Kunga Čaitanjas mācība divdesmitsestā nodaļa

null

DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA

Bhatāčārjas pievēršana
Krišnas apziņai

Impersonālistiem un tukšuma filozofiem nākamā pasaule ir bezjūtīgas mūžības un svētlaimes pasaule. Tukšuma filozofi grib pierādīt, ka viss galu galā ir bezjūtīgs, bet impersonālisti apgalvo, ka nākamajā pasaulē ir tikai zināšanas bez darbības. Tādējādi nesaprātīgie cilvēki, kas tiecas pēc atpestīšanas, cenšas ienest nepilnīgas zināšanas pilnīgas garīgās darbības laukā. Impersonālisti saprot, ka materiālā darbība ir ciešanu pilna, tāpēc vēlas garīgo dzīvi bez darbības. Viņi neko nezina par darbību garīgajā kalpošanā. Patiešām tukšuma filozofi un impersonālisti nespēj saprast darbību garīgajā kalpošanā. Vaišnavu filozofi lieliski zina, ka Absolūtā Patiesība, Dieva Augstākā Personība, nekad nevar būt bezpersoniska vai tukša, jo Viņai ir neskaitāmas spējas. Caur savām neskaitāmajām enerģijām Visaugstais Kungs var izpausties daudzos dažādos veidolos un joprojām palikt par Absolūto Dieva Augstāko Personību. Tātad par spīti sevis izvēršanai daudzos veidolos un neskaitāmu enerģiju izstarošanai Viņš saglabā savu pārpasaulīgo stāvokli.

Tādējādi Kungs Čaitanja parādīja daudzos mājāvādī filozofijas trūkumus, un, lai gan Bhatāčārja ar loģiku un vārdu žonglēšanu centās pierādīt savu taisnību, Kungs Čaitanja spēja aizsargāties no viņa uzbrukumiem. Kungs norādīja, ka Vēdu raksti domāti, lai cilvēki sasniegtu trīs mērķus: saprastu savas attiecības ar Absolūto Dieva Augstāko Personību, darbotos saskaņā ar šo izpratni un sasniegtu augstāko dzīves pilnību — mīlestību uz Dievu. Ikviens, kurš cenšas pierādīt, ka Vēdu rakstiem ir citi mērķi, noteikti ir savas iztēles upuris.

Tad Kungs nocitēja vairākus pantus no Purānām, ar kuriem parādīja, ka Dieva Augstākā Personība bija sūtījusi Šankarāčārju mācīt mājāvādu. Viņš nocitēja pantu no Padma Purānas (62.31.), kurā teikts, ka Kungs lika Mahādēvam, Kungam Šivam, pasniegt izdomātus Vēdu rakstu skaidrojumus, lai novērstu ļaudis no īstenā Vēdu mērķa. «Tādā veidā tu centīsies padarīt viņus par ateistiem,» teica Kungs. «Pēc tam viņi var vairoties.» Vēl Padma Purānā (25.9.) teikts, ka Kungs Šiva stāstīja savai sievai Pārvatī, ka Kali laikmetā viņš atnāks brāhmana izskatā, lai sludinātu nepilnīgu Vēdu skaidrojumu, ko sauc par mājāvādismu un kas patiesībā ir tikai ateistiskās budistu filozofijas atkārtojums.

Bhatāčārju ļoti pārsteidza šie Kunga Čaitanjas skaidrojumi. Noklausījies Šrī Čaitanjas domas par mājāvādas filozofiju, viņš nespēja parunāt. Kad Bhatāčārja kādu laiku bija klusējis, Kungs Čaitanja viņam jautāja: «Mans dārgais Bhatāčārja, tev nevajag apjukt no šī skaidrojuma. Lūdzu, uzklausi Mani un pieņem domu, ka garīgā kalpošana Visaugstajam Kungam ir cilvēka izpratnes augstākā pilnība. Garīgā kalpošana ir tik pievilcīga, ka ar neaptveramo Dieva Augstākās Personības spēku pat atbrīvotas dvēseles kļūst par bhaktām.» Vēdu rakstos tam ir daudz piemēru. Piemēram, Šrīmad Bhāgavatamas (1.7.10.) slavenais Ātmārāmas pants īpaši domāts tiem cilvēkiem, kurus saista sevis apzināšanās un kuri nav pieķērušies nekam materiālam. Kunga Krišnas dažādā darbība piesaista šādus atbrīvotus impersonālistus garīgajai kalpošanai. Lūk, kādas ir Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgās īpašības.

Patiesībā dzīvā būtne ar tīru apziņu saprot, ka tā ir mūžīgs Visaugstā Kunga kalps. Maldu varā nonācis, cilvēks uzskata rupjos un smalkos ķermeņus par sevi pašu; šāds priekšstats ir pamats pārveidošanās mācībai. Īstenībā Visaugstākā neatņemamā daļiņa nav mūžīgi pakļauta dzīvei rupjajā un smalkajā ķermenī. Rupjais un smalkais pārklājums nav būtnes mūžīgais veidols; tie var mainīties. Citiem vārdiem sakot, dzīvo būtni, kas sākotnēji ir tīrs gars, var sasaistīt rupjie un smalkie ķermeņi, un, atbrīvojoties no šiem pārklājumiem, tā atkal kļūst par tīru garu. Mājāvādī filozofi izmanto šo pārveidošanās mācību, apgalvojot, ka dzīvā būtne ir maldīga priekšstata varā, ja tā uzskata sevi par Visaugstākā neatņemamo daļiņu. Viņi apgalvo, ka dzīvā būtne ir pats Visaugstākais. Šī mācība nevar būt pārliecinoša.

Tad Bhatāčārja lūdza, lai Kungs Čaitanja izskaidro slaveno Ātmārāmas pantu, jo viņš vēlējās dzirdēt to no paša Kunga. Kungs Čaitanja teica, lai Bhatāčārja vispirms iztulko šo pantu, kā pats saprot, un pēc tam to izskaidros Viņš. Tad Bhatāčārja sāka skaidrot Ātmārāmas šloku, izmantojot loģikas un gramatikas paņēmienus. Tādā veidā viņš izskaidroja Ātmārāmas šloku deviņos dažādos veidos. Kungs atzinīgi novērtēja Bhatāčārjas erudīciju un sacīja: «Dārgais Bhatāčārja, Es zinu, ka tu esi izglītotā Brihaspati pārstāvis un vari brīnišķīgi izskaidrot jebkuru šāstru daļu. Tomēr tavi skaidrojumi vairāk vai mazāk balstās tikai uz akadēmisko izglītību. Bez šīs pieejas ir vēl cits skaidrošanas veids.»

Tad pēc Bhatāčārjas lūguma Kungs Čaitanja izskaidroja Ātmārāmas šloku. Panta vārdus Viņš analizēja šādā veidā: (1) ātmārāmāh, (2) ča, (3) munajah, (4) nirgranthāh, (5) api, (6) urukramē, (7) kurvanti, (8) ahaitukīm, (9) bhaktim, (10) ithambhūta-gunah, (11) harih. Šis pants jau tika izskaidrots Kunga norādījumos Sanātanam Gosvāmī. Kungs Čaitanja neminēja deviņus dažādos Bhatāčārjas tulkojumus, bet skaidroja pantu, analizējot šos vienpadsmit vārdus. Tādā veidā Viņš izklāstīja pantu sešdesmit vienā veidā. Beigās Kungs Čaitanja pateica, ka Dieva Augstākā Personība ir neskaitāmu spēju pilna; neviens nevar pat novērtēt, cik Viņam ir pārpasaulīgu īpašību. Dieva Kunga īpašības vienmēr ir neaptveramas, un visos sevis apzināšanās ceļos cilvēki uzdod jautājumus par šīm Dieva Augstākās Personības spējām, enerģijām un īpašībām. Taču Dieva Kunga bhaktas tūlīt atzīst, ka Kungs ir neaptverams. Šrī Čaitanja paskaidroja, ka Visaugstā Kunga pārpasaulīgās īpašības piesaistīja pat tādas diženas atbrīvotas dvēseles kā Kumārus un Šukadēvu Gosvāmī. Bhatāčārja augsti novērtēja Kunga Čaitanjas teikto un secināja, ka Viņš nevar būt nekas cits kā pats Krišna. Tad Bhatāčārja sāka nožēlot, ko darījis, un teica, ka vispirms uzskatījis Kungu Čaitanju par parastu cilvēku un tāpēc izdarījis apvainojumu. Viņš dziļā nožēlā nometās pie Šrī Čaitanjas lotospēdām un lūdza Viņa bezcēloņu žēlastību. Kungs Čaitanja augsti novērtēja šī diženā zinātnieka pazemību un atklāja savu veidolu, vispirms četrroku veidolu un tad sešroku (šadbhudžas) veidolu. Tad Sārvabhauma Bhatāčārja atkal nometās pie Kunga lotospēdām un sacerēja Viņam dažādas lūgšanas. Bhatāčārja neapšaubāmi bija dižens zinātnieks, un, saņēmis Kunga bezcēloņu žēlastību, ieguva spējas dažādos veidos izklāstīt Kunga darbību. Patiešām viņš spēja pasniegt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē daudzināšanas paņēmienu.

Ir teikts, ka Sārvabhauma Bhatāčārja, slavinot Kunga darbību, sacerēja simts pantus, un šie panti bija tik brīnišķīgi, ka labākus nevarētu radīt pat Brihaspati, visdiženākais debesu planētu zinātnieks. Kungs par šiem simts pantiem ļoti priecājās un apskāva Bhatāčārju. No Kunga Čaitanjas pieskāriena Bhatāčārju pārņēma ekstāze, un viņš gandrīz zaudēja samaņu. Viņš raudāja, drebēja un svīda, reizēm dejoja, dziedāja un krita pie Kunga Čaitanjas lotospēdām. Bhatāčārjas māsasvīrs Gopīnātha Āčārja un Kunga bhaktas bija ļoti pārsteigti, ka Bhatāčārja kļuvis par lielu bhaktu.

Tad Gopīnātha Āčārja sāka pateikties Kungam: «Tikai ar Tavu žēlastību Bhatāčārja, kurš agrāk bija kā akmens, ir kļuvis par tādu bhaktu.» Kungs Čaitanja atbildēja Gopīnātham Āčārjam, ka ar bhaktas žēlastību akmenim līdzīgs cilvēks var pārtapt par maigu, ziedam līdzīgu bhaktu. Patiesībā Gopīnātha Āčārja ļoti gribēja, lai viņa sievasbrālis Bhatāčārja kļūtu par Kunga bhaktu. Viņš patiesi vēlējās, lai Kungs svētītu Bhatāčārju, un bija priecīgs, redzot, ka Kungs Čaitanja izpildīja viņa vēlmi. Citiem vārdiem sakot, Dieva Kunga bhakta ir vēl žēlsirdīgāks nekā pats Kungs. Kad bhakta vēlas dot kādam žēlastību, tad Kungs darbojas, un, pateicoties Viņam, cilvēks kļūst par bhaktu.

Kungs Čaitanja nomierināja Bhatāčārju un teica, lai viņš iet mājās. Bhatāčārja atkal sāka slavināt Kungu un teica: «Tu esi atnācis, lai atpestītu visas materiālās pasaules kritušās dvēseles. Tev tas nemaz nav grūti, bet Tu esi pārvērtis par bhaktu pat tādu cilvēku ar akmens sirdi kā mani, un tas patiešām ir brīnums. Kaut gan ļoti labi pārvaldīju loģiskos argumentus un gramatiski pareizi skaidroju Vēdas, es biju ciets kā dzelzs gabals. Bet Tava ietekme un karstums bija tik spēcīgi, ka varēji šo dzelzi izkausēt.»

Tad Kungs Čaitanja atgriezās savā uzturēšanās vietā, un Bhatāčārja aizsūtīja pie Viņa Gopīnāthu Āčārju ar dažādu veidu prasādu no Džaganāthas tempļa. Nākamajā dienā agri no rīta Kungs devās uz mangala-ārati Džaganāthas templī. Tempļa priesteri atnesa Viņam Dievības ziedu vītni un piedāvāja dažādu veidu prasādu. Kungs par to ļoti priecājās un tūlīt devās pie Bhatāčārjas, ņemot līdzi prasādu un ziedus, ko viņam uzdāvināt. Lai gan bija vēl agrs, Bhatāčārja sadzirdēja, ka pie viņa atnācis Kungs un klauvē pie durvīm. Bhatāčārja tūlīt piecēlās un sauca: «Krišna! Krišna!» Kungs Čaitanja to dzirdēja. Kad Bhatāčārja atvēra durvis un ieraudzīja tur stāvam Kungu, viņš ļoti priecājās, ka Čaitanja atnācis tik agri, un laipni uzņēma Viņu. Bhatāčārja apsēdināja Kungu labā vietā un arī pats apsēdās. Tad Kungs Čaitanja piedāvāja viņam prasādu, ko bija saņēmis Džaganāthas templī, un Bhatāčārja bija ļoti priecīgs, saņemot to no paša Kunga Čaitanjas rokām. Viņš nenomazgājies, neizpildījis rīta pienākumus un pat neiztīrījis zobus, tūlīt sāka ēst prasādu. Tādā veidā zinātnieks atbrīvojās no visiem materiālajiem sārņiem, kā arī pieķeršanās un ēdot nocitēja pantu no Padma Purānas. Tur teikts, ja cilvēks saņem prasādu, tā jāēd tūlīt, pat ja tā ir sausa vai veca, vai atnesta no tālas vietas un pat ja cilvēks nav paveicis dienas pienākumus. Šāstrās norādīts, ka prasāda jānobauda nekavējoties, tāpēc nav ierobežojumu ne laikā, ne telpā; Dieva Augstākās Personības griba ir jāpilda. Pastāv ierobežojumi, kas jāpilda pirms pieņem ēdienu no dažādiem cilvēkiem, bet, saņemot prasādu vienalga no kā, nav nekādu ierobežojumu. Prasāda vienmēr ir pārpasaulīga, un to var baudīt jebkādos apstākļos. Kungs Čaitanja bija ļoti priecīgs, redzot, ka Bhatāčārja, kurš vienmēr stingri sekoja likumiem un ierobežojumiem, pieņēma prasādu, aizmirsdams visus likumus un ierobežojumus. Kungs Čaitanja priekā apskāva Bhatāčārju, un viņi abi sāka pārpasaulīgā ekstāzē dejot. Kungs Čaitanja ekstāzē izsaucās: «Nu Mana misija Džaganātha Purī ir izpildīta! Esmu pievērsis Krišnam tādu cilvēku kā Sārvabhaumu Bhatāčārju. Tagad es noteikti varēšu sasniegt Vaikunthu.»

Bhaktas misija ir padarīt kaut vienu cilvēku par tīru bhaktu. Tad viņš noteikti var nonākt garīgajā valstībā. Kungs tik ļoti priecājās par Bhatāčārju, ka atkal un atkal svētīja viņu: «Dārgais Bhatāčārja, tagad tu esi pilnīgi tīrs Kunga Krišnas bhakta, un Krišna ir ļoti priecīgs par tevi. Šodien tu atbrīvojies no materiālā ķermeņa sārņiem un materiālās enerģijas važām. Tagad tu vari atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva. Tad Kungs nocitēja pantu no Šrīmad Bhāgavatamas (2.7.42.):

jēšām sa ēva bhagavān dajajēd anantah
sarvātmanāšrita-pado jadi nirvjalīkam
tē dustarām atitaranti ča dēva-mājām
naišām mamāham-iti dhīh šva-šrigāla-bhakšjē

«Ja kāds rod pilnīgu patvērumu pie Visaugstā Kunga lotospēdām, tad bezgalīgais Visaugstais Kungs viņu svētī. Šāds cilvēks saņem atļauju šķērsot neziņas okeānu. Bet tas, kurš uzskata materiālo ķermeni par sevi, nevar saņemt Dieva Augstākās Personības bezcēloņu žēlastību.»

Pēc šī notikuma Kungs Čaitanja atgriezās mājās, un Bhatāčārja kļuva par tīru un nevainojamu bhaktu. Tā kā Bhatāčārja agrāk bija dižens akadēmiskais zinātnieks, viņu par bhaktu varēja padarīt tikai Čaitanjas Mahāprabhu bezcēloņu žēlastība. No šīs dienas Bhatāčārja savos Vēdu rakstu skaidrojumos vienmēr pieminēja garīgo kalpošanu. Gopīnātha Āčārja, viņa māsasvīrs, bija tik ļoti priecīgs par Bhatāčārju, ka sāka ekstāzē dejot un daudzināt pārpasaulīgo skaņu Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē.

Nākamajā dienā agri no rīta, apmeklējis Džaganāthas templi, Bhatāčārja devās ciemos pie Kunga Čaitanjas un, parādot cieņu, nometās pie Kunga pēdām. Viņš sāka stāstīt, cik daudz slikta ir darījis pagātnē. Tad Bhatāčārja lūdza, lai Kungs kaut ko pastāsta par garīgo kalpošanu, un Čaitanja sāka tieši skaidrot Brihan-nāradīja Purānas pantus, kur teikts: harēr nāma harēr nāma. Dzirdot šo skaidrojumu, Bhatāčārju pārņēma arvien lielāka un lielāka ekstāze. Redzot savu sievasbrāli, Gopīnātha Āčārja sacīja: «Mans dārgais Bhatāčārja, iepriekš es teicu, ka cilvēks, kurš saņēmis Visaugstā Kunga žēlastību, izprot garīgās kalpošanas paņēmienus. Šodien es redzu, ka tas tā ir.»

Bhatāčārja dziļā cieņā atbildēja: «Mans dārgais Gopīnātha Āčārja, ar tavu žēlastību es esmu saņēmis Visaugstā Kunga svētību.» Dieva Augstākās Personības žēlastību var saņemt ar tīra bhaktas svētību. Kungs Čaitanja bija devis savu žēlastību Bhatāčārjam, pateicoties Gopīnāthas Āčārjas pūlēm. «Tu esi dižens Dieva Kunga bhakta,» turpināja Bhatāčārja, «akadēmiskās zināšanas mani bija padarījušas aklu. Jā, tikai pateicoties tev, esmu saņēmis Dieva Kunga žēlastību.» Pats Kungs Čaitanja ļoti priecājās, dzirdot Bhatāčārju sakām, ka cilvēks ar bhaktas žēlastību var saņemt Kunga žēlastību. Viņš augsti novērtēja šos vārdus un, tos apstiprinot, apskāva Bhatāčārju.

Tad Kungs lūdza, lai Bhatāčārja vēlreiz dodas uz Džaganāthas templi, un zinātnieks gāja turp kopā ar Jagadānandu un Dāmodaru, diviem galvenajiem Kunga Čaitanjas pavadoņiem. Pabijis Džaganāthas templī, Bhatāčārja atgriezās mājās un atnesa daudz prasādas, ko bija nopircis templī. Viņš aizsūtīja savu kalpu brāhmanu ar visu prasādu pie Kunga Čaitanjas.

Vēl viņš nosūtīja divus uz palmu lapām rakstītus pantus un lūdza, lai Jagadānanda nodod tos Čaitanjam. Tā Kungs Čaitanja saņēma prasādu un uz palmu lapām rakstītos pantus. Tomēr, pirms šie panti sasniedza Kungu, Mukunda Data, kurš arī palīdzēja nosūtīt pantus, pārrakstīja tos savā grāmatā. Kad Kungs Čaitanja izlasīja pantus, Viņš tos saplēsa, jo Kungam ļoti nepatika slavinājumi. Šie panti ir saglabājušies tikai tāpēc, ka tos pārrakstīja Mukunda Data. Tie slavināja Kungu, Augstāko Sākotnējo Dieva Personību, kurš bija atnācis Kunga Čaitanjas izskatā, lai visiem cilvēkiem sludinātu atsacīšanos, pārpasaulīgās zināšanas un garīgo kalpošanu. Kungs Čaitanja bija nosaukts par sākotnējo Dieva Personību un salīdzināts ar žēlastības okeānu. «Es uzticu sevi Kungam Čaitanjam Mahāprabhu,» bija teikts pantos. «Redzot, ka izzudusi garīgā kalpošana, Kungs ir atnācis pats Čaitanjas Mahāprabhu veidolā, lai sludinātu garīgo kalpošanu. Uzticēsim sevi Viņa lotospēdām un mācīsimies, kas patiesībā ir garīgā kalpošana.» Kunga bhaktas mācekļu pēctecībā uzskata šos pantus par vislielākajiem dārgakmeņiem, un, pateicoties šiem slavenajiem pantiem, Sārvabhauma Bhatāčārja ir kļuvis pazīstams kā augstākais no bhaktām.

Tā Sārvabhauma Bhatāčārja kļuva par vienu no pašiem galvenajiem Kunga bhaktām un nedomāja ne par ko citu kā tikai par kalpošanu Dievam. Viņš pastāvīgi domāja par Kungu Čaitanju, un meditācija un daudzināšana tam kļuva par galveno dzīves mērķi.

Kādu dienu Sārvabhauma Bhatāčārja aizgāja pie Kunga, noliecās Viņa priekšā un sāka lasīt kādu Šrīmad Bhāgavatamas pantu (10.14.8.). Šajā pantā Kungs Brahma lūdz Dievu Kungu:

tat tē ‘nukampām susamīkšamāno
bhundžāna ēvātma-kritam vipākam
hrid-vāg-vapurbhir vidadhan namas tē
džīvēta jo mukti-padē sa dāja-bhāk

«Cilvēks, kurš ziedo prātu, ķermeni un runu, lai kalpotu Dievam Kungam noteikti saņem atbrīvi, ja arī tā dzīve ir nožēlojama, un viņš ir darījis daudz ko sliktu.» Bhatāčārja apmainīja vārdu «mukti» (atbrīve) pret vārdu «bhakti» (garīgā kalpošana).

«Kāpēc tu esi izmainījis sākotnējo pantu?» Kungs jautāja Bhatāčārjam. «Tu esi apmainījis vārdu «mukti» pret «bhakti».» Tad Bhatāčārja atbildēja, ka mukti nav tik vērtīga kā bhakti un ka tīram bhaktam mukti īstenībā ir kā sods, tāpēc viņš ir apmainījis vārdu «mukti» pret «bhakti». Tad Bhatāčārja sāka skaidrot savu bhakti izpratni. «Ja cilvēks neatzīst pārpasaulīgo Dieva Personību un Kunga dievišķo veidolu, tad viņš nevar zināt Absolūto Patiesību,» teica Bhatāčārja.

Tas, kurš nesaprot Krišnas ķermeņa pārpasaulīgo dabu, kļūst par Kunga ienaidnieku un izaicina Viņu vai cīnās ar Kungu. Ienaidnieki galu galā saplūst ar Kunga Brahmana starojumu. Dieva Kunga bhaktas nekad nevēlas šādu mukti jeb atbrīvi Brahmana starojumā. Vispār ir iespējamas piecu veidu atbrīves: (1) nonākt uz planētas, kur dzīvo Dievs Kungs, (2) būt Kunga sabiedrībā, (3) iegūt tādu pašu pārpasaulīgu ķermeni kā Kungam, (4) iegūt tādu pašu varenību kā Kungam un (5) saplūst ar Dieva Kunga esamību. Bhaktam īpaši nerūp neviens no šiem atbrīves veidiem. Viņš ir apmierināts ar to, ka pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam. Bhaktu īpaši atbaida saplūšana ar Dieva Kunga esamību un savas individuālās būtības zaudēšana. Saplūšana ar Kungu bhaktam ir kā elle. Tomēr viņš ir gatavs pieņemt kādu no četriem pārējiem atbrīves veidiem, ja vien var kalpot Kungam. No divām iespējām — saplūst ar pārpasaulību, t. i., savienoties ar bezpersonisko Brahmana starojumu vai savienoties ar Dieva Personību — pēdējā bhaktam ir daudz atbaidošāka. Bhaktam nav citas tieksmes kā vien tieksme pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Kungam.

To dzirdējis, Kungs Čaitanja Bhatāčārjam pastāstīja, ka vārdam «mukti» ir vēl cita nozīme. Vārds «mukti-padē» tieši norāda uz Dieva Personību. Dieva Personībai pārpasaulīgā mīlestībā kalpo neskaitāmas atbrīvotas dvēseles, un Viņš ir augstākais atbrīves devējs. Jebkurā gadījumā Krišna ir galējais patvērums.

«Par spīti šim skaidrojumam,» teica Sārvabhauma Bhatāčārja, «man bhakti patīk labāk nekā mukti. Lai gan Tu teici, ka vārdam «mukti» ir divas nozīmes, tomēr šis vārds ir divdomīgs, tāpēc man labāk patīk «bhakti», jo, dzirdot vārdu «mukti», cilvēks tūlīt domā par saplūšanu ar Visaugstāko. Tāpēc man nepatīk pat minēt vārdu «mukti», bet ļoti patīk runāt par bhakti.»

Kungs Čaitanja par to sāka skaļi smieties un ar lielu mīlestību apskāva Bhatāčārju.

Tā Bhatāčārja, kurš agrāk ar lielu prieku skaidroja mājāvādī filozofiju, kļuva par tik stingru bhaktu, ka pat negribēja izrunāt vārdu «mukti». Tas ir iespējams tikai ar Kunga Šrī Čaitanjas bezcēloņu žēlastību. Kungs ir kā filozofu akmens, jo ar savu žēlastību Viņš var dzelzi pārvērst zeltā. Pēc šīs sarunas ikviens ievēroja, cik ļoti izmainījies Bhatāčārja, un secināja, ka tas varēja notikt tikai ar Kunga Čaitanjas neaptveramo spēku. Tāpēc neviens nešaubījās, ka Kungs Čaitanja tik tiešām ir pats Kungs Krišna.


Tālāk Divdesmitseptītā nodaļa