Kunga Čaitanjas mācība trīsdesmitotrā nodaļa

null

TRĪSDESMITOTRĀ NODAĻA

Nobeigums

Tas, kurš izslavēts ar savu Krišnas apziņu, bauda mūžīgu slavu. Materiālajā pasaulē ikviens cenšas sasniegt trīs mērķus: cilvēks vēlas, lai tā vārds tiktu iemūžināts, viņš grib kļūt slavens pa visu pasauli un vēl vēlas gūt labumu no savas materiālās darbības. Bet neviens nezina, ka materiālais vārds, slava un ieguvumi attiecas uz laicīgo materiālo ķermeni, un, tiklīdz ķermenim pienāk gals, arī vārdam, slavai un labumam ir beigas. Vienīgi neziņas dēļ visi dzenas pēc vārda, slavas un ieguvumiem, kas saistīti ar ķermeni. Nožēlojams ir cilvēks, kurš kļūst slavens, pateicoties ķermenim, vai tas, ko pazīst kā garīgi attīstītu, bet kurš patiesībā nezina augstāko garu Višnu. Īstu slavu var iegūt, tikai sasniedzot Krišnas apziņu.

Saskaņā ar Šrīmad Bhāgavatamu ir divpadsmit autoritātes, un visas šīs personības ir slavenas ar to, ka viņi ir diženi Dieva Kunga bhaktas. Šīs autoritātes ir Brahma, Nārada, Kungs Šiva, Manu, Kapila, Prahlāda, Džanaka, Bhīšma, Šukadēva Gosvāmī, Bali, Jamarādža un Kumāri. Šīs personības tiek pieminētas vēl šodien, jo visi viņi ir bijuši diženi un stingri Dieva Kunga bhaktas. Garuda Purānā teikts, ka Kali laikmetā slavenu Visaugstā Kunga bhaktu sastapt ir grūtāk nekā tādus padievus kā Brahmu vai Kungu Šivu. Judhišthira attiecībā uz Nāradas un Pundarīkas sarunām teica: «Cilvēks ir visslavenākais un var atpestīt visus pārējos, ja viņš pēc daudzām, daudzām dzimšanām saprot, ka ir Vāsudēvas kalps.» Līdzīgi Bhagavad-gītā (7.19.) Krišna saka Ardžunam:

bahūnām džanmanām antē
gjānavān mām prapadjatē
vāsudēvah sarvam iti
sa mahātmā sudurlabhah

«Kam ir īstenas zināšanas, tas pēc daudzām dzimšanām un nāvēm uztic sevi Man, zinot, ka esmu viss esošais un visu cēloņu cēlonis. Tāda dižena dvēsele ir ļoti reta.» Ādi Purānā teikts, ka atbrīve un pārpasaulīgā dzīve pavada visus Dieva bhaktas. Brihan-nāradīja Purānā norādīts, ka pat tādas personības kā Brahma un citi padievi nezina Dieva Augstākās Personības bhaktas vērtību. Garuda Purānā teikts, ka no daudziem tūkstošiem brāhmanu varbūt viens prasmīgi veic ziedojumus, un no tūkstošiem šādu prasmīgu brāhmanu varbūt vienam ir labas zināšanas Vēdānta-sūtrā, bet no daudziem, daudziem tūkstošiem šādu vēdāntistu iespējams, ka ir tikai viens, kurš slavens kā Kunga Višnu bhakta. Ir daudz Višnu bhaktu, un tas, kurš no viņiem ir stingrs, var ieiet Dieva valstībā. Arī Šrīmad Bhāgavatamā (3.13.4.) teikts, ka daudzi cilvēki apgūst Vēdas, bet tas, kurš sirdī vienmēr domā par Dieva Augstāko Personību, ir vislabākais no visiem. Nārājana-vjūha-stavas lūgšanās teikts, ka pat diženais Brahma, ja viņš nav Dieva Kunga bhakta, ir pilnīgi nenozīmīgs, bet mikrobs, kurš ir Dieva Kunga bhakta, ir slavens.

Pēc tam Kungs Čaitanja Rāmānandam Rājam jautāja: «Kas šajā pasaulē ir visvērtīgākais?» Rāmānanda atbildēja, ka tas, kurš mīl Rādhā-Krišnu, ir visvērtīgākā dārgakmeņa un vislielāko bagātību īpašnieks. Cilvēks, kas pieķēries materiālo jutekļu apmierināšanai vai pasaulīgai bagātībai, patiesībā nav bagāts. Nonākot garīgajā Krišnas apziņas līmenī, viņš saprot, ka nekādas bagātības nav vērtīgākas par mīlestību uz Rādhā-Krišnu. Šrīmad Bhāgavatamā rakstīts, ka Mahārādža Dhruva devās meklēt Visaugsto Kungu, jo vēlējās iegūt zemes gabalu, bet galu galā, ieraudzījis Krišnu, viņš teica: «Esmu tik priecīgs, ka neko nevēlos.» Arī Bhagavad-gītā teikts, ka tam, kurš rod patvērumu pie Augstākās Personības vai nonāk augstākajā Dieva Personības mīlestības stāvoklī, nav pēc kā tiekties. Lai gan šādi bhaktas no Kunga var dabūt visu, ko vien vēlas, viņi neko nelūdz.

Kad Kungs Čaitanja jautāja Rāmānandam Rājam, kas ir vissāpīgākais, Rāmānanda Rāja atbildēja, ka vislielākās ciešanas sagādā atšķirtība no tīra bhaktas. Citiem vārdiem sakot, ja nav Dieva Kunga bhaktu, tad sabiedrība ārkārtīgi cieš, un cilvēkam ir ļoti sāpīgi būt kopā ar citiem. Šrīmad Bhāgavatamā (3.30.7.) teikts, ka tas, kurš nevar būt kopā ar tīru bhaktu, bet cenšas kļūt laimīgs sabiedrībā, draudzībā vai mīlestībā bez Krišnas apziņas, uzskatāms par vislielāko cietēju. «Brihad-bhāgavatāmritas» piektajā dziedājumā (5.44.) teikts, ka tīra bhaktas klātbūtne ir svarīgāka par dzīvību, bet atšķirtībā no bhaktas laimīgs nevar būt neviens mirklis.

Tad Kungs Čaitanja jautāja Rāmānandam Rājam: «Kura no daudzām tā saucamajām atbrīvotajām dvēselēm ir patiešām atbrīvota?» Rāmānanda atbildēja, ka tas, kurš ir pilnīgi piesātināts ar bhakti mīlestību uz Rādhu un Krišnu, uzskatāms par vislabāko no visām atbrīvotajām dvēselēm. Šrīmad Bhāgavatamā (6.14.4.) teikts, ka Nārājanas bhakta ir tik rets, ka viņu var atrast tikai starp daudziem miljoniem cilvēku.

«Un kā tu domā, kāda dziesma ir vislabākā no visām?» jautāja Čaitanja Mahāprabhu. Un Rāmānanda atbildēja, ka jebkura dziesma, kas apraksta Rādhas un Krišnas rotaļas, ir vislabākā. Saistītajā dzīvē dvēseli važās tur sekss. Visa daiļliteratūra — lugas un romāni —, kā arī pasaulīgās dziesmas apraksta vīrieša un sievietes mīlestību. Cilvēki ir ļoti pieķērušies šādai literatūrai, tāpēc Krišna, atnākdams uz šo materiālo pasauli, atklāja pārpasaulīgo mīlestību ar gopī. Ir ārkārtīgi daudz literatūras, kas apraksta gopī un Krišnas attiecības, un ikviens, kas rod patvērumu šajā literatūrā vai stāstos par Rādhu un Krišnu, var baudīt īstenu laimi. Šrīmad Bhāgavatamā (10.33.36.) teikts, ka Dievs Kungs atklāj rotaļas Vrindāvanā tāpēc, lai parādītu savu īsteno dzīvi. Jebkurš saprātīgs cilvēks, kas cenšas aptvert Rādhas un Krišnas spēles, ir ārkārtīgi veiksmīgs. Dziesmas, kas stāsta par šīm rotaļām, ir visaugstākās visā pasaulē.

Tad Kungs Čaitanja jautāja: «Kas šajā pasaulē nes vislielāko labumu, un kas ir visa svētīgā būtība?» Rāmānanda Rāja atbildēja, ka nekas nedod tādu labumu kā tīru bhaktu sabiedrība.

«Un par ko tu ieteiktu cilvēkiem domāt?» jautāja Kungs Čaitanja. Rāmānanda atbildēja, ka cilvēkam vienmēr jādomā par Krišnas rotaļām. Lūk, kas ir Krišnas apziņa. Krišna ir darbojies visdažādākajos veidos, un tas aprakstīts daudzos Vēdu rakstos. Cilvēkam vienmēr jādomā par šīm rotaļām, tā ir vislabākā meditācija un visaugstākā ekstāze. Šrīmad Bhāgavatamā (2.2.26.) Šukadēva Gosvāmī apstiprina, ka ikvienam pastāvīgi jādomā par Dieva Augstāko Personību, pie tam ne tikai jādomā par Viņu, bet arī jāklausās un jādaudzina Viņa vārds, slava un godība.

«Un kāda ir vislabākā meditācija?» jautāja Kungs Čaitanja.

«Tas, kurš vienmēr meditē uz Rādhas un Krišnas lotospēdām, ir vislabākais meditētājs,» atbildēja Rāmānanda Rāja. Tas apstiprināts arī Šrīmad Bhāgavatamā (1.2.14.): «Vienīgi Dieva Augstākā Personība ir visu bhaktu Kungs, cilvēkam vienmēr jādaudzina Viņa vārds, jāmeditē uz Viņu un pastāvīgi Viņš jāgodina.»

«Kur cilvēkam jādzīvo, atmetot visus pārējos priekus?» Kungs Čaitanja vaicāja. Rāmānanda atbildēja, ka cilvēkam jāatsakās no visiem pārējiem priekiem un jādzīvo Vrindāvanā, kur risinājās tik daudzas Kunga Krišnas rotaļas. Šrīmad Bhāgavatamā (10.47.61.) Udhava norāda, ka vislabāk dzīvot Vrindāvanā, pat kā augam vai vītenim. Tieši Vrindāvanā dzīvoja Visaugstais Kungs, un tieši tur gopī godināja Viņu, visu Vēdu zināšanu galamērķi.

«Un par ko vislabāk klausīties?» jautāja Čaitanja Mahāprabhu.

«Par Rādhas un Krišnas rotaļām,» atbildēja Rāmānanda. Patiesībā, kad cilvēks klausās par Rādhas un Krišnas spēlēm no pareizā avota, viņš tūlīt sasniedz atbrīvi. Diemžēl reizēm gadās tā, ka cilvēki neklausās par šīm rotaļām no tādas personības, kas ir apzinājusies sevi. Tādā veidā ļaudis tiek maldināti. Šrīmad Bhāgavatamā (10.33.40.) teikts, ka tas, kurš klausās par Krišnas rotaļām ar gopī, sasniedz augstāko garīgās kalpošanas līmeni un atbrīvojas no materiālās iekāres, kas šajā pasaulē valda pār ikviena cilvēka sirdi. Citiem vārdiem sakot, klausoties par Rādhas un Krišnas rotaļām, cilvēks atbrīvojas no šīs iekāres. Ja tas nepalīdz, tad par Rādhas un Krišnas rotaļām labāk neklausīties. Ja kāds neklausās no pareizā avota, viņš pārprot Rādhas un Krišnas rotaļas, uzskatīdams tās par parastām vīrieša un sievietes attiecībām. Tādā veidā cilvēks maldās.

«Un kas ir visvairāk godināmā Dievība?» jautāja Čaitanja Mahāprabhu. Rāmānanda Rāja tūlīt atbildēja, ka pārpasaulīgais pāris Šrī Rādha un Krišna ir augstākais pielūgsmes mērķis. Cilvēki godina daudz ko, piemēram, impersonālisti godina brahmadžoti, bet, pielūdzot kaut ko citu, nevis Rādhu un Krišnu, cilvēks zaudē dzīvību un kļūst līdzīgs kokam vai kādai citai nekustīgai būtnei. Arī tos, kas godina tā dēvēto tukšumu, gaida tāds pats liktenis. Cilvēki, kas tiecas pēc materiālajām baudām (bhukti), pielūdz padievus un sasniedz viņu planētas, kur bauda materiālu laimi. Pēc tam Kungs Čaitanja uzdeva jautājumu par tiem, kuri tiecas pēc materiālās laimes un atbrīves no materiālajām važām. «Kur viņi galu galā nonāk?» Viņš vaicāja. Rāmānanda Rāja atbildēja, ka beigu beigās daži no tiem kļūst par kokiem, bet citi sasniedz debesu planētas, kur bauda materiālo laimi. Rāmānanda Rāja turpināja stāstījumu, teikdams, ka tie, kuri nejūt Krišnas apziņas vai garīgās dzīves garšu, ir kā vārnas, kurām garšo rūgtais nimbas auglis. Mango augļus ēd poētiskās dzeguzes. Neveiksmīgi pārpasaulnieki tikai prāto par sausu filozofiju, turpretī pārpasaulnieki, kuri mīl Rādhu un Krišnu, bauda augli gluži kā dzeguzes. Rādhas un Krišnas bhaktas ir daudz laimīgāki. Rūgtais nimbas auglis nemaz nav ēdams, tas ir sausu prātojumu pilns un der tikai vārnām līdzīgiem filozofiem. Turpretī mango augļi ir ļoti garšīgi, un cilvēki, kas garīgi kalpo Rādhai un Krišnam, tos bauda.

Tā Rāmānanda Rāja un Čaitanja Mahāprabhu sarunājās visu nakti. Reizēm viņi dejoja, brīžiem dziedāja vai raudāja. Tā pagāja nakts, un, gaismai austot, Rāmānanda Rāja atgriezās savā pilī. Nākamajā vakarā viņš atkal ieradās pie Čaitanjas Mahāprabhu. Kādu laiku runājis par Krišnu, Rāmānanda Rāja nometās pie Kunga pēdām un teica: «Mans dārgais Kungs, Tu pret mani biji tik labs, ka atklāji zinātni par Krišnu un Rādhārānī, Viņu mīlestību, rāsas deju un Viņu rotaļām. Nekad nebiju domājis, ka varēšu runāt par šiem jautājumiem. Tu mani mācīji tāpat, kā agrāk sniedzi Brahmam Vēdas.»

Lūk, kādā veidā būtne saņem Virsdvēseles norādījumus. Ārēji Virsdvēsele nav redzama, bet iekšēji tā runā ar bhaktu. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā. Dievs Kungs runā no iekšienes ar cilvēku, kurš patiesīgi Viņam kalpo, un Kungs darbojas tā, ka šis cilvēks galu galā sasniedz dzīves augstāko mērķi. Kad piedzima Brahma, tad nebija neviena, kas varētu viņu mācīt, tāpēc pats Visaugstais Kungs sniedza Brahmam Vēdu zināšanas, ielikdams tās viņa sirdī. Šrīmad Bhāgavatamā (2.4.22.) Šukadēva Gosvāmī apstiprina, ka gājatrī mantru Visaugstākais vispirms ielika Brahmas sirdī. Šukadēva Gosvāmī lūdza, lai Kungs palīdz viņam izklāstīt Šrīmad Bhāgavatamu Mahārādžam Parīkšitam.

Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma pirmajā pantā par Augstāko Absolūto Patiesību ir teikts, ka Tā mācīja Brahmu caur sirdi. Vjāsadēva, Šrīmad Bhāgavatamas autors, saka: «Es pazemīgi godinu Šrī Krišnu, Dieva Augstāko Personību, kurš ir cēlonis kosmiskajai izpausmei, tās uzturēšanai un iznīcināšanai.» Ja rūpīgi cenšamies izprast augstāko patiesību, tad redzam, ka Krišna zina visu gan tieši, gan netieši. Kungs ir vienīgā Augstākā Personība, un tikai Viņš ir pilnīgi neatkarīgs. Tieši Kungs Virsdvēseles veidolā ir devis norādījumus Brahmam. Pat vislielākie zinātnieki apjūk, cenšoties saprast augstāko patiesību, jo Viņā ir visa uztveramā kosmiskā izpausme. Lai gan materiālā izpausme ir uguns, ūdens, gaisa un zemes blakusprodukts, tā šķiet īsta. Kungs ir vienīgais, kura iekšienē atrodas garīgā un materiālā izpausme, kā arī dzīvās būtnes. Tāpēc Viņš ir augstākā patiesība.

Rāmānanda Rāja turpināja runāt ar Kungu Čaitanju: «Vispirms es redzēju Tevi kā sanjāsī, bet tad — kā ganu zēnu. Tavā priekšā ir zelta lelle, kas padara Tevi zeltainu. Tomēr es redzu, ka Tava āda ir tumša kā ganu zēnam. Lūdzu, pastāsti, kāpēc es redzu Tevi tādā izskatā? Lūdzu, izstāsti man visu.»

«Augsts bhakta vienmēr un visur redz Krišnu,» atbildēja Kungs Čaitanja. «Ja bhakta kaut kur paveras, viņš neredz lietas veidolu, viņš skata Krišnu.» Tas apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā (11.2.45.):

sarva-bhūtēšu jah pašjēd
bhagavad-bhāvam ātmanah
bhūtāni bhagavadj ātmanj
ēša bhāgavatottamah

«Tas, kurš sasniedzis augstāko garīgās kalpošanas pakāpi, redz Virsdvēseli, Krišnu, kurš ir visu atsevišķo dvēseļu Dvēsele.» Līdzīgi vārdi ir desmitajā dziedājumā (10.35.9.), kur teikts, ka visi vīteņi, augi, kā arī ziedu un augļu pilnie koki bija noliekušies ekstāzē un mīlestībā uz Krišnu, jo Krišna bija viņu dvēseļu Dvēsele. Kad Krišna aizgāja, koki un augi kļuva ērkšķaini.

«Tev ir visaugstākā Rādhas un Krišnas rotaļu izpratne,» turpināja Kungs Čaitanja. «Tāpēc tu redzi Rādhā-Krišnu visur.»

Rāmānanda Rāja atbildēja: «Es Tevi lūdzu, necenties slēpties! Es saprotu, ka Tu esi pieņēmis Šrīmatī Rādhārānī ādas krāsu un domāšanas veidu un centies sevi saprast no Rādhārānī viedokļa. Patiesībā Tu esi atnācis, lai paraudzītos no šī viedokļa. Lai gan Tavas atnākšanas galvenais mērķis ir saprast sevi, Tu tajā pašā laikā izplati Krišnas mīlestību pa visu pasauli. Tagad Tu pats esi atnācis uz šejieni, lai atpestītu mani. Lūdzu, nemēģini mani maldināt! Nedari to! Tas nav labi no Tavas puses.»

Būdams ļoti apmierināts, Kungs Čaitanja pasmaidīja un parādīja Rāmānandam savu īsteno veidolu, kas ir Šrī Rādha un Krišna kopā. Kungs Čaitanja bija pats Šrī Krišna ar ārējām Šrīmatī Rādhārānī iezīmēm. Viņš atklāja Rāmānandam Rājam savu pārpasaulīgo spēju kļūt diviem un pēc tam atkal savienoties vienā. Tie, kam palaimējies izprast Kungu Čaitanju, kā arī Rādhas un Krišnas Vrindāvanas rotaļas, ar Šrī Rūpas Gosvāmī žēlastību var uzzināt, kas patiesībā ir Šrī Krišna Čaitanja Mahāprabhu.

Ieraudzīdams šo neatkārtojamo Kunga Čaitanjas iezīmi, Rāmānanda Rāja zaudēja samaņu un nokrita. Kungs Čaitanja viņam pieskārās, un Rāmānanda atguvās. Viņš bija pārsteigts, atkal redzot Kungu Čaitanju ubaga drēbēs. Kungs Čaitanja apskāva un nomierināja Rāmānandu un teica, ka viņš ir vienīgais, kas redzējis šo veidolu. «Tu saprati Manas atnākšanas nolūku, tāpēc saņēmi reto iespēju redzēt šo īpašo Manas Personības veidolu,» teica Kungs. «Mans dārgais Rāmānanda, Es neesmu cita personība ar gaišu ādas krāsu, ko sauc par Gaurapurušu. Es esmu tas pats Krišna, Mahārādžas Nandas dēls, un, saskaroties ar Šrīmatī Rādhārānī ķermeni, esmu pieņēmis šo veidolu. Šrīmatī Rādhārānī nepieskaras nevienam, izņemot Krišnu, tāpēc Viņa ir ietekmējusi Mani ar savu ādas krāsu, prātu un vārdiem. Tādējādi Es tikai cenšos saprast pārpasaulīgo garšu, ko Viņa jūt attiecībās ar Krišnu.»

Patiesībā gan Krišna, gan Kungs Čaitanja ir sākotnējā Dieva Personība. Nedrīkst censties šķirt Kungu Čaitanju no Šrī Krišnas. Savā Šrī Krišnas veidolā Viņš ir augstākais baudītājs. Un kā Kungs Čaitanja Viņš ir augstākais baudītais. Neviens nevar būt tik ārkārtīgi pievilcīgs kā Šrī Krišna, un, izņemot Šrī Krišnu, neviens nespēj baudīt augstāko bhakti veidolu — Šrīmatī Rādhārānī. Visiem Višnu veidoliem, izņemot Šrī Krišnu, trūkst šīs spējas. Tas paskaidrots Govindas aprakstos «Čaitanja-čaritāmritā». Tur teikts, ka Šrīmatī Rādhārānī ir vienīgā personība, kas var piepildīt Šrī Krišnu ar pārpasaulīgu prieku. Tāpēc Šrīmatī Rādhārānī ir galvenā no Vradžas jaunavām, kas mīl Govindu, Dieva Augstāko Personību Šrī Krišnu.

«Vari būt drošs, ka Es neko neslēpju no tevis,» Kungs Čaitanja teica Rāmānandam. «Pat ja Es mēģinu kaut ko noslēpt, tu esi tik augsts bhakta, ka redzi visu, ko nespēj saskatīt neviens cits. Es lūdzu, lai tas viss paliek noslēpums. Neatklāj to nevienam. Citādi visi Mani uzskatīs par ārprātīgo. Tas, ko esmu tev atklājis, materiālistiskiem cilvēkiem nav saprotams. Ja viņi to dzirdētu, tad tie tikai smietos par Mani. Tu visu vari saprast un paturēt pie sevis. No pasaulīgā redzes viedokļa bhakta Krišnas mīlestības ekstāzē sajūk prātā. Gan tu, gan Es esam pazaudējuši prātu. Tāpēc nestāsti to parastiem ļaudīm. Citādi viņi noteikti smiesies par Mani.»

Tad Kungs Čaitanja pavadīja desmit naktis kopā ar Rāmānandu Rāju, baudīdams viņa sabiedrību un runādams par Krišnas un Rādhas rotaļām. Viņu sarunas notika augstākajā Krišnas mīlestības līmenī. Dažas no tām ir aprakstītas, bet lielākā daļa nav aprakstāmas. «Čaitanja-čaritāmritā» tas ir salīdzināts ar metāla pārbaudi. Salīdzināmie metāli tiek apskatīti šādā kārtībā: vispirms varš, tad bronza, tad sudrabs, zelts un visbeidzot filozofu akmens. Kunga Čaitanjas un Rāmānandas Rājas sākotnējās sarunas ir kā varš, un augstākās sarunas tiek salīdzinātas ar zeltu. Bet šo pārrunu piektā dimensija tiek salīdzināta ar filozofu akmeni. Ja cilvēks vēlas sasniegt augstāko izpratni, tad viņam vispirms jāsaprot atšķirība starp varu, bronzu, tad sudrabu, zeltu un tā tālāk.

Nākamajā dienā Kungs Čaitanja lūdza Rāmānandam Rājam atļauju atgriezties Džaganātha Purī. «Mēs varam būt kopā visu atlikušo mūžu Džaganātha Purī un pavadīt laiku, runājot par Krišnu.» Tad Šrī Čaitanja apskāva Rāmānandu Rāju un teica, lai viņš iet mājās. No rīta Kungs devās ceļā. Viņš satikās ar Rāmānandu Rāju Hanumāna templī, kas bija upes krastā. Apmeklējis Hanumāna templi, Viņš aizgāja. Kamēr Čaitanja Mahāprabhu uzturējās Karpūrā, pie Viņa nāca visdažādākie cilvēki un ar Čaitanjas žēlastību tie visi kļuva par Visaugstā Kunga bhaktām.

Pēc Kunga Čaitanjas aiziešanas Rāmānanda Rāja vairs nespēja izturēt atšķirtību no Kunga un tūlīt nolēma pamest darbu un atkal satikt Kungu Džaganātha Purī. Rāmānanda Rāja un Šrī Čaitanja runāja par vispiesātinātāko garīgās kalpošanas veidu. Kas noklausās šīs sarunas, tas var izprast Šrī Rādhas un Krišnas rotaļas, kā arī Kunga Čaitanjas noslēpumaino lomu. Laimīgs ir tas, kuram ir pietiekami daudz ticības šīm sarunām, un tāds cilvēks var nonākt pārpasaulīgajā Rādhas un Krišnas sabiedrībā.


Tālāk Skaidrojošā vārdnīca