Kunga Čaitanjas mācība ievads

null

Ievads

(Sastādīts no piecām rīta lekcijām par «Čaitanja-čaritāmritu», autoritatīvu Kunga Čaitanjas Mahāprabhu biogrāfiju, ko sarakstījis Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī. Lekcijas nolasītas Starptautiskajā Krišnas apziņas biedrībā Ņujorkā 1967. gada 10.–14. aprīlī.)

Vārds «čaitanja» nozīmē «dzīvības spēks». Mēs esam dzīvas būtnes un varam kustēties, bet galds nevar kustēties, jo tam nav dzīvības spēka. Kustību un darbību var uzskatīt par dzīvības spēka pazīmēm. Patiešām bez dzīvības spēka nevar notikt nekāda darbība. Lai gan dzīvības spēks ir redzams materiālajos apstākļos, tas nav amrita jeb nemirstīgs. Tātad vārdus «čaitanja-čaritāmrita» var tulkot kā «dzīvības spēka nemirstība».

Bet kā gan šis dzīvības spēks izpauž nemirstību? Nemirstīgi nav ne cilvēki, ne arī kādas citas būtnes materiālajā Visumā. Neviens no mums nav nemirstīgs šajā ķermenī. Mums ir dzīvības spēks, mēs darbojamies, pēc dabas un uzbūves mēs esam nemirstīgi, bet materiālie apstākļi, kuros esam ielikti, neļauj nemirstībai izpausties. Katha Upanišadā teikts, ka mūžīgums un dzīvības spēks piemīt gan mums, gan Dievam. Dievs ir mūžīgs, un mēs esam mūžīgi, tomēr pastāv arī atšķirība. Mēs, dzīvās būtnes, veicam daudzas darbības, bet mums ir tieksme krist materiālajā dabā. Dievam nav tādas tieksmes. Viņš ir visvarens, tāpēc nekad nenonāk materiālās dabas ietekmē. Patiesībā materiālā daba ir tikai viena Viņa neaptveramo enerģiju izpausme.

No zemes mums var likties, ka debesīs ir tikai mākoņi, bet, ja paceļamies mākoņiem pāri, tad ieraugām mirdzošu sauli. Skatoties no debesīm, debesskrāpji un pilsētas liekas niecīgi mazas. Un no Dieva augstumiem visa materiālā pasaule ir ļoti sīka. Saistītās dzīvās būtnes tiecas nolaisties no augstumiem, no kurienes viss redzams patiesajā gaismā. Turpretī Dievam nav šādas tieksmes. Visaugstais Kungs nav pakļauts krišanai maldos (maijā), tāpat kā saule vienmēr ir augstāk par mākoņiem. Visaugstais Kungs nav pakļauts maldiem, tāpēc Viņš ir nesaistīts. Mēs, ierobežotās dzīvās būtnes, tiecamies nonākt maldos, tādēļ mūs sauc par saistītajām būtnēm. Filozofi impersonālisti (mājāvādī) uzskata, ka gan dzīvās būtnes, gan pats Dievs, ierodoties materiālajā pasaulē, ir pakļauti maijai. Tas var notikt ar dzīvajām būtnēm, bet ne ar Dievu, jo jebkurā gadījumā materiālā enerģija darbojas Viņa vadībā. Tos, kuri domā, ka Visaugstais Kungs ir pakļauts materiālajām saitēm, pats Krišna Bhagavad-gītā nosauc par nejēgām:

avadžānanti mām mūdhā
mānušīm tanum āšritam
param bhāvam adžānanto
mama bhūta-mahēšvaram

«Nelgas Mani izsmej, kad atnāku cilvēka izskatā. Viņi nezina Manu pārpasaulīgo dabu un nezina, ka Es valdu pār visu esošo.» (Bg.9.11.)

Kungu Čaitanju Mahāprabhu nedrīkst pielīdzināt nevienam no mums. Viņš ir pats Krišna, visaugstākā dzīvā būtne, un tāpēc Viņu nekad nepārklāj maijas mākonis. Krišna, Viņa izvērsumi, kā arī Viņa augstākie bhaktas allaž ir brīvi no maldu ķetnām. Kungs Čaitanja nāk uz zemi tikai tādēļ, lai sludinātu Krišna-bhakti, mīlestību pret Krišnu. Citiem vārdiem sakot, Viņš ir pats Kungs Krišna, kas dzīvajām būtnēm māca pareizi tuvoties Dievam. Viņš ir kā skolotājs, kurš, redzot, ka skolniekam ir grūti, pats ņem rokā zīmuli un raksta, teikdams: «Tas jādara tā: A, B, C.» Nejēga var iedomāties, ka pats skolotājs mācās rakstīt A, B, C. Lai gan Kungs Čaitanja atnāk bhaktas izskatā, mums vienmēr jāatceras, ka Viņš ir pats Krišna (Dievs), kurš māca iegūt Krišnas apziņu, un mums jāraugās uz Viņu ar šādu izpratni.

Bhagavad-gītā Kungs Krišna norāda, kāds ir visaugstākais reliģijas princips:

sarva-dharmān paritjadžja
mām ēkam šaranam vradža
aham tvām sarva-pāpēbhjo
mokšajišjāmī mā šučah

«Atmet visu veidu reliģijas un uztici sevi vienīgi Man. Es tevi atbrīvošu no visu grēku sekām. Nebaidies!» (Bg.18.66.)

Var likties, ka šis norādījums ir viegli izpildāms, taču mēs vienmēr atbildam: «Ko? Uzticēt sevi? Atmest? Bet man ir tik daudz atbildīgu darbu.» Un maija, maldi, mums saka: «Nedari tā, jo tad tu izrausies no manām ķetnām. Labāk paliec manās skavās, un es tevi spārdīšu.» Jā, maija mūs nepārtraukti spārda, gluži kā ēzeliene sper pa purnu ēzelim, kurš nāk pie viņas kopoties. Arī kaķi kopojoties vienmēr plūcas un ņaud, bet suņi smilkst. Lūk, kā darbojas daba. Pat ziloni džungļos var noķert, izmantojot apmācītu ziloņmāti, kura ievilina viņu lamatās. Maija darbojas dažādos veidos, un viņas visstiprākās važas ir dzimumu pievilkšanās. Taču īstenībā mēs neesam ne vīrieši, ne sievietes, jo šie apzīmējumi attiecas tikai uz virsdrēbēm — ķermeni. Patiesībā mēs visi esam Krišnas kalpi. Bet saistītajā dzīvē esam saķēdēti dzelzs važās, kuras izpaužas kā skaistas sievietes. Tādējādi visus vīriešus saista dzimumdzīve, un tāpēc ikvienam, kas cenšas atbrīvoties no materiālajām važām, vispirms jāiemācās savaldīt dzimumdziņa. Neierobežoti dzimumsakari pilnīgi iekaļ cilvēku maldu važās. Kungs Čaitanja Mahāprabhu oficiāli atsacījās no šiem maldiem divdesmit četru gadu vecumā, lai gan Viņa sievai tajā laikā bija sešpadsmit gadi, bet mātei — septiņdesmit, un ģimenē Viņš bija vienīgais vīrietis. Lai gan Čaitanja Mahāprabhu bija brāhmans un nebija bagāts, Viņš pieņēma sanjāsu, atsacīšanās dzīves kārtu, un tādā veidā atbrīvojās no ģimenes saitēm.

Ja vēlamies pilnībā apzināties Krišnu, tad mums jānomet maijas važas, bet, ja paliekam ar maiju, mums jādzīvo tā, lai nepakļautos maldiem. Pamest ģimeni nav vajadzības, jo starp Kunga Čaitanjas tuvākajiem bhaktām bija daudz ģimenes cilvēku. Galvenais ir atsacīties no tieksmes materiāli baudīt. Lai gan Kungs Čaitanja atļāva ierobežotu dzimumdzīvi ģimenes cilvēkiem, Viņš bija ļoti stingrs pret tiem, kas bija atsacīšanās dzīves kārtā. Čaitanja Mahāprabhu pat padzina Haridāsu jaunāko, kurš ar iekāri bija paskatījies uz jaunu sievieti. Svarīgi ir uzsākt noteiktu ceļu un stingri iet pa to, pildot visus likumus un norādījumus, kas nepieciešami, lai gūtu panākumus garīgajā dzīvē. Kunga Čaitanjas misija bija mācīt Krišnas apziņas ceļu visiem, tādējādi dodot garīgās dzīves nemirstību.

«Čaitanja-čaritāmritā» teikts, ka Čaitanja mācīja iegūt nemirstību, un tāpēc grāmatas nosaukumu var tulkot kā «dzīvības spēka nemirstīgā daba». Augstākais dzīvības spēks ir Dieva Augstākā Personība. Viņš ir arī augstākā būtne. Pastāv neskaitāmas dzīvās būtnes, un tās visas ir individuālas. Ļoti viegli saprast, ka mēs savās domās un vēlmēs esam individuāli, un arī Visaugstais Kungs ir individuāla personība. Tomēr Viņš no mums atšķiras, jo ir visa vadītājs, kuru neviens nevar pārspēt. No radītajām dzīvajām būtnēm viena būtne kaut kādā ziņā var pārspēt citu. Dievs Kungs ir individuāls tāpat kā dzīvās būtnes, bet Viņš atšķiras ar to, ka Viņš ir visaugstākais no visiem individuālajiem. Dievs ir arī nemaldīgs, un Bhagavad-gītā Viņš uzrunāts par Ačjutu, kas nozīmē to, «kurš nekad nepagrimst jeb nekrīt». Tas īpaši norādīts, jo Bhagavad-gītā Ardžuna ir kritis par upuri maldiem, bet Krišna — nē. Mēs bieži varam dzirdēt, ka Dievs ir nemaldīgs, un Bhagavad-gītā Krišna saka:

nānjam gunēbhjah kartāram
jadā draštānupašjati
gunēbhjaš ča param vētti
mad-bhāvam so ‘dhigaččhati

«Kad tu ieraudzīsi, ka visu darbību veic tikai un vienīgi dabas īpašības un ka Visaugstais Kungs stāv pāri šīm īpašībām, tad varēsi iepazīt Manu garīgo dabu.» (Bg.14.19.)

Tāpēc nevajag domāt, ka materiālā enerģija uzveic Krišnu, kad Viņš atnāk uz materiālo pasauli. Krišna un Viņa avatāri nav pakļauti materiālajai dabai. Viņi ir pilnīgi brīvi. Patiešām Šrīmad Bhāgavatamā par cilvēku ar dievišķu dabu teikts, ka viņu neskar materiālās īpašības, lai gan viņš atrodas materiālajā dabā. Ja šādu brīvību var sasniegt pat bhakta, tad ko lai saka par Visaugstāko?

Īstais jautājums ir, kā palikt materiālo sārņu neskartiem, dzīvojot materiālajā pasaulē. Tieši Rūpa Gosvāmī izskaidroja, ka mēs varam būt tīri šajā pasaulē, ja vien vēlamies kalpot Krišnam. Var rasties dabisks jautājums: «Kā lai es kalpoju?» Acīmredzot runa nav tikai par meditāciju, kas ir vienīgi prāta darbība, bet gan par praktisku darbu. Kalpošanu Krišnam var iemīlēt, tikai darbojoties Krišnas labad. Šādā darbā jāizmanto pilnīgi viss. It viss, kas ir, viss, kas mums pieder, jālieto kalpošanā Krišnam. Mēs varam izmantot visu — rakstāmmašīnas, automobiļus, lidmašīnas, raķetes — pilnīgi visu. Ja runājam ar cilvēkiem par Krišnas apziņu, tad arī tā ir kalpošana Kungam. Ja mūsu prāts, jutekļi, runa, nauda un spēki ir tādā veidā nodarbināti kalpošanā Krišnam, tad vairs nevar uzskatīt, ka dzīvojam materiālajā dabā. Ar garīgu apziņu, Krišnas apziņu, mēs paceļamies pāri materiālās dabas līmenim. Ne Krišna, ne Viņa izvērsumi, ne bhaktas — neviens, kas darbojas Viņa labad, neatrodas materiālajā dabā, kaut gan cilvēki ar vājām zināšanām domā citādi.

«Čaitanja-čaritāmrita» māca, ka garīgā dvēsele ir nemirstīga un mūsu darbība garīgajā valstībā ir pastāvīga. Mājāvādī, kuri uzskata Absolūtu par bezpersonisku un bezveidīgu, apgalvo, ka sevi izpratušai dvēselei vairs nav jēgas runāt. Turpretī vaišnavi, Krišnas bhaktas, uzskata, ka cilvēks patiešām sāk runāt tikai pēc sevis apzināšanās. «Agrāk mēs runājām tikai muļķības,» saka vaišnavi. «Bet nu sāksim runāt pa īstam, runāt par Krišnu.» Mājāvādī bieži min piemēru par ūdens trauku, kas skan, kad tukšs, bet neskan, kad pilns. Bet vai tad mēs esam ūdens trauki? Kā gan mūs var salīdzināt ar tiem? Labā līdzībā priekšmetiem ir daudz kopīgu īpašību. Ūdens traukam nav aktīva dzīvības spēka, taču mēs esam šāds spēks. Klusa meditācija var atbilst ūdens trauka, bet ne mūsējam stāvoklim. Patiesībā cilvēkam, kurš apzinājies sevi, ir tik daudz ko teikt par Krišnu, ka viņam nepietiek pat ar diennakts divdesmit četrām stundām. Kamēr muļķis klusē, viņš izskatās gudrs, bet, kad tas atver muti, visa muļķība tūlīt kļūst redzama. «Čaitanja-čaritāmritā» teikts, ka, slavinot Visaugstāko, var atklāt tik daudz ko brīnišķīgu.

«Čaitanja-čaritāmritas» sākumā Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī raksta: «Es pazemīgi noliecos savu garīgo skolotāju priekšā.» Viņš lieto daudzskaitli, lai norādītu uz mācekļu pēctecību. Krišnadāsa Kavirādža godina ne vien savu garīgo skolotāju, bet arī visu paramparu, mācekļu pēctecības ķēdi, kas sākas ar pašu Kungu Krišnu. Guru uzruna daudzskaitlī norāda uz autora ārkārtīgi lielo cieņu pret visiem vaišnaviem. Noliecoties mācekļu pēctecības priekšā, autors godina arī citus bhaktas, garīgos brāļus, Dieva izvērsumus un pirmo Krišnas enerģijas izpausmi. Kungs Čaitanja Mahāprabhu (reizēm saukts par Krišnu Čaitanju) ietver sevī visu; Viņš ir Dievs, guru, bhakta un Dieva izvērsums. Kā sevis paša pavadonis Nitjānanda Viņš ir pirmā enerģijas izpausme; kā Advaita Viņš ir iemiesojums; kā Gadādhara Viņš ir iekšējais spēks, un kā Šrīvāsa Viņš ir dzīvā būtne, kas atrodas robeženerģijā. Tāpēc nevajag domāt, ka Krišna ir vientuļš. Viņš mūžīgi ir kopā ar visām savām izpausmēm, kā to aprakstījis Rāmānudžāčārja. Višištādvaitas filozofija raugās uz Dieva enerģijām, izvērsumiem un iemiesojumiem kā uz vienību dažādībā. Citiem vārdiem sakot, Dievs no tā visa nav šķirts; viss kopā ir Dievs.

Patiesībā «Čaitanja-čaritāmrita» nav domāta iesācējiem, tā ir garīgo zināšanu aspirantūra. Vislabāk sākt ar Bhagavad-gītu, tad apgūt Šrīmad Bhāgavatamu un tad ķerties pie «Čaitanja-čaritāmritas». Lai gan visi šie diženie raksti atrodas tai pašā absolūtajā līmenī, salīdzinoši «Čaitanja-čaritāmrita» atrodas visaugstāk. Katrs pants ir pilnība. Kungs Čaitanja un Nitjānanda ir salīdzināti ar sauli un mēnesi, jo Viņi izkliedē materiālās pasaules tumsu. Šajā gadījumā saule un mēness ir uzlēkuši reizē un mēs varam tieši noliekties Kunga Čaitanjas un Nitjānandas priekšā.

Rietumu pasaulē, kur cilvēki gandrīz neko nezina par Kunga Čaitanjas godību, var rasties jautājums: «Kas ir Krišna Čaitanja?» Svētie raksti uz šo jautājumu atbild ar secinājumu, ka Viņš ir Dieva Augstākā Personība. Upanišadas parasti apraksta Augstāko Absolūto Patiesību kā bezpersonisku, bet Absolūtās Patiesības personiskais aspekts minēts Īšopanišadā, kur pēc visu caurstrāvojošā aspekta apraksta varam lasīt šādu pantu:

hiranmajēna pātrēna
satjasjāpihitam mukham
tat tvam pūšann apāvrinu
satja-dharmāja drištajē

«Mans Kungs, visa dzīvā uzturētāj! Tavu īsto seju klāj Tavs žilbinošais mirdzums. Lūdzu, noņem to un parādies savam tīrajam bhaktam.» (Šrī Īšopanišada 15.)

Impersonālisti nespēj pacelties pāri Dieva mirdzumam un nonākt līdz personībai, kura izstaro šo mirdzumu. Tomēr Īšopanišadas beigās ir himna Dieva Personībai. Bezpersoniskais Brahmans nav noliegts; tas arī ir aprakstīts, tomēr Brahmans ir tikai Čaitanjas ķermeņa mirdzums. Citiem vārdiem sakot, Krišna Čaitanja ir bezpersoniskā Brahmana pamats. Arī Krišna Bhagavad-gītā norāda, ka bezpersoniskais Brahmans balstās uz Viņu — brahmano hi pratišthāham (Bg.14.27.). Paramātma jeb Virsdvēsele, kura atrodas jebkuras dzīvās būtnes sirdī un ikvienā Visuma atomā, tikai daļēji pārstāv Čaitanju. Tāpēc Krišna Čaitanja ir Brahmana pamats, kā arī Dieva Augstākā Personība. Viņš ir Visaugstākais, tāpēc Viņam visā pilnībā ir sešas varenības: bagātība, slava, spēks, skaistums, zināšanas un atsacīšanās spēja. Īsi sakot, mums jāzina, ka Čaitanja ir Krišna, Dievs, un nav nekā līdzīga Viņam vai lielāka par Viņu. Nav iespējams iedomāties neko augstāku. Čaitanja ir Augstākā Personība.

Rūpa Gosvāmī, tuvs Kunga Čaitanjas bhakta, kuru Kungs mācīja desmit dienas pēc kārtas, uzrakstīja pantu:

namo mahā-vadānjāja
krišna-prēma-pradāja tē
krišnāja krišna-čaitanja-nāmnē
gaura-tvišē namah

«Es pazemīgi godinu Visaugsto Kungu Šrī Krišnu Čaitanju, kurš ir augstsirdīgāks par jebkuru citu avatāru, pat par pašu Krišnu, jo Viņš brīvi dod to, ko neviens vēl nekad nav devis, — tīru mīlestību uz Krišnu.»

Čaitanja nemāca ilgu un sarežģītu Dieva apzināšanos. Viņš ir pilnīgi garīgs un sāk no sevis uzticēšanas Krišnam. Čaitanja neko nemeklē karma-jogas, gjāna-jogas vai hatha-jogas ceļos, bet sāk tur, kur beidzas materiālā esamība, kur cilvēks atsakās no visa materiālā. Bhagavad-gītā Krišna vispirms māca par dvēseles un matērijas atšķirību un astoņpadsmitajā nodaļā beidz ar to, ka dvēselei ar mīlestību jāuztic sevi Viņam. Mājāvādī šai gadījumā vispār pārstātu runāt, bet īstā saruna nu tikai sākas. Vēdānta-sūtru ievada vārdi: athāto brahma-džigjāsā. «Tagad jautāsim par Augstāko Absolūto Patiesību.» Tāpēc Rūpa Gosvāmī cildina Čaitanju par visaugstsirdīgāko no avatāriem, jo Viņš dod vislielāko dāvanu, parādot visaugstāko garīgās kalpošanas veidu. Citiem vārdiem sakot, Viņš atbild uz vissvarīgākajiem jautājumiem, kādus vispār var uzdot.

Pastāv dažādas garīgās kalpošanas un Dieva apzināšanās pakāpes. Stingri runājot, garīgi kalpo ikviens, kas atzīst Dieva esamību. Atzīt Dievu par diženu jau ir kaut kas, bet tas nav daudz. Čaitanja sludināja kā āčārja jeb liels skolotājs un mācīja, ka ikviens var atjaunot attiecības ar Dievu un patiešām kļūt par Dieva draugu. Bhagavad-gītā Krišna parādīja Ardžunam savu Visuma veidolu tāpēc, ka Ardžuna bija «ļoti dārgs draugs». Ieraudzījis, ka Krišna ir Visumu Kungs, Ardžuna lūdza, lai Krišna piedod viņa familiaritāti draudzībā. Bet Čaitanja gāja tālāk. Pateicoties Kungam Čaitanjam, mēs varam kļūt par Krišnas draugiem, un šādai draudzībai nav robežu. Mēs varam kļūt par tādiem Krišnas draugiem, kuri ir draugi nevis aiz cieņas un godbijības, bet ir pilnīgi brīvi. Mēs pat varam kļūt par Dieva tēvu. Šo filozofiju māca ne tikai «Čaitanja-čaritāmrita», bet arī Šrīmad Bhāgavatama. Pasaulē nav nevienas citas literatūras, kas runātu par Dievu kā par bhaktas dēlu. Parasti uz Dievu raugās kā uz visvareno Tēvu, kurš apgādā savus dēlus. Tomēr diženi bhaktas, garīgi kalpojot, reizēm izturas pret Dievu kā pret dēlu. Dēls prasa, un tēvs dod; dodot kaut ko Krišnam, bhakta kļūst līdzīgs tēvam. Mēs nevis ņemam no Dieva, bet gan dodam Viņam. Tieši šādā noskaņā Krišnas māte Jašoda teica Kungam: «Ēd, citādi Tu nomirsi. Ēd kārtīgi!» Tādā veidā Krišna, kas ir visa īpašnieks, kļūst atkarīgs no savu bhaktu žēlastības. Tas ir ārkārtīgi augsts draudzības līmenis, kurā bhakta patiešām uzskata sevi par Krišnas tēvu.

Tomēr vislielākā Kunga Čaitanjas dāvana bija mācība, ka pret Krišnu var izturēties kā pret iemīļoto. Šajās attiecībās Kungs tik ļoti pieķeras bhaktam, ka pat atzīst savu nespēju atbildēt ar tādu pašu mīlestību. Krišna bija tik pateicīgs gopī, Vrindāvanas ganu meitenēm, ka nevarēja uz viņu mīlestību atbildēt. «Es jūsu mīlestību nespēju atlīdzināt,» Viņš teica. «Man vairs nav, ko dot.» Tāds ir šis augstais garīgās kalpošanas līmenis, un Čaitanja Mahāprabhu deva zināšanas par bhaktas un Krišnas attiecībām mīlestībā. Tās nebija mācījis neviens no agrākajiem avatāriem vai āčārjām. Tāpēc Rūpa Gosvāmī par Čaitanju rakstīja: «Garīgā kalpošana pati par sevi ir visaugstākais līmenis, un Tu to esi devis. Tu esi Krišna, tikai ar zeltainu ādas krāsu, Tu esi Šačīnandana, mātes Šačī dēls. Tie, kas klausīsies «Čaitanja-čaritāmritu», glabās Tevi savās sirdīs. Caur Tevi būs viegli izprast Krišnu.» Čaitanja Mahāprabhu atnāca, lai dotu Krišnu. Un Viņš deva Krišnu nevis meditācijā, auglīgā darbībā vai svēto rakstu apgūšanā, bet mīlestībā.

Mēs bieži esam dzirdējuši vārdus «mīlestība pret Dievu». To, cik tālu šo mīlestību var attīstīt, var uzzināt no vaišnavu filozofijas. Teorētiskas zināšanas par Dieva mīlestību atrodamas daudzās vietās un dažādos rakstos, bet to, kas patiesībā ir Dieva mīlestība un kā to izkopt, var uzzināt no vaišnavu rakstiem. Un Čaitanja Mahāprabhu deva neatkārtojamo un visaugstāko mīlestību uz Dievu.

Neliela nojausma par mīlestību mums ir pat materiālajā pasaulē. Kā tas iespējams? Pateicoties mīlestībai, kas ir Dievā. Viss, ko mēs esam pieredzējuši šajā saistītajā dzīvē, atrodas Visaugstajā Kungā, kurš ir visa pirmavots. Mūsu sākotnējās attiecības ar Visaugsto Kungu ir īsta mīlestība, un šī mīlestība izkropļoti atspoguļojas cauri materiālajiem apstākļiem. Mūsu īstā mīlestība ir nepārtraukta un nekad nebeidzas, bet, tā kā šī mīlestība izkropļoti atspoguļojas materiālajā pasaulē, tai trūkst nepārtrauktības un tā piesārņo. Ja mēs vēlamies īstu, pārpasaulīgu mīlestību, tad jāpievēršas augstākajam mīlestības mērķim — Dieva Augstākajai Personībai. Tāds ir Krišnas apziņas pamatprincips.

Atrodoties materiālajā apziņā, mēs cenšamies mīlēt to, ko nemaz nevar mīlēt. Mēs atdodam savu mīlestību suņiem un kaķiem, nebaidoties no tā, ka nāves brīdī varam domāt par tiem un nākamajā dzīvē piedzimt kaķu vai suņu ģimenē. Tādējādi mīlestība, kuras mērķis nav Krišna, ved lejup. Krišna jeb Dievs nav nekas neskaidrs, nesaprotams vai kaut kas tāds, ko var sasniegt tikai daži izredzētie. Čaitanja Mahāprabhu pavēsta, ka katrā valstī un visos svētajos rakstos ir kaut kas no Dieva mīlestības. Diemžēl neviens nezina, kas patiesībā ir mīlestība uz Dievu. Tomēr Vēdu raksti atšķiras no visiem pārējiem rakstiem ar to, ka ikvienam var iemācīt pareizi mīlēt Dievu. Citi raksti neko nesaka par to, kā mīlēt Dievu, un patiesībā nedefinē un neapraksta, kas un kurš Dievs īstenībā ir. Lai gan šie raksti oficiāli sludina mīlestību uz Dievu, tur nav pat mājiena, kā to īstenot. Bet Čaitanja Mahāprabhu pats parādīja, kā mīlēt Dievu laulības attiecībās. Uzņēmies Rādhārānī lomu, Čaitanja centās mīlēt Krišnu tāpat kā Rādhārānī mīlēja Viņu. Krišna vienmēr brīnījās par Rādhārānī mīlestību. «Kā tas iespējams, ka Rādhārānī sagādā Man tik daudz prieka?» Viņš mēdza jautāt. Lai izprastu Rādhārānī, Krišna iejutās Viņas lomā un centās saprast sevi. Lūk, kāds ir Kunga Čaitanjas atnākšanas noslēpums. Čaitanja ir Krišna, bet Viņš ir uzņēmies Rādhārānī lomu, lai parādītu, kā mīlēt Krišnu. Tāpēc Čaitanju uzrunā šādi: «Es pazemīgi godinu Visaugsto Kungu, kurš ir gremdējies Rādhārānī domās.»

Var rasties jautājums, kas ir Rādhārānī un kas ir Rādhā-Krišna. Patiesībā Rādhā-Krišna nozīmē savstarpēju mīlestību. Tā nav parasta mīlestība; Krišnam ir bezgalīgi daudz spēku, no kuriem trīs galvenie ir: iekšējais, ārējais un robežspēks. Iekšējais spēks sastāv no trim daļām: samvita, hlādinī un sandhinī. Hlādinī ir prieka enerģija. Šī tieksme pēc prieka ir visām dzīvajām būtnēm, jo ikviens cenšas priecāties. Tā ir dzīvās būtnes visdziļākā daba. Pašlaik mēs cenšamies baudīt prieku ar ķermeni, jo esam materiāli saistīti. Ar ķermenisku saskarsmi mēs cenšamies gūt prieku no materiālajiem jutekļu priekšmetiem. Tomēr nedrīkst domāt, ka Krišna, kurš ir vienmēr garīgs, meklē priekus materiālajā līmenī, kā to darām mēs. Krišna norāda, ka materiālais Visums ir laicīga un ciešanu pilna vieta. Kāpēc tad Viņam būtu jāmeklē prieks materiālā veidolā? Viņš ir Virsdvēsele, augstākais gars, un Viņa prieks stāv pāri materiālajiem priekšstatiem.

Lai saprastu, kā Krišna gūst prieku, mums jāizlasa Šrīmad Bhāgavatamas desmitais dziedājums, kur Krišna atklāj savu prieka enerģiju rotaļās ar Rādhārānī un Vradžas jaunavām. Diemžēl nesaprātīgi cilvēki tūlīt pievēršas Krišnas spēlēm desmitā dziedājuma Dašama-skandhā. Ļaudis parasti nesaprot, kā Krišna apskauj Rādhārānī vai dejo ar ganu meitenēm rāsas dejā, jo viņi uz to raugās no laicīgās iekāres viedokļa. Tie maldīgi domā, ka Krišna ir tāds pats kā viņi, ka Krišna apskauj gopī, tāpat kā parasts vīrietis apskauj jaunu meiteni. Ir cilvēki, kas sāk interesēties par Krišnu, tikai cerot, ka šī reliģija ļaus nodoties dzimumdzīvei. Taču tā nav Krišna-bhakti, mīlestība uz Krišnu, bet gan prākrita-sahadžija — materiālistiska iekāre.

Lai izvairītos no tamlīdzīgām kļūdām, mums jāsaprot, kas patiesībā ir Rādhā-Krišna. Rādha un Krišna atklāj savas rotaļas caur Krišnas iekšējo enerģiju. Krišnas iekšējās enerģijas prieka spēja ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums, un, kamēr cilvēks nesaprot, kas ir Krišna, viņš to nespēj izprast. Krišna nemeklē prieku materiālajā pasaulē, bet Viņam ir prieka enerģija. Mēs esam neatņemamas Krišnas daļiņas, tāpēc prieka enerģija ir arī mūsos, taču mēs cenšamies šo enerģiju izmantot matērijā. Turpretī Krišna nenodarbojas ar tādām bezjēdzībām. Krišnas prieka enerģija vērsta uz Rādhārānī. Krišna izpauž savu enerģiju jeb spēju kā Rādhārānī un tad mīl Viņu. Citiem vārdiem sakot, Krišna nemeklē prieku ārējā enerģijā, bet gan izpauž iekšējo enerģiju, savu prieka spēju, kā Rādhārānī. Krišna izpaužas kā Rādhārānī, lai atklātu savu iekšējo prieka spēju. No daudziem Dieva Kunga paplašinājumiem, izvērsumiem un iemiesojumiem, šī prieka spēja ir pati galvenā.

Rādhārānī nav šķirta no Krišnas. Rādhārānī arī ir Krišna, jo nav nekādas atšķirības starp enerģiju un enerģijas avotu. Ja nav enerģijas, tad enerģijas avots zaudē jēgu, un bez enerģijas avota nav enerģijas. Gluži tāpat, ja nav Rādhas, nav jēgas Krišnam, un bez Krišnas nav jēgas Rādhai. Tāpēc vaišnavu filozofija vispirms godina Visaugstā Kunga iekšējo prieka spēju. Tādēļ Kungu un Viņa enerģiju vienmēr uzrunā par Rādhā-Krišnu. Gluži tāpat Nārājanas pielūdzēji vispirms izrunā Lakšmī vārdu — Lakšmī-Nārājana. Arī Kunga Rāmas godinātāji vispirms piemin Sītu. Jebkurā gadījumā, vai tie būtu Sītā-Rāma, Rādhā-Krišna vai Lakšmī-Nārājana, enerģija vienmēr ir pirmā.

Rādha un Krišna ir viens veselums, un, kad Krišna vēlas baudīt, Viņš izpaužas par Rādhārānī. Garīgā mīlestības apmaiņa starp Rādhu un Krišnu patiesībā atspoguļo Krišnas iekšējo prieka spēju. Kaut arī mēs runājam par to, «kad» Krišna vēlas, patiesībā nav iespējams pateikt, kad tas notiek. Mēs tā runājam tikai tāpēc, ka saistītajā dzīvē esam pieraduši visam redzēt sākumu. Taču absolūtajai jeb garīgajai dzīvei nav ne sākuma, ne beigu. Tomēr, kad cenšamies saprast, ka Rādha un Krišna ir viens un ka Viņi arī sadalās, prātā gluži dabiski rodas jautājums «kad?». Kad Krišna vēlējās baudīt savu prieka spēju, Viņš izpaudās atsevišķā Rādhārānī veidolā, bet, kad Kungs vēlējās saprast sevi caur Rādhu, Viņš savienojās ar Rādhārānī, un šo vienību sauc par Kungu Čaitanju.

Kāpēc Krišna pieņem Čaitanjas Mahāprabhu veidolu? Ir paskaidrots, ka Krišna vēlējās izprast Rādhas mīlestības godību. «Kāpēc Viņa tik ļoti Mani mīl?» jautāja Krišna. «Kas gan Viņai Manī tik ļoti patīk? Un kā tad īsti Viņa Mani mīl?» Liekas dīvaini, ka Krišnu, kurš ir Visaugstākais, piesaista kādas būtnes mīlestība. Mēs meklējam kāda vīrieša vai sievietes mīlestību, jo esam nepilnīgi un mums kaut kā trūkst. Vīrietī nav mīlestības, spējas un prieka, kas piemīt sievietei, tāpēc vīrietis vēlas sievieti, bet ar Krišnu ir citādi, jo Viņš ir sevī pilns. Tāpēc Krišna brīnījās: «Kāpēc Man tā patīk Rādhārānī? Un ko Viņa jūt, redzot Manu mīlestību?» Lai sajustu, kas patiesībā ir šī mīlestība, Krišna atnāca gluži kā mēness, kas uzlec jūrā. Mēness radās, kuļot jūru, un Čaitanjas Mahāprabhu mēness uzlēca no garīgās mīlestības jūras viļņu putām. Patiešām Čaitanja bija zeltains gluži kā mēness. Lai gan tā ir līdzība, tajā atklāts Čaitanjas Mahāprabhu atnākšanas nolūks. Viņa ierašanās nozīme tiks pilnībā izklāstīta tālākajās nodaļās.

«Čaitanja-čaritāmritā» izskaidrotas arī Visaugstākā izpausmes. Godinājis Kungu Čaitanju, Krišnadāsa Kavirādža apliecina cieņu Nitjānandam. Viņš paskaidro, ka Nitjānanda ir Sankaršanas izpausme, un no Sankaršanas savukārt rodas Mahā-Višnu. Krišna vispirms izpaužas kā Balarāma un tad kā Sankaršana, un pēc Sankaršanas Viņš izpaužas kā Pradjumna. Tādā veidā rodas daudzi izvērsumi. Un par spīti daudzajiem izvērsumiem Kungs Šrī Krišna ir un paliek sākotnējais. Tas apstiprināts Brahma-samhitā. Viņš ir kā sākotnējā svece, kura aizdedzina daudzus tūkstošus un miljonus citu sveču. Lai cik daudz sveču arī viena svece aizdedzinātu, tā ir un paliek sākotnējā svece. Tādā veidā Krišna izvēršas daudzās jo daudzās liesmiņās, un visus šos izvērsumus sauc par Višnu-tatvu. Višnu ir liela uguns, mēs esam mazas uguntiņas, bet tie visi ir Krišnas izvērsumi.

Kad ir nepieciešams radīt materiālo Visumu, Višnu izvēršas kā Mahā-Višnu, kas guļ Cēlonības okeānā un pa nāsīm izelpo visus Visumus. Tādējādi no Mahā-Višnu un no Cēlonības okeāna rodas visi Visumi, kas pēc tam peld šajā okeānā. Šajā sakarībā var pastāstīt notikumu ar Vāmanu, kurš, noejot trīs soļus, ar kāju izdūra caurumu Visuma apvalkā. Pa caurumu ieplūda Cēlonības okeāna ūdens, un ir teikts, ka šī straume kļuva par Gangu. Tāpēc Ganga tiek uzskatīta par vissvētāko ūdeni, kas nāk no Višnu, un to godina visi hinduisti no Himalajiem līdz Bengālijas līcim.

Cēlonības okeāna Mahā-Višnu patiesībā ir Balarāmas izvērsums. Balarāma savukārt ir pirmais Krišnas izvērsums, un Vrindāvanas rotaļās Viņš ir Krišnas brālis. Mahāmantrā Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē vārds «Rāma» attiecas uz Balarāmu. Tā kā Nitjānanda ir Balarāmas izvērsums, vārds «Rāma» attiecas arī uz Kungu Nitjānandu. Tādējādi Harē Krišna un Harē Rāma norāda ne tikai uz Krišnu un Balarāmu, bet arī uz Kungu Čaitanju un Nitjānandu.

«Čaitanja-čaritāmritā» galvenokārt runāts par to, kas ir ārpus šīs materiālās pasaules. Kosmisko materiālo izvērsumu sauc par maiju, jo tas nepastāv mūžīgi, tas reizēm ir izpausts un reizēm ir neizpausts. Tāpēc materiālā izpausme tiek saukta arī par maldīgu. Bet ārpus tās ir augstāka daba. Kā tas norādīts Bhagavad-gītā:

paras tasmāt tu bhāvo ‘njo
‘vjakto ‘vjaktāt sanātanah
jah sa sarvēšu bhūtēšu
našjatsu na vinašjati

«Ir vēl cita daba, kas ir mūžīga un stāv pāri izpaustajai un neizpaustajai matērijai. Tā ir visaugstākā un nekad neiet bojā. Kad tiek iznīcināta visa pasaule, šī daļa paliek neskarta.» (Bg.8.20.)

Augstākā daba atrodas ārpus izpaustā («vjaktah») un neizpaustā («avjaktah»). Šī augstākā daba, kas stāv pāri radīšanai un iznīcināšanai, ir dzīvības spēks, kas izpaužas visu dzīvo būtņu ķermeņos. Pats ķermenis ir veidots no zemākās dabas, matērijas, bet to vada augstākā daba. Augstākās dabas pazīme ir apziņa. Tāpēc garīgajā valstībā, kur viss ir veidots no augstākās dabas, visam piemīt apziņa. Materiālajā pasaulē nedzīvajiem priekšmetiem nav apziņas, bet garīgajā valstībā ir citādi. Tur arī galdam, zemei un kokiem — visam ir apziņa.

Nav iespējams pat iedomāties, cik liela ir materiālā izpausme. Materiālajā pasaulē viss tiek aprēķināts iedomāti vai arī ar kādu nepilnīgu paņēmienu, bet Vēdu raksti vēsta par to, kas atrodas ārpus materiālā Visuma. Ja cilvēks tic eksperimentālajām zināšanām, tad viņš var šaubīties par Vēdu secinājumiem, jo nespēj pat aprēķināt, cik plašs ir šis Visums, un var izpētīt tikai tuvāko apkārtni. Ar eksperimentāliem līdzekļiem nav iespējams iegūt informāciju par kaut ko tādu, kas atrodas ārpus materiālās dabas. To, ko mēs nespējam saprast, sauc par ačintju, neaptveramu. Nav jēgas strīdēties vai prātot par to, kas ir neaptverams. Ja kaut kas patiešām ir neaptverams, tad tas nav pakļauts prātojumiem vai eksperimentiem. Mūsu enerģija ir ierobežota, un mūsu jutekļu uztvere arī ir ierobežota. Tāpēc, lai saprastu neaptveramos jautājumus, mums jābalstās uz Vēdu secinājumiem. Zināšanas par augstāko dabu jāpieņem nestrīdoties. Ko gan mēs varam pateikt par to, kas mums ir nepieejams? Pārpasaulīgo jautājumu izprašanas paņēmienu pats Kungs Krišna māca Bhagavad-gītā, kur ceturtās nodaļas sākumā Viņš saka Ardžunam:

imam vivasvatē jogam
proktavān aham avjajam
vivasvān manavē prāha
manur ikšvākavē ‘bravīt

«Es mācīju šo mūžīgo jogas zinātni Saules dievam Vivasvānam. Vivasvāns mācīja to Manu, cilvēces tēvam. Savukārt Manu deva to Ikšvāku.» (Bg.4.1.)

Lūk, kāds ir paramparas jeb mācekļu pēctecības paņēmiens. Arī Šrīmad Bhāgavatamā aprakstīts, ka Krišna ielika zināšanas Brahmas sirdī. Brahma ir pirmā radītā būtne šajā Visumā. Brahma sniedza šīs zināšanas savam māceklim Nāradam, un Nārada deva tās savam māceklim Vjāsadēvam. Vjāsadēva mācīja tās Madhvāčārjam, un no Madhvāčārjas šīs zināšanas atnāca līdz Mādhavēndram Purī, Īšvaram Purī un no viņa līdz Čaitanjam Mahāprabhu.

Var rasties jautājums, ja Čaitanja Mahāprabhu ir pats Krišna, kāpēc Viņam bija vajadzīgs garīgais skolotājs. Čaitanjam, protams, nevajadzēja garīgo skolotāju, bet, tā kā Viņš bija āčārjas lomā (āčārja ir tas, kurš māca ar savu piemēru), Viņš pieņēma garīgo skolotāju. Tā rīkojās pat Krišna, jo tāda ir kārtība. Tādā veidā Dievs Kungs rāda piemēru cilvēkiem. Taču mēs nedrīkstam domāt, ka Kungs pieņem garīgo skolotāju tāpēc, ka Viņam trūkst zināšanu. Viņš tikai uzsver, cik svarīgi ir atzīt mācekļu pēctecību. Mācekļu pēctecības zināšanas patiesībā nāk no paša Kunga, un, ja zināšanas netiek izkropļotas, tad tās ir pilnīgas. Mēs varam nesaskarties ar sākotnējo personību, kura pirmā deva zināšanas, bet mēs varam saņemt šīs zināšanas, kad tās tiek nodotas mācekļu pēctecībā. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka Krišna, Absolūtā Patiesība, Dieva Personība, ielika pārpasaulīgās zināšanas Brahmas sirdī. Lūk, pirmais veids, kā var saņemt zināšanas — caur sirdi. Tādējādi ir divi zināšanu saņemšanas veidi. Viens veids ir saņemt zināšanas no Dieva Augstākās Personības, kura Virsdvēseles veidā atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs. Otrs veids ir saņemt tās no guru, garīgā skolotāja, kurš ir Krišnas izvērsums. Tādējādi Krišna dod zināšanas gan no iekšienes, gan no ārienes. Mums tikai tās jāsaņem. Ja saņemam zināšanas šādā veidā, tad nav svarīgi, vai tās ir aptveramas vai ne.

Šrīmad Bhāgavatamā daudz stāstīts par Vaikunthas planētu sistēmām, kas atrodas ārpus materiālā Visuma. Ļoti daudz kā neaptverama ir arī «Čaitanja-čaritāmritā». Šīs zināšanas nav iespējams iegūt eksperimentālā ceļā, tās vienkārši jāpieņem. Saskaņā ar vēdisko paņēmienu šabda jeb pārpasaulīgā skaņa tiek atzīta par pierādījumu. Vediskajā izpratnē skaņa ir ļoti svarīga, jo tīra skaņa tiek atzīta par autoritatīvu. Pat materiālajā pasaulē lielu informācijas daļu mēs saņemam no tūkstošiem jūdžu liela attāluma pa telefonu vai radio. Tādējādi mēs atzīstam skaņu par pierādījumu arī ikdienas dzīvē. Mēs neredzam, kas runā, tomēr pieņemam šo informāciju par patiesu, balstoties uz skaņu. Tātad skaņa ir ļoti svarīga Vēdu zināšanu nodošanā.

Vēdas māca, ka ārpus kosmiskās izpausmes, garīgajā valstībā, ir ļoti daudz planētu. Par materiālo izpausmi ir runāts kā par mazu daļiņu no visa radītā. Materiālā izpausme sastāv ne tikai no šī Visuma, bet arī no neskaitāmi daudziem citiem Visumiem. Bet pat visi materiālie Visumi, kopā ņemti, ir tikai maza daļiņa no visa radītā. Lielākā daļa radītā atrodas garīgajās debesīs. Tur ir neskaitāmi daudz planētu, kuras sauc par Vaikunthalokām. Pār katru Vaikunthaloku valda kāds Nārājanas četrroku izvērsums: Sankaršana, Pradjumna, Anirudha vai Vāsudēva.

Kā jau iepriekš tika teikts, materiālos Visumus ir izpaudis Dievs Kungs Mahā-Višnu veidolā. Kā vīrs bērnu radīšanai savienojas ar sievu, tā Mahā-Višnu savienojas ar savu sievu Maiju jeb materiālo dabu. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā, kur Krišna saka:

sarva-jonišu kauntēja
mūrtajah sambhavanti jāh
tāsām brahma mahad jonir
aham bīdža-pradah pitā

«Kuntī dēls! Zini, ka Es dodu iespēju visām dzīvajām būtnēm piedzimt materiālajā dabā. Es esmu sēklas devējs tēvs.» (Bg.14.4.)

Višnu apaugļoja Māju jeb materiālo dabu, tikai paskatoties uz viņu. Lūk, kāds ir garīgais paņēmiens. Materiāli mēs esam ierobežoti, tāpēc varam apaugļot tikai ar noteiktu ķermeņa daļu, bet Visaugstais Kungs Krišna jeb Mahā-Višnu ar jebkuru daļu var apaugļot jebkuru daļu. Vienkārši ar skatienu Dievs Kungs var ielikt materiālās dabas klēpī neskaitāmas dzīvās būtnes. Arī Brahma-samhitā apstiprināts, ka Visaugstā Kunga garīgais ķermenis ir ārkārtīgi varens, tādēļ jebkura Viņa ķermeņa daļa var aizstāt jebkuru citu. Mēs varam pieskarties tikai ar kādu ķermeņa daļu, bet Krišna var pieskarties ar skatienu. Ar acīm mēs varam tikai redzēt, mēs ar tām nevaram neko aptaustīt vai saost, bet Krišna ar acīm var sajust smaržu un ēst. Kad Krišnam piedāvā ēdienu, mēs neredzam, ka Viņš ēd, bet Viņš to dara, vienkārši paskatoties uz ēdienu. Mēs pat nespējam iedomāties, kā risinās darbība garīgajā valstībā, kur pilnīgi viss ir garīgs. Nav tiesa, ka Krišna nemaz neēd vai mēs tikai iedomājamies, ka Viņš ēd; Viņš patiešām ēd, bet citādāk nekā mēs. Kad būsim pilnīgi garīgā līmenī, tad ēdīsim tāpat kā Viņš. Šai līmenī jebkura ķermeņa daļa var aizvietot jebkuru citu daļu.

Lai kaut ko radītu, Višnu nav nepieciešama palīdzība. Lai dotu dzīvību Brahmam, Viņam nevajag dievieti Lakšmī, jo Brahma piedzimst no lotoszieda, kas izaug no Višnu nabas. Dieviete Lakšmī sēž pie Višnu pēdām un kalpo Viņam. Lai radītu bērnus materiālajā pasaulē, nepieciešami dzimumsakari, bet garīgajā valstībā var radīt neierobežoti daudz bērnu arī bez sievas palīdzības. Mums nav nekādas sajēgas par garīgo enerģiju, tāpēc domājam, ka Brahmas dzimšana no Višnu nabas ir tikai pasaka. Mēs neapzināmies, ka garīgā enerģija ir ārkārtīgi spēcīga un var paveikt pilnīgi visu. Materiālā enerģija atrodas noteiktu likumu varā, bet garīgā enerģija ir pilnīgi neatkarīga.

Brahma ir dzimis no Garbhodakašājī Višnu nabas, bet šis Višnu ir tikai daļēja Mahā-Višnu izpausme. Mahā-Višnu ādas porās kā mazas sēkliņas atrodas neskaitāmi Visumi, kas, Viņam izelpojot, izpaužas. Materiālajā pasaulē mēs neko tamlīdzīgu neesam pieredzējuši, bet izkropļots šīs parādības atspoguļojums ir svīšana. Mēs pat nevaram iedomāties, cik ilga ir Mahā-Višnu elpa, jo vienā Viņa elpas vilcienā tiek radīti un iznīcināti visi Visumi. Kungs Brahma dzīvo tikai viena elpas vilciena laiku, un pēc mūsu laika mēroga 4 320 000 000 gadu veido divpadsmit Brahmas stundas, un Brahma dzīvo simts savu gadu. Tomēr visa Brahmas dzīve ir tikai viens Mahā-Višnu elpas vilciens. Tādējādi mēs pat nespējam iedomāties Visaugstā Kunga elpas spēku. Un Mahā-Višnu ir tikai daļēja Krišnas izpausme.

Tā Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī apraksta, ka Kungs Čaitanja Mahāprabhu ir pats Šrī Krišna, Dieva Augstākā Personība, un Kungs Nitjānanda ir Balarāma, Krišnas pirmais izvērsums. Kāds cits no Kunga Čaitanjas Mahāprabhu galvenajiem mācekļiem Advaitāčārja ir atzīts par Mahā-Višnu izvērsumu. Tādējādi Advaitāčārja arī ir Dievs Kungs jeb, precīzāk runājot, Dieva Kunga izvērsums. Vārds «advaita» nozīmē neatdalīts, un tas parāda, ka Advaitāčārja neatšķiras no Visaugstā Kunga. Viņu sauc arī par āčārju, skolotāju, jo viņš izplatīja Krišnas apziņu. Tādējādi viņš līdzinās Čaitanjam Mahāprabhu. Lai gan Čaitanja ir pats Šrī Krišna, Viņš atnāk kā bhakta, lai mācītu ļaudīm mīlēt Krišnu. Arī Advaitāčārja atnāca tāpēc, lai dotu Krišnas apziņas zināšanas. Viņš arī ir Dievs Kungs, kas atnācis bhaktas izskatā. Krišna atklājas piecos izvērsumos un kopā ar visiem saviem pavadoņiem atnāk kā Visaugstā Kunga bhakta Šrī Krišnas Čaitanjas, Nitjānandas, Advaitāčārjas, Gadādharas un Šrīvāsas veidolos, kā arī citu bhaktu veidolos. Visos gadījumos Čaitanja Mahāprabhu ir bhaktu enerģijas avots. Tādējādi, ja radīsim patvērumu pie Čaitanjas Mahāprabhu un centīsimies gūt panākumus Krišnas apziņā, tad noteikti pilnveidosimies. Narotama dāsa Thākurs uzrakstīja dziesmu, kurā teikts: «Dārgais Kungs Čaitanja, lūdzu, esi man žēlīgs! Nav neviena, kas būtu tik žēlsirdīgs kā Tu. Man ir neatliekams lūgums, jo Tu esi atnācis, lai atpestītu kritušās dvēseles, un nav neviena, kas būtu pagrimušāks par mani. Tāpēc es gribu būt pirmais.»

«Čaitanja-čaritāmritas» autors Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī dzīvoja Vrindāvanā un bija dižens bhakta. Agrāk viņš ar ģimeni bija dzīvojis Bengālijā, Burdvanas apgabala mazā pilsētiņā Katvā. Viņa ģimene arī godināja Rādhā-Krišnu, un reiz, kad ģimenē izcēlās strīds par garīgo kalpošanu, Krišnadāsa Kavirādža sapnī redzēja Nitjānandu Prabhu, kurš ieteica aiziet no mājām un doties uz Vrindāvanu. Krišnadāsa Kavirādža bija ļoti vecs, taču devās prom tajā pat naktī, lai apmestos uz dzīvi Vrindāvanā. Tur viņš sastapa vairākus Gosvāmī, galvenos Kunga Čaitanjas Mahāprabhu mācekļus. Vrindāvanas iedzīvotāji lūdza Krišnadāsu uzrakstīt «Čaitanja-čaritāmritu». Kaut gan Krišnadāsa Kavirādža uzsāka šo darbu lielā vecumā, ar Kunga Čaitanjas žēlastību viņš to pabeidza. Mūsdienās tā joprojām ir visautoritatīvākā grāmata par Kunga Čaitanjas filozofiju un dzīvi.

Laikā, kad Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī dzīvoja Vrindāvanā, tur nebija daudz tempļu. Trīs galvenie tempļi bija Madana-mohana, Govindadžī un Gopīnātha. Būdams Vrindāvanas iedzīvotājs, viņš godināja šo tempļu Dievības un lūdza Dieva svētību: «Es ļoti lēni pilnveidojos garīgajā dzīvē, tāpēc lūdzu Jūsu palīdzību.» «Čaitanja-čaritāmritā» Krišnadāsa vispirms noliecas Madana-mohanas vigrahas priekšā, jo šī Dievība var palīdzēt mums pilnveidoties Krišnas apziņā. Darbojoties Krišnas apziņā, mums vispirms jāzina, kas ir Krišna un kādas ir mūsu attiecības ar Viņu. Zināt Krišnu nozīmē pazīt sevi, bet pazīt sevi nozīmē zināt savas attiecības ar Krišnu. Tā kā šīs attiecības var iemācīties, godinot Madana-mohanas vigrahu, Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī vispirms vēršas pie Madana-mohanas.

Pēc tam Krišnadāsa sāk godināt darbības Dievību Govindu. Govinda mīt Vrindāvanā mūžīgi. Vrindāvanas garīgajā valstībā ēkas ir celtas no filozofu akmens, govis sauc par surabhi govīm, jo tās dod ļoti daudz piena, bet Vrindāvanas kokus sauc par vēlmju kokiem, jo tie piepilda visas vēlēšanās. Tur Krišna gana surabhi govis, un Viņu godina simtiem un tūkstošiem gopī, ganu meiteņu, kuras ir laimes dievietes. Kad Krišna atnāk uz materiālo pasauli, atnāk arī Vrindāvana, gluži kā svarīgu cilvēku pavada svīta. Kad atnāk Krišna, atnāk arī Viņa zeme, tāpēc Vrindāvanu neuzskata par materiālās pasaules daļu. Bhaktas rod patvērumu Indijas Vrindāvanā, jo tā tiek uzskatīta par sākotnējās Vrindāvanas atveidu. Varētu jau jautāt, kāpēc tur nav kalpa-vrikšu, vēlmju piepildītāju koku, taču laikā, kad tur dzīvoja Gosvāmī, tur bija arī kalpa-vrikšas. Cilvēks nevar vienkārši aiziet pie šāda koka un prasīt visu, kas tam ienāk prātā; vispirms jākļūst par bhaktu. Gosvāmī dzīvoja zem tāda koka tikai vienu nakti, un koks piepildīja visas viņu vēlmes. Parastam cilvēkam var likties, ka tie visi ir brīnumi, bet, pilnveidojoties garīgajā kalpošanā, to visu var apjēgt.

Patiesībā Vrindāvanu var sajust tie, kas vairs necenšas materiāli baudīt. Kāds dižens bhakta jautāja: «Kad mans prāts attīrīsies no visām vēlmēm pēc materiālajām baudām, un kad es spēšu redzēt Vrindāvanu?» Jo vairāk mēs apzināmies Krišnu, jo vairāk pilnveidojamies un ieraugām, ka viss ir garīgs. Tāpēc Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī uzskatīja Indijas Vrindāvanu par līdzvērtīgu garīgo debesu Vrindāvanai, un «Čaitanja-čaritāmritā» viņš rakstīja, ka Rādhārānī un Krišna sēž zem vēlmju koka Vrindāvanā, tronī, kas izgreznots ar vērtīgiem dārgakmeņiem. Tur Krišnas mīļie draugi — ganu zēni un gopī — kalpo Rādhai un Krišnam, dzied, dejo un piedāvā tiem beteļriekstus, kā arī dažādus atspirdzinošus dzērienus, un rotā Rādhu un Krišnu ar ziediem. Arī mūsdienās Indijā jūlija mēnesī cilvēki darina krāšņus troņus un atveido šo ainu. Parasti tai laikā cilvēki dodas uz Vrindāvanu, lai godinātu Dievības.

Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī norāda, ka Rādhas un Krišnas Dievības mūs māca kalpot Rādhai un Krišnam. Madana-mohanas Dievības ļauj apzināties, ka «es esmu mūžīgs Jūsu kalps». Turpretim Govinda patiešām ļauj uzsākt kalpošanu, un tāpēc Viņu sauc par darbības Dievību. Gopīnāthas Dievība ir Krišna kā gopī saimnieks un īpašnieks. Viņš piesaistīja visas gopī, ganu meitenes, spēlējot flautu, un, kad viņas atnāca, Gopīnātha ar tām dejoja. Tas viss ir aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamas desmitajā dziedājumā. Gopī bija Krišnas bērnības draudzenes, un viņas visas bija precējušās, jo Indijā meitenes apprecina divpadsmit gadu vecumā. Turpretī zēni neprecas agrāk par astoņpadsmit gadiem, tāpēc Krišna, kuram tajā laikā bija kādi piecpadsmit vai sešpadsmit gadi, nebija precējies. Neskatoties uz to, Viņš sauca meitenes projām no mājām un aicināja tās dejot ar Viņu. Šo deju sauc par rāsa-līlu, un tā ir visaugstākā no visām Vrindāvanas rotaļām. Tāpēc Krišnu sauc par Gopīnāthu, jo Viņš ir gopī mīļotais valdnieks.

Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī lūdz Kunga Gopīnāthas svētību: «Lai Gopīnātha, gopī valdnieks, Krišna, jūs svētī. Saņemiet svētību no Gopīnāthas.» Krišna piesaistīja gopī ar saldo flautas skaņu, un «Čaitanja-čaritāmritas» autors lūdz, lai Krišna tāpat spētu piesaistīt lasītāju prātus ar savu pārpasaulīgo skaņu. «Kunga Čaitanjas mācības» mērķis ir nodot šīs skaņas būtību viegli lasāma kopsavilkuma veidā.


Tālāk Pirmā nodaļa