Kunga Čaitanjas mācība divdesmittrešā nodaļa

null

DIVDESMITTREŠĀ NODAĻA

Kāpēc jāapgūst Vēdānta-sūtra?

Zināšanas ir informācija, kas ņemta no svētajiem rakstiem, un zinātne ir praktiska šo zināšanu apjēga. Zināšanas ir zinātniskas, ja cilvēks tās saņem no svētajiem rakstiem ar īstena garīgā skolotāja palīdzību. Bet, ja tās skaidro spekulatīvi, tad tas ir tikai prāta sagudrojums. Zinātniski izprotot svēto rakstu informāciju ar īstena garīgā skolotāja palīdzību, cilvēks ar paša izpratni uzzina Dieva Augstākās Personības īsteno stāvokli. Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgais veidols atšķiras no materiālajām izpausmēm un stāv pāri matērijas darbības sekām. Ja cilvēks nav zinātniski izpratis Dieva Personības garīgo veidolu, viņš kļūst par impersonālistu. Saules stari paši par sevi ir starojums, taču šis starojums atšķiras no saules. Tomēr sauli un saules starus nevar šķirt, jo bez saules nevar būt staru un bez saules stariem nav jēgas vārdam «saule».

Kamēr cilvēks nav atbrīvojies no materiālās enerģijas iespaida, viņš nespēj izprast Visaugsto Kungu un Viņa dažādās enerģijas. Neviens, kuru valdzina materiālās enerģijas burvība, neizprot Visaugstā Kunga garīgo veidolu. Kamēr mums nav Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgā veidola izpratnes, tikmēr nevar būt ne runas par mīlestību uz Dievu. Kamēr cilvēks nav apzinājies Visaugstā Kunga pārpasaulīgo veidolu, viņš nespēj sasniegt mīlestību uz Dievu, un bez šīs mīlestības dzīvē nevar sasniegt pilnību. Kā pieci rupjie dabas elementi — zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters — atrodas šīs pasaules dzīvo būtņu iekšpusē un ārpusē, tā arī Visaugstais Kungs ir šajā esamībā un ārpus tās, un Viņa bhaktas to apzinās.

Tīri bhaktas zina, ka viņi domāti, lai kalpotu Dieva Augstākajai Personībai, un ka visu pastāvošo var izmantot kalpošanā Visaugstākajam. Visaugstākais ir svētījis bhaktu sirdī, tāpēc bhakta var redzēt Visaugsto Kungu it visur. Tik tiešām, viņš neredz neko citu. Šrīmad Bhāgavatamā (11.2.55.) aprakstītas bhaktas un Visaugstā Kunga attiecības:

visridžati hridajam na jasja sākšād
dharir avašābhihito ‘pj aghaugha-nāšah
pranaja-rašanajā dhritānghri-padmah
sa bhavati bhāgavata-pradhāna uktah

«Ja cilvēka sirdi pie Visaugstā Kunga lotospēdām pastāvīgi saista mīlestības aukla, tad Kungs viņu neatstāj. Un, pat ja bhakta ne vienmēr atceras Visaugsto Kungu, viņš uzskatāms par augstākā līmeņa bhaktu.» Šrīmad Bhāgavatamā, Daša-skandhā (10.30.4.), dots piemērs. Kad gopī sapulcējās, lai dejotu ar Krišnu rāsas deju, Kungs viņas atstāja. Gopī sāka daudzināt Krišnas svēto vārdu un, neprāta pārņemtas, jautāja puķēm un meža vīteņaugiem, kur ir Krišna. Krišna ir kā debesis; Viņš atrodas visur.

Apgūstot Šrīmad Bhāgavatamu, mēs varam uzzināt, kādas ir mūsu mūžīgās attiecības ar Visaugsto Kungu, saprast ceļu, pa kuru varam sasniegt Kungu, un gūt augstāko apzināšanos, kas ir mīlestība uz Dievu. Kungs Čaitanja skaidroja Prakāšānandam Sarasvatī, kā cilvēks ar garīgo kalpošanu var sasniegt Dieva Augstāko Personību, un nocitēja Šrīmad Bhāgavatamas pantu (11.14.21.), kurā Kungs norāda, ka Viņu var apzināties tikai ar garīgo kalpošanu, kas veikta ar ticību un mīlestību. Patiešām vienīgi garīgā kalpošana šķīsta bhaktas sirdi un paceļ viņu līdz augstākajai apjēgai, kas dod ticību, un bhakta kalpo Visaugstajam Kungam. Pat ja cilvēks ir dzimis zemas kārtas ģimenē, piemēram, čāndālu (suņu ēdāju) ģimenē, viņš var apzināties Dieva mīlestības augstāko pakāpi un iegūt visas pārpasaulīgās pazīmes. Šīs dievišķās īpašības aprakstītas Šrīmad Bhāgavatamā (11.3.31.):

smarantah smārajantaš ča
mitho ‘ghaugha-haram harim
bhaktjā samdžātajā bhaktjā
bibhratj utpulakām tanum

«Kad bhaktas runā par jautājumiem, kas saistīti ar Visaugsto Kungu, kurš šķīsta Sava bhaktas sirdi no visu grēku sekām, tad viņus pārņem ekstāze, un, pateicoties garīgajai kalpošanai, izpaužas dažādas Dieva mīlestības pazīmes.» Tālāk Bhāgavatamā teikts: «Bhaktas spontāni iemīl Dievu Kungu, tāpēc, daudzinot Viņa svētos vārdus, tie reizēm raud, reizēm smejas, dejo, dzied utt., nedomājot, kā uz to raugās citi.» (11.2.40.)

Mums jāsaprot, ka Šrīmad Bhāgavatama ir īstenais Brahma-sūtras skaidrojums, un to ir sastādījis pats Vjāsadēva. Garuda Purānā teikts:

artho ‘jam brahma-sūtrānām
bhāratārtha-vinirnajah
gājatrī-bhāšja-rūpo ‘sau
vēdārtha-paribrimhitah

grantho ‘štādaša-sāhasrah
šrīmad-bhāgavatābhidhah

«Šrīmad Bhāgavatama ir autoritatīvs Brahma-sūtras izskaidrojums, kā arī tālāks Mahābhāratas skaidrojums. Šrīmad Bhāgavatama ir gājatrī mantras izvērsums un visu Vēdu zināšanu būtība. Šrīmad Bhāgavatama, kas satur astoņpadsmit tūkstošus pantu, pazīstama kā visu Vēdu rakstu izskaidrojums.» Jau Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā dziedājumā Naimišāranjas gudrie jautāja Sūtam Gosvāmī, kā var uzzināt visu Vēdu rakstu būtību. Atbildot uz šo jautājumu, Sūta Gosvāmī teica, ka visu Vēdu, vēsturisko aprakstu un citu Vēdu rakstu būtība ir Šrīmad Bhāgavatama. Citā šī darba vietā (12.13.15.) skaidri norādīts, ka Šrīmad Bhāgavatama ir visas Vēdāntas zināšanu būtība, un cilvēks, kurš bauda Šrīmad Bhāgavatamas zināšanas, zaudē patiku pret jebkādām citām grāmatās. Pašā Šrīmad Bhāgavatamas sākumā aprakstīta arī gājatrī mantras jēga un nolūks: «Es pazemīgi noliecos Augstākās Patiesības priekšā.» Šis ir pirmais ievada pants, kas runā par Augstāko Patiesību, kas aprakstīta Šrīmad Bhāgavatamā kā kosmiskās izpausmes radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas avots. Cieņas apliecinājums Dieva Augstākajai Personībai Vāsudēvam (om namo bhagavatē vāsudēvāja) tieši norāda uz Kungu Šrī Krišnu, kurš ir Vasudēvas un Dēvakī dievišķais dēls. Tas skaidrāk izklāstīts tālākajos Šrīmad Bhāgavatamas pantos. Vjāsadēva norāda, ka Šrī Krišna ir sākotnējā Dieva Personība un ka visi citi ir vai nu Viņa tiešās, vai netiešās pilnīgās daļas, vai arī šo daļu daļas. Šrīla Džīva Gosvāmī šo jautājumu vēlāk ir sīkāk attīstījis «Krišna-sandarbhā», un Brahma, sākotnējā dzīvā būtne, izskaidro Šrī Krišnas personības būtību traktātā Brahma-samhita. Arī Sāma Vēda apliecina, ka Kungs Šrī Krišna ir Dēvakī dievišķais dēls.

Šrīmad Bhāgavatamas autors lūgšanā vispirms norāda, ka Kungs Šrī Krišna ir sākotnējais Kungs, un, ja vispār Dieva Absolūto Personību sauc kādā vārdā, tad Viņš jāsauc par Krišnu — visupievilcīgo. Bhagavad-gītā Kungs daudzās vietās apliecina, ka Viņš ir sākotnējā Dieva Personība, un to apstiprina arī Ardžuna, kurš citē diženos gudros, kā Nāradu, Vjāsu un daudzus citus. Arī Padma Purānā teikts, ka no neskaitāmajiem Dieva Kunga vārdiem «Krišna» ir galvenais. Lai gan vārds «Vāsudēva» norāda uz Dieva Personības pilnīgo daļu un visi dažādie Dieva Kunga veidoli neatšķiras no Vāsudēvas, šai gadījumā vārds «Vāsudēva» noteikti attiecas uz Vasudēvas un Dēvakī dievišķo dēlu. Uz Šrī Krišnu vienmēr meditē paramahamsas, vispilnīgākie cilvēki atsacīšanās dzīves kārtā. Vāsudēva jeb Kungs Šrī Krišna ir visu cēloņu cēlonis, un viss pastāvošais ir nācis no Viņa. Šrīmad Bhāgavatamas tālākajās nodaļās tas izskaidrots sīkāk.

Čaitanja Mahāprabhu sauc Šrīmad Bhāgavatamu par neaptraipīto purānu, jo tā satur pārpasaulīgus stāstus par Dieva Augstākās Personības Šrī Krišnas rotaļām. Ļoti slavena ir arī Šrīmad Bhāgavatamas rašanās vēsture. Vjāsadēva sastādīja Bhāgavatamu pārpasaulīgo zināšanu briedumā, sekojot sava garīgā skolotāja Šrī Nāradas Muni norādījumiem. Vjāsadēva apkopoja visus Vēdu rakstus: četras Vēdas, Vēdānta-sūtru jeb Brahma-sūtras, Purānas un Mahābhāratu. Tomēr viņš nebija apmierināts, kamēr neuzrakstīja Šrīmad Bhāgavatamu. Garīgais skolotājs Šrī Nārada redzēja viņa neapmierinātību un tāpēc ieteica rakstīt par Kunga Šrī Krišnas pārpasaulīgo darbību. Šrī Krišnas pārpasaulīgā darbība sīki izklāstīta Šrīmad Bhāgavatamas desmitajā dziedājumā, un šo dziedājumu uzskata par visa darba būtību. Desmito dziedājumu nevajadzētu lasīt tūlīt, vispirms būtu pakāpeniski jāizkopj zināšanas par to, kas dots iepriekšējos dziedājumos.

Filozofisks prāts parasti vēlas uzzināt, kas ir visa radītā cēlonis. Kad filozofiski noskaņots cilvēks naktī redz debesis, viņam pilnīgi dabīgi rodas jautājums, kas ir zvaigznes, kur tās atrodas, kas uz tām dzīvo utt. Visi šie jautājumi ir ļoti dabiski, jo cilvēkiem ir augstāk attīstīta apziņa nekā dzīvniekiem. Lai atbildētu uz šādu jautājumu, Šrīmad Bhāgavatamas autors norāda, ka visa radītā pirmsākums ir Dievs Kungs. Viņš ir ne tikai radītājs, bet arī uzturētājs un iznīcinātājs. Dievs Kungs ar Savu gribu uz noteiktu laiku rada izpausto kosmisko pasauli, kādu laiku to uztur un galu galā iznīcina, kad Pats to vēlas. Tādējādi Viņš ir augstākā griba, kas stāv aiz visām darbībām.

Protams, ir arī dažādu veidu ateisti, kuri netic radītāja esamībai, bet tas viss ir zināšanu trūkuma dēļ. Mūsdienu zinātnieki rada raķetes un tā vai citādi palaiž tās kosmiskajā telpā, kur raķetes kādu laiku lido, bet zinātnieki no attālumā tās vada. Visi Visumi un neskaitāmās planētas ir līdzīgi šādām raķetēm, un visas tās vada Dieva Personība.

Vēdu rakstos teikts, ka Absolūtā Patiesība, Dieva Personība, no visām dzīvajām personībām ir visaugstākā. Visas dzīvās būtnes — no pirmās radītās būtnes Brahmas līdz pat mazākajai skudriņai — ir individuālas. Un pat augstāk par Brahmu ir daudz citu dzīvo būtņu ar savām spējām. Arī Pati Dieva Personība ir dzīva būtne, kas ir tikpat individuāla kā citas, tomēr Visaugstais Kungs ir augstākā būtne. Viņam ir visvarenākais prāts, kā arī dažādas nepārspējamas un neaptveramas enerģijas. Ja cilvēka prāts var radīt raķetes un kosmiskos kuģus, tad nav grūti saprast, ka augstāks prāts var radīt augstākas lietas. Jebkurš saprātīgs cilvēks piekritīs šim argumentam, bet tas, kurš ir ietiepīgs un stūrgalvīgs, ne.

Šrīla Vjāsadēva jau pašā sākumā atzīst augstāko prātu par paramēšvaru, augstāko vadītāju. Kā teikts Bhagavad-gītā un visos citos Šrīlas Vjāsadēvas sarakstītajos darbos, šis paramēšvara ir Pats Šrī Krišna. Uz to tieši norāda Šrīmad Bhāgavatama. Arī Bhagavad-gītā Pats Kungs apstiprina, ka nav para tatvas (summum bonum), kas būtu augstāka par Viņu. Tāpēc Bhāgavatamas autors tūlīt godina para tatvu, Šrī Krišnu, kura pārpasaulīgā darbība aprakstīta desmitajā dziedājumā.

Ir cilvēki, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem uzreiz sāk lasīt desmito dziedājumu, it īpaši tās piecas nodaļas, kas apraksta Dieva Kunga rāsas deju. Šī Šrīmad Bhāgavatamas daļa ir visnoslēpumainākā visā diženajā darbā. Ja cilvēks nav pilnīgi apguvis pārpasaulīgas zināšanas par Dievu Kungu, viņš noteikti pārprot godināmās un pārpasaulīgās Kunga rotaļas rāsas dejā un Krišnas mīlestību pret gopī. Šis jautājums ir pilnīgi garīgs un zinātnisks, un tikai atbrīvotas personības, kuras pakāpeniski pacēlušās līdz paramahamsas līmenim, var pārpasaulīgi baudīt cildeno rāsas deju.

Tāpēc Šrīla Vjāsadēva dod lasītājam iespēju pakāpeniski attīstīt garīgo apzināšanos, pirms tas tiešām sāk baudīt Dieva Kunga rotaļu būtību. Tādēļ Vjāsadēva ar nolūku izmanto gājatrī mantru: dhīmahi. Šī gājatrī mantra īpaši domāta garīgi attīstītiem cilvēkiem. Kad cilvēks gūst panākumus gājatrī mantras daudzināšanā, viņš var saprast Dieva Kunga pārpasaulīgo stāvokli. Tomēr, lai veiksmīgi skaitītu gājatrī mantru, cilvēkam jāiegūst brahmaniskās īpašības un stingri jānostājas skaidrībā. Pēc tam viņš var pārpasaulīgi apzināties Dievu Kungu, Viņa vārdu, slavu, īpašības utt. Šrīmad Bhāgavatama ir stāstījums, kurā runāts par Dieva Kunga svarūpu (veidolu), kas izpaužas ar Viņa iekšējo spēku. Šis spēks atšķiras no ārējās enerģijas, kas izpauž kosmisko pasauli un ko mēs redzam. Jau Šrīmad Bhāgavatamas pirmās nodaļas pirmajā pantā Vjāsadēva skaidri parāda atšķirību starp iekšējo un ārējo enerģiju. Šajā pantā viņš saka, ka iekšējā spēja ir īstenā realitāte, turpretī ārējā enerģija, kas izpausta materiālās esamības veidā, ir pārejoša un maldīga, tā nav reālāka par mirāžu tuksnesī. Var likties, ka mirāžā ir ūdens, taču patiesais ūdens ir kaut kur citur. Gluži tāpat izpaustā kosmiskā pasaule liekas reāla, taču tā tikai atspoguļo īsteno realitāti, kas pastāv garīgajā valstībā. Garīgajā valstībā nav mirāžas. Tur ir Absolūtā Patiesība, kuras nav materiālajā pasaulē. Šeit viss ir relatīva patiesība, un liekas, ka viena patiesība atkarīga no citas. Kosmiskā pasaule ir radusies triju materiālās dabas īpašību mijiedarbībā. Laicīgās izpausmes ir radītas tādā veidā, lai saistītās dvēseles apjukušajam prātam pasniegtu realitātes ilūziju. Tāpēc mums liekas, ka ir tik daudz dzīvo būtņu veidu, kā arī augstāko padievu, piemēram, Brahma, Indra, Čandra utt. Patiesībā izpaustajā pasaulē nav īstenības, bet tā izskatās patiesa tāpēc, ka īstenā realitāte pastāv garīgajā valstībā, kur mūžīgi mājo Dieva Personība un viss, kas pārpasaulīgi saistīts ar Viņu.

Sarežģītas būves galvenais inženieris pats nenodarbojas ar celtniecību, bet viņš ir vienīgais, kas zina būvi visās tās detaļās, jo viss notiek tikai saskaņā ar inženiera norādījumiem. Citiem vārdiem sakot, viņš pilnībā pārzina būvi gan tieši, gan netieši. Līdzīgi Dieva Personība, kura ir šīs kosmiskās pasaules augstākais inženieris, ļoti labi zina, kas notiek ikvienā kosmosa vietā, kaut arī liekas, ka darbojas kāds cits. Patiesībā materiālajā pasaulē neviens nav neatkarīgs, un Visaugstā Kunga roka ir klāt visur. Visas materiālās pamatvielas, kā arī garīgās dzirkstis ir radušās tikai no Viņa, un viss, kas radies materiālajā pasaulē, ir šo divu enerģiju — materiālās un garīgās enerģijas — mijiedarbības sekas. Šīs enerģijas pieder Absolūtajai Patiesībai, Dieva Personībai Šrī Krišnam.

Ķīmiķis laboratorijā var radīt ūdeni, sajaucot ūdeņradi ar skābekli, bet patiesībā dzīvā būtne var darboties vienīgi Visaugstā Kunga vadībā. Patiešām visus materiālus, ko izmanto ķīmiķis, ir devis Dievs Kungs. Kungs zina visu tieši un netieši, un Viņš apzinās ikvienu norisi visos sīkumos. Vēl Kungs ir pilnīgi neatkarīgs. Viņu var salīdzināt ar zelta raktuvi, bet kosmisko pasauli — ar zelta rotājumiem, piemēram, zelta gredzeniem, kaklarotām utt. Zelta gredzens un kaklarota pēc īpašībām neatšķiras no zelta, kas ir raktuvēs, bet zelta daudzums auskarā vai kaklarotā ir dažāds. Kunga Čaitanjas Absolūtās Patiesības filozofijas centrā ir doma par to, ka Visaugstais Kungs vienlaicīgi neatšķiras un atšķiras no Sava radītā. Nekas nav pilnīgi vienāds ar Absolūto Patiesību, bet tajā pašā laikā viss ir atkarīgs no tās.

Visas saistītās dvēseles, sākot ar Brahmu, šī Visuma inženieri, līdz pat nenozīmīgākajai skudriņai, kaut ko rada, bet neviena no tām nav neatkarīga no Visaugstā Kunga. Materiālisti maldīgi uzskata, ka bez viņiem nav citu radītāju, un to sauc par maiju jeb maldiem. Savu nabadzīgo zināšanu dēļ materiālisti nespēj redzēt tālāk par savu nepilnīgo jutekļu darbības loku, tāpēc uzskata, ka matērija veidojas pati par sevi neatkarīgi no apziņas pamata. Šrīla Vjāsadēva to atspēko pirmajā Šrīmad Bhāgavatamas pantā. Kā iepriekš tika teikts, Vjāsadēva ir atbrīvota dvēsele, un viņš ir sastādījis šo autoritatīvo grāmatu, atrazdamies garīgās pilnības līmenī. Tā kā pilnīgais veselums jeb Absolūtā Patiesība ir visa avots, nekas nevar būt neatkarīgs no Viņa. Viss pastāv Absolūtās Patiesības ķermenī. Iemiesotais veselums apzinās jebkuru darbību un pretdarbību, kas notiek ķermenī. Līdzīgi, ja pasaule atrodas Absolūtās Patiesības ķermenī, tad Absolūtam nekas nepaliek apslēpts ne tieši, ne netieši.

Šruti-mantrā teikts, ka absolūtais veselums jeb Brahmans ir visa pirmavots. Viss izplūst no Brahmana, Viņš visu uztur, un beigās viss ieiet Viņā. Tāds ir dabas likums. To apstiprina arī smriti-mantra. Tur teikts, ka Brahmas laikmeta sākumā visa radītā avots ir Absolūtā Patiesība jeb Brahmans, un šī laikmeta beigās krātuve, kurā viss ieiet, ir tā pati Absolūtā Patiesība. Pasaulīgie zinātnieki uz labu laimi pieņem, ka šīs planētu sistēmas pirmavots ir Saule, bet viņi nespēj izskaidrot, no kurienes radusies pati Saule. Vēdu raksti parāda, kas ir pirmavots; Brahma ir šī Visuma radītājs, bet, tā kā viņam jāmeditē, lai saņemtu radīšanas iedvesmu, tad Brahma nav augstākais radītājs. Kā teikts pirmajā Šrīmad Bhāgavatamas pantā, Brahmam Vēdu zināšanas mācīja Dieva Personība. Tur minēts, ka Visaugstais Kungs iedvesmoja pakārtoto radītāju Brahmu un deva viņam iespēju radīt. Tādējādi Visaugstais Kungs ir inženieris, kas pārrauga visu; īstais prāts, kas stāv aiz visiem radītājiem, ir Absolūtā Dieva Personība Šrī Krišna. Bhagavad-gītā Šrī Krišna Pats atzīst, ka Viņš ir vienīgais, kurš vada radošo enerģiju (prakriti), matērijas kopumu. Tāpēc Šrīla Vjāsadēva godina nevis Brahmu vai Sauli, bet Visaugsto Kungu, kas radīšanā vada gan Brahmu, gan Sauli.

Sanskrita vārdi «abhigjah» un «svarāt», kas lasāmi pirmajā Šrīmad Bhāgavatamas pantā, ir ļoti būtiski. Šie divi vārdi atšķir Dievu Kungu no visām pārējām dzīvajām būtnēm. Neviena dzīvā būtne, izņemot visaugstāko būtni, Dieva Absolūto Personību, nav ne abhigjah, ne svarāt, tas ir, neviena no tām nav apveltīta ar pilnīgu apziņu vai pilnīgu neatkarību. Lai iegūtu zināšanas, ikvienam ir jāmācās no augstākas būtnes; pat Brahmam, kurš ir pirmā dzīvā būtne šajā materiālajā pasaulē, nākas meditēt uz Visaugsto Kungu un saņemt Viņa palīdzību, lai varētu radīt. Ja Brahma vai Saule neko nevar radīt, nesaņemot zināšanas no augstākas būtnes, tad ko lai saka par pasaulīgajiem zinātniekiem, kuri ir pilnīgi atkarīgi no tik daudziem apstākļiem? Tādi mūsdienu zinātnieki kā Džagadīša Čandra Bose, Īzaks Ņūtons, Alberts Einšteins u.c. var lepoties ar savu radošo enerģiju, bet viņi visi tik daudzējādā ziņā ir atkarīgi no Visaugstā Kunga. Galu galā šo kungu ārkārtīgi saprātīgās smadzenes noteikti nebija radījis neviens cilvēks. Smadzenes rada kāds cits. Ja cilvēki varētu izveidot tādas smadzenes kā Einšteinam vai Ņūtonam, tad viņi ar to tiešām nodarbotos, nevis runātu par šo zinātnieku aiziešanu no pasaules. Ja pat šādi zinātnieki nespēj izveidot tādas smadzenes, tad ko lai saka par muļķa ateistiem, kuri noliedz Dieva Kunga autoritāti?

Pat mājāvādī impersonālisti, kuri sevi liela un uzskata, ka paši kļuvuši par Dievu Kungu, nav ne abhigjah, ne svarāt — viņiem nav ne pilnīgas apziņas, ne arī neatkarības. Mājāvādī monisti veic smagas askēzes, lai iegūtu zināšanas, kā saplūst ar Dievu Kungu, bet galu galā viņi kļūst atkarīgi no kāda bagāta sekotāja, kurš dod visu vajadzīgo, lai būvētu lielus klosterus un tempļus. Tādiem ateistiem kā Rāvana un Hiranjakašipu nācās uzņemties grūtas askēzes, pirms tie varēja ņirgāties par Dieva Kunga autoritāti, bet galu galā viņi bija tik bezpalīdzīgi, ka nespēja paglābties, kad Dievs Kungs atnāca pie viņiem kā nežēlīgā nāve. Tas attiecas arī uz mūsdienu ateistiem, kas uzdrīkstas izsmiet Dieva Kunga autoritāti. Viņi saņems to pašu, ko saņēma pagātnes lielākie ateisti, kā Rāvana un Hiranjakašipu. Vēsture atkārtojas, un tas, kas notika agrāk, notiks atkal un atkal, kad būs tāda vajadzība. Ja kāds noraida Dieva Kunga autoritāti, tad viņu vienmēr sagaida dabas likumu sods.

To, ka Visaugstais Kungs, Dieva Personība, ir visādā ziņā pilnīgs, apstiprina visas šruti-mantras. Šruti-mantrās teikts, ka visupilnīgais Kungs ir palūkojies uz matēriju un tādā veidā radījis visas dzīvās būtnes. Dzīvās būtnes ir neatņemamas Dieva Kunga daļiņas, un Kungs apaugļo plašo materiālo dabu ar garīgo dzirksteļu sēklām. Tādējādi tiek iekustinātas radošās enerģijas, kas izveido tik daudz ko brīnišķīgu. Reiz kāds ateists apgalvoja, ka Dievs nav prasmīgāks par cilvēku, kas izgatavo sarežģītu pulksteni, kuram ir daudzas smalkas daļiņas. Bet mēs varam teikt, ka Dievs tomēr ir lielāks mehāniķis nekā pulksteņmeistars, jo Viņš tikai rada vienu vīriešu un vienu sieviešu kārtas mašīnu, un šīs mašīnas turpina radīt neskaitāmi daudzas līdzīgas mašīnas bez turpmākas Dieva iejaukšanās. Ja cilvēks būtu spējīgs radīt tādas mašīnas, kas varētu ražot sev līdzīgas mašīnas, un cilvēkam nebūtu jāseko šai ražošanai, tad varētu teikt, ka viņš ir tikpat saprātīgs kā Dievs. Tas, protams, nav iespējams. Ikvienai no cilvēka nepilnīgajām mašīnām vajadzīgs mehāniķis. Saprāta ziņā Dievam neviens nevar līdzināties, tāpēc Dievu sauc vēl par asamaurdhvu, kas norāda, ka nav neviena Viņam līdzīga vai lielāka par Viņu. Ikvienam cilvēkam ir kāds saprātā līdzīgs vai augstāks cilvēks, un neviens to nevar noliegt. Taču ar Dievu Kungu ir citādi. Šruti-mantras norāda, ka Dievs Kungs pastāvēja pirms materiālā Visuma radīšanas, un Viņš bija visu skolotājs. Tieši Dievs Kungs deva Brahmam Vēdu zināšanas. Šī Dieva Personība visādā ziņā jāklausa. Ikvienam, kurš vēlas atbrīvoties no materiālajām važām, jāuztic sevi Viņam, to apstiprina arī Bhagavad-gīta.

Kamēr cilvēks neuztic sevi Dieva Personības lotospēdām, viņš noteikti dzīvo apjukumā, pat ja ir apveltīts ar diženu prātu. Tikai tad, kad šādi diženi prāti uztic sevi Vāsudēvas lotospēdām un pilnīgi izprot, ka Viņš ir visu cēloņu cēlonis, kā to apstiprina Bhagavad-gīta (7.19.), viņi var kļūt par mahātmām jeb cilvēkiem ar patiešām plašu redzesloku. Tomēr šādi plaša prāta mahātmas ir ļoti reti. Un tikai viņi var saprast, ka Visaugstais Kungs ir Absolūtā Dieva Personība, visa radītā pirmcēlonis. Viņš ir param, galējā patiesība, jo visas pārējās patiesības ir atkarīgas no Tā. Kungs ir visu zināšanu avots, tāpēc Viņš atšķirībā no relatīvā zinātāja ir visuzinošs un nemaldīgs.

Daži mājāvādī zinātnieki apgalvo, ka Šrīmad Bhāgavatamu nav sastādījis Šrīla Vjāsadēva, bet citi uzskata, ka grāmata sarakstīta mūsdienās un tās autors ir kāds Vopadēva. Lai apgāztu šo bezjēdzīgo argumentu, Šrīla Šrīdhara Svāmī norāda, ka daudzās no vecākajām purānām ir pieminēta Šrīmad Bhāgavatama. Šrīmad Bhāgavatamas pirmā šloka jeb pants sākas ar gājatrī mantru, un tas ir minēts Matsja Purānā (pašā vecākajā purānā). Atsaucoties uz gājatrī mantras kontekstu Šrīmad Bhāgavatamā, šajā purānā teikts: «Šis darbs satur daudzus garīgos norādījumus, tas sākas ar gājatrī mantru, tajā aprakstīts notikums ar Vritrāsuru, un to sauc par Šrīmad Bhāgavatamu. Ja cilvēks šo diženo darbu pilnmēness dienā kādam dāvina, tad viņš sasniedz augstāko dzīves pilnību un atgriežas pie Dieva.» Atsauksmes uz Šrīmad Bhāgavatamu ir arī citās purānās, kuras pat norāda, ka darbs sastāv no divpadsmit dziedājumiem un astoņpadsmit tūkstošiem šloku. Arī Padma Purānā sarunā starp Gautamu un Mahārādžu Ambarīšu ir minēta Šrīmad Bhāgavatama. Mahārādža Ambarīša saņēma padomu: ja viņš vispār vēlas atbrīvoties no materiālajām saitēm, tad viņam regulāri jālasa Šrīmad Bhāgavatama. Ņemot to vērā, par Šrīmad Bhāgavatamas autoritāti nav jāšaubās. Pēdējo piecsimt gadu laikā daudzi zinātnieki ir sīki komentējuši Šrīmad Bhāgavatamu un pauduši neatkārtojamas zināšanas. Nopietns māceklis noteikti centīsies tās apgūt, lai ar lielāku prieku baudītu Bhāgavatamas pārpasaulīgos vēstījumus.

Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs ir īpaši nodarbojies ar sākotnējā un tīrā seksa psiholoģiju (ādi-rasu), kas ir brīva no visiem materiālajiem sārņiem. Visa materiālā pasaule griežas ap dzimumdzīves pamatprincipu. Mūsdienu civilizācijā sekss ir jebkuras darbības centrā; lai kur mēs paskatītos, visur valda dzimumdzīve. Tātad dzimumdzīve nav nereāla; tā tiešām ir realitāte, kas sastopama garīgajā valstībā. Materiālais sekss ir tikai izkropļots sākotnējā seksa atspulgs, bet sākotnējais sekss atrodams Absolūtajā Patiesībā. Tas pierāda, ka Absolūtā Patiesība ir personība, jo tad, ja Tā būtu bezpersoniska, nebūtu priekšstata par tīro dzimumdzīvi. Impersonālā monistu filozofija netiešā veidā stimulē pretīgo, laicīgo dzimumdzīvi, jo pārlieku uzsver galējās patiesības bezpersoniskumu. Tāpēc cilvēkiem, kuriem trūkst zināšanu, izkropļotā materiālā dzimumdzīve ir viss, jo viņi neko nezina par īsteno garīgo dzimumdzīvi. Ir liela atšķirība starp seksu slimīgajā materiālās dzīves stāvoklī un dzimumdzīvi garīgajā esamībā. Šrīmad Bhāgavatama no aizspriedumiem brīvu lasītāju pamazām paceļ augstākajā pārpasaulīgās pilnības līmenī, kas stāv pāri triju veidu materiālajai darbībai — auglīgajai darbībai, spekulatīvajai filozofijai un Vēdu ieteiktajai funkcionālo dievību godināšanai. Šrīmad Bhāgavatama sevī iemieso garīgo kalpošanu Dieva Augstākajai Personībai Krišnam, tāpēc atrodas augstāk par visiem citiem Vēdu rakstiem.

Reliģijā ietilpst četri pamatjautājumi: (1) dievbijīga darbība, (2) ekonomiskā attīstība, (3) jutekļu apmierināšana un (4) atbrīve no materiālajām saitēm. Reliģiska dzīve atšķiras no bezdievīgas dzīves jeb barbarisma. Patiesībā var teikt, ka cilvēciska dzīve sākas ar reliģiju. Četri dzīvnieku dzīves principi — ēšana, gulēšana, aizsargāšanās un kopošanās — dzīvniekiem un cilvēkiem ir kopīgi, bet reliģija ir tikai cilvēkiem. Bez reliģijas cilvēki nedzīvo labāk par dzīvniekiem, tāpēc īstenā cilvēku sabiedrībā pastāv kāda reliģija, kuras mērķis ir sevis apzināšanās un kurā runāts par būtnes mūžīgajām attiecībām ar Dievu.

Zemākajā civilizācijas pakāpē starp cilvēkiem vienmēr notiek sacensība valdīšanā pār materiālo dabu. Citiem vārdiem sakot, viņi nepārtraukti sacenšas, kurš vairāk apmierinās jutekļus. Tādējādi, jutekļu apmierināšanas apziņas vadīti, cilvēki rada reliģiskus rituālus. Dievbijīga un reliģiska darbība tiek veikta, lai iegūtu kaut ko materiālu, un, ja materiālus mērķus var sasniegt citādā veidā, tad šī tā saucamā reliģija tiek atstāta novārtā. To var redzēt mūsdienu civilizācijā. Tā kā rodas iespaids, ka cilvēku ekonomiskās vajadzības var apmierināt citādā veidā, neviens vairs neinteresējas par reliģiju. Baznīcas, mošejas un tempļi ir gandrīz tukši, jo cilvēki vairāk domā par rūpnīcām, veikaliem un kino. Tādējādi tēvu celtās kulta vietas ir pamestas. Tas pierāda, ka ļaudis reliģijai parasti seko ekonomiskās attīstības dēļ, un ekonomiskā attīstība nepieciešama jutekļu apmierināšanai. Kad cilvēkam zūd cerības sasniegt jutekļu apmierinājumu, viņš sāk domāt par atpestīšanu, lai saplūstu ar augstāko veselumu. Visas šīs darbības noris ar vienu mērķi — jutekļu apmierināšanu.

Vēdās ir noteikti norādījumi, kādā veidā īstenot četrus iepriekš minētos pamatmērķus, lai nebūtu pārmērīgas sacensības jutekļu apmierināšanas dēļ. Bet Šrīmad Bhāgavatama paceļas pāri visai materiālās pasaules jutekļu apmierināšanai. Tas ir tīrs pārpasaulīgs darbs, ko var saprast Dieva Kunga bhaktas, kuri stāv pāri jutekļu baudas sacensībai. Materiālajā pasaulē par jutekļu apmierināšanu sacenšas dzīvnieki, cilvēki, sabiedrības un pat nācijas, bet Dieva Kunga bhaktas tam visam stāv pāri. Bhaktām nav vajadzības sacensties ar materiālistiem, jo viņi iet uz mājām, atpakaļ pie Dieva, kur viss ir mūžīgs, pilnīgs un svētlaimīgs. Šādi pārpasaulnieki ir pavisam brīvi no skaudības, un tāpēc viņu sirdis ir tīras. Materiālajā pasaulē visi ir skaudīgi, un tādēļ notiek sacensība. Dieva Kunga bhaktas ir ne tikai brīvi no jebkādas materiālas skaudības, bet arī cenšas ikvienam palīdzēt nodibināt sabiedrību, kurā nav sacensības un viss ir vērsts uz Dievu.

Sociālistu ideja par sabiedrību bez konkurences ir mākslīga, jo pat sociālistu valstīs notiek sacensība par varu. Jutekļu apmierināšana ir materiālistiskās dzīves pamatprincips, un to var saprast vai nu lasot Vēdas, vai vienkārši pavērojot, kā darbojas cilvēki. Vēdas iesaka auglīgu darbību, ar kuru var pacelties uz augstākajām planētām, un vēl tās iesaka dažādu padievu godināšanu ar nolūku sasniegt šo padievu planētas. Beigu beigās Vēdas piedāvā darbību, kas ļauj sasniegt Absolūto Patiesību un izprast Tās bezpersonisko iezīmi, lai cilvēks varētu saplūst ar Patiesību. Tomēr ar Absolūtās Patiesības bezpersonisko aspektu vēl viss nebeidzas. Augstāk par bezpersonisko iezīmi stāv Paramātma jeb Virsdvēsele, un pāri tai ir Augstākā Personība. Šrīmad Bhāgavatamā stāstīts par Absolūtās Patiesības personiskajām īpašībām, kuras ir augstākas par bezpersonisko aspektu. Jautājumi par šīm īpašībām ir augstāki nekā impersonālās filozofiskās spekulācijas. Tāpēc Šrīmad Bhāgavatama ir augstāka nekā Vēdu gjāna-kāndas daļa. Šrīmad Bhāgavatama stāv pāri arī karma-kāndas un upāsana-kāndas daļām, jo iesaka godināt Dieva Augstāko Personību Šrī Krišnu, dievišķo Vasudēvas dēlu. Vēdu karma-kāndas daļa ir pilna sacensības pēc debesu planētu sasniegšanas un labākas jutekļu apmierināšanas. Un šī sacensība redzama arī gjāna-kāndas un upāsana-kāndas daļās. Šrīmad Bhāgavatama ir visam tam pāri, jo tās vienīgais mērķis ir Absolūtā Patiesība, visu kategoriju būtība jeb sakne.

Citiem vārdiem sakot, no Šrīmad Bhāgavatamas mēs varam uzzināt gan būtību, gan relativitātes to patiesajā gaismā un perspektīvā. Būtība ir Absolūtā Patiesība, Dieva Augstākā Personība, bet relatīvais ir dažādie enerģijas veidi, kas izplūst no Viņa. Tā kā arī dzīvās būtnes ir saistītas ar Viņa enerģijām, tad patiesībā nekas neatšķiras no būtības. Tajā pašā laikā enerģijas atšķiras no būtības. Materiālajā ziņā šāds apgalvojums ir pretrunīgs, bet Šrīmad Bhāgavatama skaidri apskata šo vienlaicīgās vienības un atšķirības aspektu. Šī filozofija atrodama arī Vēdānta-sūtrā, sākot ar džanmādj asja sūtru. Zināšanas par vienlaicīgo vienību un atšķirību Absolūtajā Patiesībā dotas visu būtņu labad. Prātotāji maldina ļaudis, saucot Dieva Kunga enerģiju par absolūtu, bet, kad cilvēks izprot patiesību par vienlaicīgo vienību un atšķirību, tad viņu vairs neapmierina nepilnīgie monisma un duālisma priekšstati. Izprotot Dieva Kunga vienlaicīgo vienību un atšķirību no tā, ko Viņš radījis, cilvēks var tūlīt atbrīvoties no triju veidu ciešanām, kuras rada prāts un ķermenis, citas dzīvās būtnes un dabas spēki.

Šrīmad Bhāgavatama sākas ar to, ka dzīvā būtne uztic sevi Absolūtajai Personībai. Tā uztic sevi ar tīru apziņu un izpratni par bhaktas vienotību ar Absolūtu un tajā pašā laikā par savu mūžīgā kalpa stāvokli. Cilvēks ar materiālistisku dzīves izpratni uzskata sevi par visa apkārtējā kungu; tāpēc viņa dzīve vienmēr pilna triju veidu ciešanām. Tiklīdz cilvēks uzzina savu īsteno stāvokli pārpasaulīgajā kalpošanā, viņš tūlīt atbrīvojas no visām šīm ciešanām. Materiālajā dzīves izpratnē kalpa stāvoklis tiek izniekots. Cenšoties valdīt pār materiālo dabu, dzīvā būtne ir spiesta piedāvāt savus pakalpojumus relatīvajai materiālajai enerģijai. Kad dzīvā būtne pilnīgi apzinās savu garīgo būtību un sāk kalpot Dievam Kungam, tā tūlīt atbrīvojas no materiālās pieķeršanās kavēkļiem.

Vēl jo vairāk, Šrīmad Bhāgavatama ir paša Vjāsadēvas Vēdānta-sūtras komentārs, ko viņš sarakstījis garīgās apzināšanās briedumā. Vjāsadēva to varēja paveikt ar Nāradas žēlastību. Arī Vjāsadēva ir Nārājanas, Dieva Personības, avatārs, tāpēc viņa autoritāti nevar apšaubīt. Lai gan Vjāsadēva ir visu Vēdu rakstu autors, viņš īpaši iesaka apgūt Šrīmad Bhāgavatamu. Citās purānās minēti padievu godināšanas paņēmieni, bet Šrīmad Bhāgavatamā ir runa vienīgi par Dieva Augstāko Personību. Visaugstais Kungs ir viss ķermenis, bet padievi ir dažādas šī ķermeņa daļas. Tādējādi, ja cilvēks godina Visaugsto Kungu, viņam nav vajadzības godināt padievus, jo Visaugstais Kungs ir visu padievu sirdīs. Kungs Čaitanja Mahāprabhu no visām purānām visvairāk uzsvēra tieši Šrīmad Bhāgavatama, norādot, ka tā ir neaptraipītā purāna.

Paņēmiens, ar kādu var saņemt pārpasaulīgo vēstījumu, ir pazemīga klausīšanās. Izaicinoša attieksme cilvēkam nepalīdz saņemt vai izprast dievišķo vēstījumu, tāpēc otrajā Šrīmad Bhāgavatamas pantā lietots vārds «šušrūšu». Šis vārds norāda, ka cilvēkam jākāro dzirdēt pārpasaulīgo vēstījumu. Vēlme uzmanīgi klausīties ir galvenais, kas vajadzīgs, lai iegūtu pārpasaulīgās zināšanas. Diemžēl daudzi cilvēki nevēlas pacietīgi klausīties Šrīmad Bhāgavatamu. Paņēmiens ir vienkāršs, bet to pielietot ir grūti. Diemžēl daudzi atrod laiku klausīties par parastiem sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem, bet, kad tos aicina klausīties Šrīmad Bhāgavatamu, viņi nevēlas nākt. Reizēm cilvēki pievēršas tām Šrīmad Bhāgavatamas daļām, kuras viņi nav gatavi klausīties. Algoti Bhāgavatamas teicēji mēdz lasīt noslēpumainākās šī darba daļas, kurās runāts par Visaugstā Kunga rotaļām. Šīs daļas var likties līdzīgas seksa literatūrai, taču Šrīmad Bhāgavatama ir domāta, lai to klausītos no sākuma, un pašā Bhāgavatamas sākumā (1.1.2.) minēti tie, kuri var uzklausīt Bhāgavatamas vēstījumu. Īstena auditorija, kas var uzklausīt Šrīmad Bhāgavatamu, ir cilvēki, kuri paveikuši daudz dievbijīgu darbu. Intelektuāls cilvēks var noticēt tam, ko saka diženais gudrais Vjāsadēva, un pacietīgi klausīties Šrīmad Bhāgavatamas vēstījumu, lai tieši izprastu Dieva Augstāko Personību. Nav nepieciešamības pūlēties un iet cauri dažādajām apzināšanās pakāpēm, jo cilvēks var nonākt paramahamsas līmenī, vienkārši piekrītot pacietīgi uzklausīt Šrīmad Bhāgavatamas vēstījumu. Naimišāranjas gudrie teica Sūtam Gosvāmī, ka viņi ārkārtīgi vēlas izprast Šrīmad Bhāgavatamu. No Sūtas Gosvāmī viņi klausījās par Krišnu, Dieva Augstāko Personību, un gribēja klausīties vēl un vēl. Cilvēki, kuri patiešām pieķērušies Krišnam, pastāvīgi alkst dzirdēt par Viņu.

Tāpēc Kungs Čaitanja teica Prakāšānandam Sarasvatī: «Vienmēr lasi Šrīmad Bhāgavatamu un centies izprast katru pantu. Tad tu patiešām sapratīsi Brahma-sūtru. Tu saki, ka ļoti vēlies apgūt Vēdānta-sūtru, bet nevari to izdarīt, neizpratis Šrīmad Bhāgavatamu.» Vēl Viņš ieteica Prakāšānandam Sarasvatī vienmēr daudzināt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. «Un, ja tu tā darīsi, tad pavisam viegli iegūsi atbrīvi. Pēc atbrīves tu varēsi sasniegt augstāko dzīves mērķi — mīlestību uz Dievu.»

Tad Kungs noskaitīja daudzus pantus no tādiem autoritatīviem rakstiem kā Šrīmad Bhāgavatama, Bhagavad-gīta un Nrisimha-tāpanī. Viņš nocitēja arī šo Bhagavad-gītas pantu:

brahma-bhūtah prasannātmā
na šočati na kānkšati
samah sarvēšu bhūtēšu
mad-bhaktim labhatē parām

«Cilvēks, kas pacēlies pāri visam, tūlīt izprot Augstāko Brahmanu. Viņš nežēlojas un nevēlas neko iegūt. Viņš ir vienāds pret visām būtnēm. Šādā stāvoklī cilvēks uzsāk tīru garīgo kalpošanu Man.» (Bg.18.54.)

Sasniedzot brahma-bhūtas līmeni, cilvēks vienādi raugās uz visām dzīvajām būtnēm un kļūst par tīru Visaugstā Kunga bhaktu. Nrisimha-tāpanī (2.5.16.) teikts, ka tas, kurš ir patiešām atbrīvots, var izprast Visaugstā Kunga pārpasaulīgās rotaļas un garīgi kalpot Viņam. Vēl Kungs Čaitanja nocitēja pantu no Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma (2.1.9.), kurā Šukadēva Gosvāmī atzīst, ka, lai gan viņš jau bijis atbrīves līmenī, brīvs no maijas važām, tomēr viņu piesaistījušas Krišnas pārpasaulīgās rotaļas. Tāpēc viņš no sava diženā tēva Vjāsadēvas apguvis Šrīmad Bhāgavatamu.

Kungs Čaitanja nocitēja vēl vienu Šrīmad Bhāgavatamas šloku (3. 15.43.), kurā runāts par Kumāriem. Kad Kumāri iegāja Dieva Kunga templī, viņus piesaistīja smarža, kas nāca no ziediem un tulasī lapām, kuras bija piedāvātas kopā ar sandalkoka pastu Dieva Kunga lotospēdām. Ar šo smaržu pietika, lai Kumāru prāti pievērstos kalpošanai Visaugstajam Kungam par spīti tam, ka viņi jau bija atbrīvotas dvēseles. Citā Bhāgavatamas vietā (1.7.10.) teikts, ka pat atbrīvota dvēsele, kas patiešām brīva no materiālajiem sārņiem, var bez jebkāda iemesla piesaistīties garīgajai kalpošanai Visaugstajam Kungam. Tātad Dievs ir ļoti pievilcīgs, un tādēļ Viņu sauc par Krišnu.

Tādā veidā Kungs Čaitanja ar Prakāšānandu Sarasvatī apsprieda Ātmārāmas pantu no Šrīmad Bhāgavatamas. Kunga Čaitanjas apbrīnotājs brāhmans Mahārāštrīja pastāstīja, ka Kungs ir izskaidrojis šo pantu sešdesmit vienā veidā. Visi sanākušie ļoti vēlējās noklausīties dažādos Ātmārāmas šlokas skaidrojumus vēlreiz, un tāpēc Kungs Čaitanja atkal izskaidroja šloku tādā pašā veidā, kā to bija teicis Sanātanam Gosvāmī. Visi, kas noklausījās Ātmārāmas šlokas skaidrojumus, bija pārsteigti. Ikviens nodomāja, ka Kungs Čaitanja nevar būt neviens cits kā Pats Šrī Krišna.


Tālāk Divdesmitceturtā nodaļa