Kunga Čaitanjas mācība divdesmitpiektā nodaļa

null

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

Personiskā un bezpersoniskā
apzināšanās

Purānas ir literatūra, kas papildina Vēdas. Sākotnējās Vēdas reizēm ir pārāk sarežģītas, un ļaudis tās nespēj saprast, tāpēc Purānas izskaidro šos jautājumus vienkārši ar piemēriem un vēsturiskiem notikumiem. Šrīmad Bhāgavatamā (10.14.32.) teikts, ka Mahārādža Nanda, gani un Vrindāvanas iedzīvotāji ir ļoti veiksmīgi, jo Augstākais Brahmans, Dieva Personība, svētlaimes pilns savās mūžīgajās rotaļās, ir viņu draugs.

Saskaņā ar Švētāšvatara Upanišadu mantra apāni-pādo džavano grahtā apstiprina, ka, lai gan Brahmanam nav materiālu roku un kāju, Viņš stalti iet un pieņem visu, kas Viņam tiek piedāvāts. Tas liecina, ka Brahmanam ir pārpasaulīgi locekļi, un tāpēc Viņš nav bezpersonisks. Ja cilvēks nesaprot Vēdu principus, tad viņš uzsver tikai Augstākās Absolūtās Patiesības bezpersoniskās, materiālās iezīmes un nepareizi sauc To par bezpersonisku. Mājāvādī filozofi impersonālisti vēlas pierādīt, ka Absolūtā Patiesība ir bezpersoniska, bet tas ir pretrunā ar Vēdu rakstiem. Lai gan Vēdu raksti apstiprina, ka Augstākajai Absolūtajai Patiesībai ir neskaitāmi daudzas enerģijas, mājāvādī impersonālisti cenšas pierādīt, ka Tai nav enerģiju. Tomēr īstenībā Absolūtā Patiesība ir un paliek enerģiju pilna, un Viņa ir personība. Absolūto Patiesību nav iespējams padarīt par bezpersonisku.

Saskaņā ar Višnu Purānu (6.7.61.–63.) dzīvās būtnes tiek uzskatītas par kšētragjas enerģiju. Lai gan dzīvā būtne ir neatņemama Visaugstā Kunga daļiņa un ir apveltīta ar pilnīgu apziņu, tā tomēr nonāk materiālo sārņu lamatās un cieš materiālajā dzīvē. Šādas būtnes uzturas dažādos dzīvības veidos atkarībā no tā, cik stipri sapinušās materiālajā dabā. Visaugstā Kunga sākotnējā enerģija ir garīga un neatšķiras no Augstākās Absolūtās Dieva Personības. Dzīvo būtni sauc par Visaugstā Kunga robeženerģiju, bet materiālo dabu — par zemāko enerģiju. Dzīvā būtne, kas atrodas robežstāvoklī, materiālās piesārņotības dēļ sapinas zemākās enerģijas — matērijas — valgos. Tad viņa aizmirst savu garīgo nozīmi, pielīdzina sevi materiālajai enerģijai un tādējādi tiek pakļauta triju veidu ciešanām. Tikai tad, kad būtne atbrīvojas no materiālā piesārņojuma, tā var nonākt savā īstajā stāvoklī.

Saskaņā ar Vēdu norādījumiem cilvēkam jāsaprot Dieva Kunga, materiālās enerģijas un dzīvās būtnes dabiskais stāvoklis un to savstarpējās attiecības. Vispirms jācenšas izprast Visaugstā Kunga, Dieva Personības, dabiskais stāvoklis. Visaugstajam Kungam ir mūžīgs apziņas un svētlaimes pilns ķermenis, un Viņa garīgā enerģija izpaužas kā mūžība, zināšanas un svētlaime. Kunga svētlaimīgajā būtībā ir Viņa prieka spēja, un mūžīgajā būtībā Kungs ir visa cēlonis. Visaugstais Kungs savā apziņas būtībā ir augstākās zināšanas. Patiešām vārds krišna norāda uz šīm augstākajām zināšanām. Citiem vārdiem sakot, Augstākā Personība Krišna sevī ietver visas zināšanas, prieku un mūžību. Augstākās zināšanas par Krišnu izpaužas trijās dažādās enerģijās: iekšējā, ārējā un robeženerģijā. Ar savu iekšējo enerģiju Krišna pastāv sevī kopā ar visu, kas ar Viņu garīgi saistīts; ar robeženerģiju Viņš izpaužas kā dzīvās būtnes; bet ar ārējo enerģiju — kā materiālā daba. Katras enerģijas izpausmes pamatā ir mūžība, prieks, spēja un pilnīga apziņa.

Saistītā dvēsele ir robežspēja, pār kuru valda ārējā spēja. Tomēr, kad robežspēja nonāk garīgajā spējā, tā var iemīlēt Dievu. Visaugstais Kungs bauda sešu veidu varenības, un neviens nevar teikt, ka Kungs ir bezveidīgs vai Viņam nav enerģijas. Ja kāds to apgalvo, tad viņš nonāk pilnīgā pretrunā ar Vēdu norādījumiem. Patiesībā Dieva Augstākā Personība ir visu enerģiju saimnieks. Materiālās enerģijas varā var nonākt vienīgi dzīvā būtne, kas ir Viņa sīkā un neatņemamā daļiņa.

Mundaka Upanišadā teikts, ka vienā kokā sēž divi putni; viens ēd koka augli, bet otrais tikai novēro pirmo. Pirmais putns atbrīvojas no visām raizēm tikai tad, kad paskatās uz otro putnu. Lūk, kādā stāvoklī atrodas bezgalīgi sīkā dzīvā būtne. Tā neatceras Dieva Augstāko Personību, kurš vēro visus viņas darbus, un ir pakļauta triju veidu ciešanām. Bet, kad būtne paskatās uz Visaugsto Kungu un kļūst par Viņa bhaktu, tā atbrīvojas no visām raizēm un materiālajām ciešanām. Dzīvā būtne mūžīgi ir pakļauta Visaugstajam Kungam; Viņš vienmēr valda pār visām enerģijām, turpretī dzīvā būtne pastāvīgi atrodas Kunga enerģiju varā. Lai gan būtne pēc īpašībām neatšķiras no Visaugstā Kunga, tai ir tieksme valdīt pār materiālo dabu, taču sava niecīguma dēļ tā patiesībā nonāk materiālās dabas varā. Tāpēc būtni sauc par Dieva Kunga robežspēju.

Dzīvā būtne tiecas nonākt materiālās dabas pakļautībā, tāpēc tā nekad nevar līdzināties Visaugstajam Kungam. Ja būtne būtu tāda pati kā Visaugstais Kungs, tad tā nebūtu pakļauta materiālajai enerģijai. Bhagavad-gītā par dzīvo būtni teikts, ka tā ir viena no Visaugstā Kunga enerģijām. Lai gan enerģija nav šķirama no enerģijas avota, tā vienalga ir enerģija un nevar līdzināties enerģijas avotam. Citiem vārdiem sakot, dzīvā būtne reizē atšķiras un neatšķiras no Visaugstā Kunga. Bhagavad-gītā (7.4.–5.) skaidri norādīts, ka zeme, ūdens, uguns, gaiss, ēters, prāts, saprāts un neīstais «es» ir astoņas Visaugstā Kunga pamatenerģijas, un tās pēc īpašībām ir zemākas, bet dzīvā būtne ir augstāka. Vēdu raksti apstiprina, ka Visaugstā Kunga pārpasaulīgais veidols ir mūžīgs, svētlaimīgs un zināšanu pilns.

Visaugstā Kunga veidols, kas stāv pāri materiālās dabas īpašībām, nav tāds kā šīs materiālās pasaules veidoli. Tas ir pilnīgi garīgs un nav salīdzināms ne ar kādu materiālu veidolu. Saskaņā ar Vēdu rakstiem tas, kurš noliedz Visaugstā Kunga garīgo veidolu, ir ateists. Kungs Buda neatzina šos Vēdu principus, tāpēc Vēdu skolotāji uzskata viņu par ateistu. Lai gan mājāvādī filozofi apgalvo, ka atzīst Vēdu principus, viņi netieši sludina budisma jeb ateisma filozofiju un neatzīst Dieva Augstāko Personību. Mājāvādī filozofija ir zemāka par budismu, kas tieši noliedz Vēdu autoritāti. Tā kā mājāvāda slēpjas zem Vēdāntas filozofijas maskas, tā ir bīstamāka par budismu vai ateismu.

Vjāsadēva sastādīja Vēdānta-sūtru par svētību visām dzīvajām būtnēm. Tieši caur Vēdānta-sūtru var izprast bhakti-jogas filozofiju. Diemžēl mājāvādī komentārs Šārīraka-bhāšja ir gandrīz pilnīgi iznīcinājis Vēdānta-sūtras mērķi. Mājāvādī skaidrojumā tiek noliegts Dieva Augstākās Personības garīgais, pārpasaulīgais veidols, un Visaugstais Brahmans tiek pielīdzināts individuālajam Brahmanam — dzīvajai būtnei, kura ir zemāka par to. Tiek noliegts gan Augstākā Brahmana, gan individuālā Brahmana garīgais veidols un individualitāte, lai gan rakstos skaidri teikts, ka Visaugstais Kungs ir vienīgā augstākā dzīvā būtne, bet pārējās būtnes ir Viņam pakļautas. Tāpēc lasīt mājāvādī Vēdānta-sūtras komentārus jebkurā gadījumā nav ieteicams. No šiem iztulkojumiem cilvēkam var rasties iespaids, ka dzīvā būtne ir vienāda ar Visaugsto Kungu, un tas ir bīstami. Saistītā dzīvā būtne šādā veidā var viegli maldīties, un, ja tā reiz ir aizgājusi pa nepareizo ceļu, viņa nekad vairs neatgriežas savā īstenajā stāvoklī un nebauda mūžīgo darbību bhakti-jogā. Citiem vārdiem sakot, mājāvādī filozofija cilvēcei ir nodarījusi lielu ļaunumu, veicinot bezpersonisko priekšstatu par Visaugsto Kungu. Tādējādi mājāvādī filozofi neļauj uzzināt īsteno Vēdānta-sūtras vēstījumu.

Vēdānta-sūtrā jau no paša sākuma atzīts, ka šis kosmoss ir Visaugstā Kunga enerģijas izpausme. Pats pirmais aforisms (džanmādj asja) norāda, ka Visaugstais Brahmans ir tas, no kura viss izplūst. Viņš visu uztur, un viss ieiet Viņā. Tādējādi Absolūtā Patiesība ir radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas cēlonis. Augļa cēlonis ir koks; ja koks rada augli, tad nevar teikt, ka koks būtu bezpersonisks. Koks var radīt simtiem un tūkstošiem augļu, bet palikt nemainīgs. Kad auglis ir radīts un attīstījies, tas kādu laiku pastāv, tad kļūt mazāks un izzūd. Taču tas nenozīmē, ka izzūd arī koks. Tādējādi Vēdānta-sūtra no paša sākuma skaidro mācību par blakusproduktiem. Radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu veic Visaugstā Kunga neaptveramā enerģija. Kosmiskā izpausme ir pārveidotā Visaugstā Kunga enerģija, lai gan Visaugstā Kunga enerģija un pats Visaugstais Kungs neatšķiras un nav šķirami. Filozofu akmens, saskaroties ar dzelzi, var radīt milzīgus daudzumus zelta, bet pats akmens nemainās. Lai gan Visaugstais Kungs rada milzīgās materiālās kosmiskās izpausmes, Viņš pats vienmēr ir savā pārpasaulīgajā veidolā.

Mājāvādī filozofiem pietiek nekaunības atmest Vjāsadēvas mērķi, kas izskaidrots Vēdānta-sūtrā, un tā vietā likt pārveidošanās mācību, kas ir pilnīgi izdomāta. Saskaņā ar mājāvādī filozofiju kosmiskā izpausme ir pārveidotā Absolūtā Patiesība, un Absolūtā Patiesība nepastāv atsevišķi ārpus kosmiskās izpausmes. Bet tas nav Vēdānta-sūtras vēstījums. Mājāvādī filozofi skaidro, ka pārveidojums ir neīsts, bet tas tā nav. Tas ir tikai pārejošs. Viņi uzskata, ka Absolūtā Patiesība ir vienīgā īstenība un šī materiālā izpausme, ko sauc par pasauli, ir neīsta. Taču tas nav tiesa. Materiālais piesārņojums nav neīsts, tāpēc tas ir relatīvā patiesība un ir pārejošs. Ir atšķirība starp to, kas ir pārejošs un kas ir neīsts.

Pranava jeb omkāra ir galvenā skaņa Vēdu himnās, un omkāra tiek uzskatīta par Visaugstā Kunga skaņas veidolu. No omkāras radušās visas Vēdu himnas, arī pati pasaule ir radusies no šīs omkāras skaņas. Vārdi «tat tvam asi», kas arī atrodami Vēdu himnās, nav galvenā skaņa, bet tikai dzīvās būtnes dabiskā stāvokļa izskaidrojums. «Tat tvam asi» nozīmē, ka dzīvā būtne ir augstākā gara daļiņa, bet tas nav Vēdāntas vai Vēdu rakstu galvenais motīvs. Galvenā visaugstākās skaņas izpausme ir omkāra.

Visi šie kļūdainie Vēdānta-sūtras skaidrojumi uzskatāmi par ateistiskiem. Mājāvādī filozofi neatzīst Visaugstā Kunga mūžīgo un pārpasaulīgo veidolu, tāpēc viņi nespēj patiesi garīgi kalpot. Tādējādi mājāvādī filozofi tā arī nesaņem Krišnas apziņu un nevar garīgi kalpot Viņam. Tīrs Dieva Personības bhakta nekad nepieņem mājāvādī filozofiju par īstenu pārpasaulīgās apzināšanās ceļu. Mājāvādī filozofi lidinās kosmiskās pasaules morālajā un amorālajā gaisotnē un tāpēc vienmēr ir aizņemti ar materiālās baudas pieņemšanu un atraidīšanu. Viņi ir maldīgi pieņēmuši negarīgo par garīgo un tādēļ aizmirsuši Dieva Augstākās Personības mūžīgo garīgo veidolu, kā arī Viņa vārdu, īpašības un svītu. Mājāvādī filozofi uzskata Visaugstākā pārpasaulīgās spēles, vārdu, veidolu un īpašības par materiālās dabas radītiem. Viņi pieņem un atraida materiālos priekus un ciešanas, tāpēc ir mūžīgi pakļauti materiālajām sāpēm.

Īsteni Dieva Kunga bhaktas nekad nepiekrīt mājāvādī filozofiem. Impersonālisms nekādā veidā nevar pārstāvēt mūžību, svētlaimi un zināšanas. Ar savām nepilnīgajām zināšanām par atbrīvi mājāvādī nopeļ mūžību, zināšanas un svētlaimi kā materiālas. Mājāvādī noraida garīgo kalpošanu, tāpēc viņi ir nesaprātīgi un nespēj aptvert to, ko dod garīgā kalpošana. Viņi žonglē ar vārdiem, lai savienotu zināšanas ar izzināmo un zinātāju, un tas parāda viņu nesaprātīgumu. Īstenā Vēdānta-sūtras sākuma jēga ir mācība par blakusproduktiem. Dievam Kungam ir neskaitāmas un bezgalīgas enerģijas, un tāpēc Viņš dažādos veidos izpauž šo enerģiju blakusproduktus. Viss ir pakļauts Viņam. Visaugstais Kungs ir arī augstākais vadītājs, kurš izpaužas neskaitāmās enerģijās un izvērsumos.


Tālāk Divdesmitsestā nodaļa