Kunga Čaitanjas mācība divdesmitā nodaļa

null

DIVDESMITĀ NODAĻA

Vedāntas apguves mērķis

Ir secināts, ka Kungs Krišna jeb Višnu nav no šīs materiālās pasaules. Viņš pieder garīgajai valstībai. Kas uzskata Viņu par materiālu padievu, tas ir liels apvainotājs un zaimotājs. Kungs Višnu nav pakļauts materiālo jutekļu uztverei, un Viņu nevar apzināties ar prātošanu. Visaugstā Kunga Višnu ķermenis un dvēsele neatšķiras, lai gan materiālajā pasaulē vienmēr pastāv atšķirība starp ķermeni un dvēseli.

Dzīvās būtnes bauda materiālas lietas, jo būtnes pēc īpašībām ir augstākas par materiālo dabu. Tāpēc augstākais — dzīvās būtnes — var baudīt zemāko — matēriju. Matērija nekādā veidā neskar Kungu Višnu, tāpēc Viņš atšķirībā no dzīvajām būtnēm nav pakļauts materiālās dabas baudīšanai. Dzīvās būtnes nevar iegūt zināšanas par Višnu, prātojot, kā tās paradušas. Bezgala sīkās dzīvās būtnes nav Višnu baudītājas, taču Kungs bauda viņas. Tikai vislielākais apvainotājs var domāt, ka Višnu tiek baudīts. Uzskatīt, ka Višnu un dzīvā būtne atrodas vienā un tajā pašā līmenī, ir vislielākā zaimošana.

Augstākā Absolūtā Patiesība, Dieva Personība, tiek salīdzināta ar liesmojošu uguni, un neskaitāmās dzīvās būtnes ir kā dzirksteles, kas nāk no šīs uguns. Gan Visaugstais Kungs, gan dzīvās būtnes pēc īpašībām ir uguns, tomēr pastāv arī atšķirība. Višnu, Visaugstākais, ir bezgalīgs, turpretī dzīvās būtnes, būdamas tikai dzirksteles, ir ārkārtīgi niecīgas. Bezgala sīkās dzīvās būtnes rodas no sākotnējā bezgalīgā gara. To dabiskajā dzirksteļu stāvoklī nav nekā materiāla.

Dzīvās būtnes nav tik lielas kā Nārājana, Višnu, kurš stāv pāri materiālajai pasaulei. Pat Šankarāčārja atzīst, ka Nārājana atrodas ārpus šīs pasaules. Tā kā ne Višnu, ne dzīvās būtnes nepieder materiālajai pasaulei, var rasties jautājums: «Kāpēc šīs mazās gara daļiņas vispār ir radītas?» Atbilde ir tāda, ka Augstākajai Absolūtajai Patiesībai piemīt augstākā pilnība — Viņa ir gan bezgalīgi liela, gan maza. Ja Viņa ir tikai bezgalīgi liela, bet nav bezgala maza, tad šī Patiesība nav pilnīga. Bezgalīgi lielā daļa ir Višnu-tatva jeb Dieva Augstākā Personība, bet bezgalīgi mazā — dzīvā būtne.

Dieva Augstākās Personības bezgalīgo vēlmju dēļ pastāv garīgā valstība, bet dzīvās būtnes bezgala mazo vēlmju dēļ — materiālā pasaule. Kad niecīgās dzīvās būtnes ir aizņemtas ar savām bezgalīgi sīkajām vēlmēm materiāli baudīt, tās sauc par džīva-šakti, bet, kad tās ir savienotas ar bezgalīgi lielo, tad viņas ir atbrīvotas dvēseles. Tāpēc nav vajadzības jautāt, kāpēc Dievs radījis bezgalīgi sīkās daļiņas; viņas vienkārši papildina Visaugstāko. Neizmērojami lielajam, bez šaubām, ir būtiski, lai Viņam būtu bezgalīgi mazas daļiņas, kuras nav šķiramas no augstākās dvēseles. Dzīvās būtnes ir ārkārtīgi sīkas Visaugstākā daļiņas, un tāpēc starp neizmērojami lielo un bezgalīgi sīko rodas savstarpējas jūtas. Ja nebūtu bezgalīgo sīko dzīvo būtņu, tad Visaugstais Kungs būtu bezdarbīgs un garīgajā dzīvē nebūtu daudzveidības. Nav jēgas runāt par valdnieku, ja viņam nav padoto, un nav jēgas runāt par Visaugsto Dievu, ja nav bezgalīgi sīko dzīvo būtņu. Kāda gan jēga vārdam «kungs», ja nav pār ko valdīt? Secinājums ir tāds, ka dzīvās būtnes uzskatāmas par Visaugstā Kunga enerģijas izvērsumiem, un Visaugstais Kungs, Dieva Personība Krišna, ir enerģijas avots.

Visos Vēdu rakstos, arī Bhagavad-gītā un Višnu Purānā, daudzās vietās norādīta atšķirība starp enerģiju un enerģijas avotu. Bhagavad-gītā (7.4.) skaidri teikts, ka zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters ir piecas materiālās pasaules rupjās pamatvielas, bet prāts, saprāts un neīstais «es» ir trīs smalkās pamatvielas. Visu materiālo dabu var iedalīt šajos astoņos elementos, kas kopā veido Dieva Kunga zemāko dabu jeb enerģiju. Vēl šo zemāko dabu sauc par maiju jeb maldiem. Pāri šiem astoņiem zemākajiem elementiem stāv augstākā enerģija — parā-prakriti. Šī parā-prakriti ir dzīvās būtnes, kuru materiālajā pasaulē ir ļoti daudz. Bhagavad-gītā (7.5.) tās nosauktas par džīva-bhūtām. Tas parāda, ka Visaugstais Kungs ir Absolūtā Patiesība, enerģijas avots, un tāpēc Viņam ir savas enerģijas. Kad Viņa enerģija izpaužas nepilnīgi vai arī kad to klāj kāda ēna, to sauc par mājā-šakti. Materiālā kosmiskā izpausme ir radusies no šīs pārklātās mājā-šakti.

Dzīvās būtnes patiesībā stāv pāri pārklātajai zemākajai enerģijai. Viņām ir tīra garīgā esamība un būtība, kā arī tīra prāta darbība. Tās visas atrodas pāri šī materiālā kosmosa izpausmei. Dzīvās būtnes prāts, saprāts un būtība ir ārpus materiālās pasaules robežām, tomēr, kad būtne vēlas valdīt pār matēriju un ieiet materiālajā pasaulē, tās sākotnējo prātu, saprātu un ķermeni pārklāj materiālā enerģija. Kad būtne nomet šo materiālo jeb zemāko enerģiju pārklāju, tad viņu sauc par atbrīvotu. Atbrīvotajai būtnei nav neīstā «es», un viņa atgūst patieso «es». Muļķa prātotāji uzskata, ka būtne pēc atbrīves zaudē individualitāti, bet tas tā nav. Dzīvā būtne mūžīgi ir Dieva neatņemamā daļiņa, tāpēc pēc atbrīves tā atjauno savu sākotnējo un mūžīgo neatņemamās daļiņas stāvokli. Aham brahmāsmi («es neesmu šis ķermenis») apzināšanās nenozīmē, ka dzīvā būtne zaudē savu individualitāti. Pašreiz cilvēks var uzskatīt sevi par matēriju, bet, ieguvis atbrīvi, viņš saprot, ka ir nevis matērija, bet garīga dvēsele, bezgalīgās būtnes daļiņa. Atbrīves pazīmes ir Krišnas apziņa jeb garīgā apziņa un pārpasaulīgā, mīlestības pilnā kalpošana Krišnam. Višnu Purānā (6.7.61.) skaidri pateikts:

višnu-šaktih parā proktā
kšētra-gjākhjā tathāparā
avidjā-karma-samgjānjā
tritījā šaktir išjatē

«Visaugstā Kunga enerģijai ir trīs daļas: para, kšētragja un avidja.» Paras enerģija patiesībā ir paša Visaugstā Kunga spēks, kšētragjas enerģija ir dzīvā būtne, bet avidjas enerģija — materiālā pasaule jeb maija. To sauc par avidju jeb neziņu, tāpēc, ka šīs materiālās enerģijas apburta, būtne aizmirst savu īsteno stāvokli un attiecības ar Visaugsto Kungu. Secinājums ir tāds, ka dzīvās būtnes pārstāv vienu no Visaugstā Kunga enerģijām, un, tā kā viņas ir Visaugstā niecīgas neatņemamās daļiņas, tās sauc par džīvām. Ja džīvas mākslīgi pielīdzina sevi bezgalīgajam Visaugstākajam (jo gan džīva, gan Visaugstākais ir Brahmans jeb gars), tad noteikti rodas apjukums.

Parasti, kad mājāvādī filozofi saskaras ar mācītu vaišnavu, viņi apjūk, jo nevar paskaidrot, kas dzīvās būtnes ir sasaistījis. Viņi vienkārši saka: «Tas notiek neziņas dēļ,» — bet nespēj izskaidrot, kāpēc būtnes pārklāj neziņa, ja viņas ir visaugstākās. Īstais iemesls ir tāds, ka dzīvās būtnes, lai gan pēc īpašībām vienādas ar Visaugstāko, ir ārkārtīgi sīkas, tās nav bezgalīgas. Ja būtnes būtu bezgalīgas, tad neziņa nekādā veidā nevarētu tās pārklāt. Bet, tā kā dzīvā būtne ir ārkārtīgi sīka, tā nonāk zemākās enerģijas varā. Mājāvādī muļķība un nezināšana atklājas tad, kad viņi cenšas izskaidrot, kā neziņa pārklāj bezgalīgi lielo. Teikt, ka bezgalīgais ir pakļauts neziņas valdzinājumam, ir apvainojums.

Lai gan Šankara centās aizklāt Visaugsto Kungu ar savu mājāvādī filozofiju, viņš vienkārši pildīja Visaugstā Kunga norādījumus. Jāsaprot, ka viņa mācība bija pagaidu nepieciešamība, nevis pastāvīga patiesība. Vēdānta-sūtra jau no paša sākuma atzīst atšķirību starp enerģiju un enerģijas avotu. Vēdānta-sūtras pirmais aforisms (džanmādj asja) skaidri norāda, ka Augstākā Absolūtā Patiesība ir visu izplūsmju pirmavots. Tādējādi izplūsmes ir Visaugstākā enerģija, bet pats Visaugstākais ir enerģijas avots. Šankara kļūdaini iebilda, ka, ja atzīstam enerģijas pārveidošanos, Augstākā Absolūtā Patiesība nevar palikt nemainīga. Bet tas nav tiesa. Par spīti tam, ka Augstākā Absolūtā Patiesība vienmēr rada bezgala daudz enerģiju, tā nekad nemainās. Absolūto Patiesību neietekmē tas, ka no Viņas izplūst visas šīs enerģijas. Tāpēc Šankarāčārjas teorija par maldiem ir nepareiza.

Rāmānudžāčārja ļoti labi apraksta šo jautājumu: «Ja jūs apgalvojat, ka pirms materiālās pasaules radīšanas bijusi tikai viena Absolūtā Patiesība, tad kā gan iespējams, ka no Viņas radusies dzīvā būtne? Ja Absolūtā Patiesība bijusi viena, tad kā Viņa varējusi radīt bezgalīgi mazās dzīvās būtnes?» Atbildot uz šo jautājumu, Vēdas norāda, ka viss rodas no Absolūtās Patiesības, Tā visu uztur, un pēc iznīcināšanas viss ieiet Absolūtajā Patiesībā. No šī izteikuma kļūst skaidrs, ka pēc atbrīves dzīvās būtnes ieiet augstākajā esamībā, nemainot sākotnējo dabisko stāvokli.

Mums vienmēr jāatceras, ka Visaugstajam Kungam ir sava radošā spēja un ka bezgalīgi mazajām dzīvajām būtnēm arī piemīt spēja radīt. Iegūstot atbrīvi un pēc materiālā ķermeņa iznīcināšanas ieejot Visaugstākajā, būtnes šo iespēju nezaudē. Gluži otrādi, tad dzīvās būtnes radošā spēja izpaužas pa īstam. Ja būtnes darbība izpaužas pat tad, kad tā ir materiāli saistīta, tad kā gan būtne var pārtraukt darboties pēc atbrīves? Dzīvās būtnes atbrīvi var salīdzināt ar to, kā putns nolaižas uz koka, dzīvnieks ieiet mežā vai lidmašīna aizlido debesīs. Individualitāte nezūd nevienā gadījumā.

Skaidrojot pirmo Vēdānta-sūtras aforismu, Šankara nekaunēdamies norāda, ka Brahmans jeb Augstākā Absolūtā Patiesība ir bezpersoniska. Vēl viņš ļoti viltīgi cenšas izmainīt mācību par blakusproduktiem mācībā par pārveidošanos. Augstākā Absolūtā Patiesība nemainās, bet Viņas neaptveramās darbības spējas rada blakusproduktus. Citiem vārdiem sakot, no Augstākās Patiesības rodas relatīvā patiesība. Ja no koka izgatavo krēslu, tad saka, ka ir radīts blakusprodukts. Augstākā Absolūtā Patiesība, Brahmans, nemainās, un, ja mēs redzam kādu blakusproduktu — dzīvo būtni vai kosmisko izpausmi —, tad tas ir Visaugstākā pārveidojums jeb blakusprodukts. Tas ir kā piens, kas kļuvis par jogurtu. Tādējādi, izpētot kosmiskās izpausmes dzīvās būtnes, varam gūt iespaidu, ka tās neatšķiras no sākotnējās Absolūtās Patiesības, bet Vēdu raksti māca, ka Absolūtajai Patiesībai ir visdažādākās enerģijas un ka dzīvās būtnes un kosmiskā izpausme tās atklāj tikai nedaudz. Enerģijas nav šķirtas no enerģijas avota. Tāpēc dzīvā būtne un kosmiskā izpausme ir nešķiramas patiesības, Absolūtās Patiesības daļas. Šādam secinājumam par Absolūto Patiesību un relatīvo patiesību vajadzētu būt pieņemamam no jebkura saprātīga cilvēka viedokļa.

Augstākajai Absolūtajai Patiesībai ir neaptveramas spējas, no kurām izpaužas šis Visums. Citiem vārdiem sakot, Augstākā Absolūtā Patiesība ir pamats, bet dzīvā būtne un kosmiskā izpausme ir blakusprodukti. Taittirīja Upanišadā skaidri norādīts: jato vā imāni bhūtāni džājantē. «Absolūtā Patiesība ir sākotnējā visu sastāvdaļu krātuve, un materiālā pasaule ar tās dzīvajām būtnēm ir veidota no šīm sastāvdaļām.»

Aprobežoti cilvēki, kuri nespēj saprast šo mācību par blakusproduktiem, nespēj aptvert, kā kosmiskā izpausme un dzīvās būtnes vienlaicīgi neatšķiras un atšķiras no Absolūtās Patiesības. To nesaprazdams, cilvēks aiz bailēm secina, ka kosmiskā izpausme un dzīvā būtne nemaz nepastāv. Šankarāčārja min piemēru par auklu, kas izskatās pēc čūskas, un reizēm tiek dots piemērs par austeres gliemežnīcu, kas izskatās pēc zelta, bet šādi argumenti ir tīrā krāpšana. Kā teikts Māndūkja Upanišadā, piemēri par auklu, čūsku, austeri un zeltu jālieto citos gadījumos. Dzīvā būtne savā sākotnējā dabiskajā stāvoklī ir tīrs gars, bet, ja tā uzskata sevi par materiālo ķermeni, tad var teikt, ka tā notur auklu par čūsku vai austeres gliemežnīcu par zeltu. Pārveidošanās mācība tiek pieņemta tad, kad cilvēks vienu lietu sajauc ar citu. Patiesībā ķermenis nav dzīvā būtne, bet pārveidošanās mācība atzīst ķermeni par dzīvo būtni. Visas saistītās dvēseles noteikti ir šīs pārveidošanās mācības piesārņotas.

Dzīvās būtnes sasaistība ir slimība. Sākotnēji dzīvā būtne un kosmiskās izpausmes pirmcēlonis pastāv ārpus pārveidotā stāvokļa. Bet, ja cilvēks aizmirst Visaugstā Kunga neaptveramās enerģijas, tad viņu var uzveikt nepareizas domas un argumenti. Pat materiālajā pasaulē ir daudz piemēru. Saule kopš neatminamiem laikiem izstaro milzīgi daudz enerģijas, un no tās rodas tik daudz blakusproduktu, tomēr pašas Saules izstarotais karstums un tās temperatūra nav mainījusies. Ja pat Saule, kas ir materiāla, var uzturēt savu sākotnējo temperatūru un radīt tik daudz blakusproduktu, tad ko lai saka par Augstāko Absolūto Patiesību? Tai nebūt nav grūti nemainīties un tajā pat laikā ar savu neaptveramo enerģiju radīt tik daudz blakusproduktu. Tātad attiecībā uz Augstāko Absolūto Patiesību nevar būt ne runas par pārveidošanos.

Vēdu rakstos stāstīts par materiālu lietu, ko sauc par filozofu akmeni, un tas ar pieskārienu var pārvērst dzelzi zeltā. Filozofu akmens var radīt neierobežotu daudzumu zelta, bet pats palikt nemainīgs. Tikai aiz neziņas cilvēks var pieņemt mājāvādī secinājumus, ka šī kosmiskā izpausme un dzīvās būtnes ir neīstas jeb maldīgas. Neviens saprātīgs cilvēks neteiks, ka Augstākā Absolūtā Patiesība, kura ir absolūta visādā ziņā, ir neziņas un maldu klāta. Absolūtajā Patiesībā nevar būt izmaiņu, neziņas vai maldu. Augstākais Brahmans ir pārpasaulīgs un pilnībā atšķiras no jebkādiem materiāliem priekšstatiem. Augstākajā Absolūtajā Patiesībā pastāv visas iespējamās neaptveramās enerģijas. Švētāšvatara Upanišadā teikts, ka Augstākā Absolūtā Dieva Personība ir neaptveramu enerģiju pilna un neviens cits šai ziņā nevar Viņam līdzināties.

Nepareizi saprotot Visaugstākā neaptveramās enerģijas, cilvēks var kļūdaini secināt, ka Augstākā Absolūtā Patiesība ir bezpersoniska. Šādus maldīgus secinājumus izdara dzīvās būtnes, kad tās ir akūtas slimības stāvoklī. Arī Šrīmad Bhāgavatamā ir izteikumi, kas norāda, ka augstākajai ātmai, Dievam Kungam, ir neaptveramas un neskaitāmas spējas. (Bhāg.3.33.3.). Arī Brahma-sūtrās teikts, ka augstākajam garam ir daudz dažādu un neaptveramu enerģiju. Pie tam nedrīkst uzskatīt, ka Absolūtajā Patiesībā varētu pastāvēt neziņa. Neziņa un zināšanas ir priekšstati no šīs pretstatu pasaules, bet Absolūtā pretstatu nav. Uzskatīt, ka Absolūtu klāj neziņa, ir muļķība. Ja Absolūto Patiesību varētu pārklāt neziņa, tad kā gan Viņu varētu saukt par Absolūtu? Absolūta neaptveramības izpratne ir vienīgais atrisinājums jautājumam par pretstatiem. Pretstati rodas no Absolūta neaptveramās enerģijas. Ar savām neaptveramajām enerģijām Augstākā Absolūtā Patiesība var palikt nemainīga, tomēr būt par cēloni šai kosmiskajai izpausmei un visām tās dzīvajām būtnēm, tāpat kā filozofu akmens var radīt neierobežoti daudz zelta un palikt nemainīgs. Absolūtajai Patiesībai ir šādas neaptveramas enerģijas, tāpēc materiālā neziņa Viņu neskar. Īstenā daudzveidība, kas pastāv Absolūtajā Patiesībā, ir radusies no Viņas neaptveramās enerģijas. Var pat droši secināt, ka šī kosmiskā izpausme ir tikai Viņas neaptveramo enerģiju blakusprodukts. Ja mēs atzīstam Visaugstā Kunga neaptveramās enerģijas, tad varam redzēt, ka vispār nav nekādu pretstatu. Visaugstā Kunga enerģijas izvērsums ir tikpat īstens kā Visaugstais Kungs. Kas attiecas uz augstākās enerģijas izpaušanos, tad par pārveidošanos nevar būt ne runas. Var minēt to pašu piemēru: par spīti tam, ka filozofu akmens rada neierobežoti daudz zelta, tas pats paliek nemainīgs. Tāpēc vairāki gudrie ir norādījuši, ka Visaugstākais ir šīs kosmiskās izpausmes sastāvdaļa jeb cēlonis.

Īstenībā piemērs par auklu un čūsku nav pilnīgi nepareizs. Ja uzskatām auklu par čūsku, tad jāsaprot, ka jau zinām, kas ir čūska. Kā gan citādi mēs varētu noturēt auklu par čūsku? Tas nozīmē, ka patiesībā čūska kā tāda pastāv. Nepatiesa vai nereāla ir nepareizā pielīdzināšana. Ja mēs kļūdāmies un uzskatām auklu par čūsku, tad tas notiek mūsu neziņas dēļ. Bet pati doma par čūsku nav neziņa. Ja mēs tuksneša mirāžu uzskatām par ūdeni, tas nenozīmē, ka pats priekšstats par ūdeni ir maldīgs. Ūdens pastāv, bet doma par ūdeni tuksnesī ir kļūdaina.

Tātad, pretēji Šankarāčārjas viedoklim, kosmiskā izpausme nav neīsta. Patiesībā nekas nav neīsts. Mājāvādī sauc šo pasauli par neīstu neziņas dēļ. Vaišnavu filozofija secina, ka kosmiskā izpausme ir Visaugstā Kunga neaptveramo enerģiju blakusprodukts.

Vēdu pamatvārdi «pranava omkāra» skaņā pārstāv Visaugsto Kungu. Tāpēc omkāra uzskatāma par visaugstāko skaņu. Tomēr Šankarāčārja nepareizi sludina, ka «tat tvam asi» ir augstākā skaņa. Omkāra satur visas Visaugstā Kunga enerģijas. Apgalvojot, ka vārdi «tat tvam asi» ir Vēdu augstākās skaņas, Šankara kļūdās, jo vārdiem «tat tvam asi» ir pakārtota nozīme. Tat tvam asi tikai daļēji pārstāv Visaugstāko. Par omkāras svarīgumu Dievs Kungs ir runājis daudzās Bhagavad-gītas vietās (8.13., 9.17., 17.24.). Līdzīgi omkāras nozīmīgums minēts Atharva Vēdā un Māndūkja Upanišadā. Šrīla Džīva Gosvāmī darbā «Bhagavat-sandarbha» norāda: «Omkāra ir visnoslēpumainākā Visaugstā Kunga pārstāve skaņā.» Visaugstā Kunga skaņas izpausme jeb vārds ir tas pats, kas Visaugstais Kungs. Daudzinot omkāras skaņu jeb Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē, cilvēks var atbrīvoties no materiālās dabas sārņiem. Šādas pārpasaulīgas skaņas var atpestīt saistīto dvēseli, tāpēc tās sauc par tāru jeb atpestītājām.

Patiesībā Visaugstā Kunga skaņa neatšķiras no Viņa paša. To apstiprina Nārada-pančarātra:

vjaktam hi bhagavān ēva
sākšān-nārājanah svajam
aštākšara-svarūpēna
mukhēšu parivartatē

«Kad saistītā dvēsele daudzina pārpasaulīgo skaņu, tad viņai uz mēles ir Visaugstais Kungs.» Māndūkja Upanišadā teikts, ka omkāras skaitīšanas laikā viss materiālais garīgojas. Garīgajā valstībā jeb garīgajā redzējumā nav nekā cita kā vien omkāra, viens pats mainīgs «om». Diemžēl Šankara ir atmetis šo galveno vārdu omkāru un pēc sava prāta pieņēmis «tat tvam asi» par Vēdu augstāko skaņu. Atzinis šo pakārtoto vārdu un atmetis galveno, viņš ir atteicies no tiešā svēto rakstu skaidrojuma par labu savam netiešajam tulkojumam.

Šrīpāda Šankarāčārja tīšām padarījis neskaidru Puruša-vēdānta-sūtrā aprakstīto Krišnas apziņu, izdomādams netiešu tulkojumu un atmezdams tiešo skaidrojumu. Ja mēs nepieņemam visus Vēdānta-sūtras izteikumus kā skaidrus pašus par sevi, tad Vēdānta-sūtras apgūšana ir bezjēdzīga. Iztulkot Vēdānta-sūtras pantus pēc sava prāta ir sliktākais, ko var darīt ar skaidrajām Vēdām.

Kas attiecas uz omkāra pranavu, tad tā uzskatāma par Dieva Augstākās Personības skaņas avatāru. Tādējādi omkāra ir mūžīga, bezgalīga, pārpasaulīga, nesagraujama un visaugstākā. Viņš (omkāra) ir sākums, vidus un gals, bet Viņam pašam nav sākuma. Kas patiesi izprot omkāru, tas iegūst nemirstību. Tāpēc jāzina, ka omkāra ir Visaugstākā pārstāvis ikvienā sirdī. Kas izprot, ka omkāra ir tas pats, kas Višnu, un ka tā visu caurstrāvo, tas materiālajā pasaulē nekad nebēdājas un nav vairs šūdra.

Lai gan Viņam (omkārai) nav materiāla veidola, Kungs ir bezgalīgi izvērsts un Viņam ir neierobežots veidols. Izprotot omkāru, cilvēks var atbrīvoties no materiālās pasaules pretstatiem un iegūt absolūtās zināšanas. Tāpēc omkāra ir vissvētīgākā Visaugstā Kunga izpausme. Tā omkāru apraksta Māndūkja Upanišada. Upanišadu aprakstus nevajag tulkot muļķīgi un apgalvot, ka Dieva Augstākā Personība «nevar» atnākt uz materiālo pasauli savā veidolā, tāpēc sūta pārstāvi skaņā (omkāru). Šāda nepareiza skaidrojuma dēļ cilvēki sāk uzskatīt omkāru par kaut ko materiālu, tādēļ omkāra tiek pārprasta un slavināta tikai kā Dieva Kunga izpausme vai simbols. Patiesībā omkāra ir tāda pati kā jebkurš cits Visaugstā Kunga avatārs.

Kungam ir neskaitāmi daudz avatāru, un omkāra ir viens no tiem. Kā Krišna saka Bhagavad-gītā: «No skaņām Es esmu zilbe om.» (9.17.) Tas nozīmē, ka omkāra neatšķiras no Krišnas. Taču impersonālisti vairāk uzmanības pievērš omkārai nekā Dieva Personībai Krišnam. Bet patiesība ir tāda, ka jebkurš Visaugstā Kunga avatārs neatšķiras no Viņa paša. Šāds avatārs vai pārstāvis garīgajā ziņā ir tas pats, kas Visaugstais Kungs. Tāpēc omkāra visaugstākajā veidā pārstāv Vēdas. Patiešām Vēdu mantrām jeb himnām ir pārpasaulīga vērtība tāpēc, ka tās sākas ar zilbi «om». Vaišnavi skaidro omkāru šādi: «Burts «A» norāda uz Krišnu, Dieva Augstāko Personību, burts «U» — uz Krišnas mūžīgo dzīvesbiedri Šrīmatī Rādhārānī, bet «M» — uz mūžīgo Visaugstā Kunga kalpu — dzīvo būtni.» Šankara neuzskatīja omkāru par īpaši svarīgu, taču tās nozīmīgums ir daudzkārt aprakstīts Vēdās, Rāmājanā, Purānās un Mahābhāratā. Tādējādi šie darbi vēsta par Visaugstā Kunga, Dieva Augstākās Personības, godību.


Tālāk Divdesmitpirmā nodaļa