Kunga Čaitanjas mācība trešā nodaļa

null

TREŠĀ NODAĻA

Norādījumi Sanātanam Gosvāmī

No Kunga Čaitanjas norādījumiem Sanātanam Gosvāmī mēs varam uzzināt, ko Dieva zinātne māca par Dieva pārpasaulīgo veidolu, Viņa varenību un garīgo kalpošanu Viņam. Visus šos jautājumus Sanātanam Gosvāmī izskaidroja pats Kungs. Tad Sanātana nometās Kungam pie kājām un lielā pazemībā jautāja par savu patieso būtību. «Es esmu dzimis zemas kārtas ģimenē,» teica Sanātana. «Esmu pavadījis laiku nožēlojamā sabiedrībā, un pats esmu ļoti pagrimis, es esmu vislielākais nelietis pasaulē. Es esmu visu laiku cietis materiālo baudu tumšajā akā un nekad neesmu zinājis īsteno dzīves mērķi. Un es pat nezinu, kas man ir svētīgs. Pasaulē mani uzskata par ļoti izglītotu, bet patiesībā esmu tāds nejēga, ka tam ticu. Tu esi pieņēmis mani par savu kalpu un atpestījis no materiālās dzīves važām. Lūdzu, saki, kāds ir mans pienākums tagad, kad esmu brīvs.»

No šī lūguma varam saprast, ka atbrīve vēl nav pilnība. Pēc atbrīves ir jādarbojas. Sanātana skaidri saka: «Tu esi mani izglābis no materiālās esamības. Kāds ir mans pienākums tagad, pēc atbrīves?» Sanātana turpina jautāt: «Kas es esmu? Kāpēc mani pastāvīgi satrauc triju veidu ciešanas? Un vēl, lūdzu, pasaki, kā es varu atbrīvoties no šīm materiālajām važām? Es nezinu, ko tev jautāt par pilnveidošanos garīgajā dzīvē, bet, lūdzu, esi tik labs, tik žēlīgs un ļauj uzzināt visu, kas man nepieciešams.»

Lūk, kā jāpieņem garīgais skolotājs. Cilvēkam jāiet pie garīgā skolotāja, pazemīgi jāuztic sevi viņam un tad jāuzdod jautājumi par garīgo pilnveidošanos.

Kungam ļoti patika Sanātanas pazemība, un Viņš atbildēja: «Tu jau esi saņēmis Kunga Krišnas svētību, tāpēc zini visu un esi brīvs no visām materiālās esamības ciešanām.» Tālāk Kungs norādīja, ka Sanātana ir Krišnas apziņā un tāpēc ar Krišnas žēlastību dabīgi jau visu zina. «Tu esi pazemīgs bhakta,» Kungs turpināja, «tāpēc prasi, lai apstiprinu to, ko tu jau zini. Tas ir ļoti jauki.» Tādas ir īstena bhaktas pazīmes. «Nārada-bhakti-sūtrā» teikts, ka cilvēks, kurš patiesi vēlas pilnveidoties Krišnas apziņā un izprast Krišnu, ar Kunga žēlastību piepilda šo vēlmi ļoti ātri.

«Tu esi piemērots tam, lai aizsargātu garīgo kalpošanu,» Čaitanja Mahāprabhu turpināja. «Tāpēc mans pienākums ir mācīt tev Dieva zinātni un Es visu izskaidrošu soli pa solim.»

Kad māceklis iet pie garīgā skolotāja, viņa pienākums ir uzdot jautājumus par savu dabisko stāvokli. Saskaņā ar šo principu Sanātana jau uzdeva jautājumu: «Kas es esmu, un kāpēc man jāpanes trejādās ciešanas?» Trejādās ciešanas ir adhjātmika, adhibhautika un adhidaivika. Vārds «adhjātmika» norāda uz ciešanām, ko rada prāts un ķermenis. Reizēm dzīvā būtne cieš ķermeniski, un reizēm tā raizējas prātā. Abi šo ciešanu veidi ir adhjātmika. Šīs ciešanas mums nākas piedzīvot pat mātes klēpī. Kā jau labi zinām, daudzas ciešanas rodas cilvēciskās miesas vājuma dēļ. Citu dzīvo būtņu radītās ciešanas sauc par adhibhautiku. Šīm dzīvajām būtnēm nemaz nav jābūt lielām, ir daudz tādu būtņu, piemēram, kukaiņi, kas liek mums ciest pat tad, kad guļam. Ir daudz sīku dzīvo būtņu, piemēram, tarakāni, kas reizēm rada sāpes, un ir arī citas dzīvās būtnes, kuras mīt uz dažādām planētām un kas liek mums ciest. Kas attiecas uz adhidaivikas ciešanām, tad tās ir dabas katastrofas, ko rada augstāko planētu padievi, piemēram, mēs dažreiz ciešam no ārkārtīgi auksta vai karsta laika, no zibens, no zemestrīcēm, no viesuļiem, sausuma un daudzām citām nelaimēm. Jebkurā gadījumā mēs vienmēr ciešam — vai nu no viena, vai nu no vairākiem šiem ciešanu veidiem.

Tāpēc Sanātanas jautājums ir ļoti saprātīgs. «Kāds ir dzīvo būtņu stāvoklis?» viņš jautāja. «Kāpēc tās vienmēr saņem šīs trejādās ciešanas?» Sanātana atzina savu vājumu. Lai gan ļaudis viņu uzskatīja par augsti mācītu cilvēku (viņš patiešām bija augsti izglītots sanskrita zinātājs) un lai gan viņš šo apzīmējumu pieņēma, Sanātana patiesībā nezināja savu īsteno stāvokli un to, kāpēc viņš ir pakļauts triju veidu ciešanām.

Iet pie garīgā skolotāja nav tikai modes lieta. Cilvēkam, kurš nopietni apzinās materiālās ciešanas un vēlas no tām atbrīvoties, tā ir nepieciešamība. Iet pie garīgā skolotāja ir viņa pienākums. Šajā sakarībā mums jāatceras, ka līdzīgos apstākļos tika pavēstīta Bhagavad-gīta. Kad Ardžuna bija apjucis no daudzajiem jautājumiem un nezināja, cīnīties vai ne, viņš pieņēma Kungu Krišnu par garīgo skolotāju. Arī šajā gadījumā augstākais garīgais skolotājs stāstīja Ardžunam par dzīvās būtnes dabīgo stāvokli.

Bhagavad-gītā norādīts, ka individuālā būtne pēc dabas ir garīga dvēsele. Tā nav matērija. Būdama garīga dvēsele, būtne ir neatņemama daļiņa no augstākās dvēseles, Absolūtās Patiesības, Dieva Personības. Mēs arī uzzinām, ka garīgās dvēseles pienākums ir uzticēt sevi, jo tikai tad tā var būt laimīga. Pēdējais Bhagavad-gītas norādījums ir tāds, ka garīgajai dvēselei pilnīgi jāuztic sevi augstākajai dvēselei — Krišnam —, un tādā veidā viņa var iegūt laimi.

Arī šajā gadījumā Kungs Čaitanja, atbildot uz Sanātanas jautājumiem, atkārto to pašu patiesību. Tomēr ir arī atšķirība. Kungs Čaitanja vairs nestāsta par garīgo dvēseli to, kas jau aprakstīts Bhagavad-gītā. Viņš sāk no tās vietas, kur Krišna beidz savus norādījumus. Diženi bhaktas atzīst, ka Kungs Čaitanja ir pats Krišna, un, raugoties no šī viedokļa, Viņš sāk savus norādījumus Sanātanam no tās vietas, kur beidzas Ardžunam dotie norādījumi Bhagavad-gītā.

«Tavs dabiskais stāvoklis ir tāds, ka tu esi tīra, dzīva dvēsele,» Kungs teica Sanātanam. «Materiālo ķermeni nevar uzskatīt par tavu īsteno patību; arī tavs prāts, saprāts un neīstais «es» atšķiras no tevis. Tu esi Visaugstā Kunga Krišnas mūžīgs kalps. Savā dabiskajā stāvoklī tu esi pārpasaulīgs. Krišnas augstākā enerģija būtībā ir garīga, bet zemākā, ārējā enerģija ir materiāla. Tu atrodies starp materiālo un garīgo enerģiju, tāpēc esi uz robežas. Tu piederi Krišnas robeženerģijai, tāpēc vienlaicīgi esi vienāds ar Krišnu un atšķirīgs no Viņa. Tu esi gars, tāpēc neatšķiries no Krišnas, bet tu esi tikai niecīga Krišnas daļiņa, tāpēc atšķiries no Viņa.»

Šī vienlaicīgā vienība un atšķirība attiecībās starp dzīvajām būtnēm un Visaugsto Kungu pastāv vienmēr. Mācība par vienlaicīgo vienību un atšķirību jāsaprot tā, ka dzīvā būtne atrodas uz robežas. Dzīvā būtne ir kā niecīga saules starojuma daļiņa, turpretī Krišna — kā pati mirdzošā, spīdošā saule. Kungs Čaitanja salīdzina dzīvās būtnes ar kvēlojošām uguns dzirkstelēm un Visaugsto Kungu ar mirdzošo saules uguni. Šai sakarībā Kungs citē pantu no Višnu Purānas (1.22.52.):

ēka-dēša-sthitasjāgnēr
džjotsnā vistārinī jathā
parasja brahmanah šaktis
tathēdam akhilam džagat

«Viss, kas ir izpausts šajā kosmiskajā pasaulē, ir vienīgi Visaugstā Kunga enerģija. Kā uguns, degot vienā vietā, apsilda un apgaismo visu apkārtni, tā Dievs Kungs, kas atrodas vienā vietā garīgajā valstībā, visur izpauž savas dažādās enerģijas. Patiešām visu kosmosu veido Viņa dažādo enerģiju izpausmes.»

Visaugstā Kunga enerģija ir pārpasaulīga un garīga, un dzīvās būtnes ir šīs enerģijas neatņemamās daļiņas. Taču pastāv vēl cita enerģija, ko sauc par materiālo enerģiju, un tā ir pārklāta ar neziņas mākoni. Šī enerģija, kas ir materiālā daba, ir sadalīta trijās īpašībās jeb gunās (skaidrībā, kaislībās un neziņā). Kungs Čaitanja citēja Višnu Purānu (1.3.2.), lai parādītu, ka visas neaptveramās enerģijas atrodas Kunga Augstākajā Personībā un ka visa kosmiskā izpausme darbojas, pateicoties Kunga neaptveramajai enerģijai.

Vēl Kungs teica, ka dzīvās būtnes sauc par kšētragju jeb darbības lauka zinātājām. Bhagavad-gītas trīspadsmitajā nodaļā ķermenis nosaukts par darbības lauku, bet dzīvā būtne — par kšētragju jeb darbības lauka zinātāju. Lai gan dzīvā būtne pēc dabas zina garīgo enerģiju vai arī spēj izprast garīgo enerģiju, viņa ir materiālās enerģijas pārklāta un tāpēc uzskata ķermeni par sevi. Šo kļūdaino uzskatu sauc par neīsto «es». Neīstā «es» maldināta, materiālajā esamībā apjukusī dzīvā būtne maina ķermeņus un dažādos veidos cieš. Katra veida dzīvajām būtnēm ir atšķirīgas zināšanas par savu patieso stāvokli.

Citiem vārdiem sakot, ir jāsaprot, ka dzīvā būtne ir neatņemama Visaugstā Kunga garīgās enerģijas sastāvdaļa. Tā kā materiālā enerģija ir zemāka, cilvēks spēj no tās izrauties un izmantot garīgo enerģiju. Bhagavad-gītā teikts, ka zemākā enerģija pārklāj augstāko enerģiju. Šī pārklājuma dēļ dzīvā būtne ir pakļauta materiālās pasaules ciešanām, un atbilstoši kaislību un neziņas daudzumam materiāli cieš. Tie, kuriem ir mazliet zināšanu, cieš mazāk, bet kopumā visi ir pakļauti šīs pasaules ciešanām, jo visus klāj materiālā enerģija.

Vēl Čaitanja Mahāprabhu citēja pantu no Bhagavad-gītas septītās nodaļas, kurā teikts, ka zeme, ūdens, uguns, gaiss, ēters, prāts, saprāts un ego, kopā ņemti, veido Visaugstā Kunga zemāko enerģiju. Taču dzīvā būtne patiesībā ir augstākā enerģija, un, tieši pateicoties šai enerģijai, darbojas visa materiālā pasaule. Kosmiskā izpausme, kas veidota no materiālajiem elementiem, nespēj darboties, ja to nevirza augstākā enerģija — dzīvā būtne. Patiesībā var teikt, ka būtne dzīvo saistītu dzīvi, jo ir aizmirsusi savas attiecības ar Visaugsto Kungu augstākajā enerģijā. Saistītā dzīve ir šo attiecību aizmiršanas iznākums. Un tikai tad, kad cilvēks atjauno sava īstenā stāvokļa apziņu un saprot, ka ir mūžīgs Dieva Kunga kalps, viņš iegūst atbrīvi.


Tālāk Ceturtā nodaļa