Kunga Čaitanjas mācība septiņpadsmitā nodaļa

null

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Kungs Čaitanja — sākotnējā Dieva Personība

Sekojot Kavirādžas Krišnadāsas Gosvāmī piemēram, mēs pazemīgi noliecamies pie Kunga Čaitanjas lotospēdām.

Par Kungu Čaitanju teikts, ka Viņš ir vienīgais patvērums pamestajiem, pašiem pagrimušākajiem un vienīgā cerība tiem, kuriem nav nekādu garīgo zināšanu. Pacentīsimies saprast Viņa milzīgo devumu garīgajā kalpošanā.

Visvarenais Kungs Krišna izpaužas piecās dažādās spējās. Viņš ir viens vienīgs, bet piecu garīgu mērķu piepildīšanai Kungs izpaužas piecos veidos. Šāda dažādība ir mūžīga un svētlaimes pilna pretstatā viendabīgās vienības izpratnei. No Vēdu rakstiem varam uzzināt, ka Absolūtā Patiesība, Dieva Augstākā Personība, pastāv mūžīgi un vienmēr ir kopā ar savām dažādajām enerģijām. Kungs Čaitanja atnāca ar visām šīm enerģijām (tās ir piecas); tāpēc ir teikts, ka Šrī Čaitanja ir Krišna ar dažādām enerģijām.

Starp enerģiju un enerģijas avotu nav nekādas atšķirības, ja runā par to, ka Dievs Kungs atnāca kā Šrī Čaitanja Mahāprabhu un četri Viņa pavadoņi: Nitjānanda Prabhu, Advaita Prabhu, Gadādhara un Šrīvāsa. Starp šīm piecām dažādajām Visaugstā Kunga izpausmēm (pašu Dievu Kungu un Viņa avatāriem, izvērsumiem un enerģijām) nav garīgas atšķirības. Viņi ir pieci vienā Absolūtajā Patiesībā. Lai izbaudītu Absolūtās Patiesības pārpasaulīgo aromātu, pastāv piecas dažādas izpausmes. Tās ir bhaktas veidols, bhaktas identitāte, bhaktas avatārs, tīrs bhakta un bhakti enerģija.

No piecām Absolūtās Patiesības daļām Kunga Čaitanjas veidols ir sākotnējā Dieva Personība Krišna. Kungs Nitjānanda ir Visaugstā Kunga pirmā izvērsuma izpausme. Gluži tāpat Advaita Prabhu ir Visaugstā Kunga avatārs. Šīs trīs pērsonības — Čaitanja, Nitjānanda un Advaita — pieder Višnu-tatvas kategorijai jeb Augstākajai Absolūtajai Patiesībai. Šrīvāsa pārstāv tīru bhaktu, bet Gadādhara — Dieva Kunga iekšējo enerģiju, kas attīsta tīru bhakti. Tāpēc Gadādhara un Šrīvāsa, kaut arī pieskaitāmi Višnu-tatvai, ir dažādas atkarīgās Visaugstā Kunga enerģijas. Citiem vārdiem sakot, viņi neatšķiras no enerģijas avota, bet izpaužas dažādi, lai baudītu pārpasaulīgās attiecības. Visa garīgā kalpošana nozīmē dievišķas attiecības starp godinātāju un godināto. Bez šādas daudzveidīgās pārpasaulīgo aromātu apmaiņas garīgajai kalpošanai nav jēgas.

Vēdu rakstos (Katha Upanišadā) teikts, ka Visaugstais Kungs ir augstākā dzīvā būtne starp visām būtnēm. Būtņu ir neskaitāmi daudz, bet viena būtne ir Augstākais Absolūtais Dievs. Šī viena dzīvā būtne atšķiras no pārējām, kas minētas daudzskaitlī, ar to, ka tā ir visu būtņu Kungs. Kungs Čaitanja ir šī augstākā dzīvā būtne, un Viņš ir atnācis, lai glābtu neskaitāmās kritušās dvēseles. Citiem vārdiem sakot, Kunga Čaitanjas atnākšanas īpašais nolūks bija parādīt Vēdu patiesību, ka ir viena Dieva Augstākā Personība, kas valda pār neskaitāmām personībām, visām citām dzīvajām būtnēm, un uztur tās. Filozofi impersonālisti (mājāvādī) nespēj to aptvert, tāpēc Kungs Čaitanja atnāca, lai dotu ļaudīm īstenu sapratni par attiecībām starp Visaugstāko un daudzajām būtnēm.

Krišnas pēdējais norādījums Bhagavad-gītā ir tāds, ka ikvienam garīgi jākalpo Viņam un jāatmet visas pārējās nodarbošanās. Tomēr pēc Krišnas aiziešanas nesaprātīgie ļaudis Viņu pārprata. Tie saindējās ar mājāvādī filozofiju, kas radīja tik daudzus prātotājus, ka cilvēki aizmirsa Absolūtās Patiesības un dzīvās būtnes īsteno stāvokli. Tāpēc pats Kungs Šrī Krišna atnāca atkal, šoreiz kā Kungs Čaitanja, lai rādītu pagrimušajām materiālās pasaules dvēselēm ceļu pie Kunga Krišnas. Bhagavad-gīta māca, ka cilvēkam jāatmet viss un jāpārtrauc jebkuri sakari ar materiālās pieķeršanās pasauli. Tīrs Kunga Krišnas bhakta un Kunga Čaitanjas filozofijas sekotājs ir viens un tas pats. Čaitanjas filozofija ir tāda, ka cilvēkam jāatmet viss un jāgodina Dievs, Krišna. Krišna, būdams Visaugstais Kungs, Dieva Personība, teica tos pašus vārdus, norādot, kas Viņš ir. Tomēr mājāvādī filozofi Viņu pārprata. Tāpēc, lai visu padarītu skaidrāku, Kungs Čaitanja atkārtoja Kunga Krišnas vēstījumu. Viņš teica, ka cilvēks nedrīkst pielīdzināt sevi Dievam Kungam un ka Krišna ir Visaugstais, godināmais Kungs.

Ja mēs uzskatām Kungu Čaitanju par saistītu dvēseli, tad izdarām lielu kļūdu. Viņš ir jāuzskata par Augstāko Absolūto Patiesību, Dieva Personību, pašu Šrī Krišnu. Tāpēc «Čaitanja-čaritāmritā» par Kungu Čaitanju teikts: «Tagad Krišna ir šeit savās piecās dažādajās izpausmēs.» Ja cilvēks neatrodas tīrā skaidrībā, tad viņam ir ļoti grūti aptvert, ka Kungs Čaitanja ir pati Augstākā Dieva Personība. Tāpēc, lai saprastu Kungu Čaitanju, jāseko sešiem Gosvāmī, tiešajiem Kunga Čaitanjas mācekļiem, un it īpaši jāiet Šrīlas Džīvas Gosvāmī norādītais ceļš.

Vispārsteidzošākais ir tas, ka Kungs Čaitanja, būdams Dieva Augstākā Personība Krišna, nekad neatklāja sevi kā Krišnu; gluži otrādi, ja kāds no saprātīgākajiem bhaktām aptvēra, kas Čaitanja ir, un uzrunāja Viņu par Kungu Krišnu, tad Kungs to noliedza. Reizēm Viņš pat ar rokām aizspieda ausis, norādot, ka cilvēku nedrīkst uzrunāt par Visaugsto Kungu. Tādā veidā Kungs Čaitanja netieši mācīja mājāvādī filozofiem, ka cilvēks nedrīkst būt viltvārdis un saukt sevi par Visaugsto Kungu, tādā veidā maldinot ļaudis. Arī sekotāji nedrīkst būt nejēgas un uzskatīt ikvienu par Dieva Augstāko Personību. Ja rodas jautājums, vai kāda personība ir Dievs vai nav, tad tas ir jāpārbauda pēc svētajiem rakstiem un viņa darbības. Tomēr nedrīkst kļūdaini uzskatīt Kungu Čaitanju un Viņa piecas dažādās izpausmes par parastiem cilvēkiem. Kungs Čaitanja ir Dieva Augstākā Personība, pats Krišna. Šrī Čaitanja ir brīnišķīgs ar to, ka, būdams Visaugstais Kungs, Viņš atnāca kā dižens bhakta, lai mācītu visām saistītajām dvēselēm garīgi kalpot. Saistītajām dvēselēm, kuras vēlas garīgi kalpot, jāseko Kunga Čaitanjas piemēram, un tad viņas varēs iemācīties, kā ar garīgo kalpošanu var sasniegt Krišnu. Tādā veidā pats Visaugstais Kungs māca saistītajām dvēselēm tuvoties Viņam ar garīgo kalpošanu.

Analītiski izpētot piecas dažādās Visaugstā Kunga izpausmes, varam uzzināt, ka Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir Augstākais Absolūts un Kungs Nitjānanda ir Augstākās Absolūtās Patiesības tiešais izvērsums. Mēs varam saprast, ka Advaita Prabhu arī ir Dieva Augstākā Personība, bet ir zemāks par Kungu Čaitanju un Nitjānandu Prabhu. Dieva Augstāko Personību un Viņa tiešos pakļautos izvērsumus godina pārējie divi: iekšējās spējas pārstāvis un robežspējas pārstāvis. Iekšējās enerģijas izpausme Gadādhara pārstāv tuvu bhaktu, un robežspējas pārstāvis ir tīrs bhakta. Abi šie godinātāji pielūdz trīs pārējos, bet visi viņi pārpasaulīgi kalpo Dieva Augstākajai Personībai Šrī Čaitanjam Mahāprabhu.

Tīrs bhakta noteiktā veidā atšķiras no tuva bhaktas. Dažādi Dieva Kunga spēki kalpo Visaugstajam Kungam dažādās pārpasaulīgās attiecībās. Tās ir: laulības mīlestība, vecāku pieķeršanās, draudzība un kalpošana. Raugoties no malas, tie Visaugstā Kunga iekšējie spēki, kuri saistīti ar Viņu laulības mīlestībā, ir labākie no visiem bhaktām. Tādējādi gan iekšējos bhaktas, gan tuvos bhaktas piesaista Augstākās Absolūtās Patiesības laulības mīlestība. Viņi Kungam Čaitanjam ir vistuvākie. Citus tīros bhaktas, kuri vairāk vai mazāk ir pieķērušies Šrī Nitjānandam Prabhu un Advaitam Prabhu, piesaista pārējās pārpasaulīgās attiecības, piemēram, vecāku mīlestība, draudzība un kalpošana. Kad šādi bhaktas pieķeras Kunga Čaitanjas darbībai, tad viņi tūlīt kļūst par tuviem Visaugstā Kunga bhaktām laulības mīlestībā.

Šrī Narotama dāsa Thākurs, dižens bhakta un āčārja Kunga Čaitanjas mācekļu pēctecībā, ir uzrakstījis brīnišķīgu dziesmu. Narotama dāsa dzied: «Kad mans ķermenis, dzirdot Gaurāngas vārdu, trīsēs pārpasaulīgā ekstāzē? Kad man, izrunājot Dieva Kunga vārdus, no acīm straumēm tecēs asaras? Kad Kungs Nitjānanda būs žēlīgs pret mani, un kad visas manas vēlmes pēc materiālajām baudām kļūs nenozīmīgas? Kad es šķīstīšos, atmetot visu materiālo baudu sārņus? Un kad es varēšu ieraudzīt pārpasaulīgo mājvietu Vrindāvanu? Kad es vēlēšos pieņemt sešus Gosvāmī par saviem galvenajiem vadītājiem? Un kad spēšu saprast laulības mīlestību pret Krišnu?» Nevajag censties saprast Krišnas laulības mīlestību bez mācīšanās pie sešiem Vrindāvanas Gosvāmī.

Kunga Čaitanjas uzsāktā sankīrtanas kustība ir pārpasaulīga Dieva Kunga rotaļa. «Es dzīvošu pats šajā kustībā, lai to sludinātu un paplašinātu materiālajā pasaulē.» Šrī Čaitanjas sankīrtanas kustībā Nitjānanda un Advaita ir Viņa izvērsumi, bet Gadādhara un Šrīvāsa ir Kunga iekšējā spēja un robežspēja. Arī dzīvās būtnes pieder robežspējai, jo viņām var būt divas tieksmes: uzticēt sevi Krišnam un kļūt neatkarīgām no Viņa. Dzīvā būtne vēlas materiāli baudīt, tāpēc šī pasaule viņu piesārņo. Nonākot šādu vēlmju varā, būtne sapinas materiālajā dzīvē un ir pakļauta triju veidu materiālās esamības ciešanām. Būtne ir kā sēkla, kas ielikta zemē. Ja sēklu pārāk daudz laista, tad tā nevar izdīgt. Gluži tāpat cilvēku var valdzināt materiālās baudas, un saistītās dvēseles sirdī var pat atrasties šo baudu sēkla, taču pārpasaulīga darbība Dieva mīlestībā ir kā plūdi, kas neļauj tai izdīgt. Tādā veidā sēkla nevar izraisīt saistīto dzīvi materiālajā esamībā. Īpaši tagad, Kali laikmetā, materiālās pasaules saistītās dzīvās būtnes nespēj pretoties Kunga Čaitanjas un Viņa pavadoņu radītajiem Dieva mīlestības plūdiem.

Šajā sakarībā var minēt Viņa Gaišības Prabodhānandas Sarasvatī pantu no grāmatas «Šrī Čaitanja-čandrāmrita», kurā teikts, ka materiālistiski cilvēki ir ļoti aizrāvušies ar sievas, bērnu un citu ģimenes locekļu uzturēšanu, un ir arī daudz prātotāju mistiķu, kuri domā par atbrīvi no materiālās dzīves ciešanām un tāpēc uzņemas dažādas askēzes. Bet, ja cilvēki ir sajutuši Kunga Čaitanjas Mahāprabhu kustības augstāko pārpasaulīgo aromātu, tad viņi zaudē garšu pret visām šīm darbībām.

Taču mājāvādī uzskata, ka Dieva Augstākās Personības veidolā un garīgajā kalpošanā pastāv materiālais piesārņojums. Saskaņā ar viņu nepilnīgajiem prātojumiem bezpersoniskais Brahmans tiek uzskatīts par vienīgo, kas pastāv Visuma izpausmē. Tiklīdz ir runa par Dieva Augstāko Personību, viņi uzskata, ka Tā ir radusies no maijas jeb ārējās materiālās enerģijas. Šādi ļaudis domā, ka ikviens Visaugstā Kunga avatārs ir materiālās dabas piesārņots. Pēc viņu domām, materiālais ķermenis un matērijas darbība, kas norāda uz dzīvo būtni, ir tikai materiālās izpausmes. Viņi uzskata, ka atbrīve ir individualitātes jeb tīrās dzīvās būtnes gals. Citiem vārdiem sakot, mājāvādī domā, ka ikviens, iegūstot atbrīvi, saplūst ar augstāko bezpersonisko Brahmanu. Saskaņā ar mājāvādī filozofiju Dieva Personība, Viņa mājvieta, garīgā kalpošana un Kunga emocionālie bhaktas atrodas maijas varā un tāpēc pakļauti materiālajām saitēm. Cilvēki, kas aizmirsuši, ka Visaugstais Kungs, Viņa mājvieta, garīgā kalpošana un bhaktas ir pārpasaulīgi, uzskata to visu par materiālās darbības izpausmēm. Ja kāds domā, ka par pārpasaulīgumu var strīdēties, tad viņš ir agnostiķis, bet, tas, kurš gatavs kritizēt pārpasaulīgumu, ir ateists. Kungs Čaitanja vēlējās pieņemt visus agnostiķus, ateistus, skeptiķus un neticīgos, lai viņi nogrimtu Dieva mīlestības plūdos. Tāpēc, vēlēdamies piesaistīt visus šos cilvēkus, Viņš pieņēma atsacīšanās dzīves kārtu.

Līdz divdesmit četriem gadiem Šrī Čaitanja bija ģimenes cilvēks, bet divdesmit piektajā mūža gadā Viņš pieņēma atsacīšanās dzīves kārtu. Pieņēmis šo kārtu (sanjāsu), Kungs piesaistīja daudzus citus sanjāsī. Kad Šrī Čaitanja izplatīja sankīrtanas kustību, būdams ģimenes cilvēks, daudzi mājāvādī sanjāsī neraudzījās uz šo kustību nopietni, bet, kad Kungs pieņēma sanjāsu, Viņš atpestīja prātotājus mācekļus, ateistus, kā arī tos, kuri pieķērušies auglīgai darbībai un bezjēdzīgai kritikai. Dievs Kungs bija tik labs, ka pieņēma visus šos cilvēkus un deva tiem vissvarīgāko, kas dzīvē var būt, — mīlestību uz Dievu.

Lai piepildītu savu misiju, dodot saistītajām dvēselēm mīlestību uz Dievu, Kungs Čaitanja izdomāja daudzus paņēmienus, kuri piesaistītu cilvēkus, kam neieinteresē mīlestība uz Dievu. Kad Kungs pieņēma atsacīšanās kārtu, tad visi agnostiķi, kritiķi, ateisti un prātotāji kļuva par Viņa mācekļiem un sekotājiem. Pat daudzi no tiem, kuri nebija hinduisti un nesekoja principiem, pieņēma Kungu Čaitanju par augstāko skolotāju. No Šrī Čaitanjas Mahāprabhu žēlastības izvairījās tikai tie sanjāsī, kurus sauc par Benaresas mājāvādī filozofiem. Šādu mājāvādī filozofu nožēlojamo stāvokli aprakstījis Šrī Bhaktisidhānta Sarasvatī Gosvāmī: «Benaresas mājāvādī filozofi nebija īpaši saprātīgi, jo gribēja visu novērtēt ar tiešu uztveri. Taču viss, ko mēs uztveram, ir materiāls. Absolūtā Patiesība ir pārpasaulība, bet, pēc viņu domām, pārpasaulībā nav daudzveidības, jo tie apgalvo, ka viss daudzveidīgais ir maija.»

Čaitanjas Mahāprabhu laikā bija arī citi impersonālisti, kurus sauca par Saranāthas filozofiem. Saranātha atrodas netālu no Benaresas, un tur mēdza dzīvot budistu filozofi; pat mūsdienās šai vietā var redzēt daudzas budistu mājāvādī stūpas. Saranāthas mājāvādī filozofi atšķiras no tiem impersonālistiem, kuri tic Brahmana impersonālajai izpausmei. Saskaņā ar Saranāthas filozofiju garīgās esamības vispār nav. Patiesībā gan Benaresas mājāvādī, gan Saranāthas filozofi ir nonākuši materiālās dabas lamatās. Ne vieni, ne otri nezina, kāda ir Absolūtā Pārpasaulība. Lai gan Benaresas filozofi virspusēji pieņem Vēdu principus un uzskata sevi par pārpasaulniekiem, tie neatzīst garīgo daudzveidību. Viņi neko nezina par garīgo kalpošanu, tāpēc tos sauc par nebhaktām jeb cilvēkiem, kuri ir pret kalpošanu Kungam Krišnam.

Impersonālisti prāto par Dieva Augstāko Personību un Viņa bhaktām un spriež par tiem, balstoties uz tiešu uztveri. Taču Dievs Kungs, Viņa bhaktas un kalpošana Viņam nav pakļauta šādai uztverei. Citiem vārdiem sakot, mājāvādī filozofija nepazīst garīgo daudzveidību, tāpēc visi mājāvādī filozofi un sanjāsī kritizēja Kungu Čaitanju par sankīrtanas kustību. Tie bija pārsteigti, ka Kungs Čaitanja pieņēma sanjāsas kārtu no Kēšavas Bhāratī, jo Kēšava Bhāratī sekoja mājāvādī mācībai. Tāpēc arī Kungs Čaitanja piederēja mājāvādī sanjāsī grupai, un mājāvādī brīnījās, ka Viņš dzied un dejo, nevis klausās un lasa Vēdāntu, kā tas bija pieņemts. Mājāvādī filozofiem ļoti patīk Vēdānta, un viņi to skaidro pēc sava prāta. Tie nevis centās saprast savu stāvokli, bet sauca Kungu Čaitanju par neautoritatīvu sanjāsī un teica, ka Viņš ir sentimentālists un tāpēc nevar būt īstens sanjāsī.

Kad Šrī Čaitanja bija Benaresā, Viņš par visu šo kritiku uzzināja un nemaz nebrīnījās. Padzirdējis jaunumus, Čaitanja Mahāprabhu tikai pasmaidīja. Viņš netikās ar mājāvādī sanjāsī, bet dzīvoja viens un pildīja savu misiju. Pēc vairākām Benaresā pavadītām dienām Kungs Čaitanja devās uz Mathuru.


Tālāk Astoņpadsmitā nodaļa