Kunga Čaitanjas mācība divdesmitotrā nodaļa

null

DIVDESMITOTRĀ NODAĻA

Šrīmad Bhāgavatama

Pēc mājāvādī sanjāsī pievēršanas Čaitanjas Mahāprabhu mācībai uz Benaresu tikties ar Kungu sāka nākt daudzi zinātnieki un zinātkārie. Tā kā visi nevarēja apmeklēt Čaitanju Mahāprabhu mājās, cilvēki stāvēja rindā, lai redzētu, kā Viņš iet uz Višvanāthas un Bindumādhavas templi. Kādu dienu, kad Kungs kopā ar saviem biedriem Čandrašēkharu Āčārju, Paramānandu, Tapanamišru, Sanātanu Gosvāmī un citiem gāja uz templi, Viņš dziedāja:

hari harajē namah krišna jādavāja namah
gopāla govinda rāma šrī-madhusūdana

Kad Kungs tā dziedāja, daudzināja svētos vārdus un dejoja, Viņam apkārt sapulcējās tūkstošiem ļaužu, un, dzirdot Kunga balsi, tie skaļi atsaucās. Skaņa bija tik varena, ka Prakāšānanda Sarasvatī, kurš bija netālu, kopā ar mācekļiem tūlīt pievienojās ļaudīm. Ieraudzījis, cik brīnišķīgs ir Kunga Čaitanjas ķermenis un kā Kungs dejo kopā ar saviem biedriem, arī Prakāšānanda Sarasvatī sāka dziedāt kopā ar citiem: «Hari! Hari!» Visi Benaresas iedzīvotāji lielā pārsteigumā raudzījās, cik ekstātiski dejo Kungs Čaitanja. Kungs visu laiku bija ekstāzē un dejoja, taču, ieraudzījis sanjāsī, Viņš savaldīja ekstāzi un apstājās. Kad Kungs pārtrauca svēto vārdu daudzināšanu un deju, Prakāšānanda Sarasvatī nometās pie Viņa pēdām. Cenzdamies viņu atturēt, Kungs Čaitanja teica: «Tu esi visas pasaules garīgais skolotājs džagad-guru, un Es nevaru līdzināties pat taviem mācekļiem. Tev neklājas godināt tik zemu cilvēku kā Mani. Tu esi gluži kā Visaugstais Brahmans, un, ja Es ļaušu tev nomesties pie savām pēdām, tad izdarīšu lielu apvainojumu. Lai gan tu esi pāri pretstatiem, piemēra labad tev tā neklājas darīt.»

«Es daudzkārt esmu runājis par Tevi sliktu,» atbildēja Prakāšānanda Sarasvatī. «Tagad, lai atbrīvotos no apvainojuma sekām, es nometos pie Tavām pēdām.» Tad viņš nocitēja Vēdu rakstu pantu, kurā teikts, ka pat atbrīvota dvēsele, kas apvaino Visaugsto Kungu, atkal kļūst par materiālo sārņu upuri. Vēl Prakāšānanda Sarasvatī nocitēja pantu no Šrīmad Bhāgavatamas (10.34.9.), kurā stāstīts, kā Nandam Mahārādžam uzbruka čūska, kura agrāk bija Vidjādharārčita. Kad čūskai pieskārās Krišnas lotospēdas, tā atguva agrāko ķermeni un atbrīvojās no grēcīgo darbu sekām. Dzirdēdams, ka Viņu salīdzina ar Krišnu, Kungs Čaitanja tūlīt iebilda. Čaitanja gribēja brīdināt ļaudis, ka Visaugsto Kungu nedrīkst pielīdzināt dzīvajai būtnei, un, būdams pats Visaugstais Kungs, Viņš tomēr iebilda pret šo salīdzinājumu, lai mācītu mūs. Čaitanja teica, ka cilvēku salīdzināt ar Visaugsto Kungu Krišnu ir vislielākais apvainojums. Kungs Čaitanja vienmēr uzsvēra, ka Višnu, Dieva Augstākā Personība, ir dižens, un dzīvās būtnes, lai cik lielas tās arī būtu, ir bezgalīgi sīkas. Šajā sakarībā Viņš nocitēja Padma Purānas pantu, kas minēts vaišnavu tantrā (Hari-bhakti-vilāsa 1.73.): «Cilvēks, kurš salīdzina Visaugsto Kungu pat ar vislielākajiem padieviem, kā Brahmu un Šivu, uzskatāms par pilnīgu ateistu.»

«Es saprotu, ka Tu esi Dieva Augstākā Personība Krišna,» turpināja Prakāšānanda Sarasvatī, «un, pat ja Tu sevi sauc par bhaktu, Tu vienalga esi pielūgsmes cienīgs, jo izglītībā un apziņā Tu esi augstāks par mums visiem. Tāpēc, zaimojot Tevi, esam izdarījuši vislielāko apvainojumu. Lūdzu, piedod mums.»

Tas, kā bhakta kļūst par lielāko no visiem pārpasaulniekiem, aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamā (6.14.5.):

muktānām api siddhānām
nārājana-parājanah
sudurlabhah prašāntātmā
kotišv api mahāmunē

«Ir daudz dvēseļu, kas sasniegušas atbrīvi un pilnību, bet no tām vislabākā ir Dieva Augstākās Personības bhakta. Visaugstā Kunga bhaktas vienmēr ir klusi un mierīgi, un tāda pilnība ir ļoti reta pat starp daudziem miljoniem cilvēku.» Prakāšānanda nocitēja vēl vienu pantu (Bhāg.10.4.46), kurā teikts, ka, apvainojot bhaktu, cilvēks saīsina mūžu, zaudē pārticību, slavu, reliģiju un augstāko autoritāšu svētību. Prakāšānanda nocitēja arī Šrīmad Bhāgavatamas pantu (7.5.32.), kurā teikts, ka saistītā dvēsele, pieskaroties Dieva Augstākās Personības lotospēdām, atbrīvojas no visām važām. Tomēr cilvēks nevar skart Visaugstā Kunga lotospēdas, kamēr viņš nav saņēmis svētību, ko sniedz tīra Dieva Kunga bhaktas lotospēdu putekļi. Citiem vārdiem sakot, cilvēks nevar kļūt par tīru Dieva Augstākās Personības bhaktu, kamēr viņu nav svētījis kāds cits tīrs Dieva Kunga bhakta.

«Tagad es pieņemu Tavu lotospēdu patvērumu,» teica Prakāšānanda Sarasvatī, «jo vēlos pacelties līdz Visaugstā Kunga bhaktas stāvoklim.»

Pēc šīs sarunas Prakāšānanda Sarasvatī un Kungs Čaitanja kopā apsēdās. «Visu, ko Tu teici par pretrunām mājāvādī filozofijā, zinām arī mēs,» teica Prakāšānanda. «Patiesībā mēs zinām, ka visi mājāvādī filozofu sarakstītie Vēdu rakstu komentāri, it īpaši Šankarāčārjas iztulkojumi, ir kļūdaini. Šankarāčārjas Vēdānta-sūtras skaidrojumi ir pilnīgi izdomājumi. Tu netulkoji Vēdānta-sūtras un Upanišadu pantus pēc sava prāta, bet pasniedzi tos, kādi tie ir. Tāpēc mums bija liels prieks dzirdēt Tavus komentārus. Tā izskaidrot Vēdānta-sūtru un Upanišadas spēj vienīgi Dieva Augstākā Personība. Tā kā Tev ir visas Visaugstā Kunga spējas, tad, lūdzu, skaidro Vēdānta-sūtru tālāk, lai es gūtu svētību.»

Kungs Čaitanja atkal iebilda pret to, ka Viņu sauc par Visaugsto Kungu, un teica: «Mans dārgais kungs, Es esmu parasta dzīvā būtne un nevaru zināt īsteno Vēdānta-sūtras jēgu, bet Vjāsadēva, kas ir Nārājanas avatārs, saprot tās īsteno nozīmi. Neviena parasta dzīvā būtne ar laicīgo izpratni nespēj izskaidrot Vēdānta-sūtru. Lai negodīgi cilvēki nerakstītu Vēdānta-sūtras iztulkojumus, pats autors Vjāsadēva komentēja Vēdānta-sūtru, sastādot Šrīmad Bhāgavatamu.» Citiem vārdiem sakot, vislabāko grāmatas skaidrojumu ir uzrakstījis pats autors. Neviens nespēj izprast autora prātu, kamēr pats autors neatklāj darba nolūku. Tāpēc Vēdānta-sūtra jāizprot caur Šrīmad Bhāgavatamu, Vēdānta-sūtras autora uzrakstīto komentāru.

Pranava jeb omkāra ir visu Vēdu dievišķā būtība. Omkāra tālāk ir izskaidrota gājatrī mantrā, kā tas ir pastāstīts Šrīmad Bhāgavatamā. Šajā sakarībā ir uzrakstīti četri panti, un pats Kungs Krišna mācīja to jēgu Brahmam. Brahma savukārt izskaidroja tos Nāradam, un Nārada — Vjāsadēvam. Tādā veidā Šrīmad Bhāgavatamas pantu jēga tiek saņemta pa mācekļu pēctecību. Nav pareizi, ja ikviens sāk rakstīt muļķīgus Vēdānta-sūtras komentārus un maldināt lasītājus. Katram, kurš vēlas saprast Vēdānta-sūtru, rūpīgi jālasa Šrīmad Bhāgavatama. Sekojot Nāradas Muni norādījumiem, Vjāsadēva sastādīja Šrīmad Bhāgavatamu, lai izskaidrotu Vēdānta-sūtru. Rakstot Šrīmad Bhāgavatamu, Vjāsadēva tur apkopoja visu Upanišadu būtību, kas izskaidrota arī Vēdānta-sūtrā. Tādējādi Šrīmad Bhāgavatama ir visu Vēdu zināšanu būtība. Tas, kas teikts Upanišadās un atkārtots Vēdānta-sūtrā, ir ļoti labi izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā.

Īšopanišadā ir vārdi, kas ļoti līdzīgi vienam no Šrīmad Bhāgavatamas pantiem (8.1.10.), kurā teikts, ka viss, ko cilvēks redz kosmiskajā izpausmē, ir tikai Visaugstā Kunga enerģija un neatšķiras no Viņa. Tāpēc Visaugstais Kungs ir visu dzīvo būtņu radītājs, draugs un uzturētājs. Mums jādzīvo ar Dieva žēlastību un jāpieņem tikai tas, kas paredzēts mums. Tādā veidā, neaizskarot svešu īpašumu, cilvēks var baudīt dzīvi.

Citiem vārdiem sakot, Upanišadām, Vēdānta-sūtrai un Šrīmad Bhāgavatamai ir viens nolūks. Ja cilvēks rūpīgi apgūst Šrīmad Bhāgavatamu, viņš redz, ka tur ļoti labi izskaidrotas visas Upanišadas un Vēdānta-sūtra. Šrīmad Bhāgavatama māca, kā atjaunot mūsu mūžīgās attiecības ar Visaugsto Kungu, kā darboties šajās attiecībās un kā beigu beigās gūt no tā augstāko labumu.

Četri panti, kas sākas ar aham ēva, ir visas Bhāgavatamas kodols. Tie ir šādi: «Visas dzīvo būtņu attiecības ir vērstas uz Mani, un zināšanas par Mani ir visaugstākās. Paņēmienu, ar kuru dzīvā būtne var Mani sasniegt, sauc par abhidhēju. Ar to cilvēks var gūt augstāko dzīves pilnību — mīlestību uz Dievu. Ja kāds sasniedz mīlestību uz Dievu, viņa mūžs kļūst pilnīgs.» Šie četri panti izskaidroti Šrīmad Bhāgavatamā, un Kungs Čaitanja īsumā aprakstīja to būtību. Viņš teica, ka neviens nespēj saprast Visaugstā Kunga dabisko stāvokli: apstākļus, kuros Viņš atrodas, pārpasaulīgās īpašības, dievišķo darbību un sešas varenības. Tās nevar aptvert ar prātošanu vai akadēmisku izglītību, tās var izprast tikai ar Kunga žēlastību. Kā teikts Bhagavad-gītā, ja cilvēkam paveicas un viņš saņem Dieva Kunga svētību, tad ar Viņa žēlastību var saprast visus šos skaidrojumus.

Dievs Kungs pastāvēja pirms materiālās radīšanas, tāpēc materiālās sastāvdaļas, daba un dzīvās būtnes ir izplūdušas no Viņa, un pēc iznīcināšanas tas viss nonāk Dievā. Kad pasaule tiek izpausta, Dievs Kungs to uztur; patiešām visas izpausmes, ko mēs redzam, ir tikai Viņa ārējās enerģijas pārveidojumi. Kad Visaugstais Kungs ievelk savu ārējo enerģiju, tad viss ieiet Viņā. Pirmajā no četriem pantiem vārds «aham» minēts trīs reizes, lai uzsvērtu, ka Dieva Augstākā Personība ir pilnīga visās savās varenībās. Vārds «aham» teikts trīs reizes, lai nosodītu to, kurš nesaprot vai netic Visaugstā Kunga pārpasaulīgajai dabai un veidolam.

Dievam Kungam ir iekšējā un ārējā enerģija, robeženerģija un relatīvās enerģijas — kosmiskās pasaules izpausme un dzīvās būtnes. Ārējo enerģiju izpauž materiālās dabas īpašību veidi (gunas). Tas, kurš spēj saprast dzīvās būtnes dabu garīgajā valstībā, var patiešām aptvert vēdjam jeb pilnīgās zināšanas. Visaugsto Kungu nevar izprast, redzot tikai materiālo enerģiju un saistīto dvēseli. Bet, ja cilvēkam ir pilnīgas zināšanas, viņš ir brīvs no ārējās enerģijas ietekmes. Mēness atstaro Saules gaismu, un bez Saules tas nevarētu neko apgaismot. Gluži tāpat šī materiālā kosmiskā izpausme ir tikai garīgās valstības atspulgs. Kad cilvēks patiešām atbrīvojas no ārējās enerģijas valdzinājuma, viņš var saprast Visaugstā Kunga īsteno dabu. Garīgā kalpošana Dievam Kungam ir vienīgais līdzeklis, ar ko Viņu var sasniegt, un šo kalpošanu var uzsākt ikviens jebkurā valstī un jebkādos apstākļos. Garīgā kalpošana stāv pāri četriem reliģijas principiem un izpratnei, ko dod atbrīve. Pat garīgās kalpošanas sākums ir augstāks par visaugstāko izpratni, ko sniedz atbrīve, un sapratnei, ko dod parasta reliģija.

Tāpēc cilvēkam neatkarīgi no kastas, pārliecības, ādas krāsas, valsts un citiem apstākļiem jāvēršas pie īstena garīgā skolotāja un jāklausās no viņa viss par garīgo kalpošanu. Īstenā dzīves jēga ir atjaunot snaudošo mīlestību uz Dievu. Patiešām tā ir mūsu galējā nepieciešamība. Kā šo mīlestību uz Dievu sasniegt, izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā. Tur dotas teorētiskas, kā arī konkrētas jeb aptvertas zināšanas, tomēr pilnīgas un apjēgtas zināšanas var iegūt, izprotot garīgā skolotāja doto mācību.


Tālāk Divdesmittrešā nodaļa