es to nespēju. Ko lai gan es iesāku?» Līdzīga vieta ir arī «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.3.38.), kur Rūpa Gosvāmī saka:

rodana-bindu-maranda-sjandi-
drigindīvarādja govinda
tava madhura-svara-kanthī
gājati nāmāvalīm bālā

«Ak, Govinda! Šī jaunā meitene asarām acīs saldā balsī apdzied Tavu godību.» Tādi tīri bhaktas vienmēr vēlas aprakstīt Krišnas slavu un dzīvot vietā, kur Krišna izpaudis savas rotaļas. «Krišna-karnāmritā» (92.) ir līdzīgs pants: «Krišnas ķermenis ir tik skaists, un Viņa seja ir tik brīnišķīga. Viss, kas saistīts ar Viņu, ir salds un smaržīgs.» Un «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.156.) teikts: «Ak, lotosacainais, kad gan es spēšu vienmēr daudzināt Tavu svēto vārdu un kad, dziedāšanas iedvesmots, varēšu dejot Jamunas krastā?»

Visus šos garīgās kalpošanas bhāvas pakāpes aprakstus Kungs Čaitanja nocitēja Sanātanam Gosvāmī. Pēc tam Kungs Čaitanja sāka aprakstīt īstas Krišnas mīlestības pazīmes. Viņš teica Sanātanam Gosvāmī, ka neviens nespēj izprast cilvēku, kurš attīstījis mīlestību uz Krišnu. Neviens nesaprot viņa teikto, viņa darbus un īpašības. Pat augsti izglītotam cilvēkam ir ļoti grūti izprast tīru bhaktu, kurš mīl Dievu Kungu. Tas apstiprināts arī «Bhakti-rasāmrita-sindhu».

Kad cilvēks, kurš garīgi kalpo, apdzied Visaugstā Kunga godību, viņa sirds gandrīz lūst. Dievs Kungs viņam ir ļoti dārgs, tāpēc, slavinot Kunga vārdu, godību utt., viņš zaudē vai prātu un šai stāvoklī reizēm smejas, raud un brīžiem dejo. Šādā stāvoklī viņš pilnīgi aizmirstas. Attīstoties mīlestībai uz Dievu, viņā pieaug pieķeršanās, emocijas un ekstāze. Šāda pieķeršanās mahābhāva ir augstākā bhakti mīlestības pakāpe. To var salīdzināt ar stikleni, kas ir viskoncentrētākais cukura veids. Pieaugot Dieva mīlestībai, īsta bhaktas pārpasaulīgais prieks sasniedz visaugstāko pakāpi.


Tālāk Četrpadsmitā nodaļa