Kunga Čaitanjas mācība četrpadsmitā nodaļa

null

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Dieva Kunga un Viņa bhaktu ekstāze

Augsti attīstītas garīgās kalpošanas pazīmes, kuras izpauž tīri bhaktas, reizēm atdarina tie, kas vēl nav sasnieguši šo līmeni. Tas aprakstīts «Bhakti-rasāmrita-sindhu». Cilvēks var izpaust garīgās kalpošanas pazīmes arī tad, ja viņš nevēlas kalpot Krišnam, taču jāzina, ka tās nav īstas. Cilvēkus, kuri nepazīst garīgās kalpošanas zinātni, reizēm savaldzina ekstātisko pazīmju izpausmes, turpretī tie, kas izprot šo zinātni, uzskata, ka šādas pazīmes vēl nav viss. Šīs pazīmes tikai norāda uz garīgās kalpošanas sākumu. Tā uzskata izglītoti bhaktas.

Atkarībā no bhaktu iedalījuma un līmeņa, ir pieci dažādi pastāvīgas bhakti stāvokļi: (1) mierīgums, (2) kalpošana Krišnam, (3) draudzība ar Kungu, (4) vecāku mīlestība uz Krišnu un (5) laulības mīlestība uz Kungu. Katrā gadījumā ir īpaša garša un bauda, un bhakta, kas atrodas noteiktajā pakāpē, šajā stāvoklī ir laimīgs. Tīrs bhakta parasti smejas vai raud; kad emocijas ir labvēlīgas, viņš smejas, bet, kad tās ir nelabvēlīgas — raud.

Augstāka par šīm divām emocijām ir pastāvīga mīlestība sthājibhāva. Citiem vārdiem sakot, pieķeršanās Krišnam saglabājas vienmēr. Reizēm šī pastāvīgās mīlestības attieksme sajaucas ar dažādām garšām: vibhāvu, anubhāvu un vjabhičārī. Vibhāvu cilvēks sajūt, pieķeroties Krišnam, un to var iedalīt divās daļās: ālambanā un udīpanā. Agni Purānā un citos autoritatīvos rakstos par vibhāvu nosaukts tas, kas palielina mīlestību uz Krišnu, un, kad mērķis ir Krišna, tad vibhāva pieaug kā ālambana. Udīpanu izraisa Krišnas pārpasaulīgās īpašības: Viņa darbība, brīnišķīgā, smaidošā seja, ķermeņa smarža, flautas un gliemežnīcas skaņa, zīmes uz pēdām, Kunga atrašanās vieta un garīgās kalpošanas piederumi (tulasī lapas, bhaktas, ceremonijas, Ēkādašī u.c.). Anubhāvas pakāpē jūtas un emocijas izpaužas iekšēji. Ja cilvēkam ir anubhāvas attieksme, viņš dejo un dažkārt nokrīt zemē, reizēm skaļi dzied, bhaktam ir krampji, viņš žāvājas un dažbrīd ļoti smagi elpo, un tas viss notiek, nedomājot par apstākļiem.

Ārējās pazīmes, kuras izpaužas bhaktu ķermeņos, sauc par udbhāsvaru. Pastāv trīsdesmit trīs vjabhičārī pazīmes, un tās galvenokārt attiecas uz vārdiem, ko saka bhakta, un dažādām ķermeņa iezīmēm. Šos atšķirīgos ķermeņa stāvokļus, piemēram, dejošanu, trīcēšanu un smiešanos, kad tie ir kopā ar vjabhičārī pazīmēm, sauc par sančārī. Kad bhāvas, anubhāvas un vjabhičārī pazīmes savienojas, tās liek bhaktam ienirt nemirstības okeānā. Šo okeānu sauc par «Bhakti-rasāmrita-sindhu», par garīgās kalpošanas tīrā nektāra okeānu, un, kas ir iegrimis tajā, tas okeāna viļņos un skaņās vienmēr ir pārpasaulīga prieka aizgrābts. Bhaktām, kuri gremdējas bhakti-rasāmritas okeānā, ir noteiktas rasas (aromāti jeb garšas), un tās sauc par neitralitāti, kalpošanu, draudzību, vecāku attiecībām un laulības mīlestību. Ļoti stipri izceļas laulības mīlestība, un tā parādās, kad bhakta grezno ķermeni, lai patiktu Krišnam. Kalpošanā garša paplašinās, un tai nāk klāt mīlestība, dusmas, draugu attiecības un pieķeršanās. Draudzības garša paplašinās, lai ietvertu mīlestību, dusmas, draugu jūtas, pieķeršanos un uzticību, un vecāku attiecībās pieķeršanās pieaug, lai ietvertu mīlestību, dusmas, brālību, pieķeršanos un uzticību. Arī draudzībā ar Visaugsto Kungu ir īpašas garšas, un tās atklāj tādi draugi kā Subala, kura bhakti pieaug līdz pat bhāvai. Dažādās rasas var iedalīt arī divos ekstāzes veidos, ko sauc par jogu un vijogu jeb satikšanos un atšķirtību. Draudzībā un vecāku attiecībās ir dažādas tikšanās un atšķirtības izjūtas.

Laulības mīlestības attiecībās ir iespējama rūdha un adhirūdha. Laulības mīlestība, ko izpauž Dvārakas valdnieces, ir rūdha, bet to mīlu, ko Vradžas jaunavas izpauž Vrindāvanā, sauc par adhirūdhu. Adhirūdhas jūtu augstākā pilnība laulības mīlestībā ietver tikšanos (mādanu) un atšķirtību (mohanu). Mādanas jeb tikšanās ekstāzē mīļotie skūpstās, un mohanas jeb atšķirtības ekstāzē ir udghūrna un čitradžalpa. Kas attiecas uz čitradžalpu, tad Šrīmad Bhāgavatamā ir nodaļa, ko sauc par Bhramara-gītu, un tajā minēti dažādi čitradžalpas veidi. Udghūrna ir atšķirtības pazīme. Pastāv arī pārpasaulīgais neprāts. Pārpasaulīgajā neprātā cilvēks uzskata, ka viņš pats kļuvis par Dieva Augstāko Personību. Šādā ekstāzē viņš dažādi atdarina Krišnu.

Pastāv divu veidu apģērbi, ko cilvēks valkā laulības mīlestības attiecībās, un tos sauc par sambhogu un vipralambhu. Sambhogas līmenī apģērbu skaits ir neierobežots, bet vipralambhas līmenī tie ir četru veidu. Ekstāze pirms mīļoto satikšanās, viņu ekstāze pēc tikšanās, prāta stāvoklis, kas rodas nesatiekoties vai arī pēc tikšanās, baidoties no atšķirtības, ir vipralambha. Vipralambha rada stipru vēlmi tikties vēl un vēl. Kad mīlētāji pēkšņi satiekas un apskauj viens otru, viņus pārņem laimes ekstāze, un prāta stāvoklis šajā ekstāzē ir sambhoga. Atkarībā no apstākļiem sambhogas ekstāzi sauc četros vārdos: (1) sankšipta, (2) sankīrna, (3) sampanna, (4) samridhimāna. Šādas pazīmes redzamas arī sapņos.

Prāta stāvokli pirms tikšanās sauc par pūrvarāgu. Šķēršļus, kas reizēm traucē mīlētājiem satikties, sauc par mānu jeb dusmām. Kad mīlētāji ir šķirti, viņu prāta stāvokli sauc par pravāsu. Atšķirtības jūtas, kuras noteiktos apstākļos rodas pat tikšanās laikā, sauc par mīlestības raizēm (prēma-vaičitju). Šādas raizes aprakstītas Šrīmad Bhāgavatamā (10.90.15.), kur princeses naktīm negulēja un skatījās, kā guļ Krišna. Viņas baidījās šķirties no Kunga un vienmēr savā starpā runāja, kā mīl Krišnas brīnišķīgās acis un smaidu.

Visaugstākais mīlētājs ir Krišna, Viņš atrodas Vrindāvanā, un augstākā iemīļotā ir Rādhārānī. Krišnam ir sešdesmit četras svarīgas īpašības, un Viņa bhakta, klausoties par tām, gūst pārpasaulīgu prieku. «Bhakti-rasāmrita-sindhu» uzskaitītas šīs īpašības: (1) Viņa ķermenis ir labi veidots; (2) Kunga ķermenim ir visas svētīgās pazīmes; (3) Viņa ķermenis ir skaists; (4) Krišnas ķermenis ir ļoti slavens; (5) Viņa ķermenis ir ļoti stiprs; (6) Viņš vienmēr izskatās kā sešpadsmitgadīgs zēns; (7) Viņš labi zina dažādas valodas; (8) Viņš ir patiesīgs; (9) Viņu grezno patīkama valoda; (10) Viņš ir prasmīgs runātājs; (11) Viņš ir augsti izglītots; (12) Viņš ir ļoti saprātīgs; (13) Viņš ir ietekmīgs; (14) Viņš ir prieka pilns; (15) Viņš ir viltīgs; (16) Viņš ir prasmīgs; (17) Viņš ir pateicīgs; (18) Viņš ir stingri pārliecināts; (19) Viņš zina, ko darīt dažādos apstākļos; (20) Viņš vienmēr pārzina svēto rakstu norādījumus; (21) Viņš ir tīrs; (22) pār Viņu valda bhaktas; (23) Viņš ir stingrs; (24) Viņš valda pār sevi; (25) Viņš piedod; (26) Viņš ir nosvērts; (27) Viņš mīl prātot; (28) attiecībās ar citiem Viņš ir godīgs; (29) Viņš ir augstsirdīgs; (30) Viņš ir reliģiozs; (31) Viņš ir liels varonis; (32) Viņš ir žēlsirdīgs; (33) Viņš ciena citus; (34) Viņš ir kompetents; (35) Viņš ir pieklājīgs; (36) Viņš ir vienkāršs; (37) Viņš aizsargā dvēseles, kuras uzticējušas sevi Viņam; (38) Viņš atpesta citus; (39) Viņš ir bhaktu draugs; (40) Viņš pakļaujas mīlestībai; (41) Viņš ir visu svētīgs; (42) Viņš ir visvarenākais; (43) Viņš ir slavens; (44) Viņš mīl visas dzīvās būtnes; (45) Viņu godina visi; (46) Viņš ļoti patīk visām sievietēm; (47) Viņš īpaši mīl bhaktas; (48) Viņam pilnībā pieder visas varenības; (49) Viņš ir augstākais valdnieks; (50) Viņam piemīt viss gods.

Šīs piecdesmit īpašības jeb pazīmes kaut kādā mērā piemīt visām dzīvajām būtnēm. Kad cilvēks ir pilnīgi garīgi brīvs un atrodas savā sākotnējā stāvoklī, tad visas šīs īpašības nelielos daudzumos izpaužas viņā. Turpretī Krišnā tās pastāv pilnā mērā. Ir vēl piecas citas pārpasaulīgas īpašības, kuras redzamas Višnu, Visaugstajā Kungā, un daļēji arī Kungā Šivā, bet nav sastopamas parastajās dzīvajās būtnēs. Tās ir: (1) Viņš vienmēr atrodas savā sākotnējā stāvoklī; (2) Viņš zina visu; (3) Viņš ir mūžam jauns un slaids; (4) Viņš ir mūžīgi svētlaimīgs; (5) Viņš zina visas pilnības un valda pār tām. Bez šīm piecām pārpasaulīgajām īpašībām ir vēl piecas citas, kuras redzamas garīgajās debesīs, it īpaši uz Vaikunthas planētām, pār kurām valda Nārājanas Dievība. Tās ir: (1) Viņam piemīt neaptveramas īpašības; (2) Viņš spēj uzturēt neskaitāmus Visumus; (3) Viņš ir visu avatāru sēkla; (4) ienaidnieki, kurus Viņš nogalina, sasniedz augstāko pilnību; (5) no visām būtnēm, kas apzinājušās sevi, Viņš ir vispievilcīgākais.

Iepriekšminētās sešdesmit īpašības un pazīmes ir redzamas līdz Nārājanas līmenim. Bet Krišnam ir vēl četras īpašas iezīmes: (1) Viņš spēj izpaust brīnišķīgas rotaļas; (2) Viņš lieliski un pārpasaulīgi spēlē flautu; (3) Viņam apkārt ir mīloši bhaktas; (4) Viņa skaistums ir nesalīdzināms.

Tātad Krišnam ir sešdesmit četras pārpasaulīgās īpašības. Šrīmatī Rādhārānī ir divdesmit piecas dievišķās īpašības, bet ar tām Viņa var valdīt pat pār Krišnu. Viņas pārpasaulīgās īpašības ir šādas: (1) Viņa ir pati mīlestības saldme; (2) Viņa ir skaista, jauna meitene; (3) Viņai ir nemierīgas acis; (4) Viņa vienmēr gaiši smaida; (5) uz ķermeņa Viņai ir visas svētīgās zīmes; (6) Viņa ir tik neparasta personība, ka var satraukt pat Krišnu; (7) Viņa pilnībā pārvalda dziedāšanas mākslu; (8) Viņa var runāt ļoti jauki un patīkami; (9) Viņa ļoti labi spēj uzsvērt sievišķo pievilcību; (10) Viņa ir vienkārša un maiga; (11) Viņa vienmēr ir ļoti žēlsirdīga; (12) Viņai piemīt pārpasaulīga viltība; (13) Viņa prot skaisti ģērbties; (14) Viņa vienmēr ir kautrīga; (15) Viņa vienmēr izturas pret citiem ar lielu godbijību; (16) Viņa vienmēr ir pacietīga; (17) Viņa ir ļoti nosvērta; (18) Viņu bauda Krišna; (19) Viņa vienmēr atrodas augstākajā bhakti līmenī; (20) Viņa ir Gokulas iedzīvotāju mīlestības iemiesojums; (21) Viņa var dot patvērumu visdažādākajiem bhaktām; (22) Viņa vienmēr mīl gan augstākos, gan zemākos; (23) Viņa allaž ir pateicīga savām pavadonēm; (24) Viņa ir visaugstākā no Krišnas draudzenēm; (25) Viņa vienmēr valda pār Krišnu.

Tādējādi gan Krišnam, gan Rādhārānī ir izcilas pārpasaulīgās īpašības, un Viņi piesaista viens otru. Tomēr šai pārpasaulīgajā pievilcībā Rādhārānī ir augstāka par Krišnu, jo Rādhārānī pievilcība ir laulības mīlestības pārpasaulīgā garša. Tāpat pārpasaulīgas garšas ir arī kalpošanai, draudzībai un citām attiecībām ar Krišnu. To var aprakstīt, atsaucoties uz «Bhakti-rasāmrita-sindhu» teikto.

Cilvēki, kurus pilnīgi šķīstījusi garīgā kalpošana, kuri vienmēr ir priecīgi, atrodoties augstā apziņā, kuri ir ļoti pieķērušies Šrīmad Bhāgavatamas apguvei, kuri ir vienmēr jautri bhaktu sabiedrībā, kuri pieņēmuši Krišnas lotospēdas par dzīves augstāko patvērumu un kuri ar prieku pilda visas garīgās kalpošanas daļas, savās tīrajās sirdīs nes pārpasaulīgo pieķeršanās ekstāzi. Kad šo ekstātisko esamības stāvokli bagātina mīlestība uz Krišnu un pārpasaulīga pieredze, tad cilvēks pakāpeniski sasniedz pilnīgu garīgās dzīves briedumu. Uz šādu garīgo dzīvi nav spējīgi tie, kuri neapzinās Krišnu un garīgi nekalpo. To apstiprina arī «Bhakti-rasāmrita-sindhu», kur teikts: «Nebhaktām ir ļoti grūti izprast garīgās kalpošanas garšu. Tikai tas, kurš pilnīgi radis patvērumu pie Krišnas lotospēdām un gremdējies garīgās kalpošanas okeānā, spēj apzināties šo pārpasaulīgo prieku.»

Tā Kungs Čaitanja īsumā izskaidroja pārpasaulīgo stāvokli un dzīves garīgo baudu un mācīja, ka pirmais solis uz pilnību ir kļūt par reliģiozu cilvēku parastā nozīmē, kā to saprot materiālajā pasaulē. Otrā pilnības pakāpe ir kļūt materiāli bagātam. Trešā materiālās pilnības pakāpe ir pilnīgas jutekļu baudas, un ceturtajā pakāpē cilvēks iegūst zināšanas par atbrīvi. Augstāk par šo līmeni ir cilvēki piektajā pakāpē, kuri jau sasnieguši atbrīvi un apzinās Krišnu jeb garīgi kalpo Dievam Kungam. Cilvēks, sasniedzis augstāko garīgās kalpošanas pilnību Krišnas apziņā, izjūt ekstātisku garīgo baudu.

Tad Kungs pastāstīja Sanātanam Gosvāmī, ka Viņš pirms tam Prajāgā (Allahabadā) mācījis Sanātanas jaunāko brāli Rūpu Gosvāmī. Kungs teica, ka Viņš pilnvarojis Rūpu Gosvāmī izplatīt šīs viņam dotās zināšanas. Tad Kungs ieteica Sanātanam Gosvāmī rakstīt grāmatas par pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam un uzticēja atrast dažādās Krišnas rotaļu vietas Mathuras apgabalā. Vēl Sanātana Gosvāmī saņēma norādījumu būvēt tempļus Vrindāvanā un rakstīt grāmatas par vaišnavisma principiem, kā tos devis pats Kungs Čaitanja. Sanātana Gosvāmī izpildīja visas Kunga vēlmes — viņš uzbūvēja Madana-mohanas templi Vrindāvanā un sarakstīja grāmatas par garīgās kalpošanas principiem, piemēram, «Hari-bhakti-vilāsu». Tad Kungs Čaitanja mācīja Sanātanam Gosvāmī, kā var dzīvot materiālajā pasaulē un tajā pašā laikā būt pilnīgās attiecībās ar Krišnu; vēl Viņš norādīja, ka sausa atsacīšanās nav nepieciešama. Šī pamācība nozīmē to, ka mūsu laikmetā ir daudz cilvēku, kuri pieņem atsacīšanās dzīves kārtu, bet nav garīgi pilnveidojušies. Kungs Čaitanja neatzina sanjāsas pieņemšanu, ja cilvēkam nav pilnīgu zināšanu Krišnas apziņā. Patiesībā var redzēt, ka ir daudz tā saucamo sanjāsī, kuri rīkojas pat sliktāk par parastajiem cilvēkiem, bet apgalvo, ka ir atsacīšanās dzīves kārtā. Kungs Čaitanja Mahāprabhu šādu liekulību nosodīja. Viņš lika Sanātanam Gosvāmī dažādās grāmatās sīki aprakstīt garīgās kalpošanas jautājumus.

Garīgās dzīves pilnība, ko var izjust pat materiālajā pasaulē, aprakstīta Bhagavad-gītas divpadsmitajā nodaļā: «Tas, kurš nav skaudīgs un ir labs draugs visām dzīvajām būtnēm, kurš neuzskata sevi par īpašnieku, kas ir brīvs no neīstā «es» un vienāds gan laimē, gan ciešanās, kurš ir vienmēr apmierināts un ar apņēmību garīgi kalpo un kura prāts un saprāts ir saskaņā ar Mani, ir ļoti dārgs Man. Tas, kurš nevienam nerada grūtības un kuru nesatrauc raizes, kurš ir pastāvīgs laimē un ciešanās, Man ir ļoti dārgs. Bhakta, kurš nav atkarīgs no lietu parastās gaitas, kurš ir tīrs, prasmīgs, brīvs no rūpēm un sāpēm un kurš necenšas neko iegūt, ir ļoti dārgs Man. Tas, kurš negaida ne prieku, ne bēdas, kurš nežēlojas un ne pēc kā neilgojas un kurš atsakās gan no labvēlīgā, gan nelabvēlīgā, Man ir ļoti dārgs. Tas, kurš ir vienāds pret draugiem un ienaidniekiem, kuru nesatrauc gods un negods, karstums un aukstums, laime un ciešanas, slava un neslava, kurš vienmēr ir brīvs no sārņiem, allaž kluss un ar visu apmierināts, kurš neraizējas par dzīves vietu, kurš ir stingrs zināšanās un garīgi kalpo, tas Man ir ļoti dārgs. Tas, kurš iet pa nesagraujamo garīgās kalpošanas ceļu un kurš darbojas dziļā ticībā, padarot Mani par augstāko mērķi, Man ir ļoti, ļoti dārgs.» (Bg.12.13.–20.)

Un, pat ja cilvēks neatrodas šai pārpasaulīgajā stāvoklī, bet tikai atzinīgi novērtē pārpasaulīgo dzīvi, tad arī viņš kļūst ļoti dārgs Krišnam. Šrīmad Bhāgavatamā (2.2.5.) ir teikts, ka bhaktam vienmēr ir jābūt atkarīgam no Visaugstā Kunga žēlastības, un, runājot par materiālajām vajadzībām, viņam jāapmierinās ar visu, ko var iegūt bez pūlēm. Šajā sakarībā Šukadēva Gosvāmī ieteica, lai bhaktas nekad nelūdz materiālistisku cilvēku palīdzību. Kas attiecas uz ķermeniskajām vajadzībām, tad cilvēks uz ielas var sameklēt saplēstas drēbes, viņš var ņemt augļus, ko dod koki, dzert upes ūdeni un dzīvot alā, ko radījusi pati daba. Un pat tam, kurš to visu nespēj, jābūt pilnīgi atkarīgam no Visaugstā Kunga, saprotot, ka Visaugstais Kungs visiem dod ēdienu un patvērumu. Cilvēkam jāsaprot, ka Dievs Kungs vienmēr parūpēsies par bhaktām, kuri pilnīgi uzticējuši sevi Viņam. Bhakta jebkurā gadījumā ir aizsargāts, un tāpēc viņam nebūt nav jāraizējas par sevis uzturēšanu.

Tā Sanātana Gosvāmī uzdeva jautājumus par visām garīgās kalpošanas pakāpēm, un Kungs Čaitanja mācīja viņam visnoslēpumainākās zināšanas no tādiem autoritatīviem rakstiem kā Šrīmad Bhāgavatama. Vēl Kungs atsaucās uz vēdisko grāmatu «Hari-vamšu», kurā stāstīts par Krišnas pārpasaulīgo mājvietu. Šīs zināšanas atklāj Indra, skaitot lūgšanas pēc tam, kad bija izaicinājis Krišnas spēku un tika sakauts. «Hari-vamšā» teikts, ka, lai gan putni un gaisa kuģi var lidot, tie nespēj sasniegt augstākās planētu sistēmas. Augstākās planētas sākas ar Sauli, kas atrodas Visuma vidū. Aiz Saules ir citas planētu sistēmas, kur nonāk cilvēki, kas veikuši lielas askēzes. Visu materiālo Visumu sauc par Dēvīdhāmu, un virs tā ir Šivadhāma, kur mūžīgi mīt Kungs Šiva un viņa sieva Pārvatī. Virs šīs planētu sistēmas ir garīgās debesis, kur atrodas neskaitāmas garīgās planētas Vaikunthas. Augstāk par Vaikunthas planētām ir Krišnas planēta Goloka Vrindāvana. Vārds «goloka» nozīmē «govju planēta». Krišna ļoti mīl govis, tāpēc Viņa mājvietu sauc par Goloku. Goloka Vrindāvana ir lielāka nekā visas materiālās un garīgās planētas kopā. Lūgšanā, kas dota «Hari-vamšā», Indra atzīst, ka viņš nav varējis saprast Golokas stāvokli, pat jautājot par to Brahmam. Tie, kas godina Krišnas Nārājanas izpausmi, nokļūst uz Vaikunthas planētām, bet Goloku Vrindāvanu sasniegt ir ļoti grūti. Patiešām šo planētu var sasniegt tikai tie, kas ir Kunga Čaitanjas vai Kunga Šrī Krišnas bhaktas. Indra Kungam Krišnam atzinās: «Tu esi atnācis no garīgās valstības Golokas planētas, un visus šos traucējumus es esmu sagādājis savas muļķības dēļ.» Tāpēc Indra lūdza Kungam Krišnam piedošanu.

Pēdējā Kunga Krišnas rotaļu daļa Šrīmad Bhāgavatamā nosaukta par maušala-līlu. Tajā ietilpst noslēpumainā Krišnas aiziešana no materiālās pasaules. Tas notika tā, it kā Kungu nogalinātu mednieks. Kunga Krišnas rotaļu beigu daļai ir daudz kļūdainu skaidrojumu, piemēram, Krišnas matu iemiesošanās apraksti, bet Kungs Čaitanja izklāstīja šīs rotaļas pareizi un deva tām īsto skaidrojumu. Kas attiecas uz Krišnas matu iemiesošanos, tad par to ir runāts Šrīmad Bhāgavatamā, Višnu Purānā un Mahābhāratā. Tur teikts, ka Dievs Kungs izrāva sev pelēku un melnu matu, un šie mati nonāca divu Jadu dinastijas valdnieču klēpjos, Rohinī un Dēvakī klēpī. Ir arī teikts, ka Kungs Krišna atnāk uz materiālo pasauli, lai iznīcinātu visus dēmonus, bet daži apgalvo, ka Krišna ir radies no Višnu, kurš guļ šī Visuma piena okeānā. Šrīla Rūpa Gosvāmī darbā «Laghu-bhāgavatāmrita» un viņa komentētājs Šrī Baladēva Vidjābhūšana ir pilnīgi aprakstījuši šos jautājumus un norādījuši, kāda ir patiesība. Arī Šrī Džīva Gosvāmī runā par šiem jautājumiem «Krišna-sandarbhā».

Kad Kungs Čaitanja pabeidza norādījumus Šrī Sanātanam Gosvāmī, tad Sanātanu, kurš bija smēlies spēku un zināšanas, pārņēma tāds pārpasaulīgs prieks, ka viņš tūlīt nometās pie Kunga Čaitanjas pēdām un teica: «Esmu dzimis ļoti zemas kārtas ģimenē un vienmēr bijis kopā ar pagrimušiem cilvēkiem, tāpēc esmu zemākais no grēciniekiem. Tomēr Tu biji tik labs un mācīji man to, ko nespēj saprast pat Kungs Brahma, augstākā būtne šajā Visumā. Pateicoties Tavai žēlastībai, tagad manos spēkos ir novērtēt Tavu mācību, bet esmu tik zems, ka nespēju pieskarties pat pilienam no šo norādījumu okeāna. Esmu klibs, bet, ja vēlies, lai dejoju, tad, lūdzu, dod man svētību un uzliec savas pēdas man uz galvas.»

Sanātana Gosvāmī lūdza, lai Kungs apstiprina, ka, pateicoties Viņa žēlastībai, šī mācība patiešām izpaudīsies Sanātanas sirdī. Sanātana zināja, ka pretējā gadījumā viņš nespēs aprakstīt Kunga mācību. Šis notikums parāda, ka āčārjas (garīgos skolotājus) pilnvaro augstākās autoritātes. Lai kļūtu par skolotāju, ar norādījumiem vien nepietiek. Ja cilvēku nav svētījis garīgais skolotājs jeb āčārja, tad šāda mācība nespēj pilnībā izpausties. Tāpēc cilvēkam jāmeklē garīgā skolotāja žēlastība, un tad viņš varēs sevī izkopt garīgā skolotāja norādījumu izpratni. Noklausījies Sanātanas Gosvāmī lūgšanas, Kungs Čaitanja uzlika pēdas uz Sanātanas galvas un deva svētību pilnīgai šo norādījumu izpratnei.

Tā Kungs aprakstīja Dieva mīlestības augstāko pakāpi. Kungs Čaitanja sacīja, ka nevar dot sīkāku aprakstu, bet Viņš ir pastāstījis visu, cik vien tas iespējams. Secinājums ir tāds, ka ikviens, kurš uzmanīgi klausās šīs sarunas un Kunga Čaitanjas norādījumus Sanātanam Gosvāmī, ļoti drīz iegūst Krišnas apziņu un sāk garīgi kalpot Dievam Kungam.


Tālāk Piecpadsmitā nodaļa