Kunga Čaitanjas mācība divdesmitseptītā nodaļa

null

DIVDESMITSEPTĪTĀ NODAĻA

Kungs Čaitanja un
Rāmānanda Rāja

«Čaitanja-čaritāmritas» autors ir salīdzinājis Kungu Čaitanju Mahāprabhu ar pārpasaulīgo zināšanu okeānu, bet Šrī Rāmānandu Rāju — ar mākoni, kas radies no šī okeāna. Rāmānanda Rāja bija ļoti izcils garīgās kalpošanas zinātnieks, un ar Kunga Čaitanjas žēlastību viņš apguva visus pārpasaulīgos secinājumus, gluži kā mākonis uzsūc ūdeni no okeāna. Kā mākoņi veidojas no okeāna, lej ūdeni pār visu zemi un atgriežas okeānā, tā ar Kunga Čaitanjas žēlastību Rāmānanda Rāja ieguva augstākās garīgās kalpošanas zināšanas un pēc tam, aizgājis no darba, nolēma satikt Kungu Čaitanju Purī.

Kad Kungs Čaitanja apmeklēja Indijas dienvidu daļu, Viņš vispirms devās uz lielo Džijara-nrisimha-kšētras templi. Šis templis atrodas vietā, ko sauc par Simhāčalu, un tas ir piecas jūdzes no Višākhāpatanas dzelzceļa stacijas. Templis atrodas kalna galā. Šajā apvidū ir daudz tempļu, bet Džijara-nrisimha-kšētras templis ir vislielākais. Šai templī ir ļoti daudz brīnišķīgu skulptūru, kas saista daudzus studentus, un, pateicoties popularitātei, templis ir ļoti bagāts. Templī ir uzraksts, kas vēsta, ka Vidžajanagaras valdnieks ir izrotājis šo templi ar zeltu un pat pārklājis Dievības ķermeni ar zeltu. Lai veicinātu tempļa apmeklēšanu, viesiem iekārtotas telpas, kurās var dzīvot par brīvu. Templi vada Rāmānudžāčārjas kopas priesteri.

Apmeklējot templi, Kungs Čaitanja slavināja Dievību un nocitēja pantu no Šrīdharas Svāmī Šrīmad Bhāgavatamas (7.9.1.) komentāra:

ugro ‘pj anugra ēvājam
sva-bhaktānām nrikēšarī
kēšarīva svapotānām
anjēšām ugra-vikramah

«Kaut gan Kungs Nrisimha ir ļoti bargs pret dēmoniem un nebhaktām, Viņš ir ļoti labs pret tādiem pakļāvīgiem bhaktām kā Prahlāda.» Kungs Nrisimha atnāca kā Krišnas avatārs puscilvēka un puslauvas izskatā, kad mazo Prahlādu, Dieva Kunga bhaktu, mocīja viņa dēmoniskais tēvs Hiranjakašipu. Lauva ir nikns pret citiem zvēriem, bet labs un maigs pret lauvēniem, un tāpat Kungs Nrisimha bija nežēlīgs pret Hiranjakašipu, bet ļoti labs pret savu bhaktu Prahlādu.

Apmeklējis Džijara-nrisimhas templi, Kungs devās tālāk uz Indijas dienvidiem un galu galā sasniedza Godāvarī krastu. Tur Kungs atcerējās Jamunas upi Vrindāvanā un noturēja upmalas kokus par Vrindāvanas mežiem. Tā Viņš nonāca pilnīgā ekstāzē. Nomazgājies upē, Kungs apsēdās netālu no krasta un sāka daudzināt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Tā sēdēdams un skaitīdams mantru, Kungs redzēja, ka pie upes pienācis apgabala gubernators kopā ar saviem pavadoņiem, starp kuriem bija daudz brāhmanu. Pirms tam Sārvabhauma Bhatāčārja bija lūdzis Kungu apmeklēt diženo bhaktu Rāmānandu Rāju Kaburā. Kungs Čaitanja saprata, ka cilvēks, kas tuvojas upes krastam, ir Rāmānanda Rāja, un tūlīt vēlējās viņu satikt. Tomēr, tā kā Kungs bija atsacīšanās dzīves kārtā, Viņš savaldījās un negāja runāt ar politiķi. Rāmānanda Rāja bija dižens bhakta, tāpēc viņu piesaistīja Kungs Čaitanja, kurš bija atnācis sanjāsī izskatā, un Rāmānanda pats devās pie Kunga. Piegājis Viņam klāt, Rāmānanda Rāja nometās zemē, apliecinot cieņu un godbijību Čaitanjam Mahāprabhu. Kungs Čaitanja viņu sagaidīja, daudzinot Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē.

Kad Rāmānanda Rāja stādījās priekšā, Kungs Čaitanja viņu apskāva, un viņus abus pārņēma ekstāze. Brāhmani, kuri pavadīja Rāmānandu Rāju, bija ļoti pārsteigti, redzot, ka Čaitanja Mahāprabhu pārpasaulīgā ekstāzē apskauj Rāmānandu Rāju. Brāhmani bija stingri rituālu sekotāji un nespēja saprast, ko nozīmē šīs bhakti pazīmes. Viņi bija ļoti pārsteigti par to, ka tāds dižens sanjāsī pieskaras šūdram un ka arī Rāmānanda Rāja, kurš ir augsts gubernators un gandrīz vai apgabala valdnieks, raud, pieskardamies sanjāsī. Kungs Čaitanja saprata, ko domā brāhmani un, ņemdams vērā nelabvēlīgos apstākļus, savaldījās.

Pēc tam Kungs Čaitanja kopā ar Rāmānandu Rāju apsēdās. «Sārvabhauma Bhatāčārja tevi ļoti slavēja,» teica Kungs Čaitanja. «Tāpēc Es atnācu, lai tevi satiktu.»

«Sārvabhauma Bhatāčārja uzskata mani par vienu no saviem bhaktām,» atbildēja Rāmānanda Rāja. «Tāpēc viņš bija tik labs, ka ieteica Tev mani satikt.»

Rāmānanda Rāja bija ļoti pateicīgs par to, ka Kungs pieskārās tādam bagātniekiem kā viņam. Valdnieks, gubernators un jebkurš politiķis ir vienmēr iegrimis domās par politiskām lietām un naudu; tāpēc sanjāsī izvairās no šādiem ļaudīm. Taču Kungs Čaitanja zināja, ka Rāmānanda Rāja ir dižens bhakta, un tāpēc bez kavēšanās pieskārās Rāmānandam un apskāva viņu. Rāmānanda Rāja bija pārsteigts par Kunga Čaitanjas izturēšanos un nocitēja pantu no Šrīmad Bhāgavatamas (10.8.4.): «Diženas personības un gudrie ierodas pasaulīgu cilvēku mājās tikai tāpēc, lai dotu viņiem žēlastību.»

Kunga Čaitanjas īpašā izturēšanās pret Rāmānandu Rāju norādīja, ka Rāmānanda bija ļoti augsti pilnveidojies garīgajās zināšanās un darbībā, kaut gan nebija dzimis brahmaniskā ģimenē. Tāpēc viņš bija cienījamāks nekā tas, kurš tikai piedzimis brahmaniskā ģimenē. Lai gan pats Rāmānanda maigās un lēnprātīgās dabas dēļ uzskatīja, ka dzimis zemā šūdru ģimenē, Kungs Čaitanja redzēja, ka viņš atrodas augstākajā pārpasaulīgajā bhakti pakāpē. Bhaktas nekad neslavē sevi par lieliem, bet Kungs ļoti vēlas pavēstīt par savu bhaktu diženumu. Pēc šīs pirmās rīta tikšanās Godāvarī krastā Rāmānanda Rāja un Kungs Čaitanja šķīrās ar norunu, ka Rāmānanda Rāja atnāks pie Kunga vakarā.

Vakarā, kad Kungs bija nomazgājies un apsēdies, atnāca Rāmānanda Rāja kopā ar savu kalpu. Rāmānanda pazemīgi sveicināja Kungu Čaitanju un apsēdās Viņa priekšā. Pirms Rāmānanda Rāja bija paspējis uzdot Kungam jautājumu par pilnveidošanos garīgajās zināšanās, Kungs sacīja: «Lūdzu, nocitē dažus pantus no rakstiem par cilvēka dzīves augstāko mērķi.»

Šrī Rāmānanda Rāja tūlīt atbildēja: «Cilvēks, kurš patiesi pilda savu pienākumu, pamazām sāk apzināties Dievu.» Vēl viņš nocitēja pantu no Višnu Purānas (3.8.9.), kurā teikts, ka cilvēks godina Visaugsto Kungu, pildot savu pienākumu, un nav cita veida, kā iepriecināt Viņu. Jēga ir tāda, ka cilvēka dzīve ir domāta, lai izprastu attiecības ar Visaugsto Kungu, un, tādā veidā darbojoties, cilvēks var iesaistīties kalpošanā Dievam Kungam, pildot noliktos pienākumus. Šim nolūkam sabiedrība ir sadalīta četrās kārtās: intelektuāļos (brāhmanos), administratoros (kšatrijos), tirgotājos (vaišjās) un strādniekos (šūdrās). Katrai no kārtām ir noteikti likumi un ierobežojumi, kā arī pienākumi. Četru kārtu noliktie pienākumi un īpašības aprakstītas Bhagavad-gītā (18.41.–44.). Jebkurai organizētai un civilizētai sabiedrībai jāseko noliktajiem kārtu likumiem un ierobežojumiem. Tajā pašā laikā garīgās attīstības labad ir jābūt arī četrām āšramu pakāpēm: skolnieka dzīvei (brahmačarja), ģimenes dzīvei (grihastha), pakāpei, kurā cilvēks ir aizgājis no darba dzīves (vānaprastha) un atsacīšanās dzīves kārtai (sanjāsa).

Rāmānanda Rāja teica, ka tie, kuri stingri seko šo astoņu sabiedrības daļu likumiem un ierobežojumiem, var patiešām iepriecināt Visaugsto Kungu, bet, ja cilvēks šiem likumiem neseko, tad viņš iznieko cilvēcisko dzīvi un nokļūst ellē. Ikviens var mierīgi iet pretī dzīves mērķim, sekojot sev atbilstošiem likumiem un ierobežojumiem. Cilvēka raksturs attīstās, sekojot vadošajiem principiem saskaņā ar dzimšanu, apkārtējo sabiedrību un izglītību. Sabiedrības daļas izveidotas tā, ka tās palīdz vadīt daudzus cilvēkus ar dažādiem raksturiem, un starp cilvēkiem valda miers un ir iespējams garīgi pilnveidoties. Sabiedrības kārtas sīkāk var raksturot šādi: (1) cilvēks, kura mērķis ir izprast Visaugsto Kungu, Dieva Personību, kā arī apgūt Vēdas un līdzīgu literatūru, ir brāhmans; (2) tas, kurš parāda spēku un valda pār citiem, ir kšatrijs; (3) cilvēks, kurš nodarbojas ar lauksaimniecību, tirdzniecību un tur govis, ir vaišja; (4) tas, kuram nav īpašu zināšanu, bet kurš ir apmierināts, kalpojot pārējām trijām kārtām, ir šūdra. Ja cilvēks stingri pilda noliktos pienākumus, tad viņš noteikti iet pretī pilnībai. Tādējādi pareiza dzīve dod pilnību ikvienam. Kad likumu un ierobežojumu ievērošana pāraug garīgajā kalpošanā Dievam Kungam, tad cilvēks sasniedz dzīves pilnību. Pretējā gadījumā šie ierobežojumi ir veltīga laika izšķiešana.

Noklausījies Rāmānandas Rājas stāstījumu par pareizu vadošo principu izpildi, Kungs Čaitanja teica, ka tas viss ir ārējs. Netieši Viņš lūdza, lai Rāmānanda Rāja pastāsta par kaut ko augstāku nekā šī ārējā darbība. Formāla rituālu pildīšana un reliģija ir bezjēdzīga, ja tā nenoved līdz garīgās kalpošanas pilnībai. Kungs Višnu nav apmierināts, ja kāds seko Vēdu norādījumiem, tikai pildot rituālus, bet Viņš patiešām priecājas, ja cilvēks sasniedz garīgās kalpošanas pakāpi.

Saskaņā ar Rāmānandas Rājas citēto pantu cilvēks, pildot rituālus, var nonākt līdz garīgajai kalpošanai. Bhagavad-gītā Šrī Krišna, kurš atnāca, lai atpestītu visu kārtu ļaudis, norāda, ka dzīves augstāko pilnību iespējams sasniegt ar savu pienākumu pildīšanu, godinot Visaugsto Kungu, no kura viss ir radies.

svē svē karmanj abhiratah
samsiddhim labhatē narah
sva-karma-niratah siddhim
jathā vindati tač čhrinu

jatah pravrittir bhūtānām
jēna sarvam idam tatam
sva-karmanā tam abhjarčja
siddhim vindati mānavah

«Ikviens var sasniegt pilnību, sekojot savām darbības īpašībām. Tagad klausies, kā to izdarīt. Cilvēks var sasniegt pilnību, pildot savu pienākumu, ja viņš godina Dievu Kungu, visu būtņu avotu, kas caurstrāvo it visu.» (Bg.18.45.–46.) Šo pilnības ceļu ir gājuši tādi diženi bhaktas kā Bodhājana, Tanka, Dramida, Guhadēva, Kapardi un Bhāruči. Visas šīs diženās personības ir gājušas tieši šo pilnības ceļu. Arī Vēdas virza mūs pa šo ceļu. Rāmānanda Rāja gribēja par to pastāstīt Kungam, bet acīmredzot ar rituālistisko pienākumu pildīšanu vien nepietiek, jo Šrī Čaitanja teica, ka tā ir ārēja. Kungs Čaitanja norādīja, ka cilvēks ar materiālistisku dzīves izpratni nespēj sasniegt augstāko pilnību, pat ja ievēro visus rituālistiskos principus.


Tālāk Divdesmitastotā nodaļa