Kunga Čaitanjas mācība divdesmitceturtā nodaļa

null

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Sarunas ar
Sārvabhaumu Bhatāčārju

Kad Kungs Čaitanja Džaganātha Purī satika Sārvabhaumu Bhatāčārju, tad Bhatāčārja, būdams tā laika lielākais loģikas zinātājs, arī vēlējās mācīt Kungam Vēdāntu. Bhatāčārja bija cilvēks gados, apmēram Kunga Čaitanjas tēva vecumā, un viņu pārņēma līdzjūtība pret jauno sanjāsī, tāpēc Bhatāčārja lūdza, lai Kungs no viņa mācās Vēdānta-sūtru. Bhatāčārja uzskatīja, ka pretējā gadījumā Kungam Čaitanjam būs grūti būt par sanjāsī. Kungs galu galā piekrita, un Bhatāčārja Džaganāthas templī sāka Viņu mācīt. Bhatāčārja septiņas dienas pēc kārtas lasīja lekcijas par Vēdānta-sūtru, un Kungs tās klausījās, neteikdams ne vārda. Astotajā dienā Bhatāčārja sacīja: «Tu klausījies Vēdānta-sūtru veselu nedēļu, bet neesi uzdevis nevienu jautājumu, ne arī kaut kādā veidā parādījis, ka es to labi skaidroju. Tāpēc nevaru pateikt, vai Tu saprati mani vai ne.»

«Es esmu nejēga,» atbildēja Kungs. «Es nespēju studēt Vēdānta-sūtru, bet, tā kā tu lūdzi, lai Es to klausos, tad cenšos to darīt. Esmu šeit, tikai paklausot tev, jo tu teici, ka dzirdēt Vēdānta-sūtru ir ikviena sanjāsī pienākums. Bet, kas attiecas uz jēgu, ko tu māci, es nespēju to saprast.» Tādējādi Kungs norādīja, ka mājāvādī sampradājā ir daudz tā saucamo sanjāsī, kuri, būdami analfabēti un nesaprātīgi cilvēki, tomēr formāli klausās Vēdānta-sūtru no saviem garīgajiem skolotājiem. Viņi gan klausās, bet neko nesaprot. Kas attiecas uz Kungu Čaitanju, tad Viņš teica, ka neizprot Bhatāčārjas skaidrojumu ne tāpēc, ka tas būtu pārāk sarežģīts, bet tādēļ, ka neatzīst mājāvādī iztulkojumus.

Kad Kungs sacīja, ka Viņš ir neizglītots nejēga un nespēj izsekot skaidrojumiem, Bhatāčārja atbildēja: «Ja Tu nesaproti, ko es saku, tad kāpēc nejautā? Kāpēc Tu sēdi un klusē? Liekas, ka Tev ir kaut kas sakāms par maniem skaidrojumiem.»

«Mans kungs,» atbildēja Čaitanja. «Kas attiecas uz Vēdānta-sūtru un tās tekstu, Es pavisam labi saprotu tā jēgu, bet nespēju izprast tavus skaidrojumus. Sākotnējās Vēdānta-sūtras jēga nemaz nav tik grūti uztverama, bet tas, kā tu skaidro Vēdānta-sūtru, liekas, aptumšo īsteno nozīmi. Tu nepadari skaidrāku tās patieso jēgu, bet gan kaut ko iedomājies un tādā veidā apslēp īsteno nozīmi. Manuprāt tev ir kāda noteikta mācība, kuru tu centies sludināt, izmantojot Vēdānta-sūtras tekstu.»

Saskaņā ar Muktika Upanišadu ir 108 Upanišadas. Starp tām ir: (1) Īša, (2) Kēna, (3) Katha, (4) Prašna, (5) Mundaka, (6) Māndūkja, (7) Titiri, (8) Aitarēja, (9) Čhāndogja, (10) Brihad-āranjaka, (11) Brahma, (12) Kaivalja, (13) Džāvāla, (14) Švētāšva, (15) Hamsa, (16) Āruni, (17) Garbha, (18) Nārājana. 108 Upanišadas satur visas zināšanas par Absolūto Patiesību. 108 zīlītes uz vaišnavu lūgšanu krellītēm pārstāv 108 Upanišadas, kuras satur pilnīgas zināšanas par Absolūto Patiesību. Daži vaišnavu pārpasaulnieki uzskata, ka 108 zīles pārstāv arī 108 Kunga Krišnas pavadones, kuras piedalās rāsas dejā.

Kungs Čaitanja protestēja pret nepareizu Upanišadu izskaidrojumu un neatzina nevienu skaidrojumu, kas nemācīja tiešo Upanišadu jēgu. Tiešo skaidrojumu sauc par abhidā-vriti, bet netiešo — par lakšanā-vriti. Netiešs skaidrojums ir bezjēdzīgs. Pastāv četru veidu izpratnes: (1) tiešā izpratne (pratjakša), (2) hipotētiskā izpratne (anumāna), (3) vēsturiskā izpratne (aitihja) un (4) izpratne ar skaņu (šabda). Izpratne no Vēdu rakstiem (kuri skaņas veidā pārstāv Absolūto Patiesību) ir vislabākais paņēmiens. Tradicionālie Vēdu studenti atzīst skaņas izpratni par visiedarbīgāko.

Saskaņā ar Vēdu rakstiem dzīvo būtņu izkārnījumi un kauli uzskatāmi par netīriem, tomēr Vēdu raksti norāda, ka gliemežnīca, kā arī govs mēsli ir tīri. Šie norādījumi šķiet pretrunīgi, bet, tā kā Vēdās govs mēsli un gliemežnīcas tiek uzskatītas par tīrām, tad arī Vēdu sekotāji to pieņem par patiesību. Ja vēlamies saprast Vēdu norādījumus netieši, tad mums nākas tos apstrīdēt. Citiem vārdiem sakot, tos nedrīkst pieņemt, nepilnīgi iztulkojot; norādījumi jāpieņem tādi, kādi tie ir. Ja Vēdu norādījumus šādā veidā nepieņem, tad tie zaudē autoritatīvumu.

Saskaņā ar Kunga Čaitanjas teikto tie, kuri paši skaidro Vēdu izteikumus, nebūt nav saprātīgi. Viņi maldina sekotājus, izdomājot savus skaidrojumus. Indijā ir cilvēki, kurus sauc par ārja-samādžām, un viņi apgalvo, ka atzīst tikai sākotnējās Vēdas un nepieņem visus pārējos Vēdu rakstus. Tomēr viņi to dara tāpēc, lai varētu dot savus skaidrojumus. Kungs Čaitanja norādīja, ka šādi iztulkojumi ir nepieņemami. Tie vienkārši nav vēdiski. Kungs Čaitanja teica, ka Vēdu izteikumi Upanišadās ir kā saules gaisma. Kad spīd saule, tad viss ir skaidrs un noteikts; arī Vēdu izteikumi ir tikpat skaidri un nepārprotami. Bet mājāvādī filozofi aizklāj saules gaismu ar nepareizu iztulkojumu mākoni.

Tad Kungs Čaitanja teica, ka visi Upanišadās dotie Vēdu izteikumi ir vērsti uz galējo patiesību, ko sauc par Brahmanu. Vārds «Brahmans» nozīmē «vislielākais», un, kad runājam par vislielāko, mēs tūlīt domājam par Dieva Augstāko Personību, visu izplūsmju avotu. Ja vislielākajam pilnībā nepieder sešas varenības, tad viņu nevar saukt par vislielāko. Vislielākais, kurš pilnībā apveltīts ar sešām varenībām, ir Dieva Augstākā Personība. Citiem vārdiem sakot, Augstākais Brahmans ir arī Dieva Augstākā Personība. Bhagavad-gītā (10.12.) Ardžuna atzīst Krišnu par Augstāko Brahmanu (param brahma). Bezpersoniskā Brahmana un lokalizētās Virsdvēseles izpratne ietilpst Dieva Augstākās Personības izpratnē.

Runājot par Dieva Augstāko Personību, mēs pievienojam vārdu «šrī», norādot, ka Viņš pilnībā apveltīts ar sešām varenībām. Citiem vārdiem sakot, Viņš mūžīgi ir personība; ja Viņš tāds nebūtu, tad sešas varenības nevarētu izpausties pilnīgi. Ja sakām, ka Augstākā Absolūtā Patiesība ir bezpersoniska, tad tas nozīmē, ka Viņa personība nav materiāla. Tādējādi, lai parādītu atšķirību starp Viņa pārpasaulīgo ķermeni un parastajiem materiālajiem ķermeņiem, daži filozofi skaidro, ka Kungs no materiālā redzes viedokļa ir bezpersonisks. Citiem vārdiem sakot, tiek noliegta materiālā personība, bet atklāta garīgā. Švētāšvatara Upanišadā (3.19.) skaidri teikts, ka Absolūtajai Patiesībai nav materiālu kāju un roku, bet ir norādīts, ka Viņam ir garīgas rokas, ar kurām Tas pieņem visu, kas tiek piedāvāts. Gluži tāpat Absolūtajai Patiesībai nav materiālu acu, bet ir garīgas acis, ar kurām var redzēt pilnīgi visu. Viņam nav materiālu ausu, bet Viņš var dzirdēt it visu. Absolūtajai Patiesībai ir pilnīgi jutekļi, un Viņš zina pagātni, nākotni un tagadni. Patiešām Viņš zina visu, bet neviens nezina Viņu, jo ar materiālajiem jutekļiem Absolūto Patiesību izprast nav iespējams. Viņš ir visa izplūstošā avots, Viņš ir vislielākais, Viņš ir Dieva Personība.

Ir daudz līdzīgu Vēdu himnu, kurās nepārprotami norādīts, ka Augstākā Absolūtā Patiesība ir personība, kura nav no šīs materiālās pasaules. Piemēram, Hajašīrša-pančarātrā paskaidrots, ka, lai gan visās Upanišadās Visaugstais Brahmans vispirms tiek apskatīts kā bezpersonisks, beigās tiek pieņemts Visaugstā Kunga personiskais veidols. Līdzīgs pants ir Šrī Īšopanišadā:

hiranmajēna pātrēna
satjasjāpihitam mukham
tat tvam pūšann-apāvrinu
satja-dharmāja drištajē

«Mans Kungs, visa dzīvā uzturētāj, Tavu īsto seju pārklāj Tavs žilbinošais mirdzums. Lūdzu, noņem to un parādies savam tīrajam bhaktam.» (Īšopanišada 15.)

Šis pants norāda, ka ikvienam garīgi jākalpo Visaugstajam Kungam, kurš ir visa Visuma uzturētājs. Visu uztur Viņa žēlastība; tāpēc garīgā kalpošana Viņam ir īstenā reliģija. Dieva Augstākā Personība ir mūžīgais sač-čid-ānandas veidols, un Viņa mirdzums caurstrāvo visu pasauli tā, kā Saules stari apgaismo visu Saules sistēmu. Un, kā Saules disku klāj žilbinošais staru mirdzums, tā Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu klāj žilbinošais brahmadžoti mirdzums. Patiešām šajā pantā skaidri norādīts, ka mūžīgais, svētlaimīgais un apziņas pilnais Visaugstā Kunga veidols atrodams žilbinošajā brahmadžoti mirdzumā, kas izplūst no Visaugstā Kunga ķermeņa. Tādējādi Dieva Kunga personiskais ķermenis ir brahmadžoti avots, un tas apstiprināts Bhagavad-gītā (Bg.14.27.). Tas, ka bezpersoniskais Brahmans ir atkarīgs no Augstākās Personības, ir norādīts Hajašīrša-pančarātrā un Upanišadās, kā arī citos Vēdu rakstos. Patiešām, ja kaut kur sākumā ir runāts par bezpersonisko Brahmanu, tad beigās ir atklāta Augstākā Personība. Kā norādīts Īšopanišadā, Augstākā Absolūtā Patiesība mūžīgi ir gan bezpersoniska, gan personiska, bet Viņas personiskais aspekts ir svarīgāks par bezpersonisko.

Kā teikts vienā Taitirīja Upanišadas pantā (jato vā imāni bhūtāni džājantē), šī kosmiskā izpausme izplūst tikai no Augstākās Absolūtās Patiesības un atrodas Tajā. Absolūtā Patiesība tiek saukta par ablatīvo, cēlonisko un lokatīvo darītāju. Tātad kā darītājs Viņš ir Dieva Augstākā Personība, jo tās ir personības pazīmes. Kā no ablatīvā darītāja šajā kosmiskajā izpausmē no Viņa nāk visa domāšana, jušana un gribēšana. Bez domāšanas, jušanas un gribēšanas kosmiskajā izpausmē nevar būt kārtības. Vēl Kungs ir cēloniskais darītājs, jo Viņš ir kosmosa sākotnējais veidotājs. Un tāpat Viņš ir arī lokatīvais darītājs, tas ir, viss atrodas Viņa enerģijā. Visas šīs pazīmes skaidri norāda uz personību.

Čhāndogja Upanišadā (5.2.3.) teikts, ka tad, kad Dieva Augstākā Personība vēlas kļūt par daudziem, Tā pievēršas materiālajai dabai. To apstiprina arī Aitarēja Upanišada (1.1.): sa aikšata. «Dievs Kungs paraudzījās uz materiālo dabu.» Pirms šī skatiena kosmiskā izpausme vēl nepastāvēja, tāpēc Viņa skatiens nav materiāli aptraipīts. Visaugstais Kungs spēja redzēt jau pirms materiālās pasaules radīšanas, tāpēc Viņa ķermenis nav materiāls. Viņa domas, darbība un spēja just ir pilnīgi pārpasaulīgas. Citiem vārdiem sakot, prāts, ar kuru Dievs Kungs domā, jūt un vēlas, ir pārpasaulīgs, un acis, ar kurām Viņš uzlūko materiālo dabu, arī ir dievišķas. Tā kā Dieva Kunga pārpasaulīgais ķermenis un visi jutekļi ir pastāvējuši jau pirms materiālās pasaules radīšanas, tad Viņam ir arī pārpasaulīgs prāts un dievišķa domāšana, jušana un griba. Lūk, kāds ir visu Vēdu rakstu secinājums.

Vārds «Brahmans» sastopams visās Upanišadās. Šrīmad Bhāgavatamā Brahmans, Paramātma un Bhagavāns, Dieva Augstākā Personība, kopā nosaukti par Absolūto Patiesību. Brahmana un Paramātmas apzināšanās tiek uzskatītas par pakāpēm ceļā uz galējo apzināšanos, kas ir Dieva Augstākās Personības apzināšanās. Tāds ir īstenais visu Vēdu rakstu secinājums.

Tātad saskaņā ar dažādajos Vēdu rakstos dotajiem pierādījumiem Visaugstais Kungs Krišna ir atzīts par augstāko Brahmana apzināšanās mērķi. Arī Bhagavad-gīta (7.7.) apstiprina, ka nav nekā augstāka par Krišnu. Madhvāčārja, viens no diženākajiem āčārjām Brahmas mācekļu pēctecībā, Vēdānta-sūtras skaidrojumā ir teicis, ka visu var redzēt caur rakstu autoritāti. Viņš nocitēja pantu no Skanda Purānas, kurā teikts, ka Rigvēda, Sāmavēda, Atharvavēda, Mahābhārata, Pančarātra un sākotnējā Rāmājana ir īstenas vēdiskās liecības. Purānas, kuras ir atzinuši vaišnavi, arī uzskatāmas par Vēdu liecībām. Patiešām viss, kas teikts šajos rakstos, jāpieņem bez iebildumiem kā augstākais secinājums, un visi šie raksti pasludina, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība.


Tālāk Divdesmitpiektā nodaļa