Kunga Čaitanjas mācība trīsdesmitpirmā nodaļa

null

TRĪSDESMITPIRMĀ NODAĻA

Augstākā pilnība

Tas, kurš pilnībā pārzina Krišnas zinātni, Krišnas apziņu, neatkarīgi no sava stāvokļa var kļūt par īstenu garīgo skolotāju vai zinātnes ierosinātāju, vai sniedzēju. Citiem vārdiem sakot, cilvēks var būt īstens garīgais skolotājs, ja viņš pietiekami labi apguvis zinātni par Krišnu — Krišnas apziņu. Tas nav atkarīgs no sabiedriskā stāvokļa vai dzimšanas. Tāds ir Kunga Čaitanjas Mahāprabhu secinājums, un tas saskan ar Vēdu norādījumiem. Balstoties uz šo secinājumu, Kungs Čaitanja, kuru agrāk sauca par Višvambharu, pieņēma garīgo skolotāju Īšvaru Purī, kurš bija sanjāsī. Gluži tāpat Kungs Nitjānanda Prabhu un Šrī Advaita Āčārja par savu garīgo skolotāju pieņēma citu sanjāsī Mādhavēndru Purī. Mādhavēndru Purī sauca arī par Lakšmīpati Tīrthu. Līdzīgi tam cits dižens āčārja Šrī Rasikānanda par garīgo skolotāju izvēlējās Šrī Šjāmānandu, lai gan tas nebija dzimis brāhmanu ģimenē. Arī Gangānārājana Čakravartī par savu garīgo skolotāju pieņēma Narotamu dāsu Thākuru. Senos laikos dzīvoja pat kāds mednieks vārdā Dharma, kurš kļuva par garīgo skolotāju daudziem cilvēkiem. Mahābhāratā un Šrīmad Bhāgavatamā (7.11.32.) skaidri norādīts, ka cilvēks jāuzskata par brāhmanu, kšatriju, vaišju vai šūdru atbilstoši īpašībām, nevis dzimšanai.

Cilvēka stāvoklis jānosaka pēc viņam piemītošajām īpašībām, nevis pēc dzimšanas. Piemēram, ja cilvēks ir dzimis brāhmanu ģimenē, bet tam ir šūdras īpašības, viņš jāuzskata par šūdru. Līdzīgi, ja šūdru ģimenē dzimušam cilvēkam ir brāhmana īpašības, tad viņš ir brāhmans. Visas šāstras, kā arī diženie gudrie un autoritātes norāda, ka īstens garīgais skolotājs var arī nebūt brāhmans. Svarīgi ir tikai tas, lai šis cilvēks būtu apguvis Krišnas zinātni — Krišnas apziņu. Ar to pietiek, lai cilvēks būtu pilnīgi piemērots būt par garīgo skolotāju. Lūk, kāds ir Šrī Čaitanjas Mahāprabhu secinājums sarunā ar Rāmānandu Rāju.

Saskaņā ar «Hari-bhakti-vilāsu», ja viens īstens garīgais skolotājs ir dzimis brāhmanu ģimenē, bet otrs, kurš arī ir apveltīts ar vajadzīgajām īpašībām, ir dzimis šūdru ģimenē, tad jāpieņem tas, kurš dzimis brāhmanu ģimenē. Šis izteikums ir sabiedrisks kompromiss, bet tam nav nekāda sakara ar garīgo izpratni. Šis norādījums attiecas tikai uz tiem, kuri sabiedrisko stāvokli vērtē augstāk par garīgo. Tas nav domāts garīgi nopietniem cilvēkiem. Nopietns cilvēks pieņem Čaitanjas Mahāprabhu norādījumu, ka ikviens, kas pārvalda Krišnas zinātni, uzskatāms par garīgo skolotāju neatkarīgi no stāvokļa, kuru tas ieņem sabiedrībā. Padma Purānā ir daudz norādījumu, ka augsts un garīgi attīstīts Kunga bhakta vienmēr ir augstākā līmeņa bhakta, un tāpēc viņš ir garīgais skolotājs, bet augstas kārtas cilvēks, kas dzimis brāhmanu ģimenē, nevar būt garīgais skolotājs, ja viņš nav Dieva Kunga bhakta. Brāhmanu ģimenē dzimušais var pārzināt visus Vēdu rakstu rituālus, bet, nebūdams tīrs bhakta, viņš nevar būt garīgais skolotājs. Visas šāstras norāda, ka īstena garīgā skolotāja galvenā īpašība ir Krišnas zinātnes izpratne.

Tāpēc Kungs Čaitanja lūdza, lai Rāmānanda Rāja nekavējas un turpina Viņu mācīt, neņemot vērā Viņa sanjāsī stāvokli. Tādā veidā Kungs Čaitanja mudināja Rāmānandu Rāju stāstīt par Rādhas un Krišnas rotaļām.

«Tu vēlies, lai es pastāstu par Rādhas un Krišnas rotaļām,» pazemīgi teica Rāmānanda Rāja, «tāpēc es pakļaušos Tavai gribai. Es stāstīšu, jo Tu to vēlies.» Tā Rāmānanda Rāja pazemīgi padevās Kungam Čaitanjam, kā lelle pakļaujas cilvēkam, kas to vada. Viņš tikai vēlējās dejot saskaņā ar Čaitanjas Mahāprabhu gribu. Rāmānanda Rāja salīdzināja savu mēli ar stīgu instrumentu, teikdams: «Tu spēlē šo instrumentu.» Tā Kungs Čaitanja spēlēja, un Rāmānanda Rāja skanēja.

Viņš teica, ka Kungs Krišna ir Dieva Augstākā Personība, visu avatāru avots un visu cēloņu cēlonis. Pastāv neskaitāmi daudz Vaikunthas planētu, bezgala daudz Visaugstā Kunga avatāru un izvērsumu, kā arī neskaitāmi daudz Visumu, un Visaugstais Kungs Krišna ir tā visa vienīgais avots. Viņa pārpasaulīgais ķermenis ir veidots no mūžības, svētlaimes un zināšanām, un Viņu sauc par Mahārādžas Nandas dēlu un Golokas Vrindāvanas iemītnieku. Viņam pilnībā piemīt sešas varenības: visa bagātība, spēks, slava, skaistums, zināšanas un atsacīšanās spēja. Brahma-samhitā (5.1.) apstiprināts, ka Krišna ir Visaugstais Kungs, visu kungu Kungs, un Viņa pārpasaulīgais ķermenis ir sač-čid-ānanda. Neviens nav radījis Krišnu, bet Viņš ir radījis visus. Kungs ir visu cēloņu pirmcēlonis un Vrindāvanas iedzīvotājs. Krišna ir ļoti pievilcīgs gluži kā mīlas dievs. Viņu var godināt ar kāma-gājatrī-mantru.

Brahma-samhitā par pārpasaulīgo Vrindāvanas zemi teikts, ka tā vienmēr ir garīga. Šajā garīgajā zemē dzīvo laimes dievietes, kuras sauc par gopī. Viņas visas mīl Krišnu, un Krišna ir vienīgais viņu mīlētājs. Šīs zemes koki ir kalpa-vrikšas — vēlmju koki —, un no tiem cilvēks var iegūt visu, ko vēlas. Zeme ir veidota no filozofu akmens, un ūdens ir nektārs. Šajā zemē katrs vārds ir dziesma, jebkura gaita ir deja un cilvēks nekad nešķiras no flautas. Visas lietas spīd pašas gluži kā saule materiālajā pasaulē. Cilvēka dzīve ir domāta, lai saprastu šo pārpasaulīgo Vrindāvanas zemi, un, ja būtne ir laimīgi ieguvusi šo cilvēka ķermeni, tad tai jāizkopj zināšanas par Vrindāvanu un tās iedzīvotājiem. Šajā augstākajā mājvietā mīt surabhi govis, kuras pārpludina zemi ar pienu. Neviens mirklis netiek izšķiests veltīgi, tāpēc nav tagadnes, pagātnes vai nākotnes. Vrindāvanas, Krišnas augstākās mājvietas, izvērsums atrodas arī uz zemes, un diži bhaktas godina to kā augstāko mājvietu. Tomēr Vrindāvanu novērtēt nespēj neviens, ja viņam nav augstu garīgu zināšanu — Krišnas apziņas. No ikdienišķās pieredzes viedokļa Vrindāvana izskatās pēc parasta ciema, bet augsta bhaktas acīs tā līdzinās sākotnējai Vrindāvanai. Kāds dižens un svēts āčārja dziedāja: «Kad jel mans prāts būs tīrs no visiem sārņiem, un es spēšu redzēt Vrindāvanu, kāda tā ir? Un kad es varēšu izprast Gosvāmī rakstus un no tiem uzzināt, kādas ir Rādhas un Krišnas pārpasaulīgās rotaļas?»

Krišnas un gopī mīlestība Vrindāvanā arī ir pārpasasulīga. Šī mīlestība var likties līdzīga iekārei materiālajā pasaulē, tomēr starp tām pastāv milzīga atšķirība. Materiālajā pasaulē iekāre var pamosties uz kādu laiku, bet pēc tā saucamās apmierināšanas tā atkal pazūd. Garīgajā valstībā Krišnas un gopī mīlestība pastāvīgi pieaug. Tāda ir atšķirība starp pārpasaulīgo mīlestību un materiālo iekāri. Iekāre jeb tā saucamā mīlestība, kas rodas no ķermeņa, ir tikpat laicīga kā pats ķermenis, bet mīlestība, kas rodas no mūžīgās dvēseles garīgajā valstībā, atrodas garīgajā līmenī, un tā ir mūžīga. Tāpēc Krišnu sauc par mūžam jauno mīlas dievu.

Kungu Krišnu godina ar gājatrī mantru un īpašo mantru Viņa godināšanai sauc par kāma-gājatrī. Vēdu raksti māca, ka skaņu, kas var atbrīvot cilvēku no prāta sagudrojumiem, sauc par gājatrī. Kāma-gājatrī mantra sastāv no 24 ½ zilbēm:

klīm kāma-dēvāja vidmahē
pušpa-bānāja dhīmahi
tan no ‘nangah pračodajāt

Šo kāma-gājatrī māceklis saņem no garīgā skolotāja, kad māceklis ir pilnveidojies Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē daudzināšanā. Citiem vārdiem sakot, šo kāma-gājatrī mantru un samskāru jeb attīrīšanos, lai kļūtu par pilnīgu brāhmanu, dod garīgais skolotājs, redzot, ka māceklis ir pilnveidojies garīgajās zināšanās. Pat tad kāma-gājatrī noteiktos apstākļos netiek izrunāta. Jebkurā gadījumā ar Harē Krišna daudzināšanu pietiek, lai nonāktu augstākajā garīgajā līmenī.

Brahma-samhitā brīnišķīgi aprakstīta Krišnas flauta: «Kad Krišna sāka spēlēt flautu, tad tās skaņa nonāca Brahmas ausīs kā Vēdu mantra «om».» Šī «om» sastāv no trim burtiem — A, U un M —, un tā apraksta mūsu attiecības ar Visaugsto Kungu, darbību, ar kuru mēs varam sasniegt mīlestības augstāko pilnību un īsteno mīlestības stāvokli garīgajā līmenī. Kad Krišnas flautas skaņas izplūst no Brahmas mutes, tās kļūst par gājatrī. Tādējādi, Krišnas flautas skaņas ietekmēts, Brahma, augstākā būtne un pirmā dzīvā būtne materiālajā pasaulē, tika iesvētīts par brāhmanu. To, ka Krišna ar flautas skaņu iesvētīja Brahmu par brāhmanu, apstiprina Šrīla Džīva Gosvāmī. Kad Krišnas flauta ar gājatrī mantru deva apskaidrību Brahmam, tad viņš saņēma visas Vēdu zināšanas. Brahma saprata, kādu svētību viņam devis Krišna, un kļuva par visu dzīvo būtņu sākotnējo garīgo skolotāju.

Brahma-samhitā paskaidrots, ka vārds «klīm», kas tiek izrunāts kopā ar gājatrī mantru, ir Dieva mīlestības pārpasaulīgā sēkla jeb kāma-gājatrī sēkla. Mērķis ir Krišna, mūžam jaunais mīlas dievs, un Viņš tiek godināts, izrunājot klīm mantru. Arī Gopāla-tāpanī Upanišadā teikts, ka tad, kad par Krišnu runā kā par mīlas dievu, Viņu nedrīkst uzskatīt par šīs materiālās pasaules mīlas dievu. Kā jau tika paskaidrots, Vrindāvana ir Krišnas garīgā mājvieta, un arī mīlas dieva vārds ir garīgs un pārpasaulīgs. Nedrīkst uzskatīt, ka materiālais mīlas dievs un Krišna atrodas vienā līmenī. Materiālais mīlas dievs pārstāv ārējās miesas un ķermeņa pievilcību, bet garīgais mīlas dievs ir tas spēks, ar kuru Virsdvēsele piesaista individuālo dvēseli. Patiesībā iekāre un dzimumdzīve pastāv arī garīgajā dzīvē, bet, kad garīgā dvēsele ir iemiesota materiālajās pamatvielās, tās garīgā tieksme izpaužas caur materiālo ķermeni un tāpēc atspoguļojas izkropļotā veidā. Kad cilvēks patiešām iepazīst Krišnas apziņas zinātni, viņš saprot, ka materiālā dzimumtieksme ir pretīga, turpretī garīgais sekss ir vēlams.

Garīgajai dzimumdzīvei ir divi veidi: viens atbilst patības dabiskajam stāvoklim, bet otrs — mērķim. Kad cilvēks izprot patiesību par savu dzīvi, bet nav pilnīgi šķīstījies no materiālajiem sārņiem, viņš vēl neatrodas pārpasaulīgajā mājvietā Vrindāvanā, pat ja izprot garīgo dzīvi. Bet tad, kad cilvēks atbrīvojas no materiālā ķermeņa dzimumtieksmes, viņš patiešām var sasniegt Vrindāvanas augstāko mājvietu. Tādā stāvoklī cilvēks var izrunāt kāma-gājatrī un kāma-bīdžas mantru.

Tad Rāmānanda Rāja paskaidroja, ka Krišna piesaista gan vīriešus, gan sievietes; patiešām Viņš patīk visām būtnēm — gan kustīgajām, gan nekustīgajām. Tādēļ Viņu sauc par pārpasaulīgo mīlas dievu. Tad Rāmānanda Rāja nocitēja Šrīmad Bhāgavatamas pantu (10.32.2.), kurā teikts, ka Dievs Kungs, smaidot atnākdams pie Vradžas jaunavām un spēlēdams flautu, izskatījies gluži kā mīlas dievs.

Ir dažādi bhaktas ar atšķirīgām tieksmēm un attiecībām ar Visaugsto Kungu. Visi šie attiecību veidi ir vienlīdz labi, jo tie vērsti uz Krišnu. Kā teikts «Bhakti-rasāmrita-sindhu»: «Krišna ir visa prieka krātuve, un Viņš vienmēr piesaista gopī ar sava ķermeņa garīgo mirdzumu. Viņš īpaši valdzina Tāraku, Pāli, Šjāmu un Lalitu. Krišna ir ļoti dārgs Rādhārānī, visaugstākajai gopī.» Krišnas rotaļās gopī tiek cildinātas tāpat kā pats Krišna. Pastāv dažādas attiecības ar Krišnu, un slavināms ir ikviens, kurš noteiktās attiecībās piesaistās Kungam.

Krišna ir tik brīnišķīgs, pārpasaulīgs un pievilcīgs, ka Viņš reizēm piesaista pat sevi. «Gīta-govindā» (1.11.) ir šāds pants:

višvēšām anurandžanēna džanajann ānandam indīvara-
šrēnī-šjāmala-komalair upanajann angair anangotsavam
svaččhandam vradža-sundarībhir abhitah pratjangam ālingitah
šringārah sakhi mūrtimān iva madhau mugdho harih krīdati

«Mans dārgais draugs, paskaties, kā Krišna bauda pārpasaulīgās pavasara rotaļas, padarot savu ķermeni vēl skaistāku. Viņa maigās kājas un rokas ir kā brīnišķais mēness, un Viņš ar tām pieskaras gopī. Kad Krišna apskauj gopī, Viņš ir tik jauks! Kungs ir tik skaists, ka piesaista pat Nārājanu, kā arī laimes dievietes, kuras pavada Nārājanu.»

Šrīmad Bhāgavatamā (10.89.58.) Bhūma-puruša (Mahā-Višnu) saka Krišnam: «Mani dārgie Krišna un Ardžuna, Es paņēmu brāhmana dēlus tikai tāpēc, lai redzētu Jūs.» Ardžuna centās izglābt vairākus bērnus, kas Dvārakā bija pāragri miruši, un, kad tas neizdevās, Krišna aizveda viņu pie Bhūma-purušas. Bhūma-puruša atveda dzīvās būtnes, kas bija atstājušas šo bērnu ķermeņus, un teica: «Jūs abi atnākat, lai pasaulē uzturētu reliģijas principus un iznīcinātu dēmonus.» Citiem vārdiem sakot, arī Bhūma-purušu bija piesaistījis Krišnas skaistums, un Viņš izdomāja šo spēli tikai tāpēc, lai redzētu Krišnu. Šrīmad Bhāgavatamā (10.16.36.) teikts, ka pēc tam, kad Krišna bija sodījis čūsku Kāliju, viena no Kālijas sievām teica Krišnam: «Dārgais Kungs, mēs nespējam saprast, kā šai pagrimušajai čūskai radās iespēja saņemt Tavu lotospēdu spērienus, ja pat laimes dieviete gadiem veica askēzes, lai redzētu Tevi.»

Tas, kā Krišnu piesaista Viņa paša ķermeņa skaistums, pastāstīts «Lalita-mādhavā» (8.34.). Paskatījies uz savu attēlu, Krišna žēlojās: «Cik brīnišķīgs ir šis attēls! Tas piesaista Mani tikpat stipri, kā tas valdzina Rādhārānī.»

Īsumā aprakstījis Krišnas skaistumu, Rāmānanda Rāja sāka stāstīt par Krišnas garīgo enerģiju, ko vada Šrīmatī Rādhārānī. Krišnam ir neaptverami daudz enerģijas izvērsumu. Trīs no enerģijām ir galvenās: iekšējā, ārējā un robeženerģija. Tas apstiprināts Višnu Purānas sestajā nodaļā, kur teikts, ka Višnu piemīt viena enerģija, ko sauc par garīgo enerģiju, un tā izpaužas trijos veidos. Kad garīgo enerģiju klāj neziņa, tad to sauc par robeženerģiju. Kas attiecas uz pašu garīgo enerģiju, tā darbojas trejādi, jo Krišnā savienojas mūžība, svētlaime un zināšanas. Runājot par Kunga svētlaimi, Viņa garīgā enerģija parādās kā prieka devēja spēja. Krišnas mūžība izpaužas kā enerģija, bet zināšanas — kā garīgā pilnība. Tas apstiprināts arī Višnu Purānā (1.12.69.): «Krišnas prieka spēja dod Viņam pārpasaulīgu prieku un svētlaimi.» Tātad, ja Krišna vēlas baudīt prieku, Viņš izpauž savu garīgo spēju, ko sauc par hlādinī.

Garīgajā veidolā Krišna bauda savu garīgo enerģiju, un tā ir Rādhas un Krišnas rotaļu būtība. Šīs spēles spēj aptvert tikai diži bhaktas. Nevajag mēģināt saprast Rādhā-Krišnas spējas un rotaļas no laicīgā redzes viedokļa. Cilvēki parasti kļūdās, uzskatot tās par materiālām.

Kad prieka spēja ir vēl vairāk koncentrēta, to sauc par mahābhāvu. Šrīmatī Rādhārānī, mūžīgā Krišnas dzīvesbiedre, ir šīs mahābhāvas personifikācija. Šajā sakarībā «Udžvala-nīlamani» (4.3.) Rūpa Gosvāmī norāda, ka par Krišnas mīlestību sacenšas divas sievietes: Rādhārānī un Čandrāvalī. Tās salīdzinot, Rādhārānī ir augstāka, jo Viņai ir mahābhāva-svarūpa. Mahābhāva-svarūpu jeb mahābhāvas personifikāciju var attiecināt tikai uz Rādhārānī. Mahābhāva ir prieka spējas pilna, un tā atklāj augstāko mīlestību uz Krišnu. Tāpēc Rādhārānī visā pasaulē pazīstama kā Krišnas vismīļākā meitene, un viņas vārds vienmēr ir saistīts ar Krišnas vārdu — Rādhā-Krišna.

Arī Brahma-samhitā (5.37.) apstiprināts, ka Krišna garīgajā valstībā izvēršas ar savu prieka spēju un ka visas šīs spējas neatšķiras no Kunga. Lai gan Krišna vienmēr bauda, atrodoties prieka spējas izvērsumu sabiedrībā, Viņš visu caurstrāvo. Tāpēc Brahma pazemīgi noliecas Govindas, visu cēloņu cēloņa, priekšā.

Krišna pārstāv augstāko garīgo pilnību, bet Rādhārānī — augstāko garīgo prieka spēju, ar ko Krišna gūst apmierinājumu. Krišna ir bezgalīgs, un tāpēc, lai apmierinātu Viņu, arī Rādhārānī ir bezgalīga. Tikai redzot Rādhārānī, Krišna jau ir apmierināts, bet Rādhārānī izvēršas tādā veidā, ka Krišna vēlas baudīt vairāk un vairāk. Krišna nevarēja aptvert Rādhārānī prieka spēju, tāpēc Viņš nolēma spēlēt Rādhārānī lomu, un šai lomā Viņš ir Šrī Čaitanja Mahāprabhu.

Tad Rāmānanda Rāja sāka skaidrot, kāpēc Rādhārānī vispilnīgāk pārstāv Krišnas prieka spēju. Rādhārānī izvēršas dažādos veidolos, kā Lalita, Višākha un citas Viņas tuvās pavadones. Grāmatā «Udžvala-nīlamani» Rūpa Gosvāmī stāsta par Šrīmatī Rādhārānī īpašībām. Viņš atzīmē, ka jau Rādhārānī ķermenis parāda īstenu pārpasaulīgā prieka attīstību. To grezno ziedi, šis ķermenis brīnišķīgi smaržo, un pilnīgu to padara pārpasaulīgā mīlestība uz Krišnu. Rādhārānī ķermenis ir Krišnas prieka spējas personifikācija. Rādhārānī mazgā savu pārpasaulīgo ķermeni trijos ūdeņos: vispirms žēlastības, tad jaunavīga skaistuma un pēc tam jaunības mirdzuma ūdenī. Tā nomazgājusies trīs reizes, Viņa ietērpjas mirdzošās drēbēs un rotājas ar paša Krišnas skaistumu, ko var salīdzināt ar kosmētiku. Tādējādi Viņas daiļums ir visaugstākā māksla. Vēl Viņas ķermeni grezno garīgās ekstāzes rotājumi: trīsas, asaras, sastingšana, sviedri, elpas aizraušanās, ķermeņa nekustība pārpasaulīgā priekā, klupšana, augsts asinsspiediens un neprāts.

Rotājošajai pārpasaulīgā prieka spējai ir deviņas pazīmes. Piecas no tām izpaužas, pieaugot pašas Rādhārānī skaistumam, ko vēl lielāku padara ziedu vijas. Viņas pacietības pilnais miers ir kā apģērbs, kas tīrīts ar kamparu. Rādhārānī intīmā un neprātīgā tieksme pēc Krišnas ir mezgls Viņas matos, bet tilakas zīme uz Rādhārānī pieres ir Viņas veiksme. Rādhārānī dzirde ir pastāvīgi vērsta uz Krišnas vārdu un slavu. Ja cilvēks košļā beteļriekstus, viņa lūpas kļūst sarkanas. Līdzīgi Rādhārānī acis kļūst tumšas, jo Viņa pilnīgi pieķērusies Krišnam. Šo tumšo krāsu var salīdzināt ar dabas uzlikto ziedi, kad daba joko ar Rādhu un Krišnu. Rādhārānī smaids ir kā kampara garša. Atšķirtības ziedu virtene noslīd pār Rādhārānī ķermeni, kad Viņa noguļas smaržu istabas lepnuma gultā. Rādhārānī ekstātiski mīl Krišnu, un Viņas krūtis klāj dusmu blūze. Rādhārānī ir izslavēta par labāko no Krišnas draudzenēm, un Viņa spēlē stīgu instrumentu. Kad Krišna jauneklīgi stāv, Rādhārānī uzliek roku Viņam uz pleca. Rādhārānī ir ārkārtīgi daudz pārpasaulīgu īpašību, bet Viņa vienmēr kalpo Kungam.

Šrīmatī Rādhārānī ir izgreznota sūdīpta-sātvikas jūtām, kas dažreiz nozīmē smagus pārbaudījumus, bet dažkārt — mierinājumu. Šrīmatī Rādhārānī ķermenī izpaužas visas pārpasaulīgās ekstāzes pazīmes. Sūdīpta-sātvikas jūtas izpaužas tad, kad mīlētāju ir pārņēmušas noteiktas izjūtas un viņš vai viņa nespēj tās apturēt. Rādhārānī izjūt arī kilakinčitu, un tā izpaužas divdesmit dažādos veidos. Šīs jūtas daļēji izraisa ķermenis, prāts un paradumi. Kas attiecas uz ķermeniskajām jūtām, tās izpaužas stājā un kustībā. Prāta pārdzīvojumi parādās skaistumā, mirdzumā, sejas krāsā, aromātā, runā, augstsirdībā un pacietībā. Runājot par jūtām, ko izraisa paradumi, tās izpaužas kā spēles, bauda, gatavošanās un aizmiršana.

Šrīmatī Rādhārānī uz pieres ir laimes tilaka, un Viņai ir arī prēma-vaičitjas medaljons. Prēma-vaičitja izpaužas, kad mīlētāji satiekas un baidās šķirties.

Šrīmatī Rādhārānī ir piecpadsmit dienas jaunāka par Krišnu. Viņa vienmēr tur roku uz draudzeņu pleciem un allaž runā un domā par Krišnas rotaļām. Rādhārānī vienmēr reibina Krišnu ar saldiem vārdiem, un Viņa ik brīdi ir gatava piepildīt Krišnas vēlmes. Citiem vārdiem sakot, Rādhārānī dod Šrī Krišnam visu, ko Viņš vēlas, un Viņai ir neatkārtojamas un neparastas īpašības, ar kurām priecēt Kungu.

«Govinda-līlāmritā» ir pants, kurā teikts: «Kas gan ir tas, kurš vairo Krišnas mīlestību? Tā ir vienīgi Šrīmatī Rādhika. Ko Krišna visvairāk mīl? Vienīgi Šrīmatī Rādhiku un nevienu citu.» Šrīmatī Rādhikai ir mirdzoši mati, valgas acis un stingras krūtis. Vienīgi Šrīmatī Rādhika var piepildīt visas Krišnas vēlmes. To nespēj neviens cits.

Arī Satjabhāma sacenšas ar Šrīmatī Rādhiku, taču viņa vienmēr vēlas kļūt tāda, kāda ir Šrīmatī Rādhārānī. Rādhārānī ir tik prasmīga visā, ka Vradžas jaunavas nāk pie Viņas mācīties. Rādhārānī ir tik neparasti daiļa, ka pat laimes dieviete un Pārvatī, Kunga Šivas sieva, vēlas kļūt tikpat skaistas kā Viņa. Arundhatī, kura tiek uzskatīta par visšķīstāko sievieti Visumā, vēlas iemācīties šķīstību no Šrīmatī Rādhārānī. Tā kā pats Kungs Krišna nevar aptvert Rādhārānī augsti pārpasaulīgās īpašības, parasts cilvēks, protams, nespēj tās saprast.

Noklausījies Rāmānandas Rājas stāstījumu par Rādhā-Krišnas īpašībām, Kungs Čaitanja vēlējās dzirdēt, kāda ir Rādhas un Krišnas savstarpējā mīlestība. Rāmānanda Rāja teica, ka Krišna ir dhīra-lalita. Ar šo vārdu parasti apraksta tādu cilvēku, kurš ir ļoti viltīgs un jauns, labs jokotājs, kurš dzīvo bez raizēm un vienmēr gatavs pakalpot savai draudzenei. Krišna vienmēr mīl Rādhārānī, un Viņš iet uz Vrindāvanas krūmājiem, lai baudītu mīlas priekus ar Rādhārānī. Tādā veidā Viņš apmierina savu iekāri. «Bhakti-rasāmrita-sindhu» teikts: «Ar nekaunīgajām un pārdrošajām runām par dzimumsakariem Krišna lika Šrīmatī Rādhārānī kaunā aizvērt acis, un, to izmantodams, Viņš uzzīmēja uz Rādhas krūtīm daudzus attēlus. Redzot šos zīmējumus, Rādhārānī draudzenes sāka smieties un jokot. Tādā veidā Krišna vienmēr mīlējās un laimīgi pavadīja jaunību.»

Noklausījies, ko Rāmānanda Rāja stāsta par šīm pārpasaulīgajām spēlēm, Kungs Čaitanja teica: «Mans dārgais Rāmānanda, lai gan viss, ko tu teici par Šrī Rādhas un Krišnas pārpasaulīgajām rotaļām, ir pilnīgi pareizi, Es tomēr gribētu dzirdēt no tevis kaut ko vairāk.»

«Man ir ļoti grūti pastāstīt Tev ko vairāk,» atbildēja Rāmānanda Rāja. «Es tikai varu pateikt, ka ir jūtas, kuras sauc par prēma-vilāsa-vivartu, kuras varu pacensties izskaidrot, bet nezinu, vai Tu būsi priecīgs, to dzirdot.» Prēma-vilāsā ir divu veidu jūtas: atšķirtība un tikšanās. Pārpasaulīgā atšķirtība ir tik spēcīga, ka tā patiesībā dod vēl lielāku ekstāzi nekā tikšanās. Rāmānanda Rāja ļoti labi izprata šīs Rādhas un Krišnas augstās attiecības un sacerēja brīnišķīgu dziesmu, ko pavēstīja Kungam. Šīs dziesmas saturs ir tāds, ka mīlētāji pirms tikšanās ar savstarpēju pārpasaulīgu darbību rada īpašas jūtas. Tās sauc par rāgu jeb pieķeršanos. Šrīmatī Rādhārānī teica, ka vēlas, lai «Mūsu pieķeršanās un mīlestība sasniedz visaugstāko pakāpi», taču šīs pieķeršanās cēlonis ir pati Rādhārānī. «Lai kāds arī būtu tās cēlonis,» teica Rādhārānī, «Tava un Mana mīlestība Mūs ir savienojusi. Tagad, kad pienācis laiks šķirties, Es nevaru saprast, kā šī mīlestība radusies. Tai nav bijis ne cēloņa, ne vidutāja, izņemot pašu tikšanos un savstarpējām jūtām sapņos.»

Šīs Krišnas un Rādhārānī savstarpējās jūtas ir ļoti grūti saprast cilvēkam, kas neatrodas tīras skaidrības līmenī. Tādas pārpasaulīgas attiecības nav iespējams saprast, pat atrodoties materiālajā skaidrībā. Lai kaut ko apjēgtu, cilvēkam patiešām jāpaceļas pāri materiālajai skaidrībai. Tas ir tāpēc, ka Rādhas un Krišnas savstarpējās jūtas nav apspriežamas šajā materiālajā pasaulē. Tās nespēj saprast pat dižākais prātnieks ne tieši, ne netieši. Materiālā darbība izpaužas vai nu rupjajā ķermenī, vai smalkajā prātā, bet Rādhas un Krišnas savstarpējās jūtas ir augstākas par šādām izpausmēm, kā arī intelektuālu prātošanu. Tās var saprast tikai ar šķīstītiem jutekļiem, kas brīvi no visiem materiālās pasaules apzīmējumiem. Cilvēki ar tīriem jutekļiem var izprast šīs pārpasaulīgās iezīmes un attiecības, bet tie, kas ir impersonālisti un kuriem nav zināšanu par garīgiem jutekļiem, spēj kaut ko izšķirt tikai materiālo jutekļu darbības robežās un tāpēc nevar izprast garīgās attiecības jeb garīgo jutekļu darbību. Tie, kas pilnveidojušies ar eksperimentālām zināšanām, var apmierināt trulos materiālos jutekļus tikai ar rupjām ķermeniskām darbībām vai prātošanu. Viss, ko rada ķermenis un prāts, vienmēr ir nepilnīgs, pakļauts bojāejai, bet pārpasaulīgā darbība allaž ir gaiša un brīnišķīga. Tīra mīlestība pārpasaulīgā līmenī ir paraugs šķīstībai, kas ir pilnīgi brīva no materiālas pieķeršanās un viscaur garīga. Pieķeršanās matērijai ir laicīga, kā uz to norāda seksa piesārņojums materiālajā pasaulē, bet garīgajā valstībā nav šādu sārņu. Šķēršļi, kas rodas jutekļu apmierināšanas ceļā, izraisa materiālas ciešanas, bet tās nevar salīdzināt ar garīgo atšķirtību. Garīgajā atšķirtībā nav ne sārņu, ne nepilnību, kas raksturīgi materiālajai atšķirtībai.

Kungs Čaitanja atzina, ka tās ir augstākās pārpasaulīgās mīlestības attiecības, un teica Rāmānandam Rājam: «Vienīgi ar tavu žēlastību Es varēju izprast šo ārkārtīgi augsto pārpasaulīgo stāvokli. Tādu stāvokli nav iespējams sasniegt, neveicot pārpasaulīgas darbības. Esi tik labs un pastāsti, kā lai Es paceļos tādā līmenī?»

«Arī man ir grūti Tev to izstāstīt,» atbildēja Rāmānanda, «kas attiecas uz mani, es varu runāt tikai to, ko Tu vēlies, lai saku. Neviens nevar izvairīties no Tavas augstākās gribas. Patiešām visā pasaulē nav neviena, kas stāvētu pāri Tavai augstākajai gribai, un, lai gan liekas, ka runāju, patiesībā es to nedaru; runā Tu, Kungs, tāpēc Tu esi gan runātājs, gan klausītājs. Ļauj man runāt tikai to, ko Tu vēlies, lai es stāstu par darbību, kas nepieciešama augstākā pārpasaulīgā stāvokļa sasniegšanai».

Tad Rāmānanda Rāja sāka stāstīt par Rādhas un Krišnas noslēpumaino un pārpasaulīgo darbību. Šo darbību nav iespējams saprast, ja cilvēks ar Visaugsto Kungu ir saimnieka un kalpa, draugu, kā arī vecāku un bērnu attiecībās. Šo noslēpumaino jautājumu var saprast vienīgi Vradžas jaunavu sabiedrībā, jo šī darbība, kas atklājas tikai retajam, radusies no viņu jūtām. Nenonācis Vradžas jaunavu sabiedrībā, cilvēks nevar cerēt uz šādu pārpasaulīgu izpratni. Citiem vārdiem sakot, šīs noslēpumainās Rādhas un Krišnas rotaļas ir paplašinājušās ar jaunavu žēlastību. Bez viņu žēlastības šīs spēles nevar izprast. Lai tās saprastu, jāseko Vradžas jaunavu piemēram.

Kad cilvēks patiešām ir ieguvis šo izpratni, viņš var piedalīties Rādhas un Krišnas noslēpumainajās spēlēs. Nav cita ceļa, kā izprast Viņu pārpasaulīgās rotaļas. Tas apstiprināts «Govinda-līlāmritā» (10.17.): «Lai gan Krišnas un Rādhas savstarpējās jūtas ir izpaustas, prieka pilnas, izvērstas un bezgalīgas, tās var saprast tikai Vradžas jaunavas un viņu sekotāji.» Neviens nespēj izprast Visaugstā Kunga garīgās enerģijas izvērsumu bez Viņa paša bezcēloņu žēlastības, un tāpat neviens nevar aptvert Rādhas un Krišnas pārpasaulīgo dzimumdzīvi, neejot Vradžas jaunavu pēdās. Rādhārānī biedrenes ir sakhī, bet Viņas palīdzes — mandžarī. Ļoti grūti aprakstīt to attiecības ar Krišnu, jo viņas nevēlas būt kopā ar Krišnu vai pašas baudīt Kungu. Gluži otrādi, šīs jaunavas vienmēr ir gatavas palīdzēt Rādhārānī tikties ar Krišnu. Viņu mīlestība uz Krišnu un Rādhārānī ir tik tīra, ka tās ir apmierinātas, kad Rādha un Krišna ir kopā. Tik tiešām viņas pārpasaulīgi priecājas, redzot, ka Rādha tiekas ar Krišnu. Patiesībā Rādhārānī ir kā vīteņaugs, kas aptinies Krišnas kokam, bet Vradžas jaunavas, Rādhārānī biedrenes, ir kā šī vīteņauga lapas un ziedi. Kad vīteņaugs apskauj koku, tad to apvij arī lapas un ziedi. «Govinda-līlāmrita» (10.16.) apstiprina, ka Rādhārānī ir Krišnas prieka spējas izvērsums un ka Tā ir līdzīga vīteņaugam, bet Viņas pavadones, Vradžas jaunavas, ir kā vīteņauga lapas un ziedi. Kad Rādhārānī un Krišna bauda viens otru, Vradžas jaunavas saņem vēl lielāku prieku nekā pati Rādhārānī. Lai gan Rādhārānī pavadones necer, ka Krišna pats pievērsīs viņām uzmanību, Rādhārānī ir tik apmierināta ar Vradžas jaunavām, ka izkārto tā, lai Krišna varētu vienatnē tikties ar viņām. Patiešām Rādhārānī izdomā visdažādākos pārpasaulīgos paņēmienus, lai Viņas biedrenes varētu tikties ar Krišnu, un tā Viņa priecājas vēl vairāk nekā pati savās tikšanās reizēs. Redzot, ka gan Rādhārānī, gan Tās biedrenēm patīk būt kopā ar Viņu, Kungs gūst vēl lielāku apmierinājumu. Šādai sabiedrībai un savstarpējai mīlestībai nav nekāda sakara ar materiālo iekāri, lai gan tā atgādina materiālās vīrieša un sievietes attiecības. Un tikai šīs līdzības dēļ tādas attiecības reizēm pārpasaulīgā valodā sauc par pārpasaulīgo iekāri. Kā paskaidrots Gautamīja-tantrā (Bhakti-rasāmrita-sindhu 1.2.285.): «Iekāre nozīmē pieķeršanos savu jutekļu apmierināšanai. Bet, kas attiecas uz Rādhārānī un Viņas draudzenēm, tad tās nevēlas apmierināt savus jutekļus. Viņu vienīgā vēlme ir sniegt prieku Krišnam.» Vēl tas apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā (10.31.19.), kur viena no gopī saka:

jat tē sudžāta-čaranāmburuham stanēšu
bhītāh šanaih prija dadhīmahi karkašēšu
tēnātavīm atasi tad vjathatē na kim svit
kūrpādibhir bhramati dhīr bhavad-ājušām nah

«Mans dārgais draugs Krišna, tagad Tu pastaigājies pa mežu basām kājām, kuras reizēm turi mums uz krūtīm. Mūsu krūtis Tavām maigajām pēdām ir pārāk cietas. Tu staigā pa mežu un ej pa akmeņiem, un mēs nezinām, ko Tu jūti. Tu esi mūsu sirds un dvēsele, un, ja asie akmeņi Tev sagādā sāpes, tad mēs arī ļoti ciešam.» Šīs Vradžas jaunavu jūtas ir augstākais pārdzīvojums Krišnas apziņā. Ikviens, kas patiešām piesaistās Krišnas apziņai, nonāk gopī līmenī. Pastāv sešdesmit četri garīgās kalpošanas veidi, kas ļauj pacelties gopī līmenī un nesavtīgi kalpot. Mīlestību uz Krišnu gopī līmenī sauc par rāgānugu, spontānu mīlestību. Kad cilvēks ir dabīgi iemīlējis Krišnu, tad viņam vairs nav jāseko Vēdu likumiem un ierobežojumiem.

Pārpasaulīgajā mājvietā Kungam Krišnam ir dažādi tuvi bhaktas. Piemēram, tur ir Krišnas kalpi Raktaka un Patraka, Kunga draugi Šrīdāma un Sudāma. Tur ir Krišnas vecāki Nanda un Jašoda, kas arī kalpo Krišnam atbilstoši savām pārpasaulīgajām jūtām. Ja kāds vēlas nonākt Krišnas augstākajā mājvietā, viņš var rast patvērumu pie viena no šiem pārpasaulīgajiem kalpiem. Tad ar mīlestības pilnu kalpošanu cilvēks var sasniegt pārpasaulīgu pieķeršanos Krišnam. Citiem vārdiem sakot, bhakta, kas materiālajā pasaulē ar mīlestību kalpo un seko šo mūžīgo Krišnas pavadoņu darbībai, iegūst pilnību un nonāk tādā pašā stāvoklī.

Upanišadās un šruti minētie gudrie arī vēlas sasniegt gopī līmeni un seko viņu piemēram, lai sasniegtu augstāko dzīves mērķi. Tas apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā (10.87.23.), kur teikts, ka šie gudrie nodarbojas ar prānājamu (transu), savaldot elpu, prātu un jutekļus ar mistiskās jogas praksi. Tādā veidā viņi cenšas saplūst ar Augstāko Brahmanu. To pašu mērķi sasniedz arī ateisti, kuri noliedz Dieva esamību. Ja šādus ateistus nogalina Dieva Augstākās Personības avatārs, tad arī viņi saplūst ar Visaugstā Kunga Brahmana esamību. Taču, kad Vrindāvanas jaunavas godina Šrī Krišnu, liekas, ka viņas būtu sakodusi čūska, jo Krišnas ķermenis tiek salīdzināts ar čūskas ķermeni. Čūskas ķermenis nekad nav taisns, tas vienmēr ir izliekts. Līdzīgi Krišna bieži stāv, izliecis ķermeni trijās vietās, un Viņš ir sakodis gopī ar pārpasaulīgo mīlestību. Gopī noteikti atrodas daudz augstākā stāvoklī nekā visi jogi mistiķi un citi, kas vēlas saplūst ar Augstāko Brahmanu. Arī Dandakāranjas gudrie iet Vradžas jaunavu pēdās, lai sasniegtu līdzīgu stāvokli. Līdz tam nevar pacelties, tikai ievērojot vadošos principus. Nepieciešams nopietni sekot gopī piemēram. Tas apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā (10.9.21.), kur teikts, ka Kungs Šrī Krišna, Šrīmatī Jašodas dēls, nav viegli pieejams tiem, kuri pieķērušies prātošanas principiem, bet pie Viņa bez kādām grūtībām var nonākt visas būtnes, kas iet garīgās kalpošanas ceļu.

Ir daudz viltus bhaktu, kuri sevi sauc par Kunga Čaitanjas sekotājiem un mākslīgā kārtā ģērbjas kā Vradžas jaunavas, taču attīstīti garīgā ceļa gājēji un garīgās kalpošanas apguvēji to neatzīst. Šie cilvēki ģērbj ārējo materiālo ķermeni, jo savā muļķībā jauc ķermeni ar dvēseli. Viņi kļūdās, ja iedomājas, ka Krišnas, Rādhārānī un Viņu pavadoņu, Vradžas jaunavu, garīgos ķermeņus veido materiālā daba. Ikvienam labi jāsaprot, ka šādas izpausmes ir mūžīgās svētlaimes un zināšanu izvērsumi pārpasaulīgajā valstībā. Tiem nav nekāda sakara ar materiālo ķermeni, tāpēc Vrindāvanas jaunavu ķermeņi, apģērbs, rotājumi un darbība nepieder materiālajai kosmiskajai izpausmei. Vrindāvanas jaunavas nepiesaista materiālās pasaules cilvēkus, viņas pārpasaulīgi valdzina visupievilcīgo Krišnu. Dievs Kungs ir visupievilcīgs, tāpēc Viņu sauc par Krišnu, bet Vrindāvanas jaunavas liekas pievilcīgas pat Krišnam. Tāpēc viņas nepieder materiālajai pasaulei.

Ja cilvēks kļūdaini uzskata, ka materiālais ķermenis ir tikpat pilnīgs kā garīgais, un sāk atdarināt Vrindāvanas jaunavas, tad viņš nonāk mājāvādī impersonālisma varā. Impersonālisti iesaka ahangrahopāsanas paņēmienu, ar kuru cilvēks godina savu ķermeni, it kā tas būtu Visaugstākais. Tā domājot, šie viltus pārpasaulnieki ģērbjas kā Vradžas jaunavas. Šādu darbību nevar uzskatīt par garīgo kalpošanu. Pat Šrīla Džīva Gosvāmī, visautoritatīvākais āčārja Gaudīja sampradājā, ir nosodījis šos atdarinātājus. Pārpasaulīgās apzināšanās ceļš ir iešana Visaugstā Kunga pavadoņu pēdās, tāpēc, ja cilvēks uzskata sevi par tiešu Visaugstā Kunga pavadoni, viņš ir nosodāms. Saskaņā ar autoritatīviem vaišnavu principiem cilvēkam ir jāseko noteiktam bhaktam, un nav jāuzskata sevi par Krišnas pavadoni.

Tā Rāmānanda Rāja paskaidroja, ka ikvienam jāpieņem Vradžas jaunavu attieksme. «Čaitanja-čaritāmritā» skaidri norādīts, ka jāpieņem jūtas, nevis Krišnas pavadoņu ģērbšanās veids. Tāpat arī vienmēr jāmeditē uz Rādhas un Krišnas attiecībām pārpasaulīgajā valstībā. Par Rādhu un Krišnu jādomā divdesmit četras stundas diennaktī un pastāvīgi jākalpo Viņiem. Nevajag ārišķīgi mainīt apģērbu. Pieņemot Rādhārānī draudzeņu un biedreņu attieksmi, cilvēks galu galā var sasniegt pilnību un aiziet uz Goloku Vrindāvanu, Krišnas pārpasaulīgo mājvietu.

Gopī emocionālās tiekšanās attieksmi sauc par sidha-dēhu. Šis vārds norāda uz tīru garīgo veidolu, kas stāv pāri jutekļiem, prātam un saprātam. Sidha-dēha ir tīra dvēsele, kas tieši piemērota kalpošanai Visaugstajam Kungam. Ja būtne neatrodas savā tīrajā, garīgajā būtībā, tad tā nevar būt Visaugstā Kunga pavadone un šādā veidā kalpot Viņam. Šajā stāvoklī būtne ir pilnīgi tīra no visiem materiālajiem sārņiem. Kā teikts Bhagavad-gītā, materiāli piesārņots cilvēks ar pasaulīgu apziņu ceļo no viena materiālā ķermeņa uz otru. Nāves brīdī viņš domā par pasaulīgo, un tāpēc pāriet uz citu materiālo ķermeni. Gluži tāpat, kad būtne atrodas savā tīrajā garīgajā būtībā un domā par mīlestības pilno garīgo kalpošanu Visaugstajam Kungam, tā aiziet uz garīgo valstību un nonāk Krišnas sabiedrībā. Citiem vārdiem sakot, sasniedzot garīgo būtību un domājot par Krišnas pavadoņiem, cilvēks var iegūt īpašības, kuras ļauj aiziet uz garīgo valstību. Neviens, kas neatrodas savā tīrajā, garīgajā būtībā (sidha), nevar domāt par darbību garīgajā valstībā. Tādējādi Rāmānanda Rāja norādīja, ka, nesasniedzis sidha-dēhu, cilvēks nevar nonākt Vrindāvanas jaunavu sabiedrībā un tieši kalpot Dieva Personībai Krišnam un Viņa mūžīgajai dzīvesbiedrei Rādhārānī. Šajā sakarībā Rāmānanda nocitēja Šrīmad Bhāgavatamu (10.47.60.):

nājam šrijo ‘nga u nitāntaratēh prasādah
svar-jošitām nalina-gandha-ručām kuto ‘njāh
rāsotsavē ‘sja bhudžadanda-grihīta-kantha-
labdhāšišām ja udagād vradža-vallavīnām

«Ne laimes dieviete Lakšmī, ne debesu valstības jaunavas nevar sasniegt to, ko guvušas Vradžabhūmi jaunavas, un ko tad lai saka par citiem?»

Kungs Čaitanja ļoti priecājās, dzirdot šos Rāmānandas Rājas vārdus, un apskāva viņu. Tad viņi abi sāka raudāt pārpasaulīgās apzināšanās ekstāzē. Tā Kungs un Rāmānanda Rāja runāja par dievišķajām Rādhas un Krišnas rotaļām visu nakti, bet no rīta šķīrās. Rāmānanda devās uz pili, bet Kungs gāja mazgāties. Šķirdamies Rāmānanda Rāja nometās pie Kunga Čaitanjas pēdām un lūdza: «Mans dārgais Kungs, Tu esi atnācis izpestīt mani no neziņas muklāja. Tāpēc, lūdzu, paliec šeit vismaz desmit dienas, lai šķīstītu manu prātu no materiālajiem sārņiem. Neviens cits nevar dot tādu pārpasaulīgu mīlestību uz Dievu.»

«Esmu atnācis pie tevis, lai pats šķīstītos, klausoties par Rādhas un Krišnas pārpasaulīgajām rotaļām,» atbildēja Kungs, «Man ir ļoti paveicies, jo tu esi vienīgais, kas spēj aprakstīt šīs pārpasaulīgās spēles. Es visā pasaulē nevaru atrast nevienu, kas izprastu Rādhas un Krišnas savstarpējo pārpasaulīgo mīlestību. Tu lūdz, lai palieku desmit dienas, bet Es gribētu būt kopā ar tevi visu atlikušo mūžu. Lūdzu, nāc uz Džaganātha Purī, Manu galveno uzturēšanos vietu, mēs būsim kopā līdz mūža beigām. Tad Es varēšu pavadīt savas atlikušās dienas tavā sabiedrībā, izprotot Krišnu un Rādhu.»

Šrīmāns Rāmānanda Rāja atkal atnāca pie Kunga nākamajā vakarā, un viņi turpināja apspriest pārpasaulīgos jautājumus.

«Kas ir visaugstākā izglītība?» jautāja Kungs Čaitanja, un Rāmānanda Rāja tūlīt atbildēja, ka visaugstākā izglītība ir Krišnas zinātnes izpratne. Materiālā izglītība nozīmē jutekļu apmierināšanu, bet augstākā garīgā izglītība ir izpratne zinātnē par Krišnu. Šrīmad Bhāgavatamā (4.29.50.) teikts, ka darbība, kas iepriecina Dieva Augstāko Personību, ir visaugstākā darbība, bet zināšanas, kas dod pilnīgu Krišnas apziņu, ir vispilnīgākās zināšanas. Līdzīgi Prahlāda Mahārādža, skolā runādams ar bērnības draugiem, teica, ka klausīšanās par Kungu, daudzināšana, atcerēšanās, godināšana, lūgšana, kalpošana, draudzība ar Krišnu un visa ziedošana Viņam veido augstākās garīgās zināšanas.

«Un kas ir visaugstākā slava?» Kungs Čaitanja jautāja Rāmānandam Rājam. Rāmānanda tūlīt atbildēja, ka tas, kurš slavens ar Krišnas apziņu, jāuzskata par visslavenāko cilvēku pasaulē.


Tālāk Trīsdesmitotrā nodaļa