Kunga Čaitanjas mācība otrā nodaļa

null

OTRĀ NODAĻA

Sanātana Gosvāmī

vandē ‘nantādbhutaišvarjam
šrī-čaitanja-mahāprabhum
nīčo ‘pi jat-prasādāt sjād
bhakti šāstra-pravartakah

Es pazemīgi noliecos Kunga Čaitanjas Mahāprabhu priekšā. Ar Viņa žēlastību pat viszemākais cilvēks var atrast ceļu uz pārpasaulīgo garīgo kalpošanu Dievam Kungam.

Pieņēmis atsacīšanās dzīves kārtu (sanjāsu), Kungs Čaitanja ceļoja pa visu Indiju. Ceļojuma laikā Viņš nonāca Maldahā (apgabals Bengālijā). Tur bija ciems Rāmakeli, kurā dzīvoja divi Navaba Huseina Šaha valdības ministri. Viņus sauca Dabirs Khāss un Sākara Malliks, bet vēlāk — Sanātana Gosvāmī un Rūpa Gosvāmī. Kunga Čaitanjas iedvesmoti, viņi nolēma pamest valdības darbu un pievienoties Čaitanjas sankīrtanas kustībai.

Tā izlēmuši, abi brāļi tūlīt sāka rīkoties, lai atbrīvotos no materiālajiem darbiem, un uzaicināja divus mācītus brāhmanus izpildīt noteiktus Vēdu reliģiskos rituālus, kas ļautu sasniegt pilnīgu atbrīvi un garīgi kalpot Krišnam. Šos sākuma rituālus sauc par puraščarju. Tos pildot, trīs reizes dienā jāgodina senči, jāziedo ugunī un ar cieņu jāpiedāvā ēdiens mācītiem brāhmaniem. Puraščarjai ir piecas sastāvdaļas: laiks, godināšana, cieņa, ziedošana ugunī un ēdiena piedāvāšana brāhmaniem. Šie un arī citi rituāli minēti «Hari-bhakti-vilāsā», autoritatīvā norādījumu grāmatā.

Izpildījis šos reliģiskos rituālus, jaunākais brālis Sākara Malliks (Rūpa Gosvāmī) atgriezās mājās, atvezdams līdzi daudz naudas, ko bija nopelnījis valdības darbā. Sudraba un zelta monētu bija tik daudz, ka viņš piepildīja ar tām lielu laivu. Visu bagātību viņš vispirms sadalīja divās daļās un vienu daļu izdāvāja brāhmaniem un vaišnaviem. Tādējādi, iepriecinot Dieva Augstāko Personību, viņš atdeva pusi no bagātības cilvēkiem, kuri pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Visaugstajam Kungam. Brāhmana uzdevums ir izprast Absolūto Patiesību. Kad brāhmani ir to izpratuši un ar mīlestību kalpo Dievam Kungam, viņus var saukt par vaišnaviem. Brāhmaniem un vaišnaviem vienmēr pārpasaulīgi jākalpo Dievam Kungam, un Rūpa Gosvāmī, izprazdams viņu svarīgo pārpasaulīgo stāvokli, atdeva tiem pusi no savas bagātības. Atlikušo daļu viņš vēlreiz sadalīja uz pusēm, vienu daļu izdalot radiniekiem un apgādājamajiem ģimenes locekļiem, otru daļu paturot savām vajadzībam.

Šis bagātības izdalīšanas veids ir ļoti pamācošs visiem, kas vēlas iegūt garīgās zināšanas. Parasts cilvēks visu bagātību novēl ģimenes locekļiem un tad aiziet no ģimenes, lai pilnveidotos garīgajās zināšanās. Taču Rūpa Gosvāmī rādīja citādu paraugu. Pusi no bagātības viņš ziedoja garīgiem mērķiem. Tas ir labs piemērs visiem. Ceturtā daļa no bagātības, ko Rūpa Gosvāmī atstāja savām vajadzībām, tika uzticēta krietnam tirgotājam, jo tajos laikos nebija banku. Desmit tūkstoš monētu tika atstāts vecākā brāļa Sanātanas Gosvāmī izdevumiem.

Tai laikā Rūpa Gosvāmī saņēma ziņu, ka Kungs Čaitanja Mahāprabhu gatavojas doties no Džaganāthas Purī uz Vrindāvanu. Rūpa Gosvāmī aizsūtīja divus ziņnešus, lai noskaidrotu, pa kādiem ceļiem Kungs ies, un nolēma doties uz Mathuru, lai satiktu Kungu. Cik var saprast, Rūpa Gosvāmī saņēma atļauju pievienoties Kungam Čaitanjam, bet Sanātana Gosvāmī ne. Tāpēc Sanātana Gosvāmī uzticēja valdības darbus saviem tiešajiem vietniekiem, bet pats mājās mācījās Šrīmad Bhāgavatamu. Patiesībā viņš pat pieaicināja kādus desmit vai divdesmit mācītus brāhmanus un kopā ar tiem sāka ļoti intensīvi apgūt Šrīmad Bhāgavatamu. Savam darba devējam Navabam viņš paziņoja, ka ir slims. Tomēr valdniekam tik ļoti vajadzēja Sanātanas Gosvāmī padomu valdības jautājumos, ka viņš negaidīti ieradās pie Sanātanas pats. Kad Navabs iegāja mājā, kur atradās Sanātana Gosvāmī un sanākušie brāhmani, visi goddevīgi piecēlās un piedāvāja apsēsties.

«Tu teici, ka esi slims,» Navabs sacīja Sanātanam Gosvāmī. «Bet es atsūtīju pie tevis savu ārstu, un viņš teica, ka esi pilnīgi vesels. Nesaprazdams, kāpēc tu neierodies darbā un ziņo, ka esi slims, es atnācu pats. Atklāti sakot, tava uzvedība liek man uztraukties. Tu labi zini, ka esmu pilnīgi atkarīgs no tevis un no tava darba valdībā. Es varēju darīt citus darbus, jo paļāvos uz tevi. Ja tu tūlīt nenāksi atpakaļ, tad sabojāsi visu labo iespaidu par sevi. Lūdzu, pasaki, ko esi izlēmis darīt.»

Uzklausījis šos vārdus, Sanātana Gosvāmī atbildēja, ka nespēj turpināt darbu un ļoti priecātos, ja Navabs atrastu kādu citu, kas izpildītu viņam uzticētos pienākumus. Par to Navabs ļoti sadusmojās un teica: «Tavs vecākais brālis jau ir sācis dzīvot kā mednieks, un, ja arī tu aiziesi no valdības, tad visam būs beigas.» Ir teikts, ka Navabs izturējās pret Sanātanu Gosvāmī kā pret jaunāko brāli. Tā kā Navabs bija ļoti aizņemts ar dažādu provinču iekarošanu un medībām, viņš bija ļoti atkarīgs no Sanātanas Gosvāmī darba valdībā. Tāpēc viņš vaicāja: «Kas gan pārvaldīs valsti, ja aiziesi arī tu?»

«Tu valdi pār Gaudu,» ļoti nopietni atbildēja Sanātana Gosvāmī, «un sodi noziedzniekus atbilstoši nodarītajam. Tāpēc tu vari sodīt ikvienu saskaņā ar viņa rīcību.» Ar šo atbildi Sanātana Gosvāmī lika saprast, ka, tā kā valdnieks medīja dzīvniekus un nogalināja cilvēkus savas karaļvalsts paplašināšanai, viņiem abiem nāksies ciest par saviem darbiem.

Navabs bija saprātīgs un aptvēra, ko Sanātana Gosvāmī gribējis teikt. Saniknots viņš izgāja no mājas un drīz pēc tam devās iekarot Orisu. Viņš pavēlēja Sanātanu Gosvāmī apcietināt un turēt ieslodzījumā, kamēr pats atgriezīsies. Kad Rūpa Gosvāmī to uzzināja, viņš brālim paziņoja, ka Gaudā (Bengālijā) kāda pārtikas tirgotāja glabāšanā ir desmit tūkstoš monētu un ka šo naudu var lietot, lai izkļūtu no cietuma. Sanātana piedāvāja cietuma uzraugam piecus tūkstošus monētu. Viņš teica, lai cietuma uzraugs ir tik labs un paņem šos piecus tūkstošus monētu, un ļauj viņam iet, jo tādā veidā uzraugs iegūs ne tikai materiāli, bet arī izdarīs ļoti svētīgu darbu, atbrīvojot Sanātanu garīgu mērķu labad.

«Es jau varētu tevi palaist,» atbildēja uzraugs, «jo tu man esi darījis tik daudz laba un tu strādā valdībā. Bet es baidos no Navaba. Kā viņš rīkosies, uzzinot, ka esi brīvs? Man nāksies viņam visu izskaidrot. Kā lai es pieņemu tādu priekšlikumu?» Tad Sanātana izdomāja, kā uzraugs varētu paskaidrot Navabam to, ka Sanātanam izdevies izbēgt. Vēl Sanātana teica, ka viņš var dot desmit tūkstoš monētu. Būdams alkatīgs, uzraugs piekrita un palaida Sanātanu. Pa to laiku Rūpa Gosvāmī ar jaunāko brāli Šrī Vallabhu jau gāja uz Vrindāvanu, lai satiktu Čaitanju Mahāprabhu.

Arī Sanātana devās satikt Kungu. Viņš nevarēja iet pa ceļu, bet gāja cauri džungļiem, līdz nonāca Biharā — vietā, ko sauc par Pātadu. Tur viņš apmetās viesnīcā, bet viesnīcas īpašnieks no vietējā astrologa uzzināja, ka Sanātanam Gosvāmī ir vairākas zelta monētas. Vēlēdamies iegūt naudu, viesnīcas īpašnieks Sanātanam lišķīgi teica: «Guli mierīgi, un rīt es tev parādīšu, kā tikt ārā no džungļiem.» Sanātanam šāda izturēšanās likās aizdomīga, un viņš jautāja kalpam Īšānam, vai tam ir nauda. Īšāna atbildēja, ka viņam ir septiņas zelta monētas. Sanātanam nepatika, ka kalpam ir tik daudz naudas. Viņš sadusmojās un teica: «Kāpēc tu paņēmi ceļā šo nāves zvanu?»

Sanātana tūlīt paņēma zelta monētas un piedāvāja tās viesnīcas īpašniekam. Tad viņš lūdza, lai viesnīcas īpašnieks palīdz viņam tikt cauri džungļiem. Sanātana pateica, ka ceļo īpašā valdības uzdevumā un tāpēc nevar iet pa ceļu, bet būtu ļoti jauki, ja viesnīcas īpašnieks palīdzētu viņam iziet cauri džungļiem un tikt pāri kalniem.

«Es zināju, ka tev ir astoņas monētas, un gribēju tevi nogalināt, lai tās atņemtu,» atzinās viesnīcas īpašnieks. Bet tu esi tik labs; man nemaz nevajag tavu naudu.

«Ja šīs monētas neņemsi tu, tad tās paņems kāds cits,» atbildēja Sanātana. «Naudas dēļ kāds var mani nogalināt, tāpēc labāk ņem tu. Es dodu tās tev.» Tad viesnīcas īpašnieks apgādāja Sanātanu ar visu nepieciešamo un tajā pat vakarā palīdzēja pāriet pāri kalniem.

Šķērsojis kalnus, Sanātana lūdza, lai kalps iet mājās un ņem līdzi palikušo monētu, jo Sanātana bija nolēmis tālāk doties viens. Kad kalps bija aizgājis, Sanātana jutās pilnīgi brīvs. Saplēstām drēbēm mugurā un ūdens trauku rokās viņš devās pie Kunga Čaitanjas Mahāprabhu. Pa ceļam Sanātana satika savu svaini, kurš arī strādāja valdībā, un tas piedāvāja viņam ļoti skaistu apmetni, ko Sanātana pēc viņa lūguma pieņēma. Tad viņš atvadījās un devās uz Benaresu, lai satiktu Čaitanju Mahāprabhu.

Nonācis Benaresā un uzzinājis, ka Kungs ir tur, Sanātana kļuva ļoti priecīgs. Cilvēki viņam pastāstīja, ka Kungs apmeties Čandrašēkharas Āčārjas mājā, un Sanātana devās uz turieni. Čaitanja Mahāprabhu, pat neiznākot no mājas, sajuta, ka ieradies Sanātana, un lūdza, lai Čandrašēkhara pasauc cilvēku, kas sēž turpat ārā. «Viņš ir vaišnavs, dižens Dieva Kunga bhakta,» sacīja Čaitanja Mahāprabhu. Čandrašēkhara iznāca pa durvīm, bet tur nebija neviena vaišnava. Tikai kāds ubags. Kungs palūdza pasaukt to pašu ubagu, un, kad Sanātana ienāca pagalmā, Kungs Čaitanja steidzās viņu satikt un apskaut. Sanātanu pārņēma garīga ekstāze, un viņš teica: «Mans mīļais Kungs, lūdzu, nepieskaries man.» Tomēr viņi apskāva viens otru un sāka raudāt. Redzēdams Sanātanas un Kunga Čaitanjas izturēšanos, Čandrašēkhara ļoti izbrīnījās. Pēc kāda laika Čaitanja Mahāprabu palūdza Sanātanu apsēsties kopā ar viņu uz sola. Viņš ar roku pieskārās Sanātanas ķermenim, un Sanātana atkal lūdza: «Mans mīļais Kungs, lūdzu, nepieskaries man.»

«Es tev pieskāros, lai šķīstītos,» Kungs atbildēja, «jo tu esi dižens bhakta. Ar savu garīgo kalpošanu tu vari atpestīt visu Visumu un dot ikvienam iespēju atgriezties pie Dieva.»

Tad Kungs nocitēja pantu no Šrīmad Bhāgavatamas, kurā teikts, ka cilvēks, kurš ir Kunga Krišnas bhakta un kurš visu veltī garīgajai kalpošanai, ir daudz labāks par brāhmanu, kurš apguvis visus Vēdu rakstus, bet nekalpo Dievam Kungam. Bhakta vienmēr patur Visaugsto Kungu savā sirdī, tāpēc var šķīstīt jebko un it visu.

Vēl Vēdu rakstos teikts, ka Dieva Augstākā Personība neatzīst to, kurš labi zina visas Vēdu daļas; Dievam labāk patīk tāds cilvēks, kurš ir bhakta, pat ja tas ir nācis no zemas kārtas ģimenes. Ja kāds dod dāvanu nebhaktam brāhmanam, tad Kungs šo dāvanu nepieņem; bet, ja dāvana tiek pasniegta bhaktam, tad Kungs to pieņem. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks vēlas kaut ko piedāvāt Dievam Kungam, tad viņš to var dot Kunga bhaktam. Vēl Čaitanja Mahāprabhu nocitēja Šrīmad Bhāgavatamu, lai parādītu, ka brāhmans, kurš nav Visaugstā Kunga bhakta, ir zemāks par pašu zemāko, pat ja tam būtu visas divpadsmit brahmaniskās īpašības un viņš būtu augstas kārtas. Bhakta, pat ja viņš dzimis čandālu (suņu ēdāju) ģimenē, ar garīgo kalpošanu var šķīstīt savu ģimeni simts paaudzes uz priekšu un atpakaļ, turpretī lepns brāhmans nevar šķīstīt pat sevi. «Hari-bhakti-sudhodajā» (13.12.) teikts:

akšnoh phalam tvādriša-daršanam hi
tanoh phalam tvādriša-gātrasangah
džihvā-phalam tvādriša-kīrtanam hi
sudurlabhā bhāgavatā hi lokē

«Ak, Dieva Kunga bhakta! Skatīties uz tevi ir redzes pilnība, pieskarties tavam ķermenim ir ķermeņa darbības pilnība, slavināt tavas īpašības ir runas pilnība, jo ir ļoti grūti atrast tādu tīru bhaktu, kāds esi tu.»

Tad Kungs teica Sanātanam, ka Krišna ir žēlastības pilns un atpestī kritušās dvēseles. «Viņš ir izglābis tevi no Mahārauravas,» teica Kungs. Mahāraurava jeb elle ir aprakstīta Šrīmad Bhāgavatamā. Tā domāta dzīvnieku nogalinātājiem, jo teikts, ka tur nonāk miesnieki un dzīvnieku ēdāji.

«Es nezinu, kas ir Krišnas žēlastība,» atbildēja Sanātana, «bet redzu Tavu bezcēloņu žēlastību pret mani. Tu esi atpestījis mani no materiālās dzīves važām.»

Tad Kungs jautāja: «Kā tev izdevās atbrīvoties no ieslodzījuma? Cik Es zinu, tu biji apcietināts.» Sanātana izstāstīja, kā ticis vaļā no cietuma. «Es redzēju abus tavus brāļus,» teica Kungs, «un Es ieteicu viņiem doties uz Vrindāvanu.»

Tad Kungs Čaitanja iepazīstināja Sanātanu ar Čandrašēkharu un Tapanamišru, un Tapanamišra ar prieku uzaicināja Sanātanu uz pusdienām. Kungs lūdza Čandrašēkharu aizvest Sanātanu pie bārddziņa, lai Sanātana «labi izskatītos», jo viņš bija apaudzis ar garu bārdu, kas Šrī Čaitanjam Mahāprabhu nepatika. Viņš ne tikai lūdza Čandrašēkharam nomazgāt un tīri noskūt Sanātanu, bet arī iedot viņam jaunas drēbes.

Kad Sanātana nomazgājās, Čandrašēkhara iedeva viņam labas drēbes. Uzzinājis, ka Sanātana no jaunajām drēbēm atteicies, bet vēlāk pieņēmis tikai vecas Tapanamišras drēbes, Kungs Čaitanja bija ļoti priecīgs. Tad Kungs devās uz Tapanamišras māju pusdienās un lūdza atstāt ēdienu Sanātanam. Tapanamišra nepiedāvāja ēdienu Sanātanam tūlīt, bet tikai pēc tam, kad Kungs bija paēdis. Kamēr Kungs atpūtās, Sanātana saņēma Viņa ēdiena atlikumus.

Atpūties Kungs Čaitanja iepazīstināja Sanātanu ar kādu Mahārāštrīja brāhmanu, savu bhaktu, un šis brāhmans aicināja Sanātanu katru dienu nākt pie viņa pusdienās, kamēr vien Sanātana uzturēsies Benaresā.

«Dzīvodams Benaresā, es iešu no mājas uz māju un ubagošu,» teica Sanātana. «Bet varbūt Kungs būs tik labs un pieņems ielūgumu katru dienu pusdienot tavā mājā.»

Kungam Čaitanjam ļoti iepatikās Sanātanas izturēšanās, taču viņš pamanīja vērtīgo apmetni, ko Sanātanam ceļā uz Beneresu bija iedevis svainis. Lai gan Kungs Čaitanja apmetnim nepievērsa uzmanību, Sanātana saprata, ka Kungam tik vērtīgas lietas nepatīk, tāpēc nolēma atbrīvoties no tā. Viņš tūlīt devās uz Gangas krastu, kur kāds ubags mazgāja vecu drēbi. Tad Sanātana lūdza atdot veco audumu apmaiņā pret vērtīgo apmetni. Ubags domāja, ka Sanātana par viņu smejas. «Kā gan tā?» ubags pārmeta. «Tu izskaties pēc ļoti pieklājīga cilvēka, bet ņirgājies par mani.»

«Es nebūt nejokoju,» teica Sanātana. «Es to saku nopietni. Esi tik labs, dod man savu saplēsto drēbi un ņem šo apmetni.» Galu galā ubags piekrita, un Sanātana atgriezās pie Kunga.

«Kur palicis tavs vērtīgais apmetnis?» Kungs tūdaļ jautāja. Kad Sanātana pastāstīja par apmaiņu, Kungam tas ļoti patika, un Viņš pateicās Sanātanam: «Tu esi ļoti saprātīgs, un tevi vairs nevilina materiāla bagātība.» Citiem vārdiem sakot, Kungs pieņem cilvēku kalpošanā tikai tad, kad tas pilnīgi atbrīvojies no visiem materiālajiem īpašumiem. Tad Kungs teica: «Diez ko labi neizskatītos, ja tu ar vērtīgu apmetni uz pleciem ietu no mājas uz māju ubagodams. Tas būtu dīvaini, un cilvēki skatītos uz to ar riebumu.»

«Es cenšos atbrīvoties no materiālajām saitēm, un tas viss ir, tikai pateicoties Tavai žēlastībai,» atbildēja Sanātana. Kungs ļoti priecājās par Sanātanu, un viņi sāka apspriest garīgo pilnveidošanos.

Pirms šīs tikšanās ar Sanātanu Gosvāmī Kungs Čaitanja bija saticis bhaktu Rāmānandu Rāju, kurš bija ģimenes cilvēks. Par šo tikšanos tiks pavēstīts vēlāk. Tās laikā Kungs Čaitanja uzdeva jautājumus Rāmānandam Rājam un Rāmānanda atbildēja tā, it kā būtu Kunga skolotājs. Turpretī šajā gadījumā Sanātana uzdeva jautājumus Kungam un Kungs pats atbildēja.

Kunga Čaitanjas norādījumi un mācība ir ļoti svarīga visiem. Viņš māca garīgo kalpošanu, kas ir ikvienas dzīvās būtnes nodarbošanās, jo katra pienākums ir pilnveidoties garīgajā zinātnē. Kungs Čaitanja un Sanātana dziļi apsprieda daudzas tēmas. Ar Kunga Čaitanjas žēlastību Sanātana varēja uzdot svarīgus jautājumus, un Kungs uz tiem atbilstoši atbildēja.

No Sanātanas un Kunga Čaitanjas tikšanās mēs varam mācīties, ka cilvēkam, kas vēlas saprast garīgos jautājumus, jāiet pie tāda garīgā skolotāja, kāds bija Kungs Čaitanja Mahāprabhu, un pazemīgi viņš jāizjautā. Arī Bhagavad-gītā (4.34.) apstiprināts, ka cilvēkam jāiet pie autoritatīva skolotāja un no viņa jāmācās garīgās dzīves zinātne.


Tālāk Trešā nodaļa