Kunga Čaitanjas mācība divdesmitpirmā nodaļa

null

DIVDESMITPIRMĀ NODAĻA

Mājāvādī filozofu pievēršana
Krišnas apziņai

Tādā veidā Kungs Čaitanja nosodīja mēģinājumus tulkot Vēdānta-sūtru netiešā veidā, un visi klātesošie sanjāsī bija pārsteigti par Viņa skaidrojumiem. Noklausījies tiešo tulkojumu, viens no sanjāsī tūlīt paziņoja: «Ak, Šrīpāda Čaitanja, viss, ko Tu stāstīji, nosodot netiešo omkāras izskaidrojumu, ir ārkārtīgi derīgs. Pieņemt Tavus tulkojumus par pareizajiem ir liela veiksme. Patiesībā mēs visi zinām, ka Šankaras skaidrojumi ir mākslīgi un izdomāti, bet, tā kā piederam Šankarāčārjas kopai, uzskatām viņa iztulkojumu par pareizu. Mēs ļoti priecāsimies, dzirdot, kā Tu tālāk skaidrosi Vēdānta-sūtru tiešā veidā.»

Pildot šo lūgumu, Kungs Čaitanja izskaidroja pilnīgi visus Vēdānta-sūtras pantus, sniedzot to tiešo nozīmi. Vēl Viņš paskaidroja vārdu «Brahmans», norādot, ka «Brahmans» nozīmē «visdiženākais», Dieva Augstākā Personība. «Brahmans» norāda, ka diženākajam visā pilnībā ir sešas varenības; Dieva Augstākajai Personībai ir visa bagātība, slava, spēks, skaistums, zināšanas un atsacīšanās spēja. Kad Kungs Krišna pats bija uz šīs Zemes, Viņš pilnībā atklāja šīs sešas varenības. Nebija neviena, kas būtu bagātāks par Kungu Krišnu, izglītotāks, skaistāks, spēcīgāks, slavenāks un vairāk atsacījies par Viņu. Tāpēc Krišnas Augstākā Personība ir Augstākais Brahmans. To apstiprina Ardžuna Bhagavad-gītā (10.12.). Param brahma param dhāma: «Tu esi Augstākais Brahmans, visa galamērķis, augstākā mājvieta.» Tāpēc «Brahmans» norāda uz vislielāko, un vislielākais ir Dieva Augstākā Personība Krišna. Viņš ir Absolūtās Patiesības (para-tatvas) patvērums, jo Šrī Krišna ir param brahma. Kunga varenībā un Viņa bagātības, slavas, spēka, skaistuma, zināšanu un atsacīšanās izpausmēs nav nekā materiāla. Katrs Vēdu pants un himna norāda, ka viss, kas saistīts ar Krišnu, ir garīgs un pārpasaulīgs. Visur, kur Vēdās minēts vārds «Brahmans», jāsaprot, ka tas norāda uz Krišnu, Dieva Augstāko Personību. Saprātīgs cilvēks tūlīt aizvieto vārdu «Brahmans» ar vārdu «Krišna».

Dieva Augstākā Personība stāv pāri materiālās dabas īpašībām, tomēr Viņam ir pilnīgas pārpasaulīgas īpašības. Uzskatīt Visaugstāko par bezpersonisku nozīmē noliegt Viņa garīgo enerģiju izpausmi. Ja cilvēks atzīst tikai garīgās enerģijas bezpersonisko izpausmi un neņem vērā Dieva Augstāko Personību, tad viņš nepieņem Absolūto Patiesību pilnībā. Atzīt Visaugstāko visā pilnībā nozīmē pieņemt garīgo daudzveidību, kas stāv pāri materiālās dabas īpašībām. Aizmirstot norādīt uz Dieva Augstāko Personību, impersonālisti gūst nepilnīgu priekšstatu.

Īstais veids, kā jāsaprot Dieva Augstākā Personība Krišna, ir garīgās kalpošanas ceļš, un to apstiprina visi Vēdu raksti. Garīgā kalpošana Dievam Kungam sākas ar klausīšanos par Viņu. Pastāv deviņi dažādi garīgās kalpošanas paņēmieni, no kuriem klausīšanās ir galvenā. Klausīšanās, daudzināšana, atcerēšanās un godināšana — tas viss tiek izmantots, lai sasniegtu augstāko pilnību un izprastu Dieva Augstāko Personību. Paņēmienu, ar kuru var izprast Dieva Augstāko Personību, sauc par abhidhēju, garīgās kalpošanas praksi saistītajā dzīvē.

Praksē pārbaudīts, ka cilvēks, kurš pieņem Krišnas apziņu, vairs nevēlas novirzīties uz kādu citu apziņas veidu. Apzināties Krišnu nozīmē izkopt mīlestību pret Krišnu, Dieva Augstāko Personību, un tas ļauj cilvēkam pacelties piektajā dimensijā. Kad būtne patiešām uzsāk pārpasaulīgo kalpošanu, tā tieši bauda attiecības ar Krišnu. Kad nodibinās pārpasaulīgā saikne ar Krišnu, tad Kungs pamazām kļūst par bhaktas biedru, un bhakta mūžīgi bauda svētlaimes pilnu dzīvi. Tādēļ Vēdānta-sūtras nolūks ir atjaunot dzīvās būtnes zaudētās attiecības ar Visaugsto Kungu Krišnu un dot tai iespēju garīgi kalpot un galu galā sasniegt augstāko dzīves mērķi — mīlestību uz Dievu. Tāds ir īstenais Vēdānta-sūtras nolūks.

Kad Kungs Čaitanja bija izskaidrojis Vēdānta-sūtras pantus tiešā veidā, galvenais Prakāšānandas Sarasvatī māceklis piecēlās un sāka slavināt Kungu Čaitanju par Dieva Augstāko Personību Nārājanu. Viņš ne tikai ļoti augstu novērtēja Kunga Čaitanjas sniegto Vēdānta-sūtras skaidrojumu, bet arī publiski paziņoja, ka tiešais Upanišadu un Vēdānta-sūtras skaidrojums «ir tik brīnišķīgs, ka mēs aizmirstamies un vairs nedomājam par savu piederību mājāvādī sektai». Tā viņš atzina, ka Šankarāčārjas Upanišadu un Vēdānta-sūtras iztulkojumi ir neīsti. Reizēm sektantiska naida dēļ mēs varam atzīt šādus izdomātus skaidrojumus, bet patiesībā tie mūs neapmierina. Lai atbrīvotos no materiālajām važām, ar sanjāsas kārtas pieņemšanu vien nepietiek, bet, ja patiešām izpratīsim Kunga Čaitanjas skaidrojumus, tas mums palīdzēs. Piemēram, kad Kungs Čaitanja skaidro harēr nāma harēr nāma harēr nāmaiva kēvalam nozīmi, tad visi ir priecīgi, jo garīgā kalpošana tiešām ir vienīgais ceļš. Bez garīgās kalpošanas neviens nevar atbrīvoties no materiālajām važām. Cilvēks, it īpaši šajā laikmetā, var sasniegt augstāko atbrīvi, daudzinot Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Šrīmad Bhāgavatamā (10.14.4.) teikts, ka to, kurš pamet garīgās kalpošanas ceļu un pūlas iegūt zināšanas, piemeklē vienas vienīgas grūtības, kas jāuzņemas, lai izprastu atšķirību starp matēriju un garu. Nav jēgas censties no sēnalām izlobīt graudus. Tāpēc Šrīmad Bhāgavatamā (10.2.32.) teikts, ka cilvēks, kurš pamet pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Visaugstajam Kungam un šo virspusējo sasniegumu uzskata par atbrīvi, nekad neatbrīvosies. Ar lielu darbu un askēzi viņš var nonākt atbrīves līmenī, bet, ja nav Visaugstā Kunga lotospēdu patvēruma, cilvēks atkal krīt materiālajos sārņos.

Augstāko Brahmanu nevar uzskatīt par bezpersonisku, jo tādā gadījumā Brahmanam nepiemistu sešas varenības, kas raksturīgs Dieva Augstākajai Personībai. Visas Vēdas un Purānas apstiprina, ka Dieva Augstākā Personība ir garīgu enerģiju pilna, bet nejēgas to noraida un izsmej Kunga darbību. Viņi kļūdās, domājot, ka Krišnas pārpasaulīgo ķermeni radījusi materiālā daba, un tas ir vislielākais apvainojums un smagākais grēks. Cilvēkam vienkārši jāpieņem tas, ko Prakāšānandam Sarasvatī un mājāvādī sanjāsī teica Kungs Čaitanja.

Par Augstākās Absolūtās Patiesības individuālo personību stāstīts Šrīmad Bhāgavatamā (3.9.3.–4.): «Ak, Visaugstais Kungs! Dievišķais veidols, ko es redzu, ir pārpasaulīgā prieka iemiesojums. Tas ir mūžīgs un materiālās dabas īpašību sārņu neskarts. Tavs veidols ir augstākā Absolūtās Patiesības izpausme, un tas ir starojuma pilns. Ak, visu būtņu dvēsele! Tu esi šīs kosmiskās izpausmes un visu materiālo pamatvielu radītājs. Es uzticu sevi Tev, Tavam pārpasaulīgajam veidolam, ak, Krišna! Viss, kas ir svētīgs Visumā, nāk no Tevis! Tu ierodies savā sākotnējā personiskajā veidolā, lai mēs Tevi godinātu, un mums ir iespēja Tevi redzēt vai nu ar meditāciju, vai arī ar tiešu godināšanu. Nejēgas, materiālās dabas piesārņoti, neuzskata Tavu pārpasaulīgo veidolu par īpaši svarīgu, tāpēc nonāk ellē.»

To apstiprina arī Bhagavad-gīta:

avadžānanti mām mūdhā
mānušīm tanum āšritam
param bhāvam adžānanto
mama bhūta-mahēšvaram

«Nelgas Mani izsmej, kad atnāku cilvēka izskatā. Viņi nezina Manu pārpasaulīgo dabu un to, ka esmu visa pastāvošā Kungs.» (Bg.9.11.)

Bhagavad-gīta apstiprina arī to, ka šādi nesaprātīgi un dēmoniski cilvēki nonāk uz elles planētām:

tān aham dvišatah krūrān
samsārēšu narādhamān
kšipāmj adžasram ašubhān
āsurīšv ēva jonišu

«Skauģus un ļaundarus, zemākos starp cilvēkiem, Es iemetu materiālās esamības okeānā dažādos dēmoniskos dzīvības veidos.» (Bg.16.19.)

Mācība par blakusproduktiem parināma-vāda ir dota jau no paša Vēdānta-sūtras sākuma, bet Šankarāčārja ir centies to virspusēji noslēpt un vietā likt pārveidošanās mācību vivarta-vādu. Un vēl viņam pietiek nekaunības teikt, ka Vjāsa ir kļūdījies. Visi Vēdu raksti, ieskaitot Purānas, apstiprina, ka Visaugstais Kungs ir visas garīgās enerģijas un daudzveidības centrs. Lepnie un nelietpratīgie mājāvādī filozofi nespēj saprast garīgās enerģijas daudzveidību. Tāpēc viņi maldīgi uzskata, ka garīgā dažādība neatšķiras no materiālās daudzveidības. Šī nepareizā uzskata maldināti, mājāvādī izsmej Dieva Augstākās Personības rotaļas. Šādi nejēgas, nespēdami saprast Visaugstā Kunga garīgo darbību, uzskata, ka Krišnu radījusi materiālā daba. Tas ir lielākais apvainojums, ko cilvēks var izdarīt. Tāpēc Kungs Čaitanja norāda, ka Krišna ir sač-čid-ānanda-vigraha — zināšanu un svētlaimes veidols — un ka Viņš vienmēr gremdējies pārpasaulīgās spēlēs, kurās izpaužas visa garīgā daudzveidība.

Prakāšānandas māceklis apkopoja Kunga Čaitanjas skaidrojumus un secināja: «Mēs esam gandrīz nogājuši no garīgās apzināšanās ceļa. Mēs tikai runājam muļķības. Mājāvādī filozofiem, kuri patiesi vēlas gūt svētību, garīgi jākalpo Krišnam, bet viņi tikai priecājas par bezjēdzīgiem argumentiem. Tagad mēs atzīstam, ka Šankarāčārjas tulkojums apslēpj Vēdu rakstu īsto jēgu. Pieņemams ir vienīgi Čaitanjas skaidrojums. Visi pārējie iztulkojumi ir bezjēdzīgi.»

Tādā veidā aprakstījis savu stāvokli, galvenais Prakāšānandas māceklis sāka daudzināt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. To redzēdams, arī Prakāšānanda Sarasvatī atzina Šankarāčārjas kļūdu un teica: «Šankarāčārja gribēja sludināt monisma mācību, tāpēc viņam neatlika nekas cits, kā skaidrot Vēdānta-sūtru citādā veidā. Ja kāds pieņem Dieva Augstāko Personību, tad monisma mācībai vairs nav vietas. Tāpēc Šankarāčārja ar laicīgām zināšanām ir centies noslēpt īsteno Vēdānta-sūtras jēgu. To ir darījis ne tikai Šankarāčārja, bet arī visi autori, kas mēģinājuši izklāstīt savu viedokli un uzskatījuši par nepieciešamu nepareizi skaidrot Vēdānta-sūtru.»

Tādējādi Kungs Čaitanja atklāja tiešo Vēdānta-sūtras jēgu. Nevienu no Vēdu rakstiem nedrīkst izmantot netiešajiem prātojumiem. Bez Šankarāčārjas savus filozofiskos prātojumus dažādos veidos ir snieguši arī citi materiālistiskie filozofi: Kapila, Gautama, Aštāvakra un Patandžali. Filozofs Džaimini un viņa sekotāji, kuri vairāk vai mazāk nodarbojas ar loģiku, ir atmetuši īsteno Vēdu jēgu (garīgo kalpošanu) un centušies mācīt, ka Absolūtā Patiesība ir pakļauta materiālajai pasaulei. Pēc viņu domām, ja Dievs pastāv, tad Viņš ir priecīgs par cilvēku un dod visu, ko tas vēlas, ja vien cilvēks labi pilda materiālos pienākumus. Līdzīgi ateists Kapila mācīja, ka nav Dieva, kurš būtu radījis materiālo pasauli. Kapila pat centās pierādīt, ka pasaule radusies, savienojoties materiālajām pamatvielām. Arī Gautama un Kanāda ir uzsvēruši teoriju par pasaules rašanos no veiksmīga materiālo elementu savienojuma, un viņi mācīja, ka atomiskā enerģija ir radīšanas avots. Arī tādi impersonālisti un monisti kā Aštāvakra ir apgalvojuši, ka bezpersoniskais starojums (brahmadžoti) ir Visaugstākais. Un Patandžali, viena no lielākajām jogas autoritātēm, ir centies iedomāties Visaugstā Kunga veidolu.

Īsi sakot, ir jāsaprot, ka visi šie materiālistiskie filozofi centušies izvairīties no Dieva Augstākās Personības, izvirzot prātā sagudrotas filozofijas. Taču Vjāsadēva, diženais gudrais un Dieva avatārs, pilnīgi izstudējis visus šos filozofiskos prātojumus un, atbildot uz tiem, sastādījis Vēdānta-sūtru, kur parādītas attiecības starp dzīvo būtni un Dieva Augstāko Personību un uzsvērts, cik nozīmīga ir garīgā kalpošana, kas galu galā ļauj sasniegt mīlestību uz Dievu. Pants džanmādj asja jatah, kurš lasāms Vēdānta-sūtras sākumā, ir izskaidrots Vjāsadēvas Šrīmad Bhāgavatamā. Šrīmad Bhāgavatamā Vjāsadēva no paša sākuma norāda, ka visa pirmavots ir ar saprātu apveltīta pārpasaulīga personība.

Impersonālisti skaidro, ka Visaugstā Kunga bezpersoniskais starojums (brahmadžoti) ir augstāks par materiālās dabas īpašībām, bet tajā pat laikā viņi māca, ka Dieva Augstākā Personība ir materiālās dabas īpašību aptraipīta. Vēdānta-sūtra apgalvo, ka Dieva Augstākā Personība ne tikai stāv pāri materiālās dabas īpašībām, bet, ka Viņai ir neskaitāmas pārpasaulīgas īpašības un enerģijas. Visi dažādie filozofi prātnieki noliedz Visaugstā Kunga Višnu esamību un ar lielu aizrautību sludina savas teorijas, lai gūtu ļaužu atzinību. Diemžēl šiem ateistiskajiem filozofiem izdodas piesaistīt ļaudis, kuri tādēļ nespēj saprast īsteno Absolūtās Patiesības dabu. Daudz labāk ir sekot diženām dvēselēm (mahādžanām). Saskaņā ar Šrīmad Bhāgavatamu ir divpadsmit mahādžanas jeb diženas dvēseles: (1) Brahma, (2) Kungs Šiva, (3) Nārada, (4) Vaivasvata Manu, (5) Kapila (nevis ateists, bet sākotnējais Kapila), (6) Kumāri, (7) Prahlāda, (8) Bhīšma, (9) Džanaka, (10) Bali, (11) Šukadēva Gosvāmī un (12) Jamarādža. Kā teikts Mahābhāratā, nav jēgas strīdēties par Absolūto Patiesību, jo ir tik daudz dažādu Vēdu rakstu un filozofisku izpratņu, ka nav divu filozofu, kuri domātu vienādi. Ikviens cenšas izvirzīt savu viedokli un noliegt citu domas, tāpēc ļoti grūti saprast to, ka nepieciešami reliģijas principi. Daudz labāk sekot diženajām dvēselēm mahādžanām, jo tad cilvēks var sasniegt vēlamos panākumus. Kunga Čaitanjas mācība ir līdzīga nektāram, tā satur visu, kas vajadzīgs. Vislabāk ir pieņemt šo ceļu un iet pa to.


Tālāk Divdesmitotrā nodaļa