Kunga Čaitanjas mācība piektā nodaļa

null

PIEKTĀ NODAĻA

Kā tuvoties Dievam

Patiesībā visi Vēdu raksti ved cilvēku pretī bhakti pilnībai. Auglīga darbība, spekulatīvas zināšanas un meditācija neved uz pilnību, bet ar garīgo kalpošanu var patiešām nonākt pie Dieva Kunga, tāpēc visi Vēdu raksti iesaka pieņemt šo ceļu. Šai sakarībā Čaitanja Mahāprabhu citēja Kunga norādījumus Udhavam no Šrīmad Bhāgavatamas:

na sādhajati mām jogo
na sānkhjam dharma uddhava
na svādhjājas tapas tjāgo
jathā bhaktir mamordžitā

«Dārgais Udhava, ne filozofiska prātošana, ne meditācijas joga, ne askēzes Mani tā neiepriecina kā garīgā kalpošana, ar ko nodarbojas dzīvās būtnes.» (Bhāg.11.14.20.) Krišna ir dārgs vienīgi bhaktām, un Viņu var sasniegt tikai ar garīgo kalpošanu. Ja zemas kārtas cilvēks ir bhakta, tad viņš gluži dabīgi atbrīvojas no visiem sārņiem. Garīgā kalpošana ir vienīgais ceļš, kas mūs ved pie Augstākās Personības. Tā ir vienīgā pilnība, ko atzīst visi Vēdu raksti. Kā nabadzīgais kļūst laimīgs, iegūstot bagātību, tā cilvēks pilnīgi atbrīvojas no visām materiālajām sāpēm, uzsākot garīgo kalpošanu. Attīstoties garīgajā kalpošanā, cilvēks sasniedz mīlestību uz Dievu, un, pilnveidojoties mīlestībā, viņš atbrīvojas no visām materiālajām važām. Tomēr nevajag domāt, ka augstākais, ko spēj sniegt mīlestība uz Krišnu, ir bagātība un atbrīve no materiālajām važām. Mīlestība uz Krišnu pastāv savstarpējā mīlestības pilnajā kalpošanā un baudā, ko tā dod. Visi Vēdu raksti māca, ka garīgā kalpošana ļauj sasniegt šīs mīlestības pilnās attiecības starp Visaugsto Kungu un dzīvajām būtnēm. Mūsu īstenā darbība ir garīgā kalpošana, bet augstākais mērķis — mīlestība uz Dievu. Visos Vēdu rakstos teikts, ka galu galā it viss ir vērsts uz Krišnu, jo zināšanas par Krišnu atrisina ikkatra dzīves problēmas.

Čaitanja Mahāprabhu norādīja, ka, lai gan (saskaņā ar Padma Purānu) pastāv dažādi raksti attiecīgo padievu godināšanai, šādi norādījumi tikai mulsina cilvēkus un liek domāt, ka padievi ir visaugstākie. Tomēr, ja cilvēks rūpīgi pēta un apgūst Purānas, viņš var saprast, ka Krišna, Dieva Augstākā Personība, ir vienīgais pielūgsmes mērķis. Piemēram, Mārkandēja Purānā ir minēta Dēvī, dievietes Durgas jeb Kālī, godināšana, bet tajā pašā čandikā ir teikts, ka visi padievi, pat Durgas jeb Kālī veidols, ir dažādas Visaugstā Višnu enerģijas. Tādējādi Purānu apguve atklāj, ka Višnu, Dieva Augstākā Personība, ir vienīgais godināšanas mērķis. Secinājums ir tāds, ka tieši vai netieši visi godināšanas veidi ir vairāk vai mazāk vērsti uz Dieva Augstāko Personību Krišnu. Bhagavad-gīta apstiprina, ka cilvēks, kas godina padievus, patiesībā godina vienīgi Krišnu, jo padievi ir tikai dažādas Višnu jeb Krišnas ķermeņa daļas. Bhagavad-gītā arī teikts (Bg.7.20.–23., 9.23.), ka šāda padievu godināšana ir nepareiza. Šrīmad Bhāgavatama norāda to pašu, uzdodot jautājumu: «Kāda jēga godināt dažādus padievus?» Vēdu rakstos minēti dažādi rituālistiskas darbības veidi; viens ir karma-kānda jeb tīri rituālistiska darbība, bet otrs — gjāna-kānda jeb prātošana par Augstāko Absolūto Patiesību. Kāds tad ir šo Vēdu rakstu rituālistisko daļu nolūks, un kādēļ ir dotas daudzas mantras jeb himnas, kas norāda uz dažādu padievu godināšanu? Un kāda jēga ir filozofiski prātot par Absolūto Patiesību? Šrīmad Bhāgavatama atbild, ka patiesībā visi šie Vēdās dotie paņēmieni norāda uz Visaugstā Kunga Višnu godināšanu. Citiem vārdiem sakot, tā ir netieša Dieva Augstākās Personības godināšana. Ziedojumi, kas minēti šo rakstu rituālistiskajā daļā, domāti Visaugstā Kunga Višnu iepriecināšanai. Patiešām jagjai jeb ziedošanai jāsniedz prieks Višnu, tāpēc Višnu vēl sauc par Jagjēšvaru jeb ziedošanu Kungu.

Tā kā iesācēji nav sasnieguši šo pārpasaulīgo līmeni, viņiem ieteikts godināt dažādus padievus atbilstoši savam stāvoklim dažādajās materiālās dabas īpašībās. Doma ir tāda, ka iesācēji pakāpeniski var pacelties līdz pārpasaulīgajam līmenim un sākt kalpot Višnu, Dieva Augstākajai Personībai. Piemēram, tiem iesācējiem, kas pieķērušies gaļas ēšanai, Purānas iesaka gaļu vispirms piedāvāt Kālī dievībai.

Vēdu himnu filozofiskās daļas uzdevums ir dot cilvēkam iespēju atšķirt Visaugsto Kungu no maijas. Kad cilvēks ir sapratis, kas ir maija, viņš ar tīru garīgo kalpošanu var tuvoties Visaugstajam Kungam. Tas ir īstenais filozofiskās prātošanas nolūks, un to apstiprina Bhagavad-gīta:

bahūnām džanmanām antē
gjānavān mām prapadjatē
vāsudēvah sarvam iti
sa mahātmā sudurlabhah

«Kam ir īstenas zināšanas, tas pēc daudzām dzimšanām un nāvēm uztic sevi Man, zinot, ka Es esmu viss esošais un visu cēloņu cēlonis. Tāda dižena dvēsele ir ļoti reta.» (Bg.7.19.)

Tādējādi var redzēt, ka visu Vēdu rituālu, kā arī dažādu godināšanu un filozofiskas prātošanas veidu galamērķis ir Krišna.

Tad Čaitanja Mahāprabhu Sanātanam Gosvāmī pastāstīja par dažādajiem Krišnas veidoliem un Viņa bezgalīgo varenību. Vēl Viņš aprakstīja, kāda ir garīgās, materiālās, kā arī dzīvās būtnes izpausmes daba. Viņš arī pastāstīja Sanātanam Gosvāmī, ka garīgo debesu planētas Vaikunthas un materiālie Visumi patiesībā ir dažādi izpausmju veidi, jo radušies no divām dažādām enerģijām: materiālās un garīgās. Kas attiecas uz pašu Krišnu, Viņš pilnībā atrodas savā garīgajā enerģijā jeb iekšējā spēkā. Lai mēs varētu saprast atšķirību starp garīgajām un materiālajām enerģijām, tās skaidri iztirzātas Šrīmad Bhāgavatamas otrajā dziedājumā. Arī Šrīdhara Svāmī šīs enerģijas sīki apraksta savos komentāros Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma pirmajam pantam. Kungs Čaitanja atzina Šrīdharu Svāmī par autoritatīvu Šrīmad Bhāgavatamas komentētāju. Čaitanja Mahāprabhu citēja viņa darbus un skaidroja, ka desmitajā Šrīmad Bhāgavatamas dziedājumā aprakstīta Krišnas dzīve un darbība, jo Krišna ir visu izpausmju patvērums. To zinādams, Šrīdhara Svāmī godināja Krišnu un pazemīgi noliecās Viņa priekšā.

Šajā pasaulē darbojas divi principi: viens ir visa sākums un patvērums, bet otrs — sākotnējā principa sekas. Augstākā Patiesība ir visu izpausmju patvērums, un to sauc par āšraju. Visus citus principus, pār kuriem valda āšraja-tatva, Absolūtā Patiesība, sauc par āšritu jeb pakļautajām sekām un pretdarbībām. Materiālās izpausmes mērķis ir dot saistītajai dvēselei iespēju atbrīvoties un atgriezties pie āšraja-tatvas jeb Absolūtās Patiesības. Tā kā kosmiskajā pasaulē viss ir atkarīgs no āšraja-tatvas — radošās izpausmes jeb Višnu izpausmes —, tad dažādie padievi un enerģijas izpausmes, dzīvās būtnes, kā arī materiālās pamatvielas ir atkarīgas no Krišnas, jo Krišna ir Augstākā Patiesība. Tādējādi Šrīmad Bhāgavatama norāda, ka visa patvērums tieši un netieši ir Krišna. Tātad pilnīgas zināšanas var iegūt, tikai analītiski izpētot Krišnu, un to apstiprina Bhagavad-gīta.

Tad Kungs Čaitanja aprakstīja dažādas Krišnas iezīmes un lūdza, lai Sanātana Gosvāmī klausās ļoti uzmanīgi. Viņš teica, ka Krišna, Nandas Mahārādžas dēls, ir Absolūtā Augstākā Patiesība, visu cēloņu cēlonis, visu izplūsmju un avatāru avots. Taču Vradžā jeb Golokā Vrindāvanā Krišna ir gluži kā zēns, un Viņš ir Nandas Mahārādžas dēls. Tomēr šis Viņa veidols ir mūžīgs, svētlaimīgs un absolūto zināšanu pilns. Krišna ir visa patvērums un īpašnieks.

Vēl Čaitanja Mahāprabhu min piemēru no Brahma-samhitas, kurā aprakstītas Kunga Krišnas ķermeņa pārpasaulīgās īpašības:

īšvarah paramah krišnah
sač-čid-ānanda-vigrahah
anādir ādir govindah
sarva-kārana-kāranam

«Krišna, kuru sauc par Govindu, ir Visaugstais Dievs. Viņam ir mūžīgs un svētlaimīgs garīgais ķermenis. Viņš ir visa avots. Krišnam nav cita avota, un Viņš ir visu cēloņu pirmcēlonis.» (Brahma-samhita 5.1.) Tādā veidā Čaitanja Mahāprabhu pierāda, ka Krišna ir sākotnējā Dieva Personība un Viņam pilnībā piemīt sešas varenības. Šrī Krišnas mājvieta Goloka Vrindāvana ir augstākā planētu sistēma garīgajās debesīs.

Vēl Kungs Čaitanja citē pantu no Šrīmad Bhāgavatamas (1.3.28.):

ētē čāmša-kalāh pumsah
krišnas tu bhagavān svajam
indrāri-vjākulam lokam
mridajanti jugē jugē

Visi avatāri ir vai nu tieši Krišnas izvērsumi, vai arī netieši Krišnas izvērsumu izvērsumi. Taču Krišnas vārds norāda uz sākotnējo Dieva Personību. Tieši Viņš atnāk uz šo zemi, šo Visumu vai kādu citu Visumu, kad dēmoni, kuri vienmēr cenšas graut padievu varu, rada traucējumus.

Pastāv trīs dažādi paņēmieni, ar kuriem var izprast Krišnu: empīriskais filozofiskās prātošanas ceļš, meditācija saskaņā ar mistiskās jogas sistēmu un Krišnas apziņas ceļš jeb garīgā kalpošana. Ar filozofisko prātošanu var izprast Krišnas bezpersonisko Brahmana iezīmi, ar mistiskās jogas mēditāčidžu — Krišnas visu caurstrāvojošo izvērsumu jeb Virsdvēseli, bet ar garīgo kalpošanu pilnīgā Krišnas apziņā var izprast sākotnējo Dieva Personību. Kungs Čaitanja citē vēl kādu Šrīmad Bhāgavatamas pantu (1.2.11.):

vadanti tat tattva-vidas
tattvam jadž gjānam advajam
brahmēti paramātmēti
bhagavān iti šabdjatē

«Absolūtās Patiesības zinātāji apraksta Absolūto Patiesību trijos veidos: kā bezpersonisko Brahmanu, lokalizēto visu caurstrāvojošo Virsdvēseli un Dieva Augstāko Personību Krišnu.» Citiem vārdiem sakot, Brahmans — bezpersoniskā izpausme —, Paramātma — lokalizētā izpausme — un Bhagavāns — Dieva Augstākā Personība — ir viens un tas pats. Taču atkarībā no ceļa, pa kuru cilvēks iet, viņš Absolūto Patiesību izprot kā Brahmanu, Paramātmu vai Bhagavānu.

Apzinoties bezpersonisko Brahmanu, cilvēks izprot tikai mirdzumu, kas izplūst no Krišnas pārpasaulīgā ķermeņa. Šo mirdzumu var salīdzināt ar Saules stariem. Ir Saules dievs, pati Saule un Saules stari, kuri ir sākotnējā Saules dieva mirdzums. Gluži tāpat garīgais mirdzums (brahmadžoti) jeb bezpersoniskais Brahmans nav nekas cits kā paša Krišnas mirdzums. Kā pierādījumu tam Kungs Čaitanja citē svarīgu pantu no Brahma-samhitas, kurā Kungs Brahma saka:

jasja prabhā prabhavato džagadanda-koti-
kotišv ašēša-vasudhādi-vibhūti-bhinnam
tad-brahma niškalam anantam ašēša-bhūtam
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

«Es godinu Dieva Augstāko Personību, no kura starojuma izpaudies bezgalīgais brahmadžoti. Šajā brahmadžoti ir neaptverami daudz Visumu, un katrā Visumā ir neskaitāmi daudz planētu.» (Brahma-samhita 5.40.)

Tālāk Kungs Čaitanja norāda, ka Paramātma, visu caurstrāvojošā iezīme, kas atrodas ikvienas būtnes ķermenī, ir tikai daļēja Krišnas izpausme jeb izvērsums, un, tā kā Krišna ir visu dvēseļu dvēsele, Viņu sauc par Paramātmu, Augstāko Patību. Šajā sakarībā Čaitanja citē vēl vienu Šrīmad Bhāgavatamas pantu, kas attiecas uz Mahārādžas Parīkšita un Šukadēvas Gosvāmī sarunu. Klausīdamies par Krišnas pārpasaulīgajām rotaļām Vrindāvanā, Mahārādža Parīkšits jautā savam garīgajam skolotājam Šukadēvam Gosvāmī, kādēļ Vrindāvanas iedzīvotāji ir tik ļoti pieķērušies Krišnam. Šukadēva Gosvāmī uz šo jautājumu atbild (Bhāg.10.14.55.):

krišnam ēnam avēhi tvam
ātmānam akhilātmanām
džagad-dhitāja so ‘pj atra
dēhīvādbhāti mājajā

«Ir jāzina, ka Krišna ir visu dvēseļu dvēsele, jo Viņš ir katras dvēseles dvēsele, kā arī lokalizētās Paramātmas dvēsele. Vrindāvanā Viņš darbojās gluži kā cilvēks, lai piesaistītu ļaudis un lai parādītu, ka nav bezveidīgs.»

Visaugstais Kungs ir tikpat individuāls kā citas dzīvās būtnes, bet Viņš atšķiras ar to, ka ir visaugstākais un visas citas dzīvās būtnes ir Viņam pakļautas. Taču arī visas pārējās dzīvās būtnes Viņa sabiedrībā var baudīt garīgu svētlaimi, mūžīgu dzīvi un pilnīgas zināšanas. Kungs Čaitanja citēja pantu no Bhagavad-gītas, kurā Krišna, stāstot Ardžunam par savām dažādajām varenībām, norāda, ka Viņš pats ieiet šajā Visumā ar vienu no savām pilnīgajām daļām Garbhodakašājī Višnu, kā arī ieiet katrā Visumā kā Kšīrodakašājī Višnu un tad izvēršas kā Virsdvēsele ikvienas būtnes sirdī. Pats Kungs Krišna norāda, ka ikvienam, kas vēlas izprast Augstāko Absolūto Patiesību, pilnīgā Krišnas apziņā jāuzsāk garīgās kalpošanas ceļš. Tas dos iespēju izprast Absolūtās Patiesības augstāko aspektu.


Tālāk Sestā nodaļa