Kunga Čaitanjas mācība piecpadsmitā nodaļa

null

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Šrīmad Bhāgavatamas
Ātmārāmas panta izskaidrojums

Tālāk Kungs Čaitanja izskaidroja Šrīmad Bhāgavatamā doto Ātmārāmas pantu, kas ir ļoti slavens:

ātmārāmāš ča munajo
nirgranthā apj urukramē
kurvantj ahaitukīm bhaktim
itthambhūta-guno harih

Pants norāda, ka atbrīvotās dvēseles, kuras ir pilnīgi apmierinātas sevī, galu galā kļūst par Dieva Kunga bhaktām. Šī pamācība īpaši domāta impersonālistiem, jo tie neko nezina par Dieva Augstāko Personību. Viņi cenšas gūt apmierinājumu bezpersoniskajā Brahmanā, tomēr Krišna ir tik pievilcīgs un stiprs, ka piesaista to prātus. Tāda ir šī panta jēga.

Ātmārāmas pantu Kungs Čaitanja jau agrāk bija skaidrojis diženajam vēdāntistam Sārvabhaumam Bhatāčārjam. Kad Sanātana Gosvāmī bija noklausījies Kunga Čaitanjas norādījumus, viņš pieminēja šo gadījumu un lūdza, lai Kungs izskaidrotu Ātmārāmas pantu vēlreiz. Augstu vērtējot Kunga skaidrojumu, arī «Čaitanja-čaritāmritas» autors Kavirādža Gosvāmī savās lūgšanās slavināja Šrī Čaitanju. Nometies pie Kunga Čaitanjas pēdām, Sanātana Gosvāmī lūdza izskaidrot šo pantu tāpat, kā tas jau tika darīts Sārvabhaumam Bhatāčārjam. Sanātana teica, ka ļoti vēlas noklausīties šo skaidrojumu un iegūt apgaismību. Kungs atbildēja Sanātanam: «Es nesaprotu, kāpēc Sārvabhauma Bhatāčārja tik augstu novērtēja Manu izskaidrojumu. Es pat neatceros, ko stāstīju viņam. Tomēr tu ļoti vēlies to dzirdēt, tāpēc Es ar tavu palīdzību centīšos izskaidrot to, ko atceros.» Runātājs un klausītāji ir cieši saistīti, arī klausītāji ar savu klātbūtni apskaidro runātāju. Runātājs jeb skolotājs spēj ļoti labi paskaidrot pārpasaulīgo saprotošiem klausītājiem, tāpēc Kungs Čaitanja teica, ka nezina, kā izskaidrot šo sanskrita pantu, tomēr cer, ka Sanātanas klātbūtne Viņam palīdzēs.

Kungs norādīja, ka Ātmārāmas pantam ir vienpadsmit sastāvdaļas: (1) ātmārāmāh, (2) ča, (3) munajah, (4) nirgranthāh, (5) api, (6) urukramē, (7) kurvanti, (8) ahaitukīm, (9) bhaktim, (10) itthambhūta-gunah, (11) harih. Tad Kungs izskaidroja visas šīs sastāvdaļas. Kas attiecas uz vārdu «ātmārāma», Kungs teica, ka vārds «ātma» norāda uz (1) Augstāko Absolūto Patiesību, (2) ķermeni, (3) prātu, (4) piepūli, (5) pārliecību, (6) saprātu un (7) dabu. «Ārāma» nozīmē baudītājs, tāpēc ikviens, kurš ar prieku izkopj zināšanas par šiem septiņiem priekšmetiem, ir ātmārāma. Tad Kungs izskaidroja, kādi ir dažāda veida ātmārāmas jeb pārpasaulnieki. Kas attiecas uz vārdu «munajah» jeb «muni», tad ar šo vārdu apzīmē diženus domātājus. Reizēm ar vārdu «muni» apzīmē cilvēku, kurš ir ļoti nosvērts. Par muni sauc arī diženus gudros, lielus askētus, diženus mistiķus un izglītotus zinātniekus.

Nākamais vārds «nirgrantha» norāda uz brīvību no maldu važām. «Nirgrantha» nozīmē arī «tas, kuram nav nekāda sakara ar garīgiem norādījumiem». «Grantha» ir svētie raksti, un «nir» ir priedēklis, kas parasti nozīmē «nav sakara», «veidojošs,» kā arī «aizliedzošs». Ir daudz norādījumu, kas palīdz sasniegt garīgo apzināšanos, un par nirgranthām sauc arī cilvēkus, kuriem nav sakara ar šādiem rakstu norādījumiem. Ir daudz nejēgu, zemas kārtas cilvēku un personību, kas nepareizi uzvedas. Šiem cilvēkiem liegta svēto rakstu un garīgo norādījumu izpratne, tāpēc viņus sauc par nirgranthām. Tā kā granthu var izmantot bagātību iegūšanai, vārds «nirgrantha» norāda arī uz nabagu, kuram nekas nepieder un kas cenšas kļūt bagāts.

Vārds «urukrama» norāda uz ļoti varenu cilvēku. «Krama» ir kāpšana, un vārds «urukrama» attiecas uz cilvēku, kura solis ir ļoti plats. Visplatāko soli paspēra Kungs Vāmanadēva, kurš divos soļos šķērsoja visu Visumu. Tādējādi vārds «urukrama» norāda uz Visaugsto Kungu Vāmanadēvu. Šī neparastā Kunga Vāmanadēvas īpašība izskaidrota Šrīmad Bhāgavatamā (2.7.40.)

višnor nu vīrja-gananām katamo ‘rhatīha
jah pārthivānj api kavir vimamē radžāmsi
časkambha jah sva-ramhasāskhalatā tri-prištham
jasmāt tri-sāmja-sadanād uru-kampajānam

«Neviens nevar izprast Kunga Višnu neaptveramās spējas. Pat tam, kurš spētu saskaitīt, cik ir atomu kombināciju materiālajā pasaulē, būtu liegta iespēja apjēgt dažādās Visaugstā Kunga enerģijas. Dievs Kungs Vāmanadēvas veidolā bija tik varens, ka ar vienu soli Viņš šķērsoja visu Visumu no Brahmalokas līdz pat Pātālalokai.»

Dieva Kunga neaptveramās enerģijas caurstrāvo visu pasauli. Dievs ir visā, ar savu enerģiju Viņš uztur visas planētu sistēmas, tomēr tajā pat laikā ar savu prieka spēju Kungs atrodas mājvietā, ko sauc par Goloku. Dievs Kungs atrodas uz visām Vaikunthas planētām kā Nārājana, tā izpaužot savu varenību. Izvēršot materiālo enerģiju, Viņš rada neskaitāmus Visumus, kuros ir bezgala daudz planētu. Tādējādi neviens nespēj novērtēt Visaugstā Kunga apbrīnojamo darbību, un Viņu sauc par urukramu, to, kurš brīnišķīgi darbojas. Višvaprakāšas vārdnīcā vārds «krama» paskaidrots kā prasmīga enerģiju parādīšana vai arī ļoti ātra iešana.

Vārds «kurvanti» nozīmē «darboties citu labad». Ir līdzīgs vārds, kurš norāda uz darbošanos savu jutekļu apmierināšanai, tomēr vārds «kurvanti» apzīmē darbību Visaugstākā iepriecināšanai. Tātad šajā pantā «kurvanti» var norādīt tikai uz pārpasaulīgu kalpošanu Dievam Kungam.

Vārds «hētu» apzīmē iemeslu vai cēloni. Cilvēki parasti darbojas pārpasaulīgi triju iemeslu dēļ: vēloties materiālo laimi, alkstot pēc mistiskās pilnības vai arī pēc atbrīves no materiālajām važām. Kas attiecas uz materiālajām baudām, tad to ir neskaitāmi daudz. Mistisko spēju pilnību ir astoņpadsmit, un, ja runā par atbrīvi no materiālajām važām, tad tai var būt pieci veidi. Esamības stāvokli, kurā nav visu šo dažādo baudu, sauc par ahaitukī. Ahaitukī īpaši minēts tāpēc, ka ar ahaitukī kalpošanu Dievam Kungam var iegūt Viņa labvēlību.

Vārdam «bhakti» ir desmit dažādas nozīmes. Viena no tām ir sādhana-bhakti jeb garīgā kalpošana kā pienākums, bet deviņas pārējās — prēma-bhakti jeb mīlestība uz Dievu. Cilvēki, kuri atrodas neitrālā stāvoklī, sasniedz pilnību līdz pat mīlestībai uz Dievu. Tie, kuriem ir kalpa attiecības ar Kungu, paceļas līdz Dieva mīlestībai pieķeršanās pakāpei. Ja būtnei ir draudzīgas attiecības ar Kungu, tā sasniedz mīlestību uz Dievu līdz pat brālībai. Tie, kuri mīl Dievu kā Viņa vecāki, paceļas pārpasaulīgu emociju līmenī. Tomēr augstāko ekstāzi var izbaudīt tikai tās būtnes, kuras ar Visaugstāko saista laulības mīlestība. Tādējādi vārdam «bhakti» ir dažādas nozīmes.

Tālāk Kungs izskaidroja dažādās vārda «itthambhūta-guna» nozīmes. «Ittham-bhūta» norāda uz pilnīgu pārpasaulīgu prieku, salīdzinājumā ar kuru pārpasaulīgais brahmānandas prieks ir kā salmiņš. «Hari-bhakti-sudhodajā» (14.36.) kāds bhakta saka:

tvat-sākšāt-karanāhlāda-
višuddhābdhisthitasja mē
sukhāni gošpadājantē
brāhmānj api džagad guro

«Mans Kungs, ak, Visaugstākais, vienkārši saprotot Tevi vai redzot Tevi, es gūstu tik lielu apmierinājumu, ka brahmānandas prieks kļūst nenozīmīgs.» Citiem vārdiem sakot, prieks, ko cilvēks gūst, patiesi izprotot Krišnu — visupievilcīgo, visa patīkamā avotu, pirmsākumu garšām, kas sniedz prieku, un visu pārpasaulīgo īpašību iemiesojumu, — piesaista viņu tā, ka tas kļūst par bhaktu. Pateicoties šai piesaistībai, cilvēks spēj atmest auglīgu darbību, centienus pēc atbrīves vai pat spēcīgu vēlmi pēc jogas mistiskajiem spēkiem. Pieķeršanās Krišnam ir tik stipra, ka cilvēks var pazaudēt visu cieņu pret citiem sevis apzināšanās paņēmieniem un vienkārši uzticēt sevi Dieva Augstākajai Personībai.

Vēl Kungs izskaidroja dažādās vārda «guna» nozīmes. «Guna» norāda uz Krišnas neskaitāmajām pārpasaulīgajām īpašībām, pirmkārt, uz Viņa sač-čid-ānandas veidolu. Pārpasaulīgajā svētlaimē, zināšanās un mūžībā Krišna ir absolūti pilnīgs, un Kunga pilnība pieaug, kad Viņu vada bhaktas uzmanība. Dievs ir tik labs un žēlsirdīgs, ka pateicībā par bhaktas garīgo kalpošanu Viņš dāvā sevi. Krišnam piemīt pārpasaulīgās īpašības: skaistuma pilnība, augstākā mīlestība starp Viņu un bhaktām u.c. Kunga pārpasaulīgo īpašību aromāts piesaista dažādus pārpasaulniekus un atbrīvotās dvēseles. Piemēram, Visaugstais Kungs piesaistīja Sanakas Kumāra prātu ar smaržu, kas nāca no Viņam piedāvātajiem ziediem. Šukadēvas Gosvāmī prātu saistīja Kunga Krišnas pārpasaulīgās rotaļas, bet Vrindāvanas jaunavu prātus valdzināja Viņa skaistums. Rukminī pieķērās Krišnam, pateicoties Viņa ķermeņa iezīmēm un pārpasaulīgajām īpašībām, un laimes dieviešu prātus piesaistīja Kunga flautas skaņas, kā arī citas Viņa pārpasaulīgās iezīmes. Kunga Krišnas bērnības rotaļas valdzina visu jauno meiteņu, kā arī vecāku sieviešu prātus. Darbodamies kā draugs, Krišna piesaista savu draugu prātus. Kad Krišna ieradās Vrindāvanā, Viņu iemīlēja pat putni, zvēri, koki un augi. Patiešām, redzot Krišnu, ikvienu pārņēma mīlestība.

Vārdam «hari» ir dažādas nozīmes, no kurām divas ir galvenās. Hari bhaktam atņem visu nelabvēlīgo un piesaista tā prātu, dāvājot viņam pārpasaulīgu mīlestību uz Dievu. Krišna ir tik pievilcīgs, ka ikviens, kurš tādā vai citādā veidā spēj Viņu atcerēties, atbrīvojas no četru veidu materiālajām ciešanām. Dievs Kungs velta bhaktam īpašu uzmanību un dod iespēju atbrīvoties no dažādiem grēcīgiem darbiem, kas ir klupšanas akmeņi tālākajā garīgajā kalpošanā. To sauc par neziņas ietekmes iznīcināšanu. Vienkārši klausoties par Dievu Kungu, cilvēks iegūst mīlestību uz Viņu. Tā ir Dieva dāvana. No vienas puses Kungs atņem visu nelabvēlīgo, bet no otras puses — dāvā to, kas ir vissvētīgākais. Tāda ir vārda «hari» nozīme. Kad cilvēkā ir attīstījusies mīlestība uz Dievu, tad viņa ķermeni, prātu un visu citu piesaista Dieva Kunga pārpasaulīgās īpašības. Lūk, cik varena ir Krišnas žēlastība un pārpasaulīgās īpašības. Viņš ir tik pievilcīgs, ka bhakta, kurš izjūt pārpasaulīgu pieķeršanos Krišnam, atmet četras garīgās dzīves sastāvdaļas: reliģiozitāti, ekonomisko attīstību, ierobežotu jutekļu apmierināšanu un atbrīvi.

«Api» un «ča» ir apstākļa vārdi, un tos var izmantot gandrīz jebkuram nolūkam. Vārds «ča» jeb «un» var dot dažādas nozīmes visai teikuma konstrukcijai.

Tā paskaidrojis visu vienpadsmit Ātmārāmas panta vārdu nozīmi, Kungs aprakstīja Sanātanam to jēgu. Vārds «brahman» norāda uz to, kas visādā ziņā ir pats lielākais. Dievam Kungam vislielākā mērā piemīt visas varenības. Neviens nevar pārspēt Viņu bagātībā, spēkā, slavā, skaistumā, zināšanās un atsacīšanās spējā. Tādējādi vārds «brahman» norāda uz Dieva Augstāko Personību Krišnu. Višnu Purānā (1.12.57.) vārds «brahman» lietots, lai norādītu uz visdižāko; Visaugstais Kungs ir bezgala liels un Viņa lielums vienmēr pieaug. Pat ja kāds spēj aptvert Brahmana lielumu, šis diženums pieaug tā, ka nav iespējams novērtēt, cik liels Viņš patiesībā ir.

Dieva Augstāko Personību var apzināties trijos aspektos, taču tie visi ir viens un tas pats. Absolūtā Patiesība, Augstākā Personība Krišna, ir mūžīga. Šrīmad Bhāgavatamā (2.9.33.) teikts, ka Viņš pastāv pirms kosmosa izpaušanās, tā pastāvēšanas laikā, kā arī pēc kosmosa iznīcināšanas. Tāpēc Viņš ir dvēsele visam, kas ir dižens. Kungs caurstrāvo un redz visu, un ir visa augstākais veidols.

Vēdu rakstos minēti trīs dažādi pārpasaulīgi paņēmieni, ar kuriem cilvēks var izprast Absolūtās Patiesības augstāko pilnību un nonākt līdz tai, — zināšanu apguve, mistiskā joga un garīgā kalpošana. Šo ceļu sekotāji apzinās Absolūto Patiesību trīs dažādos aspektos. Zināšanu ceļa gājēji apzinās Viņu kā bezpersonisko Brahmanu, jogi — kā lokalizēto Virsdvēseli, un tie, kas garīgi kalpo, apzinās Viņu kā Dieva Augstāko Personību Šrī Krišnu. Citiem vārdiem sakot, lai gan vārds «Brahmans» norāda uz Krišnu un ne uz ko citu, dažādos gadījumos cilvēki apzinās Dievu Kungu trijos atšķirīgos aspektos.

Kas attiecas uz garīgo kalpošanu, tad tai ir divas daļas. Sākuma pakāpe vidhi-bhakti jeb garīgā kalpošana saskaņā ar vadošajiem norādījumiem. Augstākā pakāpe ir rāga-bhakti jeb garīgā kalpošana tīrā mīlestībā.

Dieva Augstākā Personība ir Absolūtā Patiesība, taču Kungs izpaužas arī, izvēršoties savām dažādajām enerģijām. Tie, kuri seko garīgās kalpošanas vadošajiem norādījumiem, galu galā nonāk uz garīgās valstības Vaikunthas planētām, bet, kas seko garīgās kalpošanas mīlestības principiem, sasniedz augstāko mājvietu, augstāko garīgās valstības planētu Krišnaloku jeb Goloku Vrindāvanu.

Pastāv arī trīs veidu pārpasaulnieki. Vārds «akāma» attiecas uz tiem, kuriem nav nekādu materiālu vēlmju. «Mokša-kāma» norāda uz cilvēku, kurš meklē atbrīvi no materiālajām ciešanām, bet sarva-kāma ir tas, kuram piemīt vēlme baudīt materiālajā pasaulē. Saprātīgākais pārpasaulnieks atmet visus citus ceļus un uzsāk garīgo kalpošanu Dievam Kungam, pat ja viņam ir daudz dažādu vēlmju. Nav tiesa, ka ar jebkuru pārpasaulīgās darbības veidu — auglīgu darbību, zināšanu izkopšanu vai mistisko jogu — var sasniegt augstāko pilnību, cilvēkam jāņem talkā garīgā kalpošana. Salīdzinājumā ar garīgo kalpošanu citi pārpasaulīgie ceļi ir kā pupi uz kazas kakla. Ja spaidīsim pupus uz kazas kakla, tad piens no tiem nenāks. Ja cilvēks savā ceļā vēlas sasniegt īstenu pilnību, tad viņam jāpieņem garīgā kalpošana Krišnam. Bhagavad-gītā teikts:

čatur-vidhā bhadžantē mām
džanāh sukritino ‘rdžuna
ārto džigjāsur arthārthī
gjānī ča bharataršabha

«Labākais no Bhāratām [Ardžuna], četru veidu dievbijīgie cilvēki sāk Man kalpot — cietēji, tie, kas vēlas bagātību, zinātkārie un Absolūta zināšanu meklētāji.» (Bg.7.16.)

Kad šie četru veidu cilvēki uzkrāj pietiekami daudz labo darbu, viņi nonāk līdz garīgajai kalpošanai Dievam Kungam. No šiem četriem tie, kas cieš un kas vēlas bagātību, ir bhaktas ar vēlmēm, turpretī pārējie divi — zinātkārie un gudrības meklētāji — tiecas pēc atbrīves. Tie visi godina Krišnu, tāpēc uzskatāmi par ļoti veiksmīgiem. Ja pēc kāda laika viņi atmet visas vēlmes un kļūst par tīriem Visaugstā Kunga bhaktām, tie uzskatāmi par visveiksmīgākajiem. Šādi veiksmīgi iesācēji var pilnveidoties tikai tīru Kunga Krišnas bhaktu sabiedrībā. Ja cilvēks atrodas šādā sabiedrībā, tad arī viņš pats kļūst par tīru bhaktu. To apstiprina Šrīmad Bhāgavatama (1.10.11.):

sat-sangān mukta-duhsango
hātum notsahatē budhah
kīrtjamānam jašo jasja
sakrid ākarnja ročanam

«Patiesi saprātīgais tīru bhaktu sabiedrībā spēj klausīties par Kungu Krišnu un Viņa darbībām.» Šīs darbības ir tik pievilcīgas, ka cilvēks, kurš par tām dzirdējis, vairs neatstāj Dieva Kunga sabiedrību.

Visi citi sabiedrības veidi, izņemot tīru bhaktu sabiedrību, ir kaitava jeb krāpšana. Tas apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā dziedājumā, kur teikts, ka jāatmet visi māņu ceļi, kas kavē pārpasaulīgo apzināšanos. Šrīmad Bhāgavatama palīdz izprast īstenību un tā pacelties pāri triju veidu materiālajām ciešanām. Šo darbu ir sastādījis diženais gudrais Vjāsadēva savas pieredzes briedumā. Izprotot Šrīmad Bhāgavatamu un garīgi kalpojot, cilvēks var tūlīt saistīt Visaugsto Kungu savā sirdī.

Tālāk Kungs Čaitanja paskaidroja, ka vārds «prodžhita» nozīmē «vēlme atbrīvoties». Kāds dižens komentētājs norādīja, ka vēlme pēc atbrīves ir vislielākais klupšanas akmens Dieva apzināšanās ceļā. Tomēr, ja kādam tā vai citādi izdodas nonākt pie Krišnas un sākt par Viņu klausīties, Krišna ir tik labs un dāvā savas lotospēdas, uz kurām tiekties. Kad bhaktam jeb pārpasaulniekam ir šāds mērķis, tad viņš aizmirst visu un garīgi kalpo Dievam Kungam. Ja kāds ar garīgo kalpošanu jeb pilnīgu Krišnas apziņu nonāk pie Dieva Kunga, tad atalgojums par to ir Visaugstākais Kungs. Un, ja cilvēks reiz sācis darboties Visaugstākā labad, viņš neko vairs nelūdz atšķirībā no cietēja un tā, kurš vēlas materiālus īpašumus. Garīgās kalpošanas paņēmiens, pati kalpošana, tīru bhaktu sabiedrība un Dieva Kunga bezcēloņu žēlastība darbojas tik brīnumaini, ka cilvēks spēj atmest visas darbības un gremdēties Krišnā pat tad, ja viņš cieš, vēlas materiālus īpašumus, ir zinātkārs vai patiešām ir gudrais, kurš izkopj zināšanas.

Kopumā var teikt, visi Ātmārāmas panta vārdi galu galā norāda uz Krišnu. Izstāstījis Ātmārāmas panta ievadu, Kungs Čaitanja sāka skaidrot tā īsto nozīmi.

Zināšanas izkopj divu veidu pārpasaulnieki. Vieni no tiem godina bezpersonisko Brahmanu, bet otri vēlas atbrīvi. Monistus sauc par Brahmana pielūdzējiem, jo tie godina Brahmana bezpersonisko iezīmi. Savukārt Brahmana pielūdzējus var iedalīt iesācējos, tajos, kuri iegrimuši Brahmana apziņā, un tajos, kuri patiešām izpratuši sevi kā Brahmanu. Ja klāt nāk garīgā kalpošana, Brahmana zinātājs var iegūt atbrīvi, bet pretējā gadījumā atbrīve nav iespējama. Ikviens, kurš pilnībā garīgi kalpo Krišnas apziņā, ir jau izpratis Brahmanu. Garīgā kalpošana ir tik spēcīga, ka Krišnam piesaistās pat Brahmana godināšanas līmeņa cilvēks. Dievs Kungs dod bhaktam garīgā ķermeņa pilnību, un bhakta mūžīgi, pārpasaulīgi kalpo Krišnam. Kad bhakta izprot Krišnas pārpasaulīgās īpašības un tās viņu piesaista, viņš patiesi uzsāk garīgo kalpošanu. Piemēram, četri Kumāri un Šukadēva Gosvāmī bija atbrīvoti jau kopš dzimšanas, tomēr vēlāk viņus savaldzināja Krišnas rotaļas, un tie kļuva par bhaktām. Sanaku Kumāru piesaistīja Krišnam piedāvāto ziedu smarža, un pārējos Kumārus saistīja Dieva Kunga pārpasaulīgās īpašības, tāpēc viņi sāka garīgi kalpot. Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitajā dziedājumā minētie deviņi mistiķi uzskatāmi par pārpasaulniekiem jau no dzimšanas, jo viņi bija dzirdējuši par pārpasaulīgajām Krišnas īpašībām no Brahmas, Kunga Šivas un Nāradas.

Reizēm cilvēks piesaistās Krišnam un Viņa dievišķajām īpašībām, redzot Krišnas pārpasaulīgā ķermeņa brīnišķīgās iezīmes. Tad viņš atmet vēlmi pēc atbrīves un sāk garīgi kalpot. Bhakta nožēlo, ka šķiedis laiku tā saucamajā zināšanu izkopšanā, un kļūst par tīru Dieva Kunga bhaktu.

Ir divu veidu atbrīvotās dvēseles, kurām ir materiāli ķermeņi: dvēsele, kas atbrīvojusies ar garīgo kalpošanu, un dvēsele, kas sasniegusi atbrīvi, izkopjot zināšanas. Garīgajā kalpošanā atbrīvoto dvēseli saista Krišnas pārpasaulīgās īpašības, un tā paceļas aizvien augstāk un augstāk, turpretī tie, kas nodarbojas ar sausiem prātojumiem un tikai izkopj zināšanas bez bhakti, savu daudzo apvainojumu dēļ krīt. To apstiprina Šrīmad Bhāgavatama (10.2.32.), kur teikts:

jē ‘njē ‘ravindākša vimukta-māninas
tvajj astabhāvād avišuddha-buddhajah
āruhja kriččhrēna param padam tatah
patantj adho ‘nādrita-jušmad-anghrajah

«Kungs! Ja cilvēks uzskata sevi par atbrīvotu, bet nav bhakta, tad viņa saprāts ir netīrs. Pat ja šāda personība ar smagām askēzēm paceļas līdz augstākajai atbrīvei, tā noteikti krīt materiālajā esamībā, jo nerod patvērumu pie Tavām lotospēdām.» To apstiprina arī Bhagavad-gīta:

brahma-bhūtah prasannātmā
na šočati na kānkšati
samah sarvēšu bhūtēšu
mad-bhaktim labhatē parām

«Kas pacēlies pāri visam, tas tūlīt izprot Augstāko Brahmanu. Viņš ir brīvs no žēlabām un vēlmes kaut ko iegūt. Šāds cilvēks ir vienāds pret visām būtnēm. Šajā stāvoklī viņš uzsāk tīru garīgo kalpošanu Man.» (Bg.18.54.)

Tādējādi cilvēkam, kurš patiešām apzinājies Brahmanu, nav iemesla žēloties vai kaut ko vēlēties. Viņš ir vienāds pret visiem un tāpēc ir piemērots garīgajai kalpošanai. To atzina arī Bilvamangala Thākurs, kurš vēlāk žēlojās: «Es biju monists un centos saplūst ar Visaugstāko, tomēr tā vai citādi satiku kādu nerātnu zēnu un kļuvu par mūžīgo Viņa kalpu.» Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks, garīgi kalpojot, apzinās sevi, tad viņš iegūst pārpasaulīgu ķermeni un, Krišnas dievišķo īpašību piesaistīts, uzsāk pilnīgu un tīru garīgo kalpošanu.

Ikviens, kuru nesaista Krišna, joprojām atrodas maldinātājas enerģijas (maijas) varā, turpretī tas, kurš cenšas iegūt atbrīvi ar garīgo kalpošanu, patiešām ir brīvs no šīs ietekmes. Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitajā dziedājumā aprakstīti daudzi bhaktas, kuri ar garīgo kalpošanu ieguvuši atbrīvi jau šajā dzīvē.


Tālāk Sešpadsmitā nodaļa