Kunga Čaitanjas mācība divpadsmitā nodaļa

null

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Bhakta

Krišnas apziņas cilvēks, kas no visas sirds pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam, attīsta visas dievišķās padievu īpašības. Šādu īpašību ir daudz, bet Kungs Čaitanja Sanātanam Gosvāmī stāsta tikai par dažām. Dieva Kunga bhakta vienmēr ir labs pret visiem, un viņš nav ķildīgs. Viņš domā tikai par dzīves būtību, kas ir garīga. Bhakta ir vienāds pret visiem, un neviens nespēj saskatīt viņā trūkumus. Viņa augstsirdīgais prāts vienmēr ir svaigs un tīrs, un brīvs no materiālās apmātības. Bhakta vēl labu visām dzīvajām būtnēm, viņš ir mierīgs un vienmēr uzticējis sevi Krišnam. Viņam nav materiālu vēlmju. Bhakta ir ļoti pazemīgs un stingri tiecas uz savu mērķi. Viņš ir uzvarējis sešas materiālās īpašības, kā iekāri un dusmas, un neēd vairāk, kā vajadzīgs. Bhakta vienmēr ir saprātīgs un ciena citus, bet pats nav godkārīgs. Viņš ir nosvērts, žēlsirdīgs, draudzīgs, dzejisks, prasmīgs un kluss.

Arī Šrīmad Bhāgavatamā (3.25.21.) aprakstīts, kāds ir Dieva Kunga bhakta, un tur ir teikts, ka viņš vienmēr visu pacieš un ir žēlastības pilns. Bhakta ir visu dzīvo būtņu draugs, tāpēc viņam nav ienaidnieku. Bhakta ir mierīgs, un viņam ir visas labās īpašības. Tās ir tikai dažas Krišnas apziņas cilvēka pazīmes.

Vēl Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka cilvēkam, kuram rodas iespēja kalpot diženai dvēselei mahātmai, paveras ceļš uz atbrīvi. Turpretī tie, kas pieķērušies materiālistiem, iet pa tumsības ceļu. Patiesi svēti cilvēki ir pārpasaulīgi, nosvērti, mierīgi, draudzīgi pret visām dzīvajām būtnēm un nekad nedusmojas. Pietiek tikai atrasties šādu svētu personību sabiedrībā, lai kļūtu par Krišnas apziņas bhaktu. Lai izkoptu mīlestību uz Dievu, nepieciešama svētu bhaktu sabiedrība. Garīgās pilnveidošanās ceļš atklājas ikvienam, kurš saskaras ar svētu cilvēku, un, sekojot bhaktam, cilvēks pilnībā garīgi kalpo un noteikti attīsta Krišnas apziņu.

Šrīmad Bhāgavatamā (11.2.28.) Vasudēva, Krišnas tēvs, jautā Nāradam Muni par to, kas var nest svētību visām dzīvajām būtnēm, un atbildot Nārada Muni citē pantu, kurā Mahārādža Nimi uzrunā deviņus gudros. «Ak, svētie gudrie,» saka valdnieks Nimi, «es cenšos saprast, kas nestu labumu visām dzīvajām būtnēm. Mirklis svēta cilvēka sabiedrībā ir visvērtīgākais, kas dzīvē var būt, jo tas paver durvis uz garīgo pilnveidošanos.» Tas apstiprināts arī citā Šrīmad Bhāgavatamas vietā (3.25.25.). Tiekoties ar svētām personībām un apspriežot pārpasaulīgus jautājumus, cilvēks pārliecinās par garīgās dzīves vērtību. Klausīšanās par Krišnu pavisam drīz kļūst patīkama un dod apmierinājumu sirdij. Ja kāds, kas saņēmis šādu garīgu vēstījumu no svētām personībām vai tīriem bhaktām, cenšas pielietot to dzīvē, tad Krišnas apziņas ceļš dabīgi dod ticību, pieķeršanos un garīgo kalpošanu.

Tad Kungs pastāstīja Sanātanam Gosvāmī par bhaktas uzvedību. Pats galvenais ir vienmēr atturēties no nebhaktu sabiedrības. Tā ir bhaktas izturēšanās būtība. Un kāda ir sabiedrība, no kuras jāizvairās? Tie ir cilvēki, kuri pieķērušies sievietēm un kas nav Kunga Krišnas bhaktas. Tie ir bezdievji. Ieteicams būt kopā ar svētiem Dieva Kunga bhaktām un rūpīgi izvairīties no bezdievīgiem nebhaktām. Tīri Krišnas bhaktas nekad nevēlas uzturēties kopā ar šo divu veidu nebhaktām. Šrīmad Bhāgavatamā (3.31.33.–35.) teikts, ka pilnīgi jāatsakās no tādu cilvēku sabiedrības, kuri pārlieku nododas sievietēm, jo šādu bezdievju sabiedrība atņem cilvēkam visas labās īpašības, piemēram, patiesīgumu, tīrību, žēlsirdību, nosvērtību, saprātu, kautrību, skaistumu, slavu, spēju piedot, varu pār prātu un jutekļiem, kā arī visas varenības, ko dabīgā kārtā saņem bhakta. Nekas neliek tik ļoti pagrimt kā biedrošanās ar tādiem cilvēkiem, kuri pārlieku pieķērušies sievietēm.

Vēl šajā sakarībā Kungs Čaitanja citēja pantu no Kātjājana-samhitas: «Labāk būt ieslēgtam krātiņā, kurā deg uguns, un ciest nekā biedroties ar tiem, kuri nav Dieva Kunga bhaktas.» Nav ieteicams pat skatīties tādu cilvēku sejās, kas ir bezdievji vai nav Visaugstā Kunga bhaktas. Kungs Čaitanja iesaka vienmēr atturēties no nevēlamu cilvēku sabiedrības un rast patvērumu vienīgi pie Visaugstā Kunga Krišnas. Šo pašu norādījumu Ardžuna saņem pēdējos Bhagavad-gītas pantos, kur Krišna saka: «Atmet visu un uztici sevi Man. Es gādāšu par tevi un aizsargāšu no visām grēcīgo darbu sekām.» (Bg.18.66.) Dievs Kungs ir ļoti labs pret saviem bhaktām, ļoti pateicīgs, spējīgs un augstsirdīgs. Mūsu pienākums ir ticēt Viņa vārdiem, un, ja būsim pietiekoši saprātīgi un izglītoti, tad nekavējoties sekosim Viņa norādījumiem. Šrīmad Bhāgavatamā (10.48.26.) Akrūra saka Krišnam:

kah panditas tvad aparam šaranam samījād
bhakta-prijād rita-girah suhridah krita-gjāt
sarvān dadāti suhrido bhadžato ‘bhikāmān
ātmānam apj upačajāpačajau na jasja

«Kam gan uzticēt sevi, ja ne Tev? Kurš ir tik dārgs, patiesīgs, draudzīgs un pateicīgs kā Tu? Tu esi tik pilnīgs un sevī pilns, ka, pat atdodot sevi bhaktam, joprojām paliec pilnīgs un sevī pilns. Tu vari apmierināt visas bhaktas vēlmes un pat atdot sevi viņam.» Saprātīgs cilvēks, kurš spēj izprast Krišnas apziņas filozofiju, pilnīgi dabīgi atsakās no visa un rod patvērumu pie Krišnas. Šajā sakarībā Kungs Čaitanja noskaitīja pantu, ko bija teicis Udhava Šrīmad Bhāgavatamā (3.2.23.): «Vai var būt vēl kāds patvērums, izņemot Krišnu? Viņš ir tik labs. Pat tad, kad Bakāsuras māsa, gribēdama nogalināt mazo Krišnu, apzieda krūtis ar indi un deva tās Krišnam zīst, Krišna piešķīra šai briesmīgajai sievietei atbrīvi, un viņa sasniedza tādu pašu līmeni kā Krišnas māte.» Šis pants apraksta gadījumu, kad Pūtana gribēja nogalināt Krišnu. Krišna pieņēma dēmoniskās sievietes saindētās krūtis, un, dzerdams pienu, Viņš izsūca arī tās dzīvību. Neskatoties uz to, Pūtana nonāca tādā pašā stāvoklī kā Krišnas māte.

Nav būtiskas atšķirības starp to, kas pilnīgi uzticējis sevi Krišnam, un cilvēku atsacīšanās dzīves kārtā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka dvēsele, kas pilnīgi uzticējusi sevi Krišnam, ir vienmēr atkarīga no Viņa. Pastāv seši pamatnorādījumi, kā uzticēt sevi. Pirmkārt, cilvēkam jāpieņem viss, kas labvēlīgs garīgajai kalpošanai, un ar apņēmību jāsāk kalpot. Otrkārt, jāatmet viss, kas nav labvēlīgs garīgajai kalpošanai, un arī tas jādara ar apņēmību. Treškārt, jābūt pārliecinātam, ka vienīgais aizstāvis ir Krišna, un pilnīgi jātic, ka Dievs Kungs gādās par drošību. Impersonālisti uzskata, ka viņi pēc būtības ir tas pats, kas Krišna, bet bhaktas savu identitāti šādā veidā neiznīcina. Viņi dzīvo ar pilnīgu ticību, ka Krišna būs tik labs un visādā ziņā tos aizsargās. Ceturtkārt, bhaktam vienmēr jāuzskata Krišna par savu uzturētāju. Tie, kas tiecas pēc darbības augļiem, parasti gaida aizsardzību no padieviem, bet Krišnas bhakta to nemeklē. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka Kungs viņu aizsargās jebkurās grūtībās. Piektkārt, bhakta vienmēr apzinās, ka viņa vēlmes nav neatkarīgas, un, ja tās nepiepilda Krišna, tad šīs vēlmes ir nepiepildāmas. Un, visbeidzot, cilvēkam jādomā par sevi kā par vispagrimušāko no dvēselēm, un tad Krišna gādā par viņu.

Tādām sevi uzticējušām dvēselēm jārod patvērums svētajās vietās — Vrindāvanā, Mathurā, Dvārakā, Mājāpurā un citur — un jāuztic sevi Dievam Kungam, sakot: «Mans Kungs, no šīs dienas esmu Tavs. Tu vari mani aizsargāt vai nogalināt, kā Tev labpatīk.» Tādā veidā tīrs bhakta rod patvērumu pie Krišnas, un Kungs pateicīgi pieņem viņu un visādā ziņā aizsargā. Tas apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā (11.29.34.), kur teikts, ka cilvēkam, kuru gaida nāve, jārod pilnīgs patvērums pie Visaugstā Kunga un pilnībā jāpaļaujas uz Viņa gādību. Tad viņš patiešām sasniedz nemirstību un gūst iespēju būt kopā ar Visaugsto Kungu, baudot pārpasaulīgu svētlaimi.

Tad Kungs izskaidroja Sanātanam Gosvāmī dažādus praktiskās garīgās kalpošanas veidus un pazīmes. Ja mēs garīgi kalpojam ar pašreizējiem jutekļiem, tad tā ir praktiskā garīgā kalpošana. Patiesībā garīgā kalpošana ir būtnes mūžīgā dzīve, un tā snauž ikviena sirdī. Praksi, kas atmodina snaudošo garīgo kalpošanu, sauc par praktisko garīgo kalpošanu. To var izskaidrot tā, ka dzīvā būtne patiesībā ir neatņemama Visaugstā Kunga daļiņa; Dievu Kungu var salīdzināt ar sauli, bet dzīvās būtnes — ar saules stariem. Maldinātājas enerģijas apburtā garīgā dzirkstele ir gandrīz nodzisusi, bet ar praktisko garīgo kalpošanu būtne var atjaunot savu dabisko stāvokli. Kad cilvēks garīgi kalpo, tad jāsaprot, ka viņš atgriežas savā sākotnējā dabiskajā atbrīves stāvoklī. Garīgajai kalpošanai var izmantot jutekļus, darbojoties īstena garīgā skolotāja vadībā.

Garīgā darbība, kas ļauj pilnveidoties Krišnas apziņā, sākas ar klausīšanos. Klausīšanās ir vissvarīgākais pilnveidošanās paņēmiens, un cilvēkam stipri jāvēlas labvēlīgi klausīties par Krišnu. Atmetot visus prātojumus un auglīgo darbību, viņam tikai jāgodina Dievs un jāvēlas Viņu iemīlēt. Mīlestība uz Dievu mūžīgi pastāv ikvienā būtnē; tā tikai jāatmodina ar klausīšanos. Klausīšanās un daudzināšana ir garīgās kalpošanas pamatpaņēmieni.

Cilvēks var garīgi kalpot, vai nu sekojot norādījumiem, vai mīlot Krišnu. Tam, kurš vēl nav izkopis pārpasaulīgu pieķeršanos Krišnam, jādzīvo saskaņā ar svēto rakstu un garīgā skolotāja dotajiem norādījumiem un ierobežojumiem. Šrīmad Bhāgavatamā (2.1.5.) Šukadēva Gosvāmī māca Mahārādžu Parīkšitu:

tasmād bhārata sarvātmā
bhagavān īšvaro harih
šrotavjah kīrtitavjaš ča
smartavjaš čēččhatābhajam

«Ak, labākais no Bhāratām! Ja cilvēks vēlas atbrīvoties no bailēm, tad viņa galvenais pienākums ir klausīties par Dieva Augstāko Personību Hari, runāt un dziedāt par Kungu un allaž atcerēties Viņu. Kungs Višnu jāpatur prātā vienmēr; Viņu nedrīkst aizmirst pat uz mirkli. Viņš ir visu vadošo noteikumu būtība.» Secinājums ir tāds, ka visu svētajos rakstos doto likumu, ierobežojumu, ieteikumu un aizliegumu būtība noteikti ir Visaugstā Kunga atcerēšanās. Atcerēties Dieva Augstāko Personību savā sirdī ir garīgās kalpošanas mērķis. Ja cilvēks mīlestībā tīri garīgi kalpo, tad par vadošajiem noteikumiem vairs nav runas. Šai līmenī vairs nepastāv «dari» un «nedari».

Tomēr, lai pareizi garīgi kalpotu, parasti tiek pieņemti šādi principi: (1) jārod patvērums pie īstena garīgā skolotāja, (2) jāsaņem no viņa iesvētība, (3) jākalpo garīgajam skolotājam, (4) jāuzdod garīgajam skolotājam jautājumi un jāmācās no viņa mīlestība, (5) jāseko svētām personībām, kas pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam, (6) jābūt gatavam atteikties no visām baudām un ciešanām, lai iepriecinātu Krišnu, (7) jādzīvo vietā, kur notika Krišnas rotaļas, (8) jābūt apmierinātam ar visu, ko Krišna devis ķermeņa uzturēšanai, un nevajag vēlēties ko vairāk, (9) jāgavē Ēkādašī dienā (vienpadsmitajā dienā pēc pilnā mēness un vienpadsmitajā dienā pēc jaunā mēness iestāšanās. Šajā dienā pārtikā nelieto pākšaugus un graudaugus; ar mēru var ēst dārzeņus un dzert pienu, vairāk kā parasti jādaudzina Harē Krišna un jālasa svētie raksti.), (10) jāgodā bhaktas, govis un svētie koki, piemēram, banjankoks.

Iesācējam, kurš tikko nostājies uz garīgās kalpošanas ceļa, ļoti svarīgi ievērot šos desmit principus. Vēl jācenšas izvairīties no apvainojumiem, kalpojot Dievam Kungam un daudzinot Viņa svētos vārdus. Daudzinot svētos vārdus, cilvēks var izdarīt desmit apvainojumus, un no tiem ir jāizvairās. Tie ir: (1) zaimot Dieva Kunga bhaktas, (2) uzskatīt, ka Dievs Kungs un padievi ir vienā līmenī, vai domāt, ka ir daudz dievu, (3) neievērot garīgā skolotāja norādījumus, (4) noniecināt svēto rakstu (Vēdu) autoritāti, (5) dot savus Dieva svētā vārda skaidrojumus, (6) grēkot, paļaujoties uz svētā vārda spēku, (7) stāstīt par Dieva Kunga slavu neticīgajiem, (8) salīdzināt svēto vārdu ar materiālistisku dievbijību, (9) daudzināt svēto vārdu neuzmanīgi, (10) daudzināt svēto vārdu un tajā pat laikā saglabāt pieķeršanos materiālajām lietām. Vēl ir desmit papildus noteikumi: (1) jāizvairās izdarīt apvainojumus, kalpojot Dievam Kungam un daudzinot Viņa svētos vārdus, (2) jāizvairās no bezdievīgu nebhaktu sabiedrības, (3) nedrīkst tiekties iegūt daudz skolnieku, (4) nevajag pūlēties saprast daudzas grāmatas vai izprast tikai kādu vienu grāmatu un jāizvairās no dažādu mācību apspriešanas, (5) jābūt nosvērtam gan ieguvumos, gan zaudējumos, (6) nav atļauts pakļauties nekāda veida žēlabām, (7) nedrīkst necienīgi izturēties pret citiem svētajiem rakstiem, kā arī padieviem, (8) nav atļauts klausīties Visaugstā Kunga un Viņa bhaktu zaimošanu, (9) jāizvairās no laicīgiem romāniem un stāstiem, taču nav teikts, ka būtu jāizvairās no ziņām, (10) nevajag sagādāt raizes nevienai dzīvajai būtnei, pat mazam kukainītim.

Šrī Rūpas Gosvāmī sastādītajā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» teikts, ka cilvēkam jābūt brīvam no aizspriedumiem un jāizvairās no nevēlamas darbības. Vissvarīgākais ir pieņemt īstena garīgā skolotāja patvērumu, saņemt no viņa iesvētību un kalpot viņam.

Bez iepriekšminētajiem principiem ir vēl trīsdesmit pieci garīgās kalpošanas paņēmieni, un sekot tiem nozīmē: (1) klausīties, (2) daudzināt, (3) atcerēties, (4) godināt, (5) lūgt, (6) kalpot, (7) darboties kā kalpam, (8) būt draudzīgam, (9) piedāvāt visu Kungam, (10) dejot Dievības priekšā, (11) dziedāt, (12) pavēstīt, (13) noliekties, (14) piecelties kājās, parādot cieņu bhaktām, (15) kad bhakta dodas projām, pavadīt viņu līdz durvīm, (16) ieiet Dieva Kunga templī, (17) iet apkārt Dieva Kunga templim, (18) skaitīt lūgšanas, (19) dziedāt himnas, (20) nodarboties ar sankīrtanu jeb kopēju svēto vārdu daudzināšanu, (21) baudīt Dievībai piedāvātu ziedu un smaržkociņu aromātu, (22) pieņemt prasādu (ēdienu, kas piedāvāts Krišnam), (23) apmeklēt ārātrikas ceremoniju, (24) skatīties uz Dievību, (25) piedāvāt Dievam Kungam garšīgus ēdienus, (26) meditēt, (27) piedāvāt ūdeni tulasī kokam, (28) godāt vaišnavus un augstākus bhaktas, (29) dzīvot Mathurā vai Vrindāvanā, (30) izprast Šrīmad Bhāgavatamu, (31) visiem spēkiem censties sasniegt Krišnu, (32) gaidīt Krišnas žēlastību, (33) izpildīt ceremonijas kopā ar Krišnas bhaktām, (34) visādā ziņā uzticēt sevi Dievam Kungam, (35) apmeklēt dažādas ceremonijas. Var minēt vēl četrus papildpaņēmienus: (1) likt uz ķermeņa sandalkoka pastas zīmes, lai parādītu savu piederību vaišnaviem, (2) greznot ķermeni ar Dieva svēto vārdu, (3) apsegt ķermeni ar Dievību apģērba pārpalikumiem, (4) pieņemt čaranāmritu jeb ūdeni, ar ko mazgāta Dievība. Tātad pavisam ir trīsdesmit deviņi garīgās kalpošanas paņēmieni, un no tiem vissvarīgākie ir pieci: (1) būt kopā ar bhaktām, (2) daudzināt Dieva Kunga svēto vārdu, (3) klausīties Šrīmad Bhāgavatamu, (4) dzīvot svētā vietā, piemēram, Mathurā vai Vrindāvanā, (5) kalpot Dievībai ar lielu mīlestību. Šos paņēmienus īpaši uzsvēra Rūpa Gosvāmī grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu.» Ja pie trīsdesmit deviņiem minētajiem paņēmieniem pieskaita šos piecus, tad iznāk četrdesmit četri. Pieskaitot klāt divdesmit iepriekšējos nodarbošanās veidus, kopā iegūstam sešdesmit četrus norādījumus garīgajai kalpošanai. Cilvēks var tos īstenot ar ķermeni, prātu un jutekļiem un tādējādi pamazām šķīstīt savu garīgo kalpošanu. Daži no šiem punktiem ir pilnīgi atšķirīgi, citi ir vienādi, bet pārējie liekas jaukti.

Šrīla Rūpa Gosvāmī iesaka dzīvot kopā ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīga domāšana; tāpēc nepieciešams izveidot kādu Krišnas apziņas biedrību un dzīvot kopā, lai izkoptu zināšanas par Krišnu un garīgo kalpošanu. Vissvarīgākais šādā sabiedrībā ir visiem kopā censties izprast Bhagavad-gītu un Šrīmad Bhāgavatamu. Kad attīstās ticība un bhakti, tās pāraug Dievības godināšanā, svētā vārda daudzināšanā, un cilvēks cenšas dzīvot tādās svētās vietās kā Mathura vai Vrindāvana.

Pēdējie pieci punkti, kas minēti pēc trīsdesmit deviņiem, ir ļoti svarīgi un būtiski. Ja cilvēks izpilda tikai šos piecus noteikumus, tad viņš var pacelties līdz augstākajai pilnībai, pat ja dara to ar trūkumiem. Atkarībā no spējām cilvēks var pildīt vienu vai vairākus noteikumus, bet galvenais ir pilnībā piesaistīties garīgajai kalpošanai, jo tā ļauj pilnveidoties. Daudzi bhaktas ir sasnieguši garīgās kalpošanas pilnību, vienkārši pildot pienākumus saskaņā ar vienu no šiem paņēmieniem, un daudzi citi bhaktas, piemēram, Mahārādža Ambarīša, ir pildījuši visus noteikumus. Var minēt dažus, kuri sasnieguši garīgās kalpošanas pilnību, sekojot tikai vienam no noteikumiem: Mahārādža Parīkšits ieguva atbrīvi un augstāko pilnību ar klausīšanos; Šukadēva Gosvāmī — ar daudzināšanu; Prahlāda Mahārādža — ar atcerēšanos; Lakšmī sasniedza pilnību, kalpojot Dieva Kunga lotospēdām; valdnieks Prithu — ar godināšanu; Akrūra — ar lūgšanām; Hanumāns sasniedza pilnību, kļūdams par Kunga Rāmas kalpu; Ardžuna to sasniedza, draudzēdamies ar Krišnu; Bali Mahārādža sasniedza pilnību, ziedojot visu, kas viņam bija. Kas attiecas uz Mahārādžu Ambarīšu, tad viņš patiesībā pildīja visus garīgās kalpošanas paņēmienus. Vispirms valdnieks vērsa prātu uz Kunga Krišnas lotospēdām. Vārdus jeb runas spēju viņš izmantoja, aprakstot Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgās īpašības. Ar rokām Mahārādža Ambarīša mazgāja Dievības templi, ar ausīm klausījās Krišnas vārdus un ar acīm skatījās uz Dievību. Viņš izmantoja tausti, lai kalpotu bhaktām, bet ožu — lai baudītu Krišnam piedāvāto ziedu smaržu. Valdnieks lietoja mēli, lai garšotu Krišnas lotospēdām piedāvatās tulasī lapas, ar kājām gāja uz Kunga templi, un ar galvu noliecās Krišnas Dievības priekšā. Tādā veidā Mahārādža Ambarīša izmantoja visas vēlmes un tieksmes, lai garīgi kalpotu Dievam Kungam, tāpēc viņš visādā ziņā uzskatāms par piemēru garīgajā kalpošanā.

Ikviens, kas garīgi kalpo Dievam Kungam pilnīgā Krišnas apziņā, vairs nav parādā ne gudrajiem, ne padieviem, ne senčiem, kuriem parasti ikviens ir parādā. To apstiprina Šrīmad Bhāgavatama (11.5.41.):

dēvarši-bhūtāpta-nrinām pitrīnām
na kinkaro nājam rinī ča rādžan
sarvātmanā jah šaranam šaranjam
gato mukundam parihritja kartam

«Ak, valdniek, kas visu veltī, lai kalpotu Dievam Kungam, tas vairs nav parādā ne padieviem, ne gudrajiem, ne citām dzīvajām būtnēm, ne radiniekiem, ne senčiem, ne arī citiem cilvēkiem.» Jau piedzimstot, ikviens kļūst par parādnieku daudziem cilvēkiem, un viņam šo parādu dēļ jāpilda dažādi rituāli. Bet, ja kāds ir pilnīgi uzticējis sevi Krišnam, tad viņam tas vairs nav jādara. Viņš ir atbrīvojies no visiem parādiem.

Taču vienmēr jāatceras, ka cilvēks, atmetot visus citus pienākumus un uzsākot pārpasaulīgo kalpošanu Krišnam, vairs neko nevēlas, nav pakļauts grēcīgai darbībai un parasti neizdara grēkus. Taču, ja viņš kaut mazliet grēko (nevis pēc savas gribas, bet nejauši), tad Krišna to pilnīgi aizsargā. Viņam nav vajadzības šķīstīties ar kaut kādiem citiem paņēmieniem, un tas apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā (11.5.42.): «Ja bhakta visiem spēkiem pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam, tad Augstākā Personība viņu aizsargā. Pat ja bhakta nejauši izdara kādu grēku vai grēcīgi darbojas apstākļu spiests, tad Dievs, kas atrodas bhaktas sirdī, viņu pilnīgi aizsargā.»

Spekulatīvo zināšanu un atsacīšanās ceļš patiesībā nav galvenie paņēmieni, lai pilnveidotos garīgajā kalpošanā. Cilvēkam nav jāpieņem nevardarbības vai jutekļu savaldīšanas principi, lai gan pastāv likumi un noteikumi, kas ļauj sekot šiem principiem ar citiem paņēmieniem. Pat neejot šos ceļus, bet vienkārši garīgi kalpojot Dievam Kungam, bhakta izkopj visas labās īpašības. Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitajā dziedājumā (11.20.31.) Kungs pats norāda, ka tam, kurš patiešām garīgi kalpo Dievam, nav nepieciešamības izkopt spekulatīvās zināšanas un atsacīšanos.


Tālāk Trīspadsmitā nodaļa