Kunga Čaitanjas mācība pirmā nodaļa

null

PIRMĀ NODAĻA

Norādījumi Rūpam Gosvāmī

Sanātanas Gosvāmī jaunākais brālis Šrīla Rūpa Gosvāmī kopā ar savu jaunāko brāli Vallabhu devās uz Prajāgu, ko mūsdienās sauc par Allahabadu. Uzzinot, ka tur ir Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu, viņi ļoti nopriecājās un devās tikties ar Kungu. Tai laikā Kungs gāja uz Bindumādhavas templi. Pa ceļam Viņš dziedāja un dejoja. Viņam sekoja tūkstošiem cilvēku. Daži raudāja, citi smējās. Daži dejoja vai dziedāja, citi krita pie zemes, godinot Kungu. Un visi daudzināja Krišnas svēto vārdu. Ir teikts, ka līdz Čaitanjas Mahāprabhu atnākšanai Prajāga nekad nebija piedzīvojusi plūdus, kaut arī atrodas vietā, kur Jamuna ietek Gangā. Bet šoreiz to appludināja mīlestība uz Krišnu.

Abi brāļi Rūpa Gosvāmī un Vallabha stāvēja malā, kur nebija cilvēku, un vēroja pūli. Skats bija brīnumains. Kungs dejoja, pacēlis rokas, un sauca: «Haribol! Haribol!» Viņa brīnišķīgā izturēšanās pārsteidza visus apkārtējos cilvēkus. Pabijis templī, Kungs dekanistu (dienvidu) brāhmana mājā nobaudīja prasādu (ēdienu, kas piedāvāts Dievībai). Kamēr Viņš bija pie brāhmana, ieradās Rūpa Gosvāmī un Vallabha. Abi brāļi, godinot Kungu, jau pa gabalu nometās pie zemes un skaitīja daudzus sanskrita pantus no svētajiem rakstiem. Ieraudzījis, ka Rūpa Gosvāmī noliecas Viņa priekšā, Kungs bija ļoti priecīgs un lūdza Rūpu Gosvāmī piecelties. Tad Kungs Čaitanja Rūpam Gosvāmī pateica, ka Krišna bezcēloņu žēlastībā viņu svētījis, atpestot no materiālistiskā dzīves veida, kas balstās vienīgi uz naudu.

Kungs pieņēma abus brāļus par saviem bhaktām un nolasīja svēto rakstu pantu, kurā teikts, ka Kungs var nepieņemt brāhmanu, kas apgūst četras Vēdas, bet pieņems tīru bhaktu, kurš nāk pat no zemas kārtas. Tad Kungs Čaitanja apskāva abus brāļus un bezcēloņu žēlastībā pieskārās viņu galvām ar savām lotospēdām. Tā svētīti, brāļi godināja Kungu pašu sacerētām lūgšanām. Tajās bija teikts, ka Kungs Šrī Krišna Čaitanja Mahāprabhu ir pats Krišna, kas pieņēmis Čaitanjas veidolu un gaišo ādas krāsu, tāpēc Viņu sauc par Gaurāngu (zeltaino), un ka Viņš ir visdāsnākais Krišnas avatārs, jo dod mīlestību uz Krišnu visiem. Vēl Šrīla Rūpa Gosvāmī nolasīja pantu, kas vēlāk tika atrasts grāmatā «Govinda-līlāmrita» (1.2.):

jo ‘gjāna-mattam bhuvanam dajālur
ullāghajann apj akarot pramattam
svaprēma-sampat-sudhajādbhutēham
šrī-krišna-čaitanjam amum prapadjē

«Es uzticu sevi Šrī Krišnas Čaitanjas Mahāprabhu lotospēdām. Viņš ir visžēlsirdīgākā Dieva Personība. Viņš atpestī neziņā iegrimušās dvēseles un dod tām vislielāko dāvanu — mīlestību uz Krišnu, radot neprātīgu vēlmi apzināties Viņu.»

Pēc šī gadījuma Vallabha Bhata uzaicināja Kungu atbraukt ciemos uz otru Gangas krastu, un Čaitanja piekrita. No tā laika Rūpa Gosvāmī sekoja Kungam Čaitanjam un pastāvīgi bija kopā ar Viņu. Tā kā Kungam ne visai patika vietas, kur bija daudz ļaužu, Viņš palūdza Rūpu Gosvāmī pavadīt Viņu uz vietu Gangas krastā, ko sauc par Dašāšvamēdha-ghātu. Kungs Čaitanja desmit dienas mācīja Rūpam Gosvāmī patiesību par Krišnu, garīgās kalpošanas principiem un pārpasaulīgajām attiecībām ar Krišnu. To visu Viņš aprakstīja ļoti sīki, lai nākotnē Rūpa Gosvāmī varētu izplatīt šo Krišnas zinātni grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» veidā. Šrīla Rūpa Gosvāmī aprakstīja šo gadījumu «Bhakti-rasāmrita-sindhu» pirmajā pantā, kurā stāstīts, kā viņš saņēmis Kunga bezcēloņu žēlastību.

Visaugstais Kungs visu zina, visu var un ar bezcēloņu žēlastību dzīvajai būtnei dod spēku saņemt savu žēlastību. Saistītās dzīves maldināti, cilvēki parasti negrib garīgi kalpot un nodarboties ar Krišnas apziņu. Patiesībā lielākā daļa cilvēku nezina Krišnas apziņas pamatmācību par būtnes mūžīgajām attiecībām ar Dieva Augstāko Personību un par dzīves galamērķi — atgriešanos mājās, atpakaļ pie Dieva. Cilvēki neapzinās arī to, ka pastāv ceļš, pa kuru var atgriezties garīgajā valstībā. Saistītās dvēseles nezina šos svarīgos jautājumus, tāpēc Kungs Čaitanja savā bezcēloņu žēlastībā mācīja Rūpam Gosvāmī garīgās kalpošanas principus. Vēlāk visu cilvēku labad Rūpa Gosvāmī izplatīja šo garīgās kalpošanas zinātni.

«Bhakti-rasāmrita-sindhu» prologā (1.1.2.) Rūpa Gosvāmī rakstīja:

hridi jasja prēranajā pravartito ‘ham varāka-rūpo ‘pi
tasja harēh pada-kamalam vandē čaitanjadēvasja

«Es pazemīgi noliecos pie Dieva Augstākās Personības lotospēdām. Dieva Augstāko Personību sauc par Kungu Čaitanjadēvu, un Viņš man devis tādu iedvesmu, ka no sirds vēlos uzrakstīt kaut ko par garīgo kalpošanu. Tāpēc es rakstu grāmatu par bhakti zinātni «Bhakti-rasāmrita-sindhu».»

Kad Kungs Čaitanja sāka mācīt Rūpu Gosvāmī, Viņš vispirms teica: «Dārgais Rūpa, garīgās kalpošanas zinātne ir kā milzīgs okeāns, un tā garumu un plašumu nav iespējams aprakstīt. Tomēr Es centīšos tev izskaidrot šī okeāna dabu, paņemot no tā tikai vienu pilienu. Tu to varēsi pagaršot un sapratīsi, kāds patiesībā ir šis garīgās kalpošanas okeāns.»

Tad Kungs paskaidroja, ka šajā brahmāndā jeb Visumā dzīvo neskaitāmas būtnes, kuras saskaņā ar savu auglīgo darbību ceļo no viena dzīvības veida uz otru un no vienas planētas uz otru. Tā kopš neatminamiem laikiem viņas ir ieslodzītas materiālajā esamībā. Patiesībā dzīvās būtnes ir sīkas, neatņemamas Augstākā gara daļiņas. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka atsevišķās dvēseles garums un platums ir apmēram 1/10 000 daļa no mata galiņa, citiem vārdiem sakot, dvēsele ir tik maza, ka nav redzama. Tas apstiprināts arī Švētāšvatara Upanišadā. Šrīmad Bhāgavatamas desmitajā dziedājumā viens no četriem Kumāriem Sanandana pirms lielas ziedošanas ceremonijas saka: «Ak, Augstākā Patiesība! Ja dzīvās būtnes nebūtu sīkas Augstākā gara dzirkstelītes, tad katra mazā dzirkstelīte caurstrāvotu visu un pār to nevaldītu nekāds augstāks spēks. Bet, ja dzīvā būtne ir maziņa, neatņemama Visaugstā Kunga daļiņa, tad pār to gluži dabīgi valda augstāka enerģija jeb spēks. Tāds ir īstenais dzīvās būtnes stāvoklis, un, to saglabājot, būtne sasniedz pilnīgu brīvību.» (Bhāg.10.87.30.) Ja būtne kļūdaini uzskata, ka savā stāvoklī līdzinās Dieva Augstākajai Personībai, tad viņu piesārņo vienības mācība un visas pūles dzīvot pārpasaulīgi ir veltīgas.

Kungs Čaitanja turpināja Šrīmad Bhāgavatamas mācības skaidrojumu, norādot, ka pastāv divējādas dzīvās būtnes: mūžīgi brīvās un mūžīgi saistītās. Mūžīgi saistītās dzīvās būtnes arī ir divu veidu: kustīgās un nekustīgās. Būtnes, kas nekustas, piemēram, koki, atrodas vienā vietā, un tās pieskaitāmas nekustīgajām būtnēm, bet tās, kas kustas, piemēram, putni un zvēri, tiek sauktas par «džangamām» (kustīgajām būtnēm). Šīs būtnes tiek tālāk iedalītas trijās daļās: tajās, kas lido debesīs, tajās, kas peld ūdenī, un tajās, kas staigā pa zemi. Starp daudzajiem miljoniem un miljardiem dzīvo būtņu, kas dzīvo uz zemes, cilvēku ir pavisam maz. No šiem nedaudzajiem cilvēkiem lielum lielais vairums neko nezina par garīgo dzīvi, ir netīri paradumos un netic Dieva Augstākās Personības esamībai. Var teikt, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo līdzīgi dzīvniekiem. Viņus nemaz nevar pieskaitīt tiem, kas dzīvo civilizētu dzīvi. Ļoti grūti atrast pat dažus cilvēkus, kuri tic rakstiem un Dieva esamībai, kā arī pareizi darbojas. Tos, kuri tic garīgajām vērtībām, sauc par ārjām. Šis vārds apzīmē cilvēkus, kuri tic attīstībai garīgajā dzīvē. Rakstu vērtībām un civilizācijas attīstībai tic divu veidu cilvēki — taisnie un netaisnie. Taisnīgie parasti veic auglīgus darbus, lai kaut ko saņemtu un apmierinātu jutekļus. Un no daudziem cilvēkiem, kuri taisnīgi darbojas, lai apmierinātu jutekļus, tikai daži kaut ko uzzina par Absolūto Patiesību. Viņus sauc par gjānī jeb empīriskajiem filozofiem. No daudziem simtiem un tūkstošiem empīrisko filozofu tikai retais patiešām sasniedz atbrīvi. Kad cilvēks ir atbrīvots, viņš teorētiski saprot, ka dzīvā būtne nesastāv no materiālajiem elementiem, ka tā ir garīga dvēsele, kas atšķiras no matērijas. Ja kāds šo mācību saprot teorētiski, tad viņu var saukt par atbrīvotu, bet patiesībā mukta jeb atbrīvota dvēsele ir tas, kurš zina, ka savā dabīgajā stāvoklī viņš ir mūžīgs Dieva Kunga kalps. Tādas atbrīvotas dvēseles ar ticību un mīlestību kalpo Dievam Kungam, un viņas sauc par krišna-bhaktām jeb cilvēkiem, kas apzinās Krišnu.

Krišna-bhaktas ir brīvi no visām materiālajām vēlmēm. Tie, kuri ir atbrīvoti teorētiski, zinot tikai to, ka dzīvā būtne nav materiāla, joprojām var kaut ko vēlēties, lai gan var tikt pieskaitīti atbrīvotajām dvēselēm. Viņu galvenā vēlme ir saplūst ar Dieva Augstāko Personību. Šādi cilvēki parasti ir ļoti pieķērušies Vēdu rituāliem un labiem darbiem, kurus veic, lai baudītu materiālu labklājību. Pat tad, ja viņiem izdodas pacelties pāri materiālajām baudām, tie joprojām vēlas baudīt garīgo valstību, saplūstot ar Visaugstā Kunga esamību. Daži no viņiem ar jogu cenšas iegūt mistiskos spēkus. Kamēr vien būtnes sirdī saglabājas tādas vēlmes, būtne nespēj saprast tīru garīgo kalpošanu. Ja cilvēku nepārtraukti satrauc vēlmes, viņš nevar būt mierīgs. Patiešām, kamēr vien pastāv kāda vēlme pēc materiālas pilnības, cilvēks nevar būt mierīgs. Tā kā Kunga Krišnas bhaktas nevēlas neko materiālu, viņi šajā materiālajā pasaulē ir vienīgās mierīgās personības. To apstiprina Šrīmad Bhāgavatama:

muktānām api siddhānām
nārājana-parājanah
sudurlabhah prašāntātmā
kotišv api mahā-munē

«Ak, diženais gudrais, starp daudziem miljoniem atbrīvotu personību un cilvēku, kas sasnieguši panākumus mistiskajā jogā, ir ļoti grūti atrast tādu, kurš būtu Dieva Augstākās Personības bhakta un kurš būtu mierīgs.» (Bhāg.6.14.5.)

Tādā veidā Kungs Čaitanja paskaidroja, ka no daudziem tūkstošiem un miljoniem dzīvo būtņu, kas klejo pa materiālo pasauli, cilvēks, kurš ar Kunga Krišnas un garīgā skolotāja žēlastību saņem garīgās kalpošanas sēklu, ir ļoti rets un ļoti veiksmīgs. Dievbijīgs jeb reliģiozs cilvēks parasti labprāt iet uz dažādiem tempļiem un godina dievības. Un, ja tā iznāk, ka šāds cilvēks nezinot noliecas Kunga Višnu priekšā vai saņem vaišnava, Kunga bhaktas, svētību, tad viņš gūst iespēju tuvoties Dieva Augstākajai Personībai. To var labi saprast no diženā gudrā Nāradas dzīves stāsta, kas aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamā. Nārada savā iepriekšējā dzīvē kalpoja vaišnaviem. Dieva Kunga bhaktas Nāradu svētīja, un viņš kļuva par diženu gudro. Un pat starp gudrajiem Nārada Muni tiek uzskatīts par visaugstāko.

Vaišnavi jeb bhaktas ir ļoti līdzjūtīgi pret saistītajām dvēselēm. Pat ja bhaktu neviens neaicina, viņš iet no mājas uz māju, lai dotu cilvēkiem gaismu un izvestu viņus no neziņas tumsas, sniedzot zināšanas par to, ka dzīvā būtne savā dabīgajā stāvoklī ir Kunga Krišnas kalps. Dievs Kungs šādiem bhaktām ir devis īpašas spējas izplatīt ļaudīm bhakti jeb Krišnas apziņu. Tādi bhaktas ir autoritatīvi garīgie skolotāji, un ar viņu žēlastību saistītās dvēseles saņem garīgās kalpošanas sēklu. Cilvēks pirmo reizi novērtē Dieva Augstākās Personības bezcēloņu žēlastību tad, kad saskaras ar īstenu garīgo skolotāju, kurš var pacelt saistīto dvēseli līdz augstākajam bhakti stāvoklim. Tāpēc Kungs Čaitanja sacīja, ka ar garīgā skolotāja žēlastību cilvēks var sasniegt Dieva Kunga bezcēloņu žēlastību, bet ar Dieva Augstākās Personības žēlastību — garīgā skolotāja žēlastību.

Tādējādi ar garīgā skolotāja un Krišnas žēlastību cilvēks saņem garīgās kalpošanas sēklu. Sēkla tikai jāiestāda sirds dārzā, tāpat kā dārznieks iedēsta vērtīga koka sēklu. Pēc iestādīšanas tā ir jālaista, klausoties un daudzinot Visaugstā Kunga svēto vārdu vai tīru bhaktu sabiedrībā runājot par garīgās kalpošanas zinātni. Tad no sēklas izdīgst garīgās kalpošanas asns un sāk augt. Stāds izaug ļoti liels, iziet ārpus Visuma un ieiet pārpasaulīgajā gaisotnē, kur visu šķīsta brahmadžoti starojums. Augs caur brahmadžoti aizstiepjas līdz Golokas Vrindāvanas planētai. Tur tas rod patvērumu pie Krišnas lotospēdām. Tāds ir garīgās kalpošanas galamērķis. To sasniedzot, augs dod Dieva mīlestības augli. Tomēr svarīgi, lai bhakta jeb pārpasaulīgais dārznieks katru dienu laistītu augu ar daudzināšanu un klausīšanos. Ja to nedara, tad augs var nokalst.

Kungs Čaitanja Rūpam Gosvāmī teica, ka, laistot bhakti auga sakni, ļoti jāuzmanās. Kad stāds ir paaudzies, var atnākt kāds dzīvnieks un to apēst vai samīdīt. Kad dzīvnieks apēd auga zaļās lapas, tad augs parasti iet bojā. Visbīstamākais dzīvnieks ir traks zilonis, jo, ieejot dārzā, tas samin visus augus un kokus. Tīra Dieva Kunga bhaktas apvainojumu sauc par vaišnavāparādhu — traka ziloņa apvainojumu. Ja cilvēks garīgi kalpo, bet apvaino tīra bhaktas lotospēdas, tad viņa garīgā dzīve var tikt pilnīgi izpostīta. Tāpēc bhakti augs rūpīgi jāaizsargā un jākopj; bhaktam jāuzmanās no apvainojumiem. Ja būsim uzmanīgi, augs zels un plauks.

Pastāv desmit galvenie svētā vārda apvainojumi. Pirmais apvainojums ir zaimot diženu bhaktu, kurš cenšas izplatīt svētā vārda slavu pa visu pasauli. Krišnas svētais vārds neatšķiras no Krišnas, un cilvēks, kas cenšas izplatīt svēto vārdu pa visu pasauli, ir ļoti dārgs Kungam. Krišna nepacieš tīru bhaktu apvainošanu. Otrais apvainojums ir noliegt, ka Kungs Višnu ir Absolūtā Patiesība. Starp Kunga vārdu, īpašībām, veidolu, rotaļām un darbību nav nekādas atšķirības, un cilvēks, kas tās šķiro, uzskatāms par apvainotāju. Kungs ir visaugstākais, un nav neviena, kas būtu Viņam līdzvērtīgs vai augstāks par Viņu. Tātad, ja cilvēks uzskata, ka Kunga vārdi neatšķiras no padievu vārdiem, viņš apvaino Kungu. Nekādā gadījumā nedrīkst domāt, ka Visaugstais Kungs un padievi ir vienā līmenī.

Trešais apvainojums ir uzskatīt īstenu garīgo skolotāju par parastu cilvēku. Ceturtais apvainojums ir zaimot Vēdu rakstus un tādus autoritatīvus rakstus kā Purānas. Piektais apvainojums ir uzskatīt, ka svētā vārda slava ir pārspīlēta. Sestais apvainojums ir radīt sagrozītas teorijas par svēto vārdu. Septītais apvainojums ir grēkot un domāt, ka svētais vārds pasargās no grēku sekām. Ir zināms, ka svētā vārda daudzināšana atbrīvo cilvēku no grēku sekām, bet tas nenozīmē, ka tāpēc drīkstētu grēkot. Tas ir vislielākais apvainojums. Astotais apvainojums ir uzskatīt, ka reliģijas rituāli, askēze, ziedojumi un citi atsacīšanās veidi ir līdzvērtīgi svētā vārda daudzināšanai. Svētā vārda daudzināšana ir tas pats, kas saskarsme ar Dieva Augstāko Personību. Dievbijīga darbība ir tikai līdzeklis, lai tuvotos Dieva Augstākajai Personībai, un daudzi to veic tikai materiālu mērķu sasniegšanai. Devītais apvainojums ir sludināt Dieva svēto vārdu neticīgajiem, kuri nevēlas par to klausīties. Un visbeidzot desmitais apvainojums ir saglabāt materiālas pieķeršanās pat pēc tam, kad cilvēks ir klausījies un daudzinājis Dieva svēto vārdu. Ja cilvēks daudzina svēto vārdu bez apvainojumiem, viņš var pacelties līdz atbrīves līmenim. Šajā līmenī viņš ir brīvs no visām materiālajām piesaistībām. Tādējādi, ja cilvēks daudzina svēto vārdu, bet joprojām ir pieķēries kaut kam materiālam, viņš noteikti kādu apvaino.

Ir arī citi apstākļi, kas traucē garīgās kalpošanas stāda augšanu. Līdz ar stādu aug arī materiālo vēlmju nezāles. Kad cilvēks attīsta bhakti, gluži dabīgi, ka daudzi pie viņa nāk, grib kļūt par mācekļiem un piedāvā materiālas dāvanas. Ja cilvēks piesaistās lielam mācekļu daudzumam un viņu dotajām materiālajām vērtībām, bet aizmirst īstena garīgā skolotāja pienākumu, tad stāda augšana tiek traucēta. Cilvēks, kas izmanto materiālās ērtības, var tām pieķerties.

Vēl viens trūkums ir vēlme pēc atbrīves. Vienīgajai vēlmei jābūt vēlmei kalpot. Trūkums ir arī ierobežojumu un aizliegumu neievērošana. Autoritatīvos rakstos minēti aizliegumi: nedrīkst pārkāpt laulību, apreibināties, ēst gaļu vai spēlēt azarta spēles. Ja cilvēks cenšas garīgi kalpot, šīs lietas ir aizliegtas. Kas stingri neseko šiem principiem, tam garīgajā kalpošanā var rasties lielas grūtības.

Ja cilvēks nav īpaši uzmanīgs, tad, pat laistot garīgās kalpošanas stādu, aug nezāles un nomāc stāda attīstību. Kad mēs laistām dārzu, tad tas palīdz ne tikai augiem, bet arī nezālēm. Ja dārznieks neierauga un neizravē nezāles, tad tās pāraug un nomāc bhakti augu, bet, ja viņš ir rūpīgs un tiek galā ar nezālēm, tad bhakti stāds aug un sasniedz augstāko mērķi — Goloku Vrindāvanu. Kad dzīvā būtne, kas garīgi kalpo, nobauda Dieva mīlestības augli, tā aizmirst visus reliģiskos rituālus un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu. Viņa vairs nevēlas apmierināt jutekļus un negrib savienoties ar Visaugsto Kungu, saplūstot ar Viņa starojumu.

Pastāv daudzas garīgo zināšanu un pārpasaulīgās svētlaimes pakāpes. Viena pakāpe ir Vēdās ieteiktie ziedošanas rituāli, askēzes un dievbijīgie pienākumi, kā arī nodarbošanās ar mistisko jogu. Par šiem darbiem cilvēks saņem dažādu atalgojumu. Kamēr cilvēks garīgi nekalpo Dievam Kungam, šie atalgojumi var likties ļoti pievilcīgi. Bet mīlestība uz Dievu snauž ikvienā no mums un to var atmodināt ar tīru garīgo kalpošanu, tāpat kā čūskas sakostu cilvēku var atmodināt ar ožamo spirtu.

Tādā veidā pastāstījis par garīgo kalpošanu, Kungs Čaitanja sāka aprakstīt Rūpam Gosvāmī kalpošanu un tās pazīmes. Viņš paskaidroja, ka tīrā garīgajā kalpošanā vienīgā vēlme drīkst būt vēlme pilnveidoties Krišnas apziņā. Krišnas apziņā netiek pielūgti nekādi padievi un var godināt tikai Krišnu; tur nav vietas empīriski spekulatīvai filozofijai vai auglīgai darbībai. Cilvēkam jābūt brīvam no visiem šiem sārņiem. Bhaktam jāpieņem tikai tas, kas ļauj saturēt kopā ķermeni un dvēseli, un jāatsakās no visa, kas palielina ķermeņa vajadzības. Drīkst pieņemt tikai to, kas nepieciešams ķermeņa uzturēšanai. Samazinot ķermeniskās vajadzības, cilvēks var vairāk laika veltīt Krišnas apziņas izkopšanai, daudzinot Dieva svētos vārdus. Tīri garīgi kalpot nozīmē nodarbināt visus ķermeņa jutekļus kalpošanā Dievam Kungam. Pašlaik visi mūsu jutekļi ir apzīmējumu pārklāti, jo ķermenim ir apzīmējumi. Tāpēc mēs domājam, ka ķermenis pieder noteiktai sabiedrībai, noteiktai valstij vai noteiktai ģimenei. Tādā veidā ķermeni saista ļoti daudz apzīmējumu. Jutekļi pieder ķermenim, un, kad ķermenis ir pakļauts apzīmējumiem, tad arī jutekļi ir pakļauti. Tāpēc jutekļi ir nodarbināti kalpošanā ģimenei, sabiedrībai, nācijai utt. Tādos apstākļos Krišnas apziņu izkopt nav iespējams. Jutekļi ir jāattīra, un tas ir iespējams, ja cilvēkam ir tīra izpratne par to, ka viņš pieder Krišnam un arī viņa dzīve pieder Krišnam. Bhaktam jāredz, ka viņš pēc savas būtības ir mūžīgs Krišnas kalps. Tādā veidā jutekļus var nodarbināt kalpošanā Kungam. Šādu nodarbošanos sauc par tīru garīgo kalpošanu.

Tīrs bhakta pieņem pārpasaulīgas mīlestības pilnu kalpošanu Kungam, bet atsakās no jebkādas atbrīves, kas dotu iespēju apmierināt jutekļus. Šrīmad Bhāgavatamā (3.29.11.–13.) Kungs Kapila paskaidro, ka, tiklīdz tīrs bhakta dzird par katrā sirdī esošās Dieva Augstākās Personības godību un pārpasaulīgajām īpašībām, viņa prāts pievēršas Kungam, tāpat kā Gangas ūdens plūst uz jūru. Šāda spontāna pieķeršanās kalpošanai Dieva Augstākajai Personībai tīrā garīgajā kalpošanā ir vissvarīgākā. Garīgā kalpošana ir tīra tad, kad cilvēks kalpo Visaugstajam Kungam bez jebkāda savtīguma un viņu netraucē materiāli kavēkļi. Tīrs bhakta pat nevēlas dzīvot uz planētas, kur dzīvo Visaugstais Kungs, viņš negrib tādu varenību, kāda ir Dievam, viņš netiecas iegūt tādu veidolu kā Kungam, viņš nevēlas dzīvot blakus Kungam, saplūst ar Viņa esamību utt. Pat ja Dievs Kungs piedāvātu šādus atalgojumus, bhakta no tiem atteiktos. Bhakta ir tik ļoti iegrimis pārpasaulīgajā, mīlestības pilnajā kalpošanā Kungam, ka viņam nav laika prātot par kaut kādiem labumiem. Viņš domā tikai par kalpošanu. Kā materiālistisks darījumu cilvēks ir iegrimis darījumos un nedomā ne par ko citu, tā arī tīrs bhakta, kas kalpo Dievam Kungam, nedomā ne par ko citu, kā vienīgi par kalpošanu.

Ja cilvēks ir tik dziļi gremdējies kalpošanā, viņš atrodas augstākajā bhakti līmenī. Ar tādu pārpasaulīgu, mīlestības pilnu kalpošanu pietiek, lai izkļūtu no maijas ietekmes un nobaudītu tīru mīlestību uz Dievu. Kamēr vien cilvēks vēlas materiālus labumus vai atbrīvi, ko var saukt par divām vilinājuma raganām, viņš nespēj nobaudīt pārpasaulīgas, mīlestības pilnas kalpošanas garšu.

Garīgajai kalpošanai ir trīs pakāpes: pirmajā pakāpē cilvēks sāk izkopt bhakti, otrajā pakāpē — izprot kalpošanu, bet trešajā, visaugstākajā pakāpē, viņš sasniedz mīlestību uz Dievu. Garīgo kalpošanu var izkopt deviņos veidos: klausoties, daudzinot svēto vārdu, atceroties utt. Pirmajā pakāpē cilvēks izmanto visus šos paņēmienus. Ja kāds ar ticību un mīlestību daudzina un klausās svēto vārdu, tad viņš pamazām atbrīvojas no visām materiālajām bažām. Cilvēks sāk vairāk ticēt garīgajai kalpošanai un pārliecinās, ka var sasniegt augstāko pilnību. Tādā veidā viņš var kļūt stingrs bhakta, aizvien vairāk izjust kalpošanas garšu, pieķerties tai un sasniegt ekstāzi. Tas notiek Dieva mīlestības sākuma pakāpē. Ekstāzi rada garīgā kalpošana. Turpinot klausīšanos un daudzināšanu, pieķeršanās pāraug mīlestībā uz Dievu.

Trešajā pārpasaulīgās Dieva mīlestības pakāpē attīstība turpinās un rodas pārpasaulīgas pieķeršanās, emocijas, ekstāze un ārkārtīgi stipra piesaistība. To apzīmē ar terminiem rāga, anurāga, bhāva un mahābhāva. Attīstību no vienas pakāpes uz otru var salīdzināt ar cukurniedres sulas sabiezēšanu. Sākumā cukurniedres sula ir pavisam šķidra, tad, ūdenim iztvaikojot, tā sabiezē un pārvēršas sīrupā, līdz galu galā sabiezē tik tālu, ka kļūst par cukuru, ledeni utt. Kā šķidra cukurnieres sula pāriet no viena stāvokļa otrā, tā arī pārpasaulīgā mīlestība uz Visaugsto Kungu attīstās no zemākajām pakāpēm uz augstākajām.

Tas, kurš patiešām sasniedz pārpasaulību, kļūst stingrs. Kas vēl nav tādā līmenī un nav stingrs, tas var krist. Bet, nonākot pārpasaulīgajā līmenī, no kritieniem vairs nav jābaidās. Šo pakāpi apzīmē ar terminu sthāji-bhāva. Pastāv arī augstākas pakāpes, un tās sauc par vibhāvu, anubhāvu, sātviku un vjabhičārī. Sasniedzot šīs pakāpes, parādās rasa jeb pārpasaulīga darbība attiecībās ar Visaugsto Kungu. Tādu mīlestību starp mīlētāju un iemīļoto parasti sauc par Krišna-bhakti-rasu. Jāpiezīmē, ka pārpasaulīgā savstarpējā mīlestība norisinās stabilā stāvoklī sthāji-bhāvā, kā tika paskaidrots iepriekš. Vibhāvas pamats ir sthāji-bhāva, un visas pārējās darbības palīdz vēl vairāk attīstīt pārpasaulīgo mīlestību.

Pārpasaulīgās mīlestības ekstāzei ir divas sastāvdaļas: konteksts un ekstāzes cēlonis. Kontekstam arī ir divas daļas: subjekts un objekts. Savstarpējā garīgā kalpošana ir subjekts, un Krišna ir objekts. Ekstāzes cēloņi ir pārpasaulīgās īpašības. Tas nozīmē, ka Krišnas pārpasaulīgās īpašības bhaktā izraisa vēlēšanos kalpot Kungam. Filozofi impersonālisti (mājāvādī) apgalvo, ka Absolūtajai Patiesībai nav nekādu noteiktu īpašību, bet vaišnavu filozofi norāda, ka Absolūto Patiesību sauc par nirgunu (bez īpašībām) tāpēc, ka tai nav materiālu īpašību. Tas nenozīmē, ka tai nav garīgu īpašību. Patiešām Dieva Kunga garīgās īpašības ir tik diženas un apburošas, ka tās var piesaistīt pat atbrīvotu dvēseli. Tas ir izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā ātmārāmas pantā, kur teikts, ka cilvēku, kurš jau atrodas sevis apzināšanās līmenī, piesaista Krišnas pārpasaulīgās īpašības. Tas nozīmē, ka Krišnas īpašības nav materiālas, bet tīras un pārpasaulīgas.

Augstāko ekstāzes pakāpi raksturo trīspadsmit pārpasaulīgas darbības: (1) dejošana, (2) vārtīšanās pa zemi, (3) dziedāšana, (4) plaukšķināšana, (5) ķermeņa apmatojuma celšanās stāvus, (6) skaļi saucieni, (7) žāvāšanās, (8) elpošana ar grūtībām, (9) sabiedrisko normu aizmiršana, (10) siekalošanās, (11) smiešanās, (12) sāpes, (13) klepošana. Visas šīs pazīmes nenāk reizē, bet gan atbilstoši pārpasaulīgajām attiecībām. Reizēm izceļas viena pazīme, reizēm cita.

Pastāv piecu veidu pārpasaulīgās rasas jeb attiecības. Sākotnējā pakāpe ir šānta-rati, kurā cilvēks ir brīvs no materiālajiem sārņiem un spēj saprast Dieva Augstākās Personības varenību. Šajā pakāpē cilvēks vēl gluži neuzsāk pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam, jo šis ir neitrāls stāvoklis. Otrā pakāpe ir dāsja-rati, un tajā cilvēks saprot, ka viņš vienmēr ir pakļauts Visaugstajam Kungam un atkarīgs no Augstākās Personības bezcēloņu žēlastības. Šajā pakāpē cilvēkā pamostas dabīga pieķeršanās, kādu jūt dēls, kas izaudzis un sācis novērtēt visu tēva doto. Šajā pakāpē dzīvā būtne vēlas kalpot nevis maijai jeb maldiem, bet Visaugstajam Kungam. Trešajā sakhja-rati pakāpē attīstās pārpasaulīga mīlestība, un cilvēka attiecības ar Visaugstāko ir tādas, ka viņi viens otru vienādi mīl un ciena. Šajā pakāpē pilnveidojoties, dzīvā būtne ar Visaugsto Kungu joko, un viņu izturēšanās kļūst brīva, tie smejas utt. Dzīvajai būtnei un Augstākajai Personībai šajā pakāpē ir draugu attiecības, un cilvēks ir brīvs no visām saitēm. Dzīvā būtne gandrīz aizmirst, ka viņa ir zemāka un tajā pat laikā ārkārtīgi ciena Augstāko Personību.

Ceturtajā, vātsalja-rati pakāpē, brālīgā pieķeršanās pāraug vecāku attiecībās. Šajā pakāpē dzīvā būtne cenšas būt par Dieva tēvu vai māti. Dzīvā būtne nevis godina Dievu Kungu, bet, būdama Dieva Kunga tēvs vai māte, kļūst par Augstākās Personības pielūgsmes objektu. Šajā pakāpē Dievs Kungs kļūst atkarīgs no sava tīrā bhaktas žēlastības un klausa bhaktam, kad tas Viņu audzina. Bhakta sasniedz tādu līmeni, ka viņš var apskaut Visaugsto Kungu un pat noskūpstīt Viņa galvu. Piektā pakāpe madhura-rati ir īstena, pārpasaulīga laulības mīlestība, attiecības starp mīlētāju un iemīļoto. Šajā pakāpē Krišna un Vradžas jaunavas skatījās viens uz otru, jo šādā līmenī mīlētāji viens uz otru raugās, reizēm novērš skatu, saka viens otram patīkamus vārdus, smaida utt.

Bez šīm piecām primārajām rasām vai attiecībām ir septiņas sekundārās rasas, kurās cilvēks smejas, redz brīnišķīgus skatus, viņam ir bruņnieciskas attiecības, viņš jūt žēlumu, dusmas, šausmas un viņu piemeklē bojāeja. Piemēram, Bhīšma bija karavīrs, un viņa attiecības ar Krišnu bija bruņnieciskas. Turpretī Hiranjakašipu rasa bija šausmas un bojāeja. Piecas primārās rasas tīra bhaktas sirdī atrodas pastāvīgi, bet septiņas sekundārās rasas reizēm parādās, reizēm pazūd, lai bagātinātu primāro rasu aromātu un garšu. Papildinājušas primāro rasu, tās izzūd.

Deviņi jogi — Kavi, Havi, Antarīkša, Prabudha, Pipalājana, Āvirhotra, Dravida jeb Drumila, Čamasa un Karabhādžana — ir šānta-bhaktu jeb neitrālā līmeņa bhaktu piemērs. Šīs pakāpes piemērs ir arī četri Kumāri (Sanaka, Sanandana, Sanatkumāra un Sanātana). Otrās pakāpes bhaktas, tas ir, dāsjas jeb kalpošanas bhaktas, ir Raktaka, Čitraka un Patraka Gokulas rasā. Viņi visi ir Krišnas kalpi. Dvārakā šīs pakāpes piemērs ir Dāruka, bet uz Vaikunthas planētām — Hanumāns un citi. Bhaktas trešajā, draudzības, pakāpē ir Šrīdāma Vrindāvanā, kā arī Bhīma un Ardžuna Dvārakā un Kurukšētras kaujas laukā. Varētu minēt arī daudzus citus. Runājot par cilvēkiem, kuri mīlēja Krišnu ar vecāku mīlestību, var minēt tādus bhaktas kā Jašodu un Mahārādžu Nandu, tas ir, Krišnas māti, tēvu, tēvoci un citus radus. Bhaktas laulības mīlestībā ir Vradžas un Vrindāvanas jaunavas, kā arī Dvārakas valdnieces un laimes dievietes. Šajā rasā ir neskaitāmi daudz bhaktu.

Pieķeršanos Krišnam arī var iedalīt divās pamatdaļās. Pirmajā līmenī pieķeršanās ir cieņas un godbijības pilna. Šo pieķeršanās veidu raksturo zināms brīvības trūkums, kā tas izpaužas Mathurā un uz Vaikunthas planētām. Šajās Dieva Kunga mājvietās pārpasaulīgas, mīlestības pilnas kalpošanas gars ir ierobežots. Turpretī Gokulā Vrindāvanā savstarpējā mīlestība ir brīva, un, kaut arī ganu zēni un Vrindāvanas jaunavas zina, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, viņi neizturas godbijīgi, jo attiecības ar Krišnu ir ļoti tuvas. Piecās galvenajās pārpasaulīgajās attiecībās cieņa un godbijība reizēm traucē, aizklājot Dieva Kunga patieso diženumu un kavējot kalpošanu Kungam. Draudzībā, vecāku mīlestībā un laulības mīlestībā godbijība samazinās. Piemēram, kad Krišna atnāca kā Vasudēvas un Dēvakī dēls, tad vecāki godbijīgi lūdza Kungu, jo saprata, ka Visaugstais Kungs Krišna jeb Višnu atnācis pie tiem kā viņu dēls. To apstiprina Šrīmad Bhāgavatama (10.44.51.). Lai gan Visaugstais Kungs atnāca kā Dēvakī un Vasudēvas bērns, Dēvakī un Vasudēva vērsās pie Krišnas ar lūgšanām. Arī Ardžuna, redzot Dieva Kunga Visuma veidolu, bija nobijies un lūdza piedošanu par to, ka bija izturējies pret Krišnu kā pret tuvu draugu. Būdams draugs, Ardžuna bieži vien izturējās pret Dievu Kungu bez īpašas cieņas, bet, ieraudzījis briesmīgo Visuma veidolu, sacīja:

sakhēti matvā prasabham jad uktam
hē krišna hē jādava hē sakhēti
adžānatā mahimānam tavēdam
majā pramādāt pranajēna vāpi

jač čāvahāsārtham asatkrito ‘si
vihāra-šajjāsana-bhodžanēšu
ēko ‘thavāpj ačjuta tat-samakšam
tat kšāmajē tvām aham apramējam

«Es Tevi esmu neapdomīgi saucis par Krišnu, Jādavu, draugu, nezinot Tavu godību. Piedod visu, ko esmu nodarījis mīlestībā vai neprātā. Daudzkārt esmu jokojis par Tevi, gan kopā atpūšoties un guļot, gan sēžot un ēdot, reizēm divatā, reizēm draugu pulkā. Lūdzu, piedod visus šos apvainojumus!» (Bg.11.41.–42.)

Arī, kad Krišna jokoja ar Rukminī, viņa nobijās, ka Krišna to pametīs, un uztraucās tik ļoti, ka viņai no rokām izkrita vēdeklis, un Rukminī paģība, bez samaņas nokrizdama uz grīdas. Kas attiecas uz Jašodu, Krišnas māti Vrindāvanā, Šrīmad Bhāgavatamā (Bhāg.10.8.45.) teikts:

trajjā čopanišadbhiš ča
sānkhja-jogaiš ča sātvataih
upagījamāna-māhātmjam
harim sāmanjatātmadžam

Dieva Personība, kuru godina visas Vēdas un Upanišadas, kā arī sānkhjas filozofija un visi autoritatīvie raksti, bija piedzimis viņas klēpī. Vēl ir teikts (Bhāg.10.9.12.), ka māte Jašoda sasēja mazo Krišnu ar auklu, it kā Viņš būtu parasts dēls, kas piedzimis no ķermeņa. Ir arī citi apraksti, kuros minēts, ka bhaktas izturas pret Krišnu kā pret parastu cilvēku (Bhāg.10.18.24.). Patiešām, kad draugi, ganu zēni, uzvarēja Krišnu kādā spēlē, Viņš tos, īpaši Šrīdāmu, nesa uz saviem pleciem.

Runājot par gopī attiecībām ar Šrī Krišnu Vrindāvanā, Šrīmad Bhāgavatamā (10.30.36.–40.) teikts, ka tad, kad Šrī Krišna aizveda Šrīmatī Rādhiku no rāsas dejas, Viņa domāja, ka Krišna visas pārējās gopī atstājis. Lai gan visas gopī bija vienlīdz skaistas, Krišna tādā veidā iepriecināja Rādhiku, un Viņa ar lepnumu sāka domāt: «Mans mīļais Kungs Krišna ir atstājis visas daiļās gopī un ir apmierināts ar Mani vienu pašu.» Mežā Viņa Krišnam pateica: «Mīļais Krišna, Es vairs nespēju paiet, ved Mani, kur vien gribi.» Krišna atbildēja: «Nāc, atbalsties pret Manu plecu!» To pateicis, Viņš pazuda, atstājot izmisušo Šrīmatī Rādhiku vienu.

Kad Krišna aizgāja no rāsas dejas, gopī, žēlabu pārņemtas, teica: «Mīļais Krišna, mēs pametām vīrus, dēlus, radus, brāļus un draugus un atnācām uz šejieni! Neklausīdamas viņu padomam, mēs ieradāmies pie Tevis, un Tu pats vislabāk zini, kādēļ esam atnākušas. Tu zini, ka mūs šurp atvilinājusi Tavas flautas brīnišķīgā skaņa. Bet Tu biji tik viltīgs, ka nakts vidū pameti mūs, meitenes un sievietes, vienas! Tas nu gan nav labi.»

Vārds šama nozīmē «prāta savaldīšana», neļaujot tam dažādos veidos novirzīties un vēršot to uz Dieva Augstāko Personību. Ja prāts ir vērsts uz Visaugsto Kungu, tad cilvēks atrodas šamas līmenī. Šajā līmenī bhakta zina, ka Krišna ir pamats visam, ko viņš jebkad pieredzējis. Tas paskaidrots arī Bhagavad-gītā (Bg.7.19.). Tāds cilvēks spēj saprast, ka Krišna atrodas visā un ir klāt katrā kosmiskās izpausmes daļā. Lai gan Visaugstais Kungs valda pār visu un viss atrodas Viņa enerģijā, viss ir arī atšķirīgs no Krišnas, no Viņa personiskā veidola. Arī «Bhakti-rasāmrita-sindhu» teikts, ka cilvēks, kas to izprot un kura saprāts ir vērsts uz Krišnu, ir sasniedzis šamas līmeni, vēl jo vairāk, Dieva Augstākā Personība saka: šamo manništhatā buddhēh — kamēr cilvēks nav pacēlies līdz šānta-rati līmenim, viņš nevar labi zināt Krišnas diženumu vai dažādo Kunga enerģiju izplatību, kuras ir visu izpausmju cēlonis. Šis jautājums izskaidrots arī Šrīmad Bhāgavatamā (Bhāg.11.19.36.).

šamo manništhatā buddhēr
dama indrija-samjamah
titikšā duhkha-sammaršo
džihvopastha-džajo dhritih

Prāta stingrību var sasniegt tikai tāds cilvēks, kurš secinājis, ka Dieva Augstākā Personība ir visa pirmavots. Un, kad cilvēks spēj savaldīt jutekļus, tad viņš ir šamas līmenī. Ja kāds ir gatavs uzņemties jebkuras ciešanas, lai spētu valdīt pār jutekļiem un savaldīt prātu, tad to sauc par titikšu jeb spēju paciest. Un, ja cilvēks spēj savaldīt mēles un dzimumorgānu vēlmes, tad to sauc par dhritih. Kas ir dhritih, tas kļūst par dhīru jeb iegūst mieru. Mierīgu cilvēku nekad nesatrauc mēles un dzimumorgānu vēlmes.

Ja cilvēks spēj pastāvīgi vērst prātu uz Krišnu, tad viņš var sasniegt stingru stāvokli Krišnas apziņā — šānta-rasu. Kas sasniedz šānta-rasu, tas iegūst nesatricināmu ticību Krišnam un zaudē visas materiālās vēlmes. Šānta-rasai raksturīga stingra ticība Krišnam un visu ar Krišnu nesaistīto vēlmju izbeigšanās. Šīs pazīmes piemīt arī visām pārējām rasām, tāpat kā skaņa sastopama arī citās pamatvielās (gaisā, ugunī, ūdenī un zemē), jo radusies no telpas. Gluži tāpat šīs divas šānta-rasas pazīmes atrodamas visās pārējās pārpasaulīgajās attiecībās, t.i., dāsjā (kalpošanā), sakhjā (draugu attiecībās), vātsaljā (vecāku mīlestībā) un madhura-rasā (laulības mīlestībā).

Kad mēs runājam par to, kas nav Krišna, vai par vēlmi, kas nav saistīta ar Krišnu, tas nenozīmē, ka kaut kas pastāv ārpus Krišnas. Īstenībā nekas nevar būt «nesaistīts ar Krišnu», jo viss ir radies no Krišnas enerģijas. Tā kā Krišna neatšķiras no savām enerģijām, viss netieši ir Krišna. Piemēram, visām dzīvajām būtnēm ir apziņa, un, kad apziņa ir vērsta uz Krišnu (Krišnas apziņa), tad tā ir tīra, bet, kad apziņa ir virzīta uz kaut ko atšķirīgu no Krišnas vai vērsta uz jutekļu apmierināšanu, tad to var saukt par ne-Krišnas apziņu. Tādējādi priekšstats par kaut ko atšķirīgu no Krišnas rodas no mūsu piesārņotības. Turpretī tīrā stāvoklī nav nekā cita kā vienīgi Krišnas apziņa.

Dzīva interese par Krišnu, izpratne, ka Krišna ir mans un es piederu Krišnam, tāpēc mans uzdevums ir apmierināt Krišnas jutekļus, ir raksturīga pakāpēm, kas augstākas par neitrālo šānta-rasu. Tikai saprotot Krišnas varenību, cilvēks var sasniegt šānta-rasas līmeni, kurā var godināt bezpersonisko Brahmanu vai Paramātmu. Bezpersonisko Brahmanu un Paramātmu godina tie, kas nodarbojas ar empīriskiem filozofiskiem prātojumiem un mistisko jogu. Tomēr, kad cilvēks ir pilnveidojies Krišnas apziņā jeb garīgajā izpratnē, viņš spēj saprast, ka Paramātma, Virsdvēsele, ir mūžīgi godināma, un uztic sevi Viņai. Bahūnām džanmanām antē gjānavān mām prapadjatē (Bg.7.19.): «Kas daudzas jo daudzas dzimšanas godinājis Brahmanu un Paramātmu, uztic sevi Vāsudēvam, augstākajam saimniekam, un atzīst sevi par mūžīgu Vāsudēvas kalpu, tas kļūst par diženu dvēseli pārpasaulīgajā apziņā.» Tad cilvēkam izveidojas attiecības ar Augstāko Absolūto Patiesību, kuras apzīmē ar terminiem «biezas» un «plānas», un šo attiecību dēļ viņš sāk kaut kādā veidā ar mīlestību kalpot Dieva Augstākajai Personībai, tādējādi neitrālās attiecības, ko sauc par šānta-rasu, pāraug dāsja-rasā — kalpošanā.

Dāsja-rasas līmenī visvairāk izpaužas godbijība pret Visaugsto Kungu, tas ir, dāsja-rasā cilvēks spēj saprast Visaugstā Kunga diženumu. Šai sakarībā jāpiemin, ka šānta-rasas līmenī nav garīgas darbības, bet dāsja-rasas līmenī sākas kalpošana. Tādējādi dāsja-rasā ir zināmas šānta-rasas iezīmes, bet klāt nāk pārpasaulīgās kalpošanas garšas apziņa.

Šānta-rasā un dāsja-rasā noteikti ietilpst pārpasaulīgas īpašības, bet tām pāri stāv vēl viena īpašība — slēpta pieķeršanās, tīra pārpasaulīga mīlestība. Šādu mīlestību uz Augstāko Personību apzīmē ar terminu višrambha. Višrambhas jeb brālīgu attiecību līmenī cilvēks vairs nejūt godbijību pret Dieva Augstāko Personību. Tādējādi pārpasaulīgajām draugu attiecībām sakhja-rasai ir trīs pārpasaulīgas pazīmes: diženuma apziņa, kalpošanas apziņa un tuvas attiecības bez godbijības. Tātad sakhja-rasā jeb draugu attiecībās pārpasaulīgu īpašību ir vēl vairāk.

Gluži tāpat vecāku mīlestības līmenim vātsalja-rasai ir četras īpašības. Trijām iepriekš minētajām īpašībām klāt nāk izjūta, ka Visaugstais Kungs ir atkarīgs no bhaktas žēlastības. Bhakta, būdams Dieva Augstākās Personības tēvs vai māte, reizēm norāj Kungu un uzskata sevi par Kunga uzturētāju. Pārpasaulīgā izjūta, ka bhakta ir Augstākā uzturētāja uzturētājs, ir ļoti patīkama gan bhaktam, gan Visaugstajam Kungam.

Kungs teica, lai Šrīla Rūpa Gosvāmī par garīgās kalpošanas zinātni uzraksta pārpasaulīgu grāmatu «Bhakti-rasāmrita-sindhu» un atklāj šo piecu pārpasaulīgo attiecību saturu. Šajā diženajā darbā izskaidrots, kā pārpasaulīgās šānta-rasas attiecības, nesatricināma ticība Krišnam, tālāk attīstās par dāsja-rasu, kurā ir kalpošanas gars, un pēc tam par sakhja-rasu jeb draugu attiecībām. Šajās attiecībās nav baiļu, un tālāk tās pāriet vecāku mīlestības pārpasaulīgajā līmenī, kurā cilvēks uzskata sevi par Dieva Kunga uzturētāju. Visu šo attiecību virsotne un augstākais līmenis ir laulības mīlestība madhura-rasa, kurā visas iepriekšējās pārpasaulīgās attiecības pastāv vienlaicīgi.


Tālāk Otrā nodaļa