Kunga Čaitanjas mācība divdesmitastotā nodaļa

null

DIVDESMITASTOTĀ NODAĻA

Attiecības ar Visaugstāko

Kungs Čaitanja noraidīja Rāmānandas Rājas citēto Višnu Purānas izteikumu, jo gribēja parādīt, ka filozofi, kurus sauc par karma-mīmāmsām, maldās. Karma-mīmāmsas sekotāji uzskata, ka Dievs ir pakļauts cilvēka darbībai. Viņi secina, ka, kārtīgi strādājot, katrs var piespiest Dievu dot labus augļus. Tādējādi minēto Višnu Purānas izteikumu var saprast tā, ka Višnu, Visaugstais Kungs, nav neatkarīgs, jo spiests par darbu dot noteiktus augļus. Šāds atkarīgs godināšanas mērķis ir pakļauts godinātājam, kurš var uzskatīt Visaugsto Kungu gan par bezpersonisku, gan personisku, kā pats vēlas. Patiesībā šī filozofija uzsver Augstākās Absolūtās Patiesības bezpersonisko iezīmi. Kungam Čaitanjam nepatika šāds impersonālisms, tāpēc Viņš to noraidīja.

«Ja tu zini kaut ko labāku par šo Augstākās Absolūtās Patiesības izpratni, tad, lūdzu, pastāsti Man to,» beigās sacīja Kungs Čaitanja.

Rāmānanda Rāja saprata Kunga Čaitanjas nodomu un, teikdams, ka labāk ir atmest darbības augļus, nocitēja pantu no Bhagavad-gītas:

jat karoši jad ašnāsi
jadž džuhoši dadāsi jat
jat tapasjasi kauntēja
tat kurušva mad-arpanam

«Kuntī dēls, lai ko tu darītu, lai ko tu ēstu, lai ko tu piedāvātu vai atdotu, lai kādas askēzes tu veiktu, visu dari kā ziedojumu Man.» (Bg.9.27.) Šrīmad Bhāgavatamā (11.2.36.) ir līdzīgi vārdi, un tur norādīts, ka cilvēkam pilnīgi viss — auglīgā darbība, ķermenis, runa, prāts, jutekļi, saprāts, dvēsele un dabas īpašības — jāziedo Dieva Augstākajai Personībai Nārājanam.

Tomēr Kungs Čaitanja noraidīja arī šo otro ieteikumu, sacīdams: «Ja tu zini kaut ko augstāku, tad saki to.»

Visa piedāvāšana Dieva Augstākajai Personībai, kā ieteikts Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā, ir labāka nekā impersonāla Visaugstā Kunga pakļaušana mūsu darbībai, bet arī tajā joprojām trūkst sevis uzticēšanas Visaugstajam Kungam. Ja darītājs sevi pielīdzina materiālajai esamībai, tad bez pareizas vadības to nevar izmainīt. Šāda auglīga darbība turpina cilvēka materiālo esamību. Šai pantā darītājam ieteikts ziedot sava darba augļus Visaugstajam Kungam, bet nav norādīts, kā izkļūt no materiālajām važām. Tāpēc Kungs Čaitanja noraidīja arī šo ieteikumu.

Kad Rāmānandas priekšlikumi tika divreiz noraidīti, viņš teica, ka cilvēkam pilnīgi jāatmet darbošanās un ar atsacīšanos jāpaceļas pārpasaulīgā līmenī. Citiem vārdiem sakot, Rāmānanda ieteica pilnīgi atsacīties no pasaulīgās dzīves un tam par pierādījumu nocitēja Šrīmad Bhāgavatamas pantu (11.11.32.), kur Kungs saka: «Rakstos Es esmu izklāstījis rituālistiskos principus un parādījis ceļu uz garīgo kalpošanu. Tā ir augstākā reliģijas pilnība.» Vēl Rāmānanda nocitēja Kunga Krišnas norādījumu Bhagavad-gītā:

sarva-dharmān paritjadžja
mām ēkam šaranam vradža
aham tvām sarva-pāpēbhjo
mokšajišjāmi mā šučah

«Atmet visu veidu reliģijas un uztici sevi vienīgi Man. Es tevi atbrīvošu no visu grēku pretdarbībām. Nebaidies!» (Bg.18.66.)

Kungs Čaitanja noraidīja arī šo trešo priekšlikumu, jo gribēja parādīt, ka ar atsacīšanos vien nepietiek. Jābūt arī kādai pozitīvai darbībai. Bez tās nav iespējams sasniegt augstāko pilnību. Atsacīšanās dzīves kārtā parasti sastopami divu veidu filozofi. Vienu mērķis ir nirvāna, bet otru mērķis — bezpersoniskā Brahmana starojums. Šādi filozofi nevar iedomāties, ka iespējams pacelties augstāk par nirvānu un Brahmana starojumu uz garīgo debesu Vaikunthas planētām. Ja cilvēks tikai atsakās, tad viņš var arī nezināt par garīgajām debesīm un garīgo darbību, tāpēc Kungs Čaitanja noraidīja arī trešo ieteikumu.

Tad Rāmānanda Rāja vēlreiz nocitēja pierādījumu no Bhagavad-gītas:

brahma-bhūtah prasannātmā
no šočati na kānkšati
samah sarvēšu bhūtēšu
mad-bhaktim labhatē parām

«Tas, kurš pacēlies pāri visam, tūlīt izprot Augstāko Brahmanu un iegūst pilnīgu prieku. Viņš nežēlojas un neko nevēlas. Viņš ir vienāds pret visām būtnēm. Šādā stāvoklī cilvēks uzsāk tīru garīgo kalpošanu Man.» (Bg.18.54.)

Sākumā Rāmānanda Rāja ieteica garīgo kalpošanu ar atsacīšanos no darbības augļiem, bet ar šo pantu viņš norādīja, ka garīgā kalpošana ar pilnīgām zināšanām un garīgu apziņu ir augstāka.

Tomēr Kungs Čaitanja noraidīja arī šo priekšlikumu, jo, tikai apzinoties Brahmanu un atsakoties no materiālās darbības augļiem, cilvēks nevar izprast garīgo valstību un garīgo darbību. Lai gan Brahmana apzināšanās pakāpē vairs nav materiālo sārņu, šī pakāpe vēl nav pilnīga, jo tajā nav pozitīvas garīgas darbības. Cilvēks joprojām atrodas prāta līmenī, tāpēc tas ir ārējs. Tīrā dzīvā būtne neatbrīvojas tikmēr, kamēr tā nav pilnībā veltījusi sevi garīgajai darbībai. Kamēr vien cilvēks ir iegrimis bezpersoniskās domās vai domās par tukšumu, viņš nespēj pilnībā uzsākt mūžīgu, svētlaimes un zināšanu pilnu dzīvi. Ja garīgās zināšanas nav pilnīgas, tad tas traucē atbrīvot prātu no materiālās daudzveidības. Tāpēc impersonālistiem, kas nodarbojas ar mākslīgu meditāciju, nekādi neizdodas padarīt prātu tukšu. Atbrīvot prātu no visiem materiālajiem priekšstatiem ir ļoti grūti. Kā teikts Bhagavad-gītā:

klēšo ‘dhikataras tēšām
avjaktāsakta-čētasām
avjaktā hi gatir duhkham
dēhavadbhir avāpjatē

«Cilvēkiem, kuru prāti ir pieķērušies Visaugstākā neizpaustajai, bezpersoniskajai iezīmei, ir ļoti grūti pilnveidoties. Iemiesotajam to veikt nekad nav viegli.» (Bg.12.5.) Atbrīve, ko cilvēks iegūst ar šādu bezpersonisku meditāciju, nav pilnīga, tāpēc Kungs Čaitanja to nepieņēma.

Kad ceturtais priekšlikums bija noraidīts, Rāmānanda Rāja teica, ka augstākā pilnības pakāpe ir garīgā kalpošana bez mēģinājumiem izkopt zināšanas vai prātot. Lai to pierādītu, viņš nocitēja Šrīmad Bhāgavatamas pantu (10.14.3.), kur Kungs Brahma saka Dieva Augstākajai Personībai:

gjānē prajāsam udapāsja namanta ēva
džīvanti san-mukharitām bhavadīja-vārtām
sthānē sthitāh šruti-gatām tanu-vān-manobhir
jē prājašo ‘džita džito ‘pj asi tais tri-lokjām

«Mans dārgais Kungs, cilvēkam pilnīgi jāatmet monistiskā prātošana un zināšanu izkopšana. Viņam jāuzsāk garīgā dzīve ar garīgo kalpošanu, saņemot zināšanas par Dieva Kunga darbību no bhaktas, kurš apzinājies sevi. Ja kāds pilnveido garīgo dzīvi, sekojot šiem principiem un dzīvojot godīgi, tad Tu, neuzvaramais Kungs, šādā veidā tiec pakļauts.»

Pēc šī Rāmānandas Rājas priekšlikuma Kungs Čaitanja tūlīt teica: «Jā, tas tiesa.» Šajā laikmetā nav iespējams iegūt garīgās zināšanas ar atsacīšanos, jauktu garīgo kalpošanu, auglīgu darbību, kurai līdzās ir arī garīgā kalpošana, vai ar zināšanu izkopšanu. Lielākā daļa cilvēku ir pagrimuši, un viņiem nav laika iet pakāpenisko ceļu, tāpēc saskaņā ar Kunga Čaitanjas norādījumiem viņiem vislabāk palikt savā pašreizējā stāvoklī un klausīties par Visaugstā Kunga darbību, kā tā aprakstīta Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā. Svēto rakstu pārpasaulīgie vēstījumi jāuzklausa no dvēselēm, kuras apzinājušās sevi. Tādā veidā cilvēks var nemainīt sabiedrisko stāvokli, bet tajā pat laikā garīgi pilnveidoties. Tādā veidā viņš noteikti iet uz priekšu un pilnīgi izprot Dieva Augstāko Personību.

Lai gan Kungs Čaitanja pieņēma šos principus, Viņš lūdza Rāmānandu Rāju turpināt augsta līmeņa garīgās kalpošanas izskaidrošanu. Tādējādi Kungs Čaitanja Rāmānandam Rājam deva iespēju pastāstīt par pakāpenisku attīstību no varnāšrama-dharmas principiem (četru sabiedrības un četru garīgās dzīves kārtu principiem). Kungs Čaitanja noraidīja varnāšrama-dharmu un auglīgas darbības piedāvājumu, jo tīras garīgās kalpošanas laukā šiem principiem ir visai maz jēgas. Mākslīgos garīgās kalpošanas paņēmienus bez sevis apzināšanās nevar uzskatīt par tīru garīgo kalpošanu. Tīra garīgā kalpošana ar izpratni būtiski atšķiras no visiem citiem pārpasaulīgās darbības veidiem. Augstākajā pārpasaulīgās darbības pakāpē nav nekādu materiālu vēlmju, auglīgu pūļu un mēģinājumu iegūt zināšanas ar prātojumiem. Šī augstākā pakāpe ir vērsta uz vienkāršu, labvēlīgu un tīru garīgo kalpošanu.

Rāmānanda Rāja saprata, kāpēc Kungs Čaitanja uzdeva šos jautājumus. Tāpēc Viņš teica, ka tīra mīlestība uz Dievu ir augstākā pilnība. «Padjāvalī» ir brīnišķīgs pants, un ir teikts, ka to ir sacerējis pats Rāmānanda. Panta jēga ir šāda: «Ja cilvēks ir izsalcis un vēlas ēst un dzert, tad viņš gūst laimi, ēdot vienalga ko. Gluži tāpat var būt ļoti daudz līdzekļu, ar kuriem godināt Visaugsto Kungu, bet, kad cilvēks saņem mazliet tīras mīlestības uz Dievu, tad viņš patiešām iegūst pārpasaulīgu laimi.» Rāmānanda Rāja sacerēja vēl kādu pantu, kurā teikts, ka cilvēks pat pēc daudziem miljoniem dzimšanu nevar sasniegt garīgās kalpošanas izpratni, bet, ja tā vai citādi viņam rodas vēlēšanās garīgi kalpot, tad tīra bhaktas sabiedrībā tas kļūst iespējams. Tāpēc ikvienam ir stingri jāvēlas garīgi kalpot. Šajos divos pantos Rāmānanda Rāja aprakstīja vadošos principus un attīstītu mīlestību uz Dievu. Kungs Čaitanja vēlējās, lai Rāmānanda Rāja pārietu uz izkoptas Dieva mīlestības pakāpi, un gribēja, lai viņš runātu šajā līmenī. Tāpēc Rāmānandas Rājas un Kunga Čaitanjas saruna turpinājās jau Dieva mīlestības līmenī.

Ja mīlestība uz Dievu paceļas personiskajā līmenī, tad to sauc par prēma-bhakti. Prēma-bhakti sākumā starp Visaugsto Kungu un bhaktu vēl nav noteiktu attiecību, bet, kad tā attīstās, tad izpaužas attiecības ar Visaugsto Kungu dažādās pārpasaulīgās garšās. Pirmā pakāpe ir kalpošana, kad Visaugstais Kungs kļūst par saimnieku un bhakta — par mūžīgu kalpu. Kad Kungs Čaitanja pieņēma šo ceļu, Rāmānanda Rāja sāka aprakstīt attiecības starp kalpu un saimnieku. Kā pastāstīts Šrīmad Bhāgavatamā (9.5.16.), Durvāsa Muni, dižens jogs mistiķis, kurš uzskatīja sevi par ļoti attīstītu, neieredzēja Mahārādžu Ambarīšu, kas bija tā laika lielākais bhakta. Cenzdamies nodarīt ļaunu Mahārādžam Ambarīšam, Durvāsa Muni piedzīvoja pilnīgu sagrāvi, un viņu uzvarēja Kunga sudaršana-čakra. Durvāsa Muni atzina savu kļūdu un teica: «Tīriem bhaktām, kuri vienmēr pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam, nav nekā neiespējama, jo viņi kalpo Visaugstajam Kungam, kura vārds vien var dot atbrīvi.»

«Stotra-ratnā» (46.) Jāmunāčārja raksta: «Mans Kungs, tie, kuri cenšas būt neatkarīgi no Tevis un nekalpo, ir bezpalīdzīgi. Viņi darbojas paši par sevi, un tiem nepalīdz augstāka vara. Tāpēc es ilgojos, kad pienāks tāds brīdis, kad pārpasaulīgā mīlestībā pilnīgi kalpošu Tev, nevēlēšos materiālu apmierinājumu un vairs nebūšu saistīts prāta līmenī. Tikai tad, kad tādā veidā tīri garīgi kalpošu Tev, es varēšu baudīt īstenu garīgo dzīvi.

To noklausījies, Kungs lūdza, lai Rāmānanda Rāja turpina stāstījumu.


Tālāk Divdesmitdevītā nodaļa