Kunga Čaitanjas mācība ceturtā nodaļa

null

CETURTĀ NODAĻA

Gudrais

Neviens nevar pateikt, kādā veidā dzīvā būtne ir sapinusies materiālajā enerģijā, tāpēc Kungs norāda, ka materiālajai dzīvei nav sākuma. Ar vārdiem «bez sākuma» ir jāsaprot, ka saistītā dzīve pastāv jau pirms radīšanas; tā tikai izpaužas radīšanas laikā un pēc tās. Kaut arī dzīvā būtne ir garīga, tā ir aizmirsusi savu dabu un dažādi cieš materiālajā esamībā. Jāsaprot, ka ir arī tādas būtnes, kas nav sapinušās materiālajā enerģijā, bet atrodas garīgajā valstībā. Šīs būtnes sauc par atbrīvotajām dvēselēm, un tās vienmēr darbojas Krišnas apziņā, garīgi kalpo.

Darbība, ko dzīves laikā veic materiālās dabas saistītās būtnes, tiek ņemta vērā, un nākamajā dzīvē saskaņā ar šo darbību tās saņem dažādu veidu materiālos ķermeņus. Materiālajā pasaulē saistītā dvēsele ir pakļauta dažādiem atalgojumiem un sodiem. Kad būtne tiek atalgota par labajiem darbiem, tā nonāk uz augstākajām planētām, kur kļūst par vienu no daudzajiem padieviem, un, kad būtne tiek sodīta par ļaunajiem darbiem, tā tiek aizsūtīta uz elles planētām, kur daudz lielākā mērā saņem materiālās esamības ciešanas. Čaitanja Mahāprabhu šo sodu paskaidro ar labu piemēru. Agrāk valdnieks mēdza sodīt noziedznieku, iebāžot viņu ar galvu ūdenī, palaižot atkal ārā, lai tas varētu ievilkt elpu, un tad atkal iebāžot ūdenī. Gluži tāpat materiālā daba soda un atalgo individuālās būtnes. Kad būtne tiek sodīta, daba to uz laiku iegremdē materiālo ciešanu ūdenī, bet atalgojot uz brīdi izvelk ārā. Pacelšanās uz augstākajām planētām vai augstākā dzīves līmenī nekad nav pastāvīga. Būtnei atkal jānolaižas un jāiegrimst ūdenī. Materiālajā esamībā tas tā notiek visu laiku. Reizēm būtne paceļas uz augstākajām planētu sistēmām; reizēm tā tiek iesviesta ellišķīgos materiālās dzīves apstākļos.

Šajā sakarībā Čaitanja Mahāprabhu nocitēja pantu no Šrīmad Bhāgavatamas, (11.2.37.) kurā Nārada Muni dod norādījumus Vasudēvam, Krišnas tēvam:

bhajam dvitījābhinivēšatah sjād
īšād apētasja viparjajo ‘smritih
tan-mājajāto budha ābhadžēt tam
bhaktjaikajēšam guru-dēvatātmā

Šajā pantā, ko teica deviņi gudrie, mācot Mahārādžu Nimi, maija ir definēta kā «aizmiršana par savām attiecībām ar Krišnu». Patiesībā maija nozīmē «tas, kā nav». Tā nepastāv. Tāpēc ir maldīgi domāt, ka dzīvā būtne nav saistīta ar Visaugsto Kungu. Tā var neticēt Dieva esamībai vai arī domāt, ka viņai nav nekādu attiecību ar Dievu, bet tie visi ir maldi jeb maija. Cilvēks, kas iegrimis šajā maldīgajā dzīves izpratnē, vienmēr baidās un ir raižu pilns. Citiem vārdiem sakot, priekšstats, ka Dieva nav, ir maija. Cilvēks, kas patiešām ir apguvis Vēdu rakstus, ar lielu mīlestību uztic sevi Visaugstajam Kungam un atzīst Viņu par augstāko mērķi. Kad dzīvā būtne aizmirst, ka tā pēc dabas ir saistīta ar Dievu, tad viņu tūlīt pārņem ārējā enerģija. Tas rada neīsto «es», un būtne maldīgi uzskata ķermeni par sevi. Patiesībā arī visi priekšstati par materiālo Visumu rodas no šīs maldīgās sevis pielīdzināšanas ķermenim, jo būtne pieķeras ķermenim un tā blakus produktiem. Lai atbrīvotos no šīm važām, būtnei vienkārši jāizpilda savs pienākums un jāpakļaujas Visaugstajam Kungam ar saprātu, mīlestību un patiesu Krišnas apziņu.

Saistītā dvēsele maldīgi uzskata, ka materiālajā pasaulē ir laimīga, bet, kad tīrs bhakta viņu svētī ar saviem norādījumiem, tā atmet vēlmi materiāli baudīt un iegūst apgaismību Krišnas apziņā. Tiklīdz cilvēks sāk apzināties Krišnu, viņš tūlīt zaudē vēlmi materiāli baudīt un pakāpeniski atbrīvojas no materiālajām važām. Kur ir gaisma, tur nevar būt ne runas par tumsu, un Krišnas apziņa ir gaisma, kas izkliedē materiālo jutekļu baudu tumsu.

Krišnas apziņas cilvēks nekad nemaldās un neuzskata, ka viņš ir tas pats, kas Dievs. Šāds cilvēks zina, ka nebūs laimīgs, ja darbosies sevis dēļ. Viņš ziedo visus spēkus kalpošanai Visaugstajam Kungam un tādējādi atbrīvojas no maldīgās materiālās enerģijas ķetnām. Šai sakarībā Čaitanja Mahāprabhu citē Bhagavad-gītas pantu:

daivī hj ēšā gunamajī
mama mājā duratjajā
mām ēva jē prapadjantē
mājām ētām taranti tē

«Ļoti grūti uzvarēt Manu dievišķo enerģiju, kas sastāv no trijām materiālās dabas īpašībām. Bet tie, kas uzticējuši sevi Man, pavisam viegli var pacelties tai pāri.» (Bg.7.14.)

Čaitanja Mahāprabhu turpināja mācīt, ka saistītā dvēsele, kas vienmēr auglīgi darbojas, aizmirst savu īsto būtību. Reizēm, kad dvēsele ir nomocījusies un nogurusi no materiālās darbības, tā vēlas atbrīvi un ilgojas saplūst ar Visaugsto Kungu, bet pārējā laikā domā, ka īstā laime ir smagi strādāt un apmierināt jutekļus. Jebkurā gadījumā būtne ir materiālās enerģijas pārklāta. Lai sniegtu šīm apjukušajām saistītajām dvēselēm zināšanas, Visaugstais Kungs ir devis plašos Vēdu rakstus, piemēram, Vēdas, Purānas un Vēdānta-sūtru. Visi šie raksti domāti, lai vestu cilvēkus atpakaļ pie Dieva. Tad Čaitanja Mahāprabhu paskaidroja, ka, saņemot garīgā skolotāja žēlastību, kā arī darbojoties Virsdvēseles un dažādo Vēdu rakstu vadībā, saistītā dvēsele iegūst apskaidrību un pilnveidojas garīgajā apziņā. Kungs Krišna vienmēr ir žēlsirdīgs pret saviem bhaktām, un tāpēc Viņš ir devis visus šos Vēdu rakstus, ar kuriem cilvēks var izprast savas attiecības ar Kungu un darboties uz šo attiecību pamata. Tādā veidā cilvēkam tiek dāvāts augstākais dzīves mērķis.

Patiesībā ikvienas dzīvās būtnes darbības galamērķis ir Visaugstais Kungs. Un patiešām ikviens spēj saprast attiecības ar Visaugstāko. Pienākuma pildīšanu, lai sasniegtu pilnību, sauc par garīgo kalpošanu, un, kad cilvēks ir pilnveidojies garīgajā kalpošanā, viņš iemīl Dievu un sasniedz īsteno dzīves mērķi. Patiesībā panākumi reliģiskajos rituālos, ekonomiskajā attīstībā, kā arī jutekļu baudās nav būtnes mērķis. Dzīvajai būtnei nebūtu jātiecas pat pēc atbrīves, nemaz jau nerunājot par panākumiem reliģijā, ekonomikā vai jutekļu baudās. Īstenajai un vienīgajai vēlmei jābūt sasniegt tādu stāvokli, kurā ar mīlestību var pārpasaulīgi kalpot Dievam Kungam. Kungs Krišna ir visupievilcīgs, tādēļ cilvēks viegli spēj sasniegt pārpasaulīgo kalpošanu, un tieši šāda kalpošana Krišnas apziņā var dot izpratni par attiecībām ar Dievu.

Kas attiecas uz dzīves mērķa meklējumiem, Šrī Čaitanja Mahāprabhu stāsta gadījumu, kas aprakstīts Madhvas komentāros Šrīmad Bhāgavatamas piektajam dziedājumam (Madhva-bhāšja 5.5.10.–13.). Tur pastāstīts, ka pie astrologa Sarvagjas atnācis nabadzīgs cilvēks, lai uzzinātu savu nākotni. Apskatot šī cilvēka horoskopu, Sarvagja ļoti izbrīnījies par viņa nabadzību un teicis: «Kāpēc tu esi tik nelaimīgs? Tavs horoskops rāda, ka tēvs tev atstājis apslēptas bagātības. Tomēr horoskops stāsta, ka tavs tēvs nav varējis par tām neko pateikt, jo miris svešā vietā, bet tagad tu vari sameklēt šīs bagātības un dzīvot laimīgi.» Šis gadījums citēts tāpēc, ka dzīvā būtne neko nezina par apslēptajiem dārgumiem, ko atstājis Visaugstais Tēvs Krišna, un savā neziņā cieš. Šī bagātība ir mīlestība uz Dievu, un visi Vēdu raksti iesaka saistītajai dvēselei to sameklēt. Kā teikts Bhagavad-gītā, saistītā dvēsele ir visbagātākās personības, Dieva Personības, dēls, taču to neapzinās. Tāpēc doti Vēdu raksti, kas palīdz atrast Tēvu un saņemt Viņa mantojumu.

Tad astrologs Sarvagja nabagam teicis: «Nemeklē dārgumus mājas dienvidu pusē, jo tad tev uzbruks indīga lapsene un tu cietīsi neveiksmi. Jāmeklē austrumu pusē, jo tur ir īstenā gaisma, ko sauc par garīgo kalpošanu jeb Krišnas apziņu. Dienvidu pusē ir Vēdu rituāli, rietumu pusē — prātojumi —, un ziemeļos — meditācijas joga.»

Sarvagjas padoms jāņem vērā ikvienam. Ja cilvēks meklē augstāko mērķi, ejot rituālistisko ceļu, tad viņam noteikti nekas neizdosies. Šai procesā tiek veikti rituāli, un priesteris, kas tos vada, par pakalpojumiem prasa atalgojumu. Cilvēks var domāt, ka rituāli nes laimi, bet, pat ja viņš kaut ko saņem, tad tas ir laicīgs. Materiālās ciešanas turpinās. Tādējādi, ejot rituālistisko ceļu, viņš nekad nekļūst patiesi laimīgs. Materiālās mokas arvien pieaug. To pašu var teikt par rakšanu ziemeļu pusē jeb bagātību meklēšanu ar meditācijas jogu. Šajā ceļā cilvēks domā par saplūšanu ar Visaugsto Kungu, bet šādā veidā savienoties ar Visaugstāko ir tas pats, kas ļaut, lai mūs norij liela čūska. Reizēm gadās, ka liela čūska norij mazu čūsku, un saplūšana ar Visaugstākā garīgo esamību ir tas pats. Kamēr mazā čūska meklē pilnību, lielā čūska viņu norij. Acīmredzot tas nav atrisinājums. Arī rietumu pusē nekas neiznāks, jo tur dārgumus sargā jakša, ļaunais gars. Doma ir tāda, ka cilvēks nekad neatrod apslēptos dārgumus, ja cer uz jakšas žēlastību. Galu galā jakša šādu cilvēku vienkārši nogalina. Jakša ir spekulatīvais prāts, un šajā gadījumā sevis apzināšanās ar prātošanu jeb gjānas ceļš tāpat ir pašnāvība.

Tātad vienīgā iespēja ir meklēt apslēptos dārgumus austrumu pusē ar garīgo kalpošanu pilnīgā Krišnas apziņā. Patiešām ar garīgo kalpošanu cilvēks atkal un atkal atrod apslēptus dārgumus, un, sasniedzis garīgo kalpošanu, viņš ir bagāts vienmēr. Kas garīgās kalpošanas ziņā ir nabadzīgs, tam vienmēr vajag kaut ko materiālu. Reizēm viņš cieš no indīgu radījumu kodieniem; dažkārt piedzīvo neveiksmi meklējumos, bet reizēm seko monisma filozofijai un tādā veidā zaudē savu esamību. Dažreiz šādu cilvēku aprij liela čūska. Tikai atmetot to visu un stingri nostājoties Krišnas apziņā, garīgajā kalpošanā Kungam, cilvēks var patiešām sasniegt dzīves pilnību.


Tālāk Piektā nodaļa