Kunga Čaitanjas mācība trīsdesmitā nodaļa

null

TRĪSDESMITĀ NODAĻA

Rādhas un Krišnas
pārpasaulīgās rotaļas

Parasta reliģiska darbība un garīgā kalpošana nebūt nav viens un tas pats. Pildot reliģiskos rituālus, var sasniegt ekonomisku attīstību, jutekļu apmierināšanu un atbrīvi (saplūšanu ar Visaugstākā esamību), bet pārpasaulīgās garīgās kalpošanas augļi būtiski atšķiras no šādiem laicīgiem labumiem. Garīgā kalpošana Dievam Kungam ir mūžam svaiga, un tā dod aizvien pieaugošu pārpasaulīgu prieku. Tādējādi starp garīgās kalpošanas un reliģisko rituālu augļiem ir milzīga atšķirība. Lielā garīgā enerģija, ko sauc par džadādhišthātrī jeb mahāmaiju, materiālās pasaules pārzini, kā arī materiālo labumu vadītāji padievi un viss, ko radījusi Visaugstā Kunga ārējā enerģija, ir tikai izkropļoti Visaugstā Kunga varenības atspulgi. Patiesībā padievi izpilda Visaugstā Kunga gribu un palīdz materiālās pasaules pārvaldē. Brahma-samhitā teikts, ka ārkārtīgi varenās pārvaldnieces Durgas darbošanās ir tikai Visaugstā Kunga rīcības ēna. Saule darbojas kā Visaugstā Kunga acs, bet Brahma — kā Kunga gaismas atspulgs. Tādējādi visi padievi, kā arī pati ārējā enerģija Durgādevī un visi dažādie materiālas pasaules nodaļu vadītāji ir tikai Visaugstā Kunga kalpi.

Garīgajā valstībā ir cita enerģija, augstākā garīgā enerģija jeb iekšējā enerģija, kas darbojas jogamaijas vadībā. Jogamaija ir Visaugstā Kunga iekšējā spēja, arī viņa darbojas pēc Kunga gribas, bet tas notiek garīgajā valstībā. Kad dzīvā būtne pakļaujas jogamaijas vadībai un atstāj mahāmaiju, tad tā pamazām kļūst par Krišnas bhaktu. Tomēr tie, kuri tiecas pēc materiālas bagātības un laimes, uztic sevi materiālās enerģijas mahāmaijas gādībai vai tādiem materiālās pasaules padieviem kā Kungs Šiva un citi. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka Vrndāvanas gopī, vēlēdamās Krišnu par vīru, lūdza garīgo enerģiju jogamaiju piepildīt viņu vēlmes. Sapta-šatī teikts, ka valdnieks Suratha un tirgotājs vārdā Samādhi godināja mahāmaiju, lai iegūtu materiālu bagātību. Tāpēc nedrīkst kļūdaini pielīdzināt jogamaiju mahāmaijai.

Dievs Kungs atrodas absolūtajā līmenī, tāpēc Viņa svētais vārds un Viņš pats neatšķiras. Visaugstajam Kungam ir dažādi vārdi, un šiem vārdiem ir atšķirīgi nolūki un nozīmes. Piemēram, Viņu sauc par Paramātmu (Virsdvēseli), Brahmanu (Augstāko Absolūtu), Srištikartu (radītāju), Nārājanu (pārpasaulīgo Kungu), Rukminīramanu (Rukminī vīru), Gopīnāthu (gopī baudītāju) un Krišnu. Tādējādi Dievam Kungam ir daudz vārdu, un tie norāda uz dažāda veida darbību. Visaugstā Kunga radītāja aspekts atšķiras no Viņa Nārājanas aspekta. Dažus no Kunga vārdiem, piemēram, radītāja vārdu, izprot materiālisti. No radītāja vārda cilvēks nespēj pilnībā aptvert Dieva Augstākās Personības būtību, jo materiālo radīšanu veic Visaugstā Kunga ārējā enerģija. Tādējādi priekšstats par Dievu kā par radītāju ietver sevī tikai ārējo iezīmi. Gluži tāpat, ja saucam Visaugsto Kungu par Brahmanu, tad mums nevar būt nekādas izpratnes par Visaugstā Kunga sešām varenībām. Brahmana apzināšanās pakāpē cilvēks vēl pilnībā nesaprot šīs varenības, tāpēc Brahmana apzināšanās nav pilnīga Visaugstā Kunga izpratne. Arī Paramātmas jeb Virsdvēseles apzināšanās nav pilnīga Dieva Augstākās Personības izpratne, jo Visaugstā Kunga visu caurstrāvojošā daba tikai daļēji pārstāv Viņa varenību.

Pat pārpasaulīgās attiecības, kādas ir Nārājanas bhaktām Vaikunthā, ir nepilnīgas, jo tajās cilvēks neapzinās attiecības ar Krišnu Goloka Vrindāvanā. Krišnas bhaktas nebauda garīgo kalpošanu Nārājanam, jo garīgā kalpošana Krišnam ir tik pievilcīga, ka viņi nevēlas godināt nekādu citu veidolu. Tāpēc Vrindāvanas gopī nevēlas redzēt Krišnu kā Rukminī vīru un neuzrunā Viņu par Rukminīramanu. Vrindāvanā Krišnu uzrunā par Rādhākrišnu jeb Krišnu, kurš ir Rādhārānī īpašums. Lai gan Rukminī vīrs un Rādhas Krišna ikdienišķā izpratnē atrodas vienā līmenī, tomēr garīgajā valstībā šie vārdi izsaka dažādu Krišnas pārpasaulīgās personības aspektu izpratnes. Ja cilvēks vienu otram pielīdzina Rukminīramanu, Rādhāramanu, Nārājanu vai kādu citu Visaugstā Kunga vārdu, tad viņš jauc kopā dažādas garšas, un to apzīmē ar vārdu rasābhāsa. Prasmīgi bhaktas neatzīst šādus sajaukumus, kas ir pretrunā ar tīras garīgās kalpošanas secinājumiem.

Lai gan Šrī Krišna, Dieva Augstākā Personība, ir visa lieliskuma un skaistuma iemiesojums, kad Krišna ir kopā ar Vradžas jaunavām, Viņu sauc par Gopīdžanavallabhu. Bhaktas nespēj baudīt Visaugstā Kunga skaistumu vairāk kā Vradžas jaunavas. Šrīmad Bhāgavatamā (10.33.7.) apstiprināts, ka, lai gan Krišna, Dēvakī dēls, ir vislieliskākais un visskaistākais, kopā ar gopī Viņš izskatās kā rets dārgakmens dievišķā zelta ietvarā. Kaut gan Kungs Čaitanja to atzina par augstāko Visaugstā Kunga izpratni laulības mīlestībā, Viņš tomēr lūdza, lai Rāmānanda Rāja turpina skaidrojumu.

Uzklausījis šo lūgumu, Rāmānanda Rāja teica, ka tā ir pirmā reize, kad kāds lūdz viņam stāstīt par augstāku Krišnas apzināšanos nekā gopī izpratne. Rāmānanda norādīja, ka Vradžas jaunavu un Krišnas attiecībās noteikti ir pārpasaulīga tuvība, bet no visām attiecībām jūtas starp Rādhārānī un Krišnu laulības mīlestībā ir vispilnīgākās. Neviens no parastiem cilvēkiem nespēj saprast, cik ekstātiska ir pārpasaulīgā Rādhārānī un Krišnas mīlestība, un neviens neizprot Krišnas un gopī dievišķās mīlestības pārpasaulīgo garšu. Tomēr, ja cilvēks cenšas sekot gopī, viņš var nonākt augstākajā pārpasaulīgās mīlestības pakāpē. Tāpēc tam, kurš vēlas pacelties pārpasaulīgā pilnības stāvoklī, jāiet Vradžas jaunavu pēdās un jākļūst par gopī kalpu.

Kungs Čaitanja atklāja Šrīmatī Rādhārānī jūtas, ko Viņa pārdzīvoja tad, kad Šrī Krišna atsūtīja Viņai vēstījumu no Dvārakas. Uz šādu pārpasaulīgu mīlestību nav spējīgs neviens no parastiem cilvēkiem, tāpēc augstākās pilnības stāvokli, ko atklāja Čaitanja Mahāprabhu, nedrīkst atdarināt. Bet, ja cilvēks tomēr vēlas nonākt šādā sabiedrībā, viņš var sekot gopī piemēram. Padma Purānā teikts, ka Krišnam tikpat dārga kā Rādhārānī ir arī Rādhākunda. Rādhārānī ir vienīgā gopī, kura Krišnam ir dārgāka par visām citām. Šrīmad Bhāgavatamā (10.30.28.) teikts, ka Rādhārānī un gopī vispilnīgākajā veidā ar mīlestību kalpo Kungam, un Viņš par to tik ļoti priecājas, ka negrib atstāt Šrīmatī Rādhārānī sabiedrību.

Kad Kungs Čaitanja dzirdēja, ko Rāmānanda Rāja saka par Krišnas un Rādhārānī mīlestību, Viņš teica: «Lūdzu, turpini, ej tālāk un tālāk.» Vēl Kungs sacīja, ka Viņam ir liels prieks baudīt Krišnas un gopī mīlestības aprakstus. «No tavām lūpām plūst nektāra straume,» Viņš teica. Rāmānanda Rāja turpināja un norādīja, ka, dejojot starp gopī, Krišna domāja: «Es nepievēršu īpašu uzmanību Rādhārānī.» Kad Rādhārānī bija kopā ar citām gopī, tad Viņu nevarēja mīlēt īpaši, tāpēc Krišna nozaga To no rāsas dejas vietas, būdams īpaši labs pret Viņu. Izstāstījis to Kungam Čaitanjam, Rāmānanda Rāja teica: «Tagad baudīsim Krišnas un Rādhas pārpasaulīgo mīlestību. Materiālajā pasaulē tai nav nekā līdzīga.»

Rāmānanda Rāja turpināja stāstījumu. Reiz rāsas dejas laikā Rādhārānī pēkšņi aizgāja, it kā būtu sadusmojusies par to, ka Krišna nepievērš Viņai īpašu uzmanību. Bez Rādhārānī rāsas dejai nebija jēgas, un Krišna, neredzēdams Rādhārānī, ļoti nobēdājās un devās Viņu meklēt. «Gīta-govindā» ir pants, kurā teikts, ka arī Kamsas ienaidnieks Krišna gribēja baudīt mīlestību ar sievieti, tāpēc aizveda Rādhārānī un pameta Vradžas jaunavu sabiedrību. Krišna ļoti bēdājās par Rādhārānī aiziešanu un, iekšēji ciezdams, gāja gar Jamunas krastu, meklējot Viņu. Neatradis Rādhārānī, Viņš apsēdās zem krūma un dziļi noskuma. Rāmānanda Rāja norādīja, ka, apspriežot šo divu īpašo «Gīta-govindas» pantu (3.1.–2.) jēgu, cilvēks var izbaudīt augstāko Krišnas un Rādhas mīlestības nektāru. Ar Krišnu dejoja daudzas gopī, bet Viņš sevišķi vēlējās dejot ar Rādhārānī. Rāsas dejas laikā Krišna izvērsās un nostājās starp katrām divām gopī, bet īpaši Viņš bija kopā ar Rādhārānī. Taču Rādhārānī nepatika Krišnas izturēšanās. Kā teikts «Udžvala-nīlamani»: «Mīlestība izlokās kā čūska. Jauniem mīlētājiem var būt divu veidu domāšana: bezcēloņu un cēloniska.» Kad Rādhārānī aizgāja no rāsas dejas, dusmodamās, ka Krišna nepievērš Viņai īpašu uzmanību, tad Krišna, Viņu neredzēdams, ļoti noskuma. Rādhārānī klātbūtnē rāsas deja bija pilnīga, bet Viņas prombūtnē Krišna uzskatīja deju par izjukušu. Tāpēc Viņš aizgāja no dejas vietas un devās meklēt Rādhārānī. Nespēdams nekur Viņu atrast, Krišna ļoti noskuma. No tā var saprast, ka Krišna nevarēja baudīt savu prieka spēju pat tad, kad apkārt bija visas gopī. Bet kopā ar Rādhārānī Viņš bija apmierināts.

Kad Rāmānanda Rāja bija aprakstījis pārpasaulīgo Rādhārānī un Krišnas mīlestību, Kungs Čaitanja atzina: «Es atnācu pie tevis, lai izprastu Krišnas un Rādhas pārpasaulīgo mīlestību, un tagad esmu ļoti apmierināts, jo tu to tik brīnišķīgi aprakstīji. Cik Es sapratu no tevis, tad tā ir visaugstākā Krišnas un Rādhas mīlestība.» Tomēr Kungs Čaitanja atkal lūdza, lai Rāmānanda Rāja paskaidro vēl kaut ko vairāk: «Kādas ir Krišnas un Rādhārāni pārpasaulīgās īpašības, kādas ir Viņu jūtu apmaiņas pārpasaulīgās iezīmes, un kāda ir mīlestība starp Viņiem? Ja tu būsi tik labs un izstāstīsi Man to, būšu tev ļoti pateicīgs. Izņemot tevi, neviens nespēj to aprakstīt.»

«Es neko nezinu,» pazemīgi atbildēja Rāmānanda Rāja. «Es saku tikai to, ko Tu liec man teikt. Es zinu, ka Tu esi pats Krišna, tomēr Tev patīk klausīties, ko stāstu par Krišnu. Tāpēc, lūdzu, piedod man trūkumu pilno izteiksmi, es tikai cenšos izteikt visu, ko Tu man liec.»

«Esmu mājāvādī sanjāsī,» iebilda Kungs Čaitanja. «Es neko nezinu par garīgās kalpošanas pārpasaulīgajām iezīmēm. Diženais Sārvabhauma Bhatāčārja ir apskaidrojis Manu prātu, un tagad Es cenšos saprast, kāda ir garīgā kalpošana Kungam Krišnam. Bhatāčārja ieteica Man tevi satikt, lai Es varētu izprast Krišnu. Tik tiešām, viņš sacīja, ka Rāmānanda Rāja ir vienīgais, kurš kaut ko zina par mīlestību uz Krišnu. Tāpēc Es pēc Sārvabhaumas Bhatāčārjas ieteikuma esmu atnācis pie tevis. Tādēļ, lūdzu, nekavējies atklāt Man visas tuvās Rādhas un Krišnas attiecības.»

Tādējādi Kungs Čaitanja uzskatīja, ka Rāmānanda Rāja ir augstāks par Viņu. Tas ir ļoti būtiski. Ja cilvēks ļoti nopietni vēlas izprast Krišnas pārpasaulīgo dabu, tad viņam jāiet pie personības, kura patiešām apzinās Kungu. Nedrīkst lepoties ar savu materiālo dzimšanu, varenību, materiālo izglītību un skaistumu un ar šīm īpašībām censties pakļaut tāda cilvēka prātu, kurš jau pilnveidojies Krišnas apziņā. Tam, kurš tā vēršas pie Krišnas apziņas cilvēka un domā, ka šīs īpašības radīs labvēlīgu attieksmi, ir maldīgs priekšstats par garīgo zinātni. Pie Krišnas apziņas cilvēka jāiet ar vislielāko pazemību un jāuzdod viņam būtiski jautājumi. Ja kāds nāk, lai izaicinātu, tad tāda dižena dvēsele kā Krišnas apziņas cilvēks nespēj viņam palīdzēt. Tas, kurš ir lepns un izturas izaicinoši, nevar neko saņemt no Krišnas apziņas cilvēka un ir spiests palikt materiālā apziņā. Lai gan Kungs Čaitanja bija dzimis augstas kārtas brāhmanu ģimenē un atradās sanjāsas augstākās pilnības pakāpē, Viņš tomēr ar savu piemēru rādīja, ka pat ļoti augstas kārtas cilvēks bez kavēšanās ir gatavs uzklausīt Rāmānandu Rāju, lai gan likās, ka Rāmānanda ir ģimenes cilvēks un pēc sabiedriskā stāvokļa atrodas zemāk par brāhmanu.

Tādā veidā Kungs Čaitanja skaidri parādīja, ka patiesīgam māceklim ir vienalga, vai viņa garīgais skolotājs ir dzimis augstas kārtas brāhmanu ģimenē vai kšatriju ģimenē, vai viņš ir sanjāsī, brahmačārī vai kas cits. Ikviens, kas var mācīt Krišnas zinātni, jāuzskata par guru.


Tālāk Trīsdesmitpirmā nodaļa