Kunga Čaitanjas mācība divdesmitdevītā nodaļa

null

DIVDESMITDEVĪTĀ NODAĻA

Tīra mīlestība uz Krišnu

Kungs Čaitanja aicināja Rāmānandu Rāju turpināt, un Rāmānanda teica, ka brālīgas attiecības ar Kungu Krišnu ir vēl augstākā pārpasaulīgā līmenī. Tādējādi Rāmānanda Rāja norādīja, ka, pieaugot mīlestībai attiecībās ar Krišnu, samazinās bailes un apziņa, ka Visaugstais Kungs ir pārāks. Šajā līmenī pieaug ticība, un šo ticību sauc par draudzību. Draudzīgās attiecībās Krišna un Viņa draugi izturas viens pret otru kā līdzīgs pret līdzīgu.

Šajā sakarībā Rāmānanda Rāja nocitēja pantu no Šrīmad Bhāgavatamas (10.12.11.), kurā Šukadēva Gosvāmī apraksta, kā Kungs Krišna mežā pusdienoja kopā ar draugiem. Kungs Krišna kopā ar draugiem devās uz mežu, lai rotaļātos ar govīm, un ir teikts, ka zēni, kas pavadīja Viņu, baudīja pārpasaulīgu draudzību ar Dieva Augstāko Personību. Visaugsto Kungu diženi gudrie uzskata par bezpersonisko Brahmanu, bhaktas — par Dieva Augstāko Personību, bet parasti ļaudis — par cilvēku.

Kungs Čaitanja ļoti augstu novērtēja šo izteikumu, tomēr sacīja: «Turpini vēl tālāk.» Izpildot šo lūgumu, Rāmānanda Rāja teica, ka vecāku attiecības ar Krišnu ir vēl augstākā pārpasaulīgā stāvoklī. Kad draudzības attiecībās pieaug mīlestība, tad tās pāraug vecāku attiecībās, kādas redzamas starp tēvu un dēlu.

Šai sakarībā Rāmānanda Rāja nocitēja Šrīmad Bhāgavatamas pantu (10.8.46.), kurā Mahārādža Parīkšits jautā Šukadēvam Gosvāmī, cik svētīgu darbu ir paveikusi Jašoda, Krišnas māte, ja Dieva Augstākā Personība sauc viņu par māmiņu un dzer pienu no tās krūtīm. Vēl viņš nocitēja Šrīmad Bhāgavatamas pantu (10.9.20.), kurā teikts, ka Jašoda saņēma neizmērojamu Dieva Augstākās Personības žēlastību, un tā ir tik liela, ka to nevar salīdzināt ar žēlastību, ko saņēma Brahma, pirmā radītā būtne Visumā, vai Kungs Šiva, vai pat laimes dieviete Lakšmī, kura vienmēr atrodas uz Kunga Višnu krūtīm.

Tad Kungs Čaitanja lūdza Rāmānandu Rāju turpināt vēl tālāk, lai varētu nonākt pie jautājuma par laulības mīlestību. Sapratis Kunga Čaitanjas vēlēšanos, Rāmānanda Rāja tūlīt atbildēja, ka visaugstākās attiecības ir laulības mīlestība uz Krišnu. Citiem vārdiem sakot, tuvas attiecības ar Krišnu attīstās no parasta priekšstata par Dieva Augstāko Personību, pāraugot par kunga un kalpa attiecībām, un, kad šīs attiecības kļūst tuvas, tās attīstās par draudzību; kad draugu jūtas pieaug, tās kļūst par vecāku un bērnu attiecībām, un, sasniedzot augstāko mīlestības līmeni, tās kļūst par laulības mīlestību uz Visaugsto Kungu. Rāmānanda Rāja nocitēja vēl vienu Šrīmad Bhāgavatamas pantu (10.47.60.), kurā teikts, ka pārpasaulīgo ekstāzi, kādu sasniedza Krišna un gopī rāsas dejā, nekad nav sasniegusi pat laimes dieviete, kura vienmēr atrodas uz Kunga krūtīm garīgajā valstībā. Un ko tad lai saka par parastas sievietes laimi?

Tad Rāmānanda Rāja izskaidroja pakāpenisko ceļu, kas ļauj izkopt tīru mīlestību uz Krišnu. Viņš norādīja, ka katrai dzīvajai būtnei ir tieši tādas attiecības ar Dieva Augstāko Personību, kādas viņai piemērotas. Patiesībā attiecības ar Visaugsto Kungu sākas ar kunga un kalpa attiecībām un pēc tam pāraug draudzībā, vecāku mīlestībā un laulības mīlestībā. Kad cilvēks sasniedz savas noteiktās attiecības ar Dieva Augstāko Personību, tad jāsaprot, ka tas viņam ir vislabākais stāvoklis, bet, kad šīs pārpasaulīgās attiecības izpēta, tad kļūst redzams, ka neitrālā apzināšanās pakāpe (brahma-bhūta) ir pirmā. Kad būtne atzīst Dievu par kungu un sevi par kalpu, tad attīstās attiecības, un, tām pieaugot, būtne kļūst par Visaugstā Kunga draugu un pēc tam par tēvu. Tādējādi attiecības attīstās no draudzības līdz vecāku mīlestībai un beidzot līdz laulības mīlestībai, kas ir visaugstākās attiecības ar Kungu.

Sevis apzināšanās kalpa attiecībās noteikti ir pārpasaulīga, un, nākot klāt brālības izjūtai, šīs attiecības pilnveidojas. Pieaugot mīlestībai, tās kļūst par vecāku attiecībām un par laulības mīlestību. Rāmānanda Rāja nocitēja «Bhakti-rasāmrita-sindhu» pantu (2.5.38.), kurā teikts, ka garīgā mīlestība pret Visaugsto Kungu ir pārpasaulīga jebkurā gadījumā, bet katram bhaktam ir īpaša tieksme uz noteiktām attiecībām, un šīs attiecības viņam ir saldākas nekā citas.

Pseidobhaktas nevar izgudrot šādas pārpasaulīgas attiecības ar Visaugsto Kungu. «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.101.) Rūpa Gosvāmī norāda, ka garīgā kalpošana, kas nebalstās uz Vēdu rakstiem un neseko tur norādītajiem principiem, nevar tikt atzīta par pareizu. Arī Šrī Bhaktisidhānta Sarasvatī Gosvāmī Mahārādža atzīmē, ka profesionāli garīgie skolotāji, algoti Bhāgavatamas lasītāji vai kīrtanas dziedātāji un tie, kuri nodarbojas ar pašu izgudrotu garīgo kalpošanu, nav pieņemami. Indijā ir daudz dažādu profesionālo kopu: Āula, Vāula, Kartābhadža, Nēda, Daravēša, Snāi, Atibādi, Čūdādhārī un Gaurānganāgarī. Arī Vēntoru Gosvāmī biedrības locekļus jeb gosvāmī kastu nevar uzskatīt par sešu sākotnējo Gosvāmī pēctečiem. Nav pieņemami tā saucamie bhaktas, kuri izdomā dziesmas par Kungu Čaitanju, ne arī profesionālie priesteri un algotie deklamētāji. Tos, kuri neseko Pančarātras principiem, vai tos, kuri ir impersonālisti, vai kas pieķērušies dzimumdzīvei, nevar salīdzināt ar cilvēkiem, kas veltījuši dzīvi, lai kalpotu Krišnam. Tīrs bhakta, kas vienmēr darbojas Krišnas apziņā, var ziedot visu, lai kalpotu Kungam. Cilvēks, kurš veltījis dzīvi kalpošanai Kungam Čaitanjam, Krišnam un garīgajam skolotājam, vai tas, kurš seko ģimenes dzīves principiem, kā arī tas, kas ievēro atsacīšanās dzīves principus saskaņā ar Čaitanjas Mahāprabhu norādījumiem, ir bhakta, un viņu nevar salīdzināt ar profesionāli.

Kad cilvēks ir pilnīgi atbrīvojies no visiem materiālajiem sārņiem, tad viņam pārpasaulīgu baudu dod jebkuras attiecības ar Krišnu. Diemžēl tie, kuriem nav pieredzes pārpasaulīgajā zinātnē, nespēj novērtēt dažādās attiecības ar Visaugstāko Kungu. Viņi uzskata, ka visas šīs attiecības rodas no maijas. «Čaitanja-čaritāmritā» teikts, ka zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters (pieci rupjie elementi) ir attīstījušies no smalkākajiem uz rupjākajiem. Piemēram, ēterā ir skaņa, bet gaisā ir skaņa un taustes sajūta. Kad rodas uguns, tai ir skaņa, tauste, kā arī veidols. Ūdenī ir skaņa, tauste, veidols un garša, bet zemē — skaņa, tauste, veidols, garša un smarža. Apskatot elementus no ētera līdz zemei, mēs redzam, kā nāk klāt dažādas īpašības, un gluži tāpat visas piecas bhakti īpašības ir atrodamas laulības mīlestības attiecībās. Tādējādi attiecības ar Krišnu laulības mīlestībā tiek uzskatītas par Dieva mīlestības augstāko pilnību.

Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (10.82.44.): «Garīgā kalpošana Dieva Augstākajai Personībai ir ikvienas būtnes dzīvība.» Patiešām Krišna teica Vradžas jaunavām, ka viņu mīlestība bija vienīgais cēlonis, kas deva tām iespēju nonākt Kunga sabiedrībā. Ir teikts, ka Kungs Krišna attiecībās ar bhaktām pieņem visdažādāko garīgo kalpošanu saskaņā ar bhaktas tieksmi. Šādā veidā Krišna atbild uz bhaktas vajadzībām. Ja cilvēks vēlas kļūt par Kunga Krišnas kalpu, tad Krišna nevainojami spēlē kunga lomu. Ja cilvēks vecāku attiecībās grib Krišnu par dēlu, tad Krišna ir vislabākais dēls. Gluži tāpat, ja bhakta vēlas godināt Kungu laulības mīlestībā, tad Krišna rīkojas kā nevainojams vīrs vai mīļākais. Tomēr pats Krišna atzīst, ka Viņa mīlestības attiecības ar Vradžas jaunavām laulības mīlestībā ir visaugstākā pilnība. Šrīmad Bhāgavatamā (10.32.22.) Krišna saka gopī:

na pārajē ‘ham niravadja-samjudžām
sva-sādhu-kritjam vibudhājušāpi vah
jā mābhadžan durdžaja-gēha-šrinkhalāh
samvriščja tad vah pratijātu sādhunā

«Jūsu attiecības ar Mani ir tīri pārpasaulīgas, un jūsu mīlestību Es nevarētu atlīdzināt pat daudzu dzīvju laikā. Jūs spējāt pilnīgi atmest pieķeršanos materiālajām baudām un meklējāt Mani. Tā kā Es nevaru atmaksāt jūsu mīlestību, tad jums jāpriecājas par to, ko darāt pašas.»

Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Gosvāmī Mahārādža norādīja, ka pastāv ļaužu grupa, kura apgalvo, ka ikviens var godināt Visaugsto Kungu ar paša izdomātu paņēmienu un vienalga sasniegt Dieva Augstāko Personību. Viņi saka, ka Visaugstajam Kungam var tuvoties ar auglīgu darbību, spekulatīvām zināšanām, meditāciju vai askēzi un ka jebkurš no šiem paņēmieniem dod panākumus. Šie ļaudis apgalvo, ka cilvēks var iet visdažādākos ceļus un sasniegt vienu un to pašu vietu, un uzskata, ka Augstāko Absolūto Patiesību var godināt vai nu kā dievieti Kālī jeb Durgu, vai Kungu Šivu, Ganēšu, Rāmu, Hari vai Brahmu. Īsi sakot, viņi uzskata, ka nav svarīgi, kā uzrunāt Absolūto Patiesību, jo visi vārdi ir viens un tas pats. Kā piemēru viņi min cilvēku, kuram ir daudzi vārdi; ja to uzrunās jebkurā no šiem vārdiem, tad viņš atsauksies.

Šādi priekšstati ļaudīm var ļoti patikt, bet tie ir aplamību pilni. Cilvēks, kurš, materiālās iekāres vadīts, godina padievus, nevar sasniegt Dieva Augstāko Personību. Ja viņš pielūdz padievus, tad Dieva Kunga ārējā enerģija var šo cilvēku atalgot, bet tas nenozīmē, ka ar šādu godināšanu var sasniegt Visaugsto Kungu. Bhagavad-gītā tā nav ieteikts rīkoties:

antavat tu phalam tēšām
tad bhavatj alpa-mēdhasām
dēvān dēva-jadžo jānti
mad-bhaktā jānti mām api

«Tie, kuriem trūkst saprāta, godina padievus un iegūst pārejošus un ierobežotus labumus. Kas pielūdz padievus, nonāk uz padievu planētām, bet Mani bhaktas galu galā sasniedz Manu augstāko planētu.» (Bg.7.23.) Tādējādi Visaugstais Kungs dod savas klātbūtnes svētību tikai tiem, kuri godina Viņu, nevis padievu pielūdzējiem. Nav pareizi teikt, ka ikviens var sasniegt Dieva Augstāko Personību, godinot materiālos padievus. Tāpēc cilvēku iedoma, ka ar padievu pielūgšanu var sasniegt pilnību, ir visai dīvaina. Tas, ko dod garīgā kalpošana pilnīgā Krišnas apziņā, nav salīdzināms ar padievu godināšanā un auglīgā darbībā vai prātošanā gūto. Ar auglīgu darbību var nonākt vai nu uz debesu planētām, vai ellē.


Tālāk Trīsdesmitā nodaļa