Kunga Čaitanjas mācība sešpadsmitā nodaļa

null

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Sanātanas Gosvāmī doto
norādījumu noslēgums

Ir cilvēki, kuri tikai vēlas atbrīvi, tādi, kas ir jau atbrīvoti pat šajā materiālajā esamībā, un tie, kas patiešām apzinājušies sevi. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri alkst atbrīves, un reizēm šim nolūkam viņi sāk garīgi kalpot. Šrīmad Bhāgavatamā (1.2.26.) apstiprināts, ka tie, kuri patiešām vēlas atbrīvi, atsakās no padievu godināšanas un bez jebkādas skaudības vērš prātu uz Nārājanu, Dieva Augstāko Personību, un godina Viņu. Nonākot saskarsmē ar tīriem bhaktām, šādi cilvēki sāk garīgi kalpot Krišnam un atmet domas par atbrīvi. «Hari-bhakti-sudhodajā» teikts:

aho mahātman bahu-doša-dušto
‘pj ēkēna bhātj ēša bhavo gunēna
sat-sangam ākhjēna sukhābahēna
kritādaja no jēna krišā mumukšā

«Ak, diženā dvēsele! Šajā ciešanu pilnajā dzīvē ir daudz trūkumu, taču ir arī kaut kas labs — tīru bhaktu sabiedrība. Pilnveidojieties šādā sabiedrībā! Tā mazinās jūsu vēlmi pēc atbrīves.»

Šrīmad Bhāgavatamā (11.2.37.) teikts, ka baiļu cēlonis ir materiālistiska dzīves izpratne un tas, ka esam aizmirsuši mūžīgās attiecības ar Visaugsto Kungu. Tāpēc mēs vairs neatceramies patiesību. Mūs ir savaldzinājusi materiālā enerģija. Cilvēks, kas ir pietiekami saprātīgs, pilnībā velta sevi garīgajai kalpošanai un uzskata Visaugsto Kungu par garīgo skolotāju un godināmo Dievu. Secinājums ir tāds, ka apziņu var strauji izmainīt, tikai garīgi kalpojot Dievam Kungam. Kad cilvēks patiesi atbrīvojas no materiālajiem sārņiem, tad viņš var būt pilnīgā Krišnas apziņā.

Vēl Šrīmad Bhāgavatamā (10.14.4.) skaidri teikts, ka tas, kurš uzsāk garīgo dzīvi, lai saprastu lietu patieso būtību, bet nemaz nevēlas darboties Krišnas apziņā, par savām pūlēm saņem vienīgi raizes. Viņa dzīvei trūkst būtības. Ikviena dzīvā būtne ir neatņemama Visaugstā Kunga sastāvdaļa, un tāpēc tās pienākums ir kalpot augstākajam veselumam. Bez šādas kalpošanas dzīvā būtne nonāk materiālajos sārņos.

Kungs Čaitanja pabeidza norādījumus Sanātanam Gosvāmī, uzsverot, ka visu sešu veidu ātmārāmas kaut kādā ziņā kalpo Krišnam. Citiem vārdiem sakot, galu galā visi pārpasaulnieki saprot, ka nepieciešams garīgi kalpot Kungam Krišnam un pilnīgi apzināties Viņu. Pat tas, kurš ir ārkārtīgi izglītots vai vienkārši grib izcelties, var garīgi kalpot Dievam Kungam.

Ir sešu veidu pārpasaulnieki: iesācējs; meditācijā iegrimis pārpasaulnieks; cilvēks, kurš jau atrodas pārpasaulībā; tas, kurš patiešām vēlas atbrīvi; patiesi atbrīvotais un tas, kurš īsteni darbojas saskaņā ar savu dabisko stāvokli. Viņi visi ir ātmārāmas. Kad cilvēks kļūst par ātmārāmu jeb diženu domātāju Krišnas apziņā, tad viņš pilnībā nododas garīgajai kalpošanai. Saskaņā ar gramatikas likumiem ir daudz ātmārāmu, bet ar vienu šī vārda nozīmi pietiek, lai pārstāvētu visas pārējās. Kopumā ņemot, visi ātmārāmas tiecas godināt Visaugsto Kungu Krišnu.

Mistiķis, kurš godina Virsdvēseli sevī, arī ir ātmārāma. Ir divu veidu ātmārāmas jogi: sagarbha un nigarbha. Šrīmad Bhāgavatamā (2.2.8.) teikts: «Ir jogi, kas meditē savā sirdī uz vienuviet esošo Višnu, kuram ir četras rokas un kurš tur četrus priekšmetus: gliemežnīcu, disku, vāli un lotosu.» Jogs, kurš domā par četrroku Višnu, iegrimst bhakti ekstāzē un izpauž šī stāvokļa pazīmes. Dažbrīd viņš raud, reizēm jūtas šķirts no Kunga. Tādējādi šāds jogs gremdējas pārpasaulīgā svētlaimē. Un galu galā viņš sapinas tajā kā zivs tīklā.

Sagarbhas un nigarbhas jogus var tālāk iedalīt trijās pamatdaļās: iesācējs, tas, kurš iet uz priekšu, un tas, kurš jau sasniedzis pilnību. Šie jogi aprakstīti Bhagavad-gītas sestajā nodaļā. Tos, kuri cenšas pilnveidoties mistiskajā jogā, sauc par ārurukšu. Ārurukšu jogā cilvēks sēž dažādās pozās un koncentrē prātu. Bet tam, kurš ir stingrs jogā, mērķis ir meditācija un atsacīšanās. Un, kad cilvēks vairs nav pieķēries darbībai jutekļu apmierināšanas dēļ, tas pamazām atbrīvojas. Tad arī viņš sasniedz ekstāzes pakāpi, ko sauc par joga-ārūdhu. Ja šie jogi mistiķi tā vai citādi nonāk saskarsmē ar svētām personībām, tad viņi kļūst par Krišnas bhaktām. Vārds «urukrama» norāda uz Visaugsto Kungu. Visi ātmārāmas garīgi kalpo Urukramam. Kamēr šie pārpasaulnieki vēl nav uzsākuši garīgo kalpošanu, tos sauc par šāntām jeb mierīgiem bhaktām. Vārdu «ātma» jeb patība dažkārt tulko kā «prāts». Reizēm prātotāji pasniedz dažādas filozofiskas teorijas, bet, nonākot saskarsmē ar svētām personībām, kuras garīgi kalpo, tie arī kļūst par bhaktām.

Šrīmad Bhāgavatamā (10.87.18.) aprakstīti divu veidu jogi (sagarbha un nigarbha): «Jogi sāk savu praksi, godinot vēderu, un cenšas koncentrēt savu uzmanību uz zarnām. Pakāpeniski meditācija paceļas līdz sirdij, un tie koncentrējas uz prātu un sirdi. Tad viņu uzmanība paceļas līdz galvas augšai, un tas, kurš spēj nonākt līdz šim stāvoklim, uzskatāms par pilnīgu un ir brīvs no dzimšanas un nāves.» Pat šādi jogi, nonākot saskarsmē ar tīriem bhaktām, uzsāk bezcēloņu garīgo kalpošanu Dievam Kungam.

Vēl vārds «ātma» nozīmē «pūlēties». Katrā nodarbībā ir kādas pūles, un galējās pūles ir pacelties līdz garīgās kalpošanas augstākajai pilnībai. Šrīmad Bhāgavatamā (1.5.18.) teikts, ka cilvēkam jātiecas pēc augstākā mērķa, ko nevar sasniegt ne augstākajās, ne zemākajās planētu sistēmās. Doma ir tāda, ka materiālā laime un ciešanas laika gaitā ir iegūstamas visās planētu sistēmās, tomēr augstāko sasniegumu — garīgo kalpošanu — bez pūlēm nevar iegūt nekur. Tāpēc Brihan-nāradīja Purānā teikts, ka cilvēkam, kas nopietni cenšas izprast garīgās kalpošanas augstāko pilnību, pietiek ar savām pūlēm, lai gūtu panākumus visā. Tas, kurš nepūlas, nevar sasniegt augstāko garīgās kalpošanas pilnību. Kā Krišna norāda Bhagavad-gītā:

tēšām satata-juktānām
bhadžatām prīti-pūrvakam
dadāmi buddhi-jogam tam
jēna mām upajānti tē

«Tiem, kas ar mīlestību vienmēr garīgi kalpo Man, Es dodu izpratni, ar kuru viņi var nonākt pie Manis.» (Bg.10.10.)

Vēl vārds «ātma» nozīmē «pacietība» un «neatlaidība». Ar pacietību un neatlaidību cilvēks var sasniegt garīgās kalpošanas augstāko pakāpi.

Kas attiecas uz vārdu «muni,» tam ir arī citas nozīmes. Šis vārds norāda arī uz putnu un lielu melnu biti. «Nirgrantha» nozīmē arī «muļķis». Tādējādi pat putni, bites un nejēgas kalpo Visaugstajam Kungam, kad viņus svētī tīri bhaktas. Patiesībā Šrīmad Bhāgavatamā (10.21.14.) teikts, ka putni uzticīgi kalpo Visaugstajam Kungam. Tur teikts arī (10.15.6.), ka melnās bites vienmēr seko Krišnam un Balarāmam. Šajā sakarībā Šrī Krišna pat aprakstīja, kādā veidā bites un lapsenes kalpoja Dieva Augstākajai Personībai. Kungs Krišna sacīja:

ētē ‘linas tava jašo ‘khila-loka-tīrtham
gājanta ādi-purušānupadam bhadžantē
prājo amī muni-ganā bhavadīja-mukhjā
gūdham vanē ‘pi na džahatj anaghātma-daivam

«Ak, Visaugstākais tikumu iemiesojums, ak, Dieva Personība [Balarāma], paskaties, kā Tev seko bites un lapsenes, slavinot Tavu pārpasaulīgo godību un pielūdzot Tevi. Patiesībā tās nemaz nav lapsenes un bites, tie ir diženi gudrie, kuri izmanto izdevību kalpot augstākajai dvēselei. Parasti ļaudis Tevi nezina, bet gudrie pazīst, seko Tev un cildina Tevi.» Šrīmad Bhāgavatamā (10.15.7.) ir līdzīgs pants, kurā aprakstīts, kā Vrindāvanas pāvi sagaidīja Balarāmu un Krišnu. «Ak, godināmais, tikai paskaties, kā pāvi, kas atgriežas ligzdās, lielā priekā sagaida Tevi. Viņi ir gluži kā Vradžas jaunavas. Arī dzeguzes koku zaros sagaida Tevi, kā spēj. Vrindāvanas iemītnieki ir tik cildeni, ka ikviens no tiem gatavs garīgi kalpot Dievam Kungam.» Kādā citā Šrīmad Bhāgavatamas pantā (10.35.11.) teikts: «Tikai paskaties, kā dzērves un gulbji, ūdeņu iemītnieki, apdzied Dieva Kunga godību! Stāvot ūdenī, tie meditē un pielūdz Visaugstāko.» Kādā citā Šrīmad Bhāgavatamas vietā (2.4.18.) teikts: «Pat iezemieši un tādi necivilizēti ļaudis kā kirātas, hūnas, andhras, pulindas, pulkašas, ābhīras, šumbhas, javanas un khašas, kā arī daudzi citi zemāko dzīvības veidu cilvēki var šķīstīties, rodot patvērumu pie tīriem bhaktām.» Tāpēc Šukadēva Gosvāmī pazemīgi godināja Kungu Višnu, kura bhaktas tik brīnumaini darbojas.

Vēl viena nozīme vārdam «dhriti» ir «apzināties savu pilnveidošanos». Kad cilvēks saprot, cik lielā mērā ir pilnveidojies, viņš jūt, ka ir brīvs no visām ciešanām, un paceļas augstākajā dzīves pakāpē. Visi Krišnas bhaktas, kuri patiesi apzinās Kungu, ir brīvi no jebkādiem materiālajiem priekiem un bēdām. Viņi ir pilnīgi gremdējušies kalpošanā Dievam Kungam un vienmēr priecājas, pārpasaulīgi kalpojot Viņam. Bhaktas izjūt lielu laimi. Patiesībā viņi ir tik laimīgi, ka pat nevēlas nonākt uz garīgajām planētām, jo viss tiem sagādā prieku. Gremdējušies pārpasaulīgajā kalpošanā Dievam Kungam, bhaktas netiecas pēc materiāliem mērķiem un nevēlas pasaulīgus jutekļu priekus. Kā teica Gosvāmī: «Mierīgi ir tie, kuru jutekļi ir stingri vērsti uz kalpošanu Visaugstajam Kungam.»

Tādējādi vārds «ātmārāma» norāda, ka pat putnus, zvērus un muļķus, īsi sakot, ikvienu var piesaistīt Krišnas pārpasaulīgās īpašības, katrs var Viņam kalpot un gūt atbrīvi.

Vēl viena nozīme vārdam «ātma» ir «saprāts». Šādus ātmārāmas sauc par īpaši saprātīgiem, un tie ir divu veidu. Viens ir izglītots gudrais, bet otrs — muļķis bez jebkādām grāmatu zināšanām. Tiem abiem ir iespēja nonākt tīru bhaktu sabiedrībā. Pat nesaprātīgie ātmārāmas var atteikties no visa un ar tīru garīgo kalpošanu apzināties Krišnu. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka Dievs Kungs ir visa sākums un ka viss izplūst no Viņa. Un ikviens patiešām saprātīgs cilvēks spēj aptvert, ka Visaugstais Kungs Krišna ir visa avots, un sākt Viņam kalpot. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (2.7.45.): «Pat tādi nesaprātīgi cilvēki kā sievietes, strādnieki, hūnas, šabaras, kā arī putni un zvēri, nemaz jau nerunājot par tiem, kuriem pietiek saprāta apgūt Vēdas, var sasniegt dzīves augstāko pilnību.» Arī jau citētais Bhagavad-gītas pants (10.10.) norāda, ka tad, kad cilvēks kļūst ļoti saprātīgs un sāk darboties Krišnas apziņā, Kungs Krišna viņam atbild un dod saprātu, ar kuru nonākt Visaugstā Kunga mājvietā.

Tad Kungs Sanātanam Gosvāmī pastāstīja, ka tam, kurš vēlas nonākt pārpasaulīgā līmenī, ļoti svarīga ir pilnveidojušos bhaktu sabiedrība, pārpasaulīga kalpošana Dievam Kungam, Šrīmad Bhāgavatamas izpratne, Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšana un dzīve tādās svētās vietās kā Vrindāvana vai Mathura. Nav nepieciešamības īstenot visus piecus punktus. Ja cilvēks prasmīgi seko kaut vai vienam no tiem, tad viņš noteikti iegūst mīlestību uz Dievu. Patiesi saprātīgais atmet visas materiālās vēlmes un sāk pārpasaulīgi kalpot Krišnam. Garīgās kalpošanas ietekme ir tik spēcīga, ka, uzsācis to, cilvēks atmet visas materiālās vēlmes un, Dieva Kunga pārpasaulīgo īpašību iedvesmots, pilnīgi pieķeras Krišnam. Lūk, cik brīnišķīgs ir Dievs Kungs bhaktas acīs!

Vārds «ātma» nozīmē arī «daba». Šajā gadījumā vārds «ātmārāma» norāda, ka ikviens bauda tādu dabu, kādu ir ieguvis. Tomēr augstākā daba jeb pastāvīgā un mūžīgā dzīvās būtnes daba ir kalpot Visaugstajam Kungam. Tas, kurš pilnībā aptver savu īsteno dabu (apzinās sevi kā mūžīgu Dieva Kunga kalpu), atmet apzīmējumu pilno (materiālo jeb ķermenisko) dzīves izpratni. Tādas ir īstenās zināšanas. Cilvēki, kuri meklē zināšanas un gūst iespēju būt kopā ar tīriem bhaktām, arī sāk garīgi kalpot Dievam Kungam. Tādi gudrie kā četri Kumāri un pat jebkurš nejēga vai putns var pārpasaulīgi kalpot Krišnam. Kunga bezcēloņu žēlastības svētīts, ikviens var pacelties Krišnas apziņas līmenī.

Kad cilvēku piesaista Krišnas pārpasaulīgās īpašības, viņš uzsāk garīgi kalpot. Šrīmad Bhāgavatamā (10.15.8.) slavināta Vrindāvanas zeme:

dhanjējam adja dharanī trina-vīrudhas tvat-
pāda-sprišo druma-latāh karadžābhimrištāh
nadjo ‘drajah khaga-mrigāh sadajāvalokair
gopjo ‘ntarēna bhudžajor api jat-sprihā šrīh

«Vradžabhūmi zeme ir slavena ar to, ka tai pieskārušās Tavas lotospēdas. Tevi cildina arī vīteņaugi, kurus skāruši Tavi pirksti. Kad Tu raugies uz kalniem, upēm un zemākajiem dzīvniekiem, tad tie visi kļūst slavināmi, un arī Tavu pārpasaulīgo roku apskautās gopī ir godināšanas cienīgas.» Gopī (ganu meitenes) cildināja Vrindāvanu: «Dārgās draudzenes, visi Vradžabhūmi iemītnieki, arī putni, zvēri un koki, kļūst slavināmi, kad tie redz, kā Kungs Krišna kopā ar draugiem un Balarāmu dodas uz ganībām.»

Vēl vārds «ātma» nozīmē «ķermenis». Nonākot tīru bhaktu sabiedrībā, līdz pārpasaulīgajai kalpošanai Dievam Kungam paceļas arī jogi, kuri nodarbojas ar ķermeņa vingrinājumiem un uzskata ķermeni par sevi. Ļoti daudzi pielīdzina sevi ķermenim un veic dažādus auglīgus darbus, tai skaitā rituālās peldes un parastas pasaulīgas darbības. Tomēr, saskaroties ar tīriem bhaktām, viņi sāk pārpasaulīgi kalpot Dievam Kungam.

Šrīmad Bhāgavatamā (1.18.12.) teikts: «Dārgais Sūta Gosvāmī, neskatoties uz to, ka auglīgās darbības ziedojumu dūmi mūs padarījuši melnus, tu esi devis mums Krišnas lotospēdu nektāru.» Vēl Šrīmad Bhāgavatamā (4.21.31.) teikts: «Gangas ūdeņi plūst no Krišnas lotospēdu pirkstgaliem, un, nomazgājoties šajā ūdenī, ikviens — gan visi gudrie, gan tie, kas darbojas augļu dēļ, — var šķīstīt prātu no netīrumiem.»

Arī tie, kas uzskata ķermeni par sevi, un tie, kuri ir materiālo vēlmju pilni, savā ziņā ir ātmārāmas. Tīru Dieva Kunga bhaktu sabiedrībā viņi var atmest materiālās vēlmes un kļūt par pilnīgiem Kunga kalpiem. Vislabākais piemērs tam dots «Hari-bhakti-sudhodajā» (7.28.), kur Dhruva Mahārādža saka:

sthānābhilāšī tapasi sthito ‘ham
tvām prāptavān dēva-munīndra-guhjam
kāčam vičinvann api divja-ratnam
svāmin kritārtho ‘smi varam na jāčē

«Mans dārgais Kungs, es sāku Tev kalpot, jo vēlējos valdīt pār kādu zemi šajā pasaulē, bet, par laimi, esmu sasniedzis Tevi, kuru nespēj ieraudzīt pat diženi gudrie un svētie. Es nācu meklēt krāsainas stikla lauskas, bet atradu ļoti vērtīgu dārgakmeni — Tevi. Esmu apmierināts un nevēlos neko lūgt.»

Vārdam «nirgrantha» ir vēl viena nozīme. Tas norāda uz «muļķa mednieku» un «nožēlojamu nabagu». Reiz kāds mednieks tika atpestīts un sāka garīgi kalpot Dievam Kungam, jo tikās ar tīru bhaktu Nāradu. Tad Kungs Čaitanja pastāstīja Sanātanam Gosvāmī par mednieka tikšanos ar Nāradu.

Reiz Prajāgas mežā dzīvoja kāds mednieks, kuram ļoti paveicās, jo viņš sastapa Nāradu Muni, kad diženais gudrais pēc tikšanās ar Kungu Nārājanu atgriezās no Vaikunthas. Nārada devās uz Prajāgu, lai nomazgātos Gangas un Jamunas satekā. Iedams caur mežu, gudrais redzēja, ka zemē guļ putns, kuru nāvīgi ievainojusi mednieka bulta. Putns vēl bija dzīvs un žēli čiepstēja. Tad Nārada pamanīja briedi, kas raustās agonijā. Pēc tam viņš redzēja, kā mokās mežakuilis, un kādā citā vietā sāpēs raustījās trusis. Tas viss ļoti sarūgtināja Nāradu, un viņš sāka domāt: «Kurš muļķis gan tā grēko?» Dieva Kunga bhaktas parasti ir ļoti līdzjūtīgi pret dzīvajām būtnēm, kuras cieš. Un ko tad lai saka par diženo gudro Nāradu? Redzētais viņu ļoti apbēdināja. Pagājis gabaliņu tālāk, Nārada pamanīja mednieku ar loku un bultām. Medniekam bija ļoti tumša ādas krāsa un sarkanas acis. Uz viņu bija bail pat paskatīties. Mednieks ar loku un bultām izskatījās kā nāves dieva Jamarādžas pavadonis. Nārada Muni devās dziļāk mežā un piegāja pie mednieka. Gudrajam ejot pa mežu, visi slazdos noķertie dzīvnieki aizbēga. Mednieks par to ļoti sadusmojās un jau grasījās rupji apsaukt Nāradu, taču svētās personības ietekmē nespēja izrunāt zaimus. Mednieks pieklājīgi jautāja Nāradam: «Mans kungs, kāpēc tu esi atnācis uz šejieni, kad es medīju? Vai tu esi nomaldījies? Tevis dēļ no maniem slazdiem ir aizbēguši visi dzīvnieki.»

«Lūdzu, piedod,» atbildēja Nārada. «Es atnācu uz šejieni, lai atrastu ceļu un gribēju tev ko pajautāt. Iedams redzēju daudzas mežacūkas, briežus un trušus. Tie gulēja zemē pusdzīvi un raustījās agonijā. Kas ir pastrādājis šos grēkus?»

«Jā, tas, ko tu redzēji, tiešām tā ir,» atbildēja mednieks. «Tas ir mans darbs.»

«Ja tu medī visus šos nabaga dzīvniekus, tad kāpēc nenogalini tos uzreiz?» jautāja Nārada. «Tu viņus aizšauj un liec tiem drausmīgi ciest. Tas ir liels grēks. Ja gribi nonāvēt dzīvnieku, tad kāpēc tu nenogalini to pilnīgi? Kāpēc tu atstāj viņu aizšautu un ļauj tam raustīties mokās?»

«Mans kungs,» atbildēja mednieks. «Mani sauc par Mrigāri, dzīvnieku ienaidnieku. Es tikai daru, kā man mācīja tēvs, kurš teica, ka dzīvniekus vajag tikai ievainot un atstāt, lai viņi raustās. Nāvīgi ievainotu dzīvnieku ciešanas sagādā man lielu prieku.»

«Es gribu lūgt tev vienu,» Nārada sacīja. «Lūdzu, to izpildi.»

«Protams, es tev došu visu, ko vēlies,» teica mednieks. «Ja gribi dzīvnieku ādas, nāc uz manu māju. Man to ir daudz, man ir pat tīģeru un briežu ādas. Es tev došu visu, ko vēlies.»

«Man neko tādu nevajag,» atbildēja Nārada. «Bet es gribu kaut ko citu. Ja tu apsolīsi to izdarīt, tad es tev to pateikšu. Lūdzu, sākot ar rītdienu, kad tu nogalināsi kādu dzīvnieku, nonāvē to līdz galam. Neatstāj viņus pusdzīvus.»

«Mans kungs, kāpēc tu to lūdz? Kāda starpība, vai es nāvīgi ievainoju vai pilnīgi nogalinu dzīvnieku?»

«Ja tu dzīvniekus ievaino, tad tie šausmīgi cieš,» paskaidroja Nārada. «Un, ja tu nodari pārāk lielas sāpes citām dzīvajām būtnēm, tad tas ir briesmīgs grēks. Pilnīgi nogalināt dzīvnieku ir liels grēks, bet vēl lielāks grēks ir pamest to pusdzīvu. Sāpes, kuras tu liec ciest aizšautajiem dzīvniekiem, nāksies ciest tev pašam nākamajā dzīvē.»

Mednieks bija ļoti grēcīgs, tomēr viņa sirds atmaiga. Pateicoties diženā bhaktas sabiedrībai, viņš sāka baidīties par savu grēku sekām. Tie, kuri dziļi iegrimuši grēcīgā darbībā, nemaz nebaidās par tās sekām, bet mēs redzam, ka diženā bhaktas Nāradas sabiedrībā mednieks šķīstījās un sāka baidīties par saviem grēkiem. Tāpēc viņš atbildēja: «Mans kungs, man mācīja šādi nogalināt dzīvniekus jau kopš pašas bērnības. Lūdzu, saki, kā es varu atbrīvoties no visiem apvainojumiem un grēkiem, ko esmu uzkrājis. Es noliecos pie tavām pēdām, lūdzu, pasargā mani no visu agrāko grēku sekām un rādi pareizo ceļu, lai varu atbrīvoties.»

«Ja tu patiešām gribi sekot maniem norādījumiem, tad es pastāstīšu tev īsto ceļu, kuru ejot, tu vari atbrīvoties no grēku sekām.»

«Es tūlīt pildīšu visu, ko teiksi,» piekrita mednieks.

Tad Nārada teica, lai mednieks vispirms salauž loku, un tikai viņš atklās ceļu uz atbrīvi.

«Tu prasi, lai salaužu loku,» iebilda mednieks, «bet, ja es to izdarīšu, tad ko gan ēdīšu?»

«Par to neraizējies,» teica Nārada. «Es sūtīšu pietiekami daudz graudu, un tu varēsi no tiem pārtikt.»

Tad mednieks pārlauza loku un nometās pie Nāradas pēdām. Nārada lūdza viņu piecelties un teica: «Tagad ej mājās un izdali visu naudu un vērtslietas bhaktām un brāhmaniem. Tad nāc un seko man, un lai tev būtu tikai viena drēbju kārta. Uzcel upes krastā nelielu niedru būdu un tai blakus iestādi tulasī. Ej apkārt tulasī kokam un katru dienu nobaudi vienu kritušu lapu. Un, pats galvenais, vienmēr daudzini Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Kas attiecas uz iztiku, tad es tev sūtīšu graudus, bet ņem tikai tik daudz, cik vajadzīgs pašam un sievai.»

Tad Nārada atdzīvināja gandrīz mirušos dzīvniekus, un tie, atbrīvojušies no šausmīgā stāvokļa, aizskrēja. Redzēdams šo brīnumu, tumšais mednieks bija ārkārtīgi pārsteigts. Atvedis Nāradu pie sevis, mednieks vēlreiz noliecās pie viņa pēdām.

Nārada atgriezās savā mājvietā, bet mednieks sāka pildīt Nāradas norādījumus. Pa to laiku visos apkārtnes ciematos izplatījās ziņa, ka mednieks ir kļuvis par bhaktu. Tāpēc visu ciemu iedzīvotāji nāca paskatīties uz jauno vaišnavu. Ja cilvēks iet pie kāda svētā, tad pēc Vēdu paražas viņš atnes arī graudus un augļus, un, tā kā visi ciemu iedzīvotāji redzēja, ka mednieks kļuvis par diženu bhaktu, viņi nesa tam dažādus ēdienus. Katru dienu viņš saņēma tik daudz graudu un augļu, ka ar tiem varētu pabarot vismaz desmit vai divdesmit cilvēkus. Sekojot Nāradas norādījumiem, mednieks neņēma vairāk, kā bija vajadzīgs viņa un sievas iztikai.

Pēc dažām dienām Nārada savam draugam Parvatam Muni teica: «Man ir māceklis, iesim un paskatīsimies, kā viņam klājas.»

Gudrie Nārada un Parvata devās uz mednieka māju, un mednieks, pa gabalu redzēdams nākam savu garīgo skolotāju, ar lielu cieņu devās viņu sagaidīt. Uz ceļa bija daudz skudru, kas iešanu kavēja. Nonācis pie gudrajiem, mednieks gribēja nomesties viņu priekšā pie zemes, bet pamanīja, ka apakšā ir tik daudz skudru, ka noliecoties viņš tās notiekti saspiestu. Tāpēc mednieks ar drēbi rūpīgi aizslaucīja skudras. Redzot, kā mednieks cenšas glābt skudrām dzīvību, Nārada atcerējās Skanda Purānas pantu: «Vai nav brīnumaini, ka Dieva Kunga bhakta negrib nodarīt sāpes nevienam, pat skudrai ne?»

Agrāk mednieks ar lielu prieku aizšāva dzīvniekus, bet tagad viņš bija kļuvis par diženu Dieva Kunga bhaktu un negribēja nodarīt sāpes pat skudrai. Mednieks uzņēma abus gudros savā mājā, piedāvāja viņiem apsēsties, atnesa ūdeni, nomazgāja gudro pēdas, piedāvāja viņiem padzerties, un pēc tam gan mednieks, gan viņa sieva ūdenim pieskārās ar pieri. Tad viņi lielā ekstāzē sāka dejot un dziedāt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Viņi pacēla rokas un, drēbēm plīvojot, dejoja. Abi gudrie redzēja mednieka ķermenī izpaužamies šo Dieva mīlestības ekstāzi, un Parvata Muni Nāradam teica: «Tu esi kā filozofu akmens, jo tavā sabiedrībā pat liels mednieks ir kļuvis par diženu bhaktu.»

Skanda Purānā ir pants, kurā teikts: «Mans dārgais Dēvarši [Nārada], tu esi tik slavens, un ar tavu žēlastību pat viszemākā būtne, dzīvnieku mednieks, ir nostājies uz bhakti ceļa un ieguvis pārpasaulīgu pieķeršanos Krišnam.»

Pēc brīža Nārada jautāja bhaktam, agrākajam medniekam: «Vai tu pastāvīgi saņem ēdienu?»

«Tu sūti tik daudz cilvēku,» atbildēja mednieks, «un viņi nes tik daudz ēdiena, ka mēs nespējam nobaudīt pat nelielu daļu no tā.»

«Labi,» teica Nārada. «Tas ir labi, ka tu visu saņem. Tagad tikai turpini garīgi kalpot tādā pašā veidā.»

To pateicis, Nārada kopā ar Parvatu Muni atstāja mednieka māju. Kungs Čaitanja pastāstīja šo gadījumu, lai parādītu, ka pat mednieks var garīgi kalpot Krišnam, ja viņu ietekmē tīrs bhakta.

Turpinādams skaidrot Ātmārāmas pantu, Šrī Čaitanja norādīja, ka vārds «ātma» apzīmē arī Dieva Personību dažādos veidos. Par Dieva Personībām parasti sauc pašu Dieva Personību Krišnu un Viņa dažādos izvērsumus.

Ikvienu, kas garīgi kalpo kādam Dieva Augstākās Personības veidolam vai izvērsumam, arī sauc par ātmārāmu. Visi šie bhaktas kalpo, vai nu sekojot garīgās kalpošanas vadošajiem principiem, vai arī kalpojot pārpasaulīgā mīlestībā. Arī viņus var iedalīt trijās kategorijās: Dieva Kunga pavadoņi; tie, kuri sasnieguši garīgās kalpošanas pilnību, un tie, kuri tikko sākuši garīgi kalpot. Pēdējie ir divu veidu: tie, kuri jau ieguvuši pieķeršanos Dievam Kungam, un tie, kuriem vēl nav šādas pieķeršanās. Ja to visu apskata atbilstoši garīgās kalpošanas iedalījumam divās daļās (kalpošana, sekojot vadošajiem principiem, un pieķeršanās pārpasaulīgā mīlestībā), tad iznāk astoņu veidu bhaktas. Sekojot vadošajiem bhakti principiem, pilnīgos Dieva Kunga pavadoņus var tālāk iedalīt četrās grupās: kalpos, draugos, vecākos un līgavās.

Daži bhaktas sasniedz pilnību, garīgi kalpojot, bet citi ir pilnīgi vienmēr. Starp tiem, kas seko garīgās kalpošanas principiem, ir pilnveidojušies bhaktas un iesācēji, un pārpasaulīgajā, mīlestības pilnajā kalpošanā Kungam ir sešpadsmit veidu bhaktas. Tādējādi var teikt, ka ātmārāmas ir trīsdesmit divu veidu. Ja vārdus «muni, nirgrantha, ča» un «api» attiecina uz šiem trīsdesmit diviem veidiem, tad iegūst piecdesmit astoņu veidu bhaktas. Visus šos bhaktas var nosaukt vienā vārdā — ātmārāma. Mežā var būt daudz dažādu koku, bet vārds «koks» apzīmē tos visus.

Tādējādi Kungs parādīja sešdesmit dažādas vārda ātmārāma nozīmes. Turklāt Viņš vēl norādīja, ka «ātma» nozīmē «dzīvā būtne, sākot ar pirmo dzīvo būtni Brahmu līdz pat skudrai». Viņš nocitēja pantu no Višnu Purānas sestās nodaļas, kurā teikts, ka visas Dieva Kunga enerģijas ir garīgas. Lai gan tas tā ir, enerģiju, kura ir dzīvās būtnes avots, sauc par garīgu, bet otru enerģiju, kas ir neziņas pilna un izpaužas materiālajā darbībā, sauc par materiālo dabu. Pat materiālajā pasaulē ir neskaitāmi daudz dzīvo būtņu. Ja materiālās pasaules dzīvā būtne nejauši satiek tīru bhaktu, tad tā var uzsākt tīru garīgo kalpošanu Krišnam. «Līdz šim Es tev stāstīju par sešdesmit dažādām vārda «ātmārāma» nozīmēm,» Kungs teica Sanātanam Gosvāmī, «un, lūk, vēl viena nozīme, kas Man tavā klātbūtnē ienāca prātā.»

Kad Sanātana Gosvāmī noklausījās dažādās vārda «ātmārāma» nozīmes un izskaidrojumus, viņš ļoti izbrīnījās un lielā mīlestībā nokrita pie Kunga Čaitanjas pēdām. «Es zinu, ka Tu esi pati Dieva Augstākā Personība Krišna,» teica Sanātana, «un no Tavas elpas rodas daudzas Vēdu rakstu izpausmes. Tu esi Šrīmad Bhāgavatamas skolotājs, un Tu vislabāk zini Šrīmad Bhāgavatamas pantu nozīmes. Bez Tavas žēlastības neviens nespēj saprast Šrīmad Bhāgavatamas noslēpumaino jēgu.»

«Nevajag Mani tā slavēt,» Kungs teica Sanātanam. «Tikai centies izprast Šrīmad Bhāgavatamas būtību. Šrīmad Bhāgavatama ir Visaugstā Kunga Krišnas pārstāve skaņā, tāpēc šis darbs neatšķiras no paša Krišnas. Kungs ir bezgalīgs, un gluži tāpat katram Šrīmad Bhāgavatamas vārdam un burtam ir bezgala daudz nozīmju. Šīs nozīmes var saprast bhaktu sabiedrībā. Tāpēc neuzskati, ka Bhāgavatama ir tikai jautājumu un atbilžu krājums.»

Naimišāranjas gudrie Sūtam Gosvāmī uzdeva sešus jautājumus, un Sūta Gosvāmī Šrīmad Bhāgavatamā atbildēja uz tiem. Vēdu rakstos minēts pants, kurā Kungs Šiva saka: «Kas attiecas uz Bhāgavatamu, es varu to zināt, Šukadēva vai Vjāsadēva var to zināt, un mēs varam to arī nezināt, bet patiesībā Bhāgavatama jāsaprot ar garīgo kalpošanu no bhaktas, nevis ar savu saprātu vai akadēmiskiem komentāriem.» Šrīmad Bhāgavatamas sākumā (1.1.23.) Naimišāranjas gudrie jautāja:

brūhi jogēšvarē krišnē
brahmanjē dharma-varmani
svām kāšthām adhunopētē
dharmah kam šaranam gatah

«Mans Kungs, lūdzu, pastāsti, vai līdz ar Dieva aiziešanu atpakaļ uz savu mājvietu ir aizgājuši arī reliģijas principi? Kur lai mēs atrodam šos principus pēc Viņa aiziešanas?»

Atbilde bija (1.3.43.):

krišnē sva-dhāmopagatē
dharma-gjānādibhih saha
kalau našta-drišām ēša
purānārko ‘dhunoditah

«Pēc tam, kad Krišna kopā ar visiem reliģiskajiem principiem ir aizgājis uz savu mājvietu, ir palikusi Viņa pārstāve Šrīmad Bhāgavatama, Mahā-purāna, kas mirdz kā saule.»

Tad Kungs Čaitanja teica Sanātanam Gosvāmī: «Es biju kā neprātis, aprakstot šo Ātmārāmas pantu tik daudzos veidos. Neņem ļaunā, ja esmu pateicis kaut ko dīvainu. Bet, ja cilvēks kļūst par tādu pašu ārprātīgo kā Es, tad viņš var izprast īsteno Šrīmad Bhāgavatamas jēgu, kā Es to izskaidroju.»

Tad Sanātana Gosvāmī lūgšanā saliktām rokām nometās pie Kunga Čaitanjas pēdām un teica: «Mans dārgais Kungs, Tu lūdzi, lai es gatavojos aprakstīt garīgās kalpošanas vadošos principus, bet es esmu no zemākās kastas, man nav zināšanu. Es nespēju saprast, kā gan spēšu izpildīt tādu svarīgu uzdevumu. Ja Tu būtu tik labs un dotu man kaut kādus norādījumus, kā sagatavot grāmatu par garīgo kalpošanu, tad es varbūt spētu to uzrakstīt.»

Tad Kungs viņu svētīja, teikdams: «Viss, ko tu uzrakstīsi, ar Krišnas žēlastību nāks no tavas sirds un tiks pieņemts tā, kā tu lūdzi. Es pastāstīšu dažas lietas, ko tu vari ņemt vērā. Pirmais un galvenais ir īstena garīgā skolotāja pieņemšana. Tas ir garīgās dzīves sākums.» Tad Kungs Čaitanja lūdza Sanātanu Gosvāmī pierakstīt īstena guru, kā arī īstena bhaktas pazīmes. Bhaktas pazīmes aprakstītas Padma Purānā: pilnveidojies brāhmans, kuram tajā pat laikā ir visas bhaktas īpašības, var kļūt par garīgo skolotāju visu veidu cilvēkiem. Šāds bhakta un garīgais skolotājs jāciena kā pats Dievs. Cilvēks var būt dzimis cienījamā brāhmanu ģimenē, bet, nebūdams Dieva Kunga bhakta, viņš nevar kļūt par īstenu garīgo skolotāju. Nevajag kļūdaini domāt, ka patiesam garīgajam skolotājam noteikti jānāk no tā dēvēto brāhmanu ģimenes. Doma ir tāda, ka garīgajam skolotājam ir jābūt apveltītam ar brāhmana īpašībām, t.i., viņam jādarbojas kā brāhmanam.

Tas apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā, kur Nārada runā par dažādām pazīmēm, kas raksturo četras sabiedrības daļas. Nārada secina, ka piederību brāhmaniem, kšatrijiem, vaišjām vai šūdrām nosaka cilvēka īpašības. Šrīdhara Svāmī komentārā norāda, ka dzimšana brāhmanu ģimenē vēl nepadara cilvēku par brāhmanu. Cilvēkam jābūt apveltītam ar brāhmana īpašībām, un šīs pazīmes aprakstītas šāstrās. Gaudījas vaišnavu sampradājas mācekļu pēctecībā divi diženi āčārjas (Thākurs Narotama un Šjāmānanda Gosvāmī) nebija dzimuši brāhmanu ģimenēs, taču viņus par garīgajiem skolotājiem atzina daudzi slaveni brāhmani, piemēram, Gangānārājana, Rāmakrišna u.c.

Tādējādi ir noteiktas pazīmes, kuras izpaužas nākamajā bhaktā. Māceklim jāsaprot, vai viņa izvēlētais garīgais skolotājs ir īstens. Savukārt garīgajam skolotājam jāredz, vai māceklis ir patiess. Cilvēkam jāzina, ka vienīgais godināšanas mērķis ir Dieva Augstākā Personība, un jāapgūst dažādas mantras un svētās dziesmas.

Tad Kungs teica, lai Sanātana apraksta tāda cilvēka pazīmes, kurš ir piemērots saņemt mantras, un paskaidro to, kā šīs mantras ir jāsaprot un jāpadara pilnīgas ar rituālistisku darbību. Tad Kungs paskaidroja, kas ir iesvētība, rīta pienākumi, tīrība (sejas mazgāšana un zobu tīrīšana), kas jādara un kādas lūgšanas jāskaita rītā un vakarā. Vēl Kungs aprakstīja, kā vajag godināt garīgo skolotāju un kā uzlikt uz ķermeņa gopī-čandanas zīmes. Viņš aprakstīja arī to, kā lasīt tulasī lapas, mazgāt Dieva Kunga templi un istabu, kā modināt Krišnu no miega. Kungs Čaitanja izskaidroja dažādus Dieva Kunga godināšanas paņēmienus: piecu veidu piederumu paņēmienu un piecdesmit veidu piederumu paņēmienu. Viņš aprakstīja, kā godināt Dievu Kungu, piecas reizes dienā piedāvājot Viņam ārati, un aprakstīja, kā Krišnam piedāvāt ēdienu un guldīt Viņu. Vēl Kungs Čaitanja pastāstīja, ko mēs gūstam, apmeklējot svētās vietas, kur ir daudz Dieva Kunga tempļu, un skatoties uz Dieva veidolu templī. Viņš arī pastāstīja par Dieva Kunga pārpasaulīgā vārda slavināšanu un par dažādajiem apvainojumiem, ko cilvēks godināšanas gaitā var nodarīt. Godinot Dievu Kungu, tiek izmantoti noteikti piederumi, piemēram, gliemežnīca, ūdens, smaržīgi ziedi, lūgšanas un himnas, kā arī bhakta iet apkārt Dieva Kunga veidolam un noliecas tā priekšā. Cilvēkam jāseko puraščaranas principiem un jāpieņem Krišnas prasāda, atraidot ēdienu, kas nav piedāvāts Krišnam. Vēl Kungs Čaitanja brīdināja, ka nevajag apmelot bhaktas, kuriem patiešām ir bhaktu pazīmes.

Kungs Čaitanja paskaidroja arī to, kādas ir svēta cilvēka pazīmes, kā iepriecināt gudro un kā atsacīties no nevēlamu cilvēku sabiedrības. Kungs ieteica arī pastāvīgi klausīties Šrīmad Bhāgavatamu. Vēl jāveic ikdienas pienākumi, divu nedēļu pienākumi un jāgavē ēkādašī dienā. Cilvēkam jāpilda arī mēneša pienākumi, jāpiedalās tādās ceremonijās kā Dieva Kunga dzimšanas dienā, jāievēro trīs noteiktās gavēņa dienas, Ēkādašī, Džanmāštamī, Vāmanadvādašī, Šrī Rāmanavamī un Nrisimha-čaturdašī. Kad gavēņa dienas sakrīt ar citām dienām (vidhu), tad tās palīdz pilnveidoties garīgajā kalpošanā. Tālāk Kungs Čaitanja Sanātanam Gosvāmī norādīja, lai viņš pilnīgi visu apstiprina ar piemēriem no Purānām. Vēl Čaitanja minēja, kā jādibina Dieva Kunga tempļi, un aprakstīja, kāda ir vaišnava uzvedība, pazīmes, pienākumi un nodarbošanās. Tādā veidā Kungs izskaidroja visu, kas jāzina, rakstot grāmatu par vaišnavu vadošajiem principiem.

Sanātana Gosvāmī bija dižens Dieva Kunga bhakta, un viņam bija dots tiešs norādījums izplatīt bhakti kultu, rakstot daudzas grāmatas. Par Sanātanu stāstīts «Čaitanja-čandrodajā», kur minēts, ka Sanātana Gosvāmī bija viens no vissvarīgākajiem cilvēkiem Navaba Huseina valdībā. Sanātanas brālis Rūpa Gosvāmī arī bija valdības ministrs, un viņi abi pameta ienesīgos valdības amatus, lai kļūtu par ubagiem un kalpotu Visaugstajam Kungam. Ārēji abi brāļi izskatījās pēc parastiem ubagiem, bet viņu sirdis bija pilnas ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu un lielu mīlestību pret Vrindāvanas ganu zēnu. Patiesībā Sanātana Gosvāmī bija dārgs visiem tā laika tīrajiem bhaktām.


Tālāk Septiņpadsmitā nodaļa