Kunga Čaitanjas mācība deviņpadsmitā nodaļa

null

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Turpmākās sarunas
ar Prakāšānandu

Pārpasaulīgu ekstātisku pieķeršanos Krišnam, kas rodas no pilnīgas izpratnes, ka Krišnas personība un vārds ir viens un tas pats, sauc par bhāvu. Kas sasniedzis bhāvu, tas noteikti nav materiālās dabas piesārņots. Tāds cilvēks patiešām bauda bhāvas pārpasaulīgo prieku, un, kad bhāva pieaug, to sauc par mīlestību uz Dievu. Kungs Čaitanja pastāstīja Prakāšānandam Sarasvatī, ka, skandējot Krišnas svēto vārdu, ko sauc arī par mahāmantru (diženo daudzināšanu), ikviens var sasniegt Dieva mīlestības pakāpi jeb pastiprinātu bhāvu. Mīlestība uz Dievu ir galvenais, kas cilvēkam nepieciešams, jo, kad to salīdzina ar visām citām vajadzībām (reliģiju, ekonomisko attīstību, jutekļu apmierināšanu un atbrīvi), šīs pārējās tā saucamās nepieciešamības liekas pilnīgi nenozīmīgas. Tas, kurš iegrimis laicīgajā, apzīmējumu pilnajā esamībā, ilgojas pēc jutekļu apmierināšanas un atbrīves. Turpretī mīlestība uz Dievu ir dvēseles mūžīgā daba, tā ir nemainīga, bez sākuma un gala. Tāpēc laicīgā jutekļu apmierināšana vai vēlme pēc atbrīves nevar līdzināties Dieva mīlestības pārpasaulīgajai dabai. Mīlestība uz Dievu ir cilvēka centienu piektā dimensija. Salīdzinājumā ar pārpasaulīgā prieka mīlestības okeānu bezpersoniskā Brahmana izpratne ir ūdens piliena vērta.

Tālāk Kungs Čaitanja pastāstīja, ka Viņa ekstāze, kas radusies no Dieva svētā vārda daudzināšanas, bijusi īsta un ka visu Vēdu rakstu būtība ir Dieva mīlestības sasniegšana. Viņa garīgais skolotājs to apstiprinājis un teicis, ka Kungam ļoti paveicies, jo Viņš sasniedzis mīlestību uz Dievu. Kad cilvēks paceļas līdz šādai pārpasaulīgai mīlestībai, sirdī viņš ļoti vēlas tieši sastapt Dievu Kungu. Šādu pārpasaulīgu jūtu pārņemts, cilvēks reizēm smejas un dažbrīd raud, dzied un dejo kā neprātīgs, bet dažkārt staigā šurp un turp. Tādējādi parādās dažādas ekstāzes pazīmes: raudāšana, ķermeņa krāsas maiņa, neprāts, zaudējuma izjūta, klusēšana, lepnums, ekstāze un maigums. Tas, kurš iemīlējis Dievu, bieži dejo, gremdējoties Krišnas mīlestības nektāra okeānā.

Kungs Čaitanja pastāstīja, ka garīgais skolotājs Viņam teicis: «Ļoti labi, ka Tu esi sasniedzis Dieva mīlestības pilnību. Par to es Tev esmu liels parādnieks.» Tēvs ļoti priecājas, redzot, ka dēls iet tālāk par viņu. Gluži tāpat garīgajam skolotājam ir lielāks prieks par mācekļa pilnveidošanos nekā par savu attīstību. Tādēļ garīgais skolotājs svētīja Kungu Čaitanju, sakot: «Dejo, dziedi, izplati šo sankīrtanas kustību, stāsti cilvēkiem par Krišnu un centies atpestīt viņus no neziņas.» Vēl garīgais skolotājs iemācīja Kungam Čaitanjam šādu Šrīmad Bhāgavatamas (11.2.40.) pantu:

ēva-mvratah sva-prija-nāma-kīrtjā
džātānurāgo druta-čitta-uččaih
hasatj atho roditi rauti gājatj
unmādavan nritjati loka-bāhjah

«Tas, kurš pastāvīgi garīgi kalpo Krišnam un daudzina Viņa svēto vārdu, tik ļoti pieķeras daudzināšanai, ka viņa sirds bez kādas ārējas piepūles atmaigst. Kad tas notiek, cilvēks nonāk pārpasaulīgā ekstāzē un reizēm smejas, raud, dzied un dejo. Viņš nealkst to izrādīt citiem, bet rīkojas kā neprātīgs.»

Pēc tam Kungs Čaitanja sacīja Prakāšānandam Sarasvatī: «Es pilnīgi ticu garīgā skolotāja vārdiem, tāpēc vienmēr daudzinu Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Es īsti nezinu, kā esmu kļuvis līdzīgs neprātim, bet domāju, ka to ir izdarījis Krišnas vārds. Es apjaušu, ka pārpasaulīgais prieks, kas rodas, daudzinot Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē, ir gluži kā okeāns. Salīdzinot ar to, visi citi prieki, ieskaitot bezpersoniskās apzināšanās prieku, ir kā ūdens seklā grāvī.»

No Kunga Čaitanjas teiktā kļūst skaidrs, ka tas, kurš netic garīgā skolotāja vārdiem un darbojas neatkarīgi, nevar gūt vēlamos panākumus Harē Krišnas daudzināšanā. Vēdu rakstos minēts, ka visas pārpasaulīgās literatūras jēga atklājas tam, kurš nesatricināmi tic Visaugstajam Kungam un garīgajam skolotājam. Kungs Čaitanja nelokāmi ticēja garīgā skolotāja teiktajam un allaž sekoja viņa norādījumiem, jo nekad nepārtrauca sankīrtanas kustību. Tāpēc svētā vārda pārpasaulīgais spēks aizvien vairāk un vairāk mudināja Kungu daudzināt Harē Krišnas mahāmantru.

Kungs Čaitanja tūlīt pastāstīja Prakāšānandam, ka šajā laikmetā ļaudīm vairāk vai mazāk trūkst jebkāda garīga saprāta. Kad šādi cilvēki nonāk Šankarāčārjas mājāvādī (impersonālisma) filozofijas ietekmē un vēl nav sākuši apgūt visnoslēpumainākās Vēdānta-sūtras, viņu dabiskā slieksme pakļauties Visaugstākajam pazūd. Pilnīgi dabīgi, ka ikviens cilvēks ciena visa esošā pirmavotu, bet, pieņemot Šankaras impersonālos uzskatus, šī dabiskā tieksme tiek traucēta. Tāpēc Kunga Čaitanjas garīgais skolotājs ieteica labāk nemācīties Šankarāčārjas «Šārīraka-bhāšju», jo tā ļaudīm nodara lielu ļaunumu. Patiešām parasts cilvēks ar saprātu nespēj pat apjēgt šo žonglēšanu ar vārdiem. Viņam labāk daudzināt mahāmantru: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Šajā strīdu pilnajā Kali laikmetā nav cita sevis apzināšanās ceļa.

Noklausījušies Čaitanjas Mahāprabhu argumentus un vārdus, visi klātesošie mājāvādī sanjāsī nomierinājās un ļoti laipni teica: «Dārgais Kungs, Tev bija taisnība. Cilvēks, kurš sasniedz mīlestību uz Dievu, noteikti ir ļoti veiksmīgs, un Tev, bez šaubām, ļoti paveicies, jo esi sasniedzis šo pakāpi. Bet kāda tad vaina Vēdāntai? Sanjāsī pienākums ir lasīt un izprast Vēdāntu. Kāpēc Tu to nemācies?»

Mājāvādī filozofi uzskata, ka Vēdānta nozīmē Šankarāčārjas «Šārīrakas» komentārus. Atsaucoties uz Vēdāntu un Upanišadām, filozofi impersonālisti patiesībā runā par komentāriem, ko sniedza Šankarāčārja, diženākais mājāvādī filozofijas skolotājs. Pēc Šankarāčārjas nāca Sadānanda-jogī, kurš apgalvoja, ka Vēdānta un Upanišadas jāsaprot no Šankarāčārjas komentāriem. Bet tas nav tiesa. Vēdāntai un Upanišadām ir ļoti daudz komentāru, kurus sarakstījuši vaišnavu āčārjas, un šie komentāri ir labāki par Šankarāčārjas skaidrojumiem. Tomēr mājāvādī filozofi, Šankarāčārjas ietekmēti, nepievērš nekādu uzmanību vaišnavu izpratnei.

Pastāv četras dažādas vaišnavu āčārju skolas: šudhādvaita, višištādvaita, dvaitādvaita un ačintja-bhēdābhēda. Visu šo skolu vaišnavu āčārjas ir rakstījuši Vēdānta-sūtras komentārus. Bet mājāvādī filozofi tos neatzīst. Mājāvādī uzskata, ka Krišna un Viņa ķermenis atšķiras un tāpēc nepieņem Kunga godināšanu, ar ko nodarbojas vaišnavu filozofi. Tādēļ tad, kad mājāvādī sanjāsī jautāja Kungam Čaitanjam, kāpēc Viņš neapgūst Vēdānta-sūtru, Čaitanja atbildēja: «Dārgie kungi, jūs jautājāt, kāpēc Es nemācos Vēdāntu, un Es varu pastāstīt, bet baidos, ka jums būs nepatīkami to dzirdēt.»

«Mēs ļoti priecāsimies dzirdot, ko Tu saki,» teica visi sanjāsī. «Tu izskaties gluži kā Nārājana un runā tik brīnišķīgi, ka mums ir ļoti patīkami klausīties. Mēs esam ļoti pateicīgi, ka varam Tevi redzēt un dzirdēt. Tāpēc mēs ar lielu prieku pacietīgi noklausīsimies un pieņemsim visu, ko Tu saki.»

Tad Kungs sāka stāstīt par Vēdāntas filozofiju. Vēdānta-sūtru ir teicis pats Visaugstais Kungs. Visaugstais Kungs savā Vjāsadēvas veidolā ir sastādījis šo diženo filozofisko traktātu. Tā kā Vjāsadēva ir Visaugstā Kunga avatārs, viņu nevar salīdzināt ar parastu cilvēku, kuram ir četri trūkumi, kas rodas saskarsmē ar materiālo esamību. Saistītās dvēseles trūkumi ir četri: (1) tā noteikti kļūdās; (2) tā nonāk maldos; (3) tai ir tieksme krāpt citus un (4) visi tās jutekļi ir nepilnīgi. Mums jāsaprot, ka Dieva avatārs stāv pāri šiem trūkumiem. Tāpēc visu, ko teicis un rakstījis Vjāsadēva, jāuzskata par pilnīgu. Upanišadām un Vēdānta-sūtrai ir viens mērķis — Augstākā Absolūtā Patiesība. Ja mēs pieņemam Upanišadu un Vēdānta-sūtras jēgu tieši, tad tas ir slavējami. Turpretī Šankarāčārjas komentāri ir netieši, un parastam cilvēkam ir ļoti bīstami tos lasīt, jo, izprotot Upanišadu jēgu šādā netiešā un graujošā veidā, cilvēks aizšķērso sev ceļu uz garīgo apzināšanos.

Kā teikts Skanda un Vāju Purānās, vārds «sūtra» norāda uz apjoma ziņā īsu darbu, kurā ielikta neizmērojami dziļa jēga, pie tam bez kļūdām un trūkumiem. Vārds «Vēdānta» nozīmē «Vēdu zināšanu beigas». Citiem vārdiem sakot, ikviena grāmata, kas apskata jautājumus, uz kuriem norāda visas Vēdas, ir Vēdānta. Piemēram, Bhagavad-gīta ir Vēdānta, jo Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka visu Vēdu galamērķis ir Krišna. Tāpēc Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama, kuru vienīgais mērķis ir Krišna, jāuzskata par Vēdāntu.

Pārpasaulīgajā izpratnē ir trīs zināšanu daļas — prasthāna-traja. Zināšanu daļu, ko dod Vēdu norādījumi, piemēram, Upanišadas, sauc par šruti-prasthānu. Autoritatīvās grāmatas, kas norāda uz dzīves galamērķi un kuras sarakstījušas tādas atbrīvotās dvēseles kā Vjāsadēva, (Bhagavad-gīta, Mahābhārata un Purānas, it īpaši Šrīmad Bhāgavatama jeb Mahā-purāna) ir smriti-prasthāna. Vēdu rakstos teikts, ka Vēdas radušās no Nārājanas elpas. Vjāsadēva, Nārājanas spēka avatārs, ir sastādījis Vēdānta-sūtru (njāja-prasthānu), bet saskaņā ar Šankaras komentāriem Vēdānta-sūtras tekstus sastādījis arī Apāntaratama Riši. Kā norāda Kungs Čaitanja, Pančarātras un Vēdāntas teksti ir viens un tas pats. Vēdānta-sūtru ir sastādījis Vjāsadēva, tāpēc tā uzskatāma par paša Nārājanas teikto. Daudzi darbi apraksta Vēdānta-sūtru, un tas parāda, ka Vēdānta-sūtru ir apsprieduši arī daudzi citi riši, Vjāsadēvas laikabiedri. Šie gudrie ir Ātrēja, Āšmarathja, Audulomi, Kāršnādžini, Kāšakritsna, Džaimini, Bādarī un citi gudrie, kā Pārāšarī un Karmandī.

Patiesībā pirmajās divās Vēdānta-sūtras nodaļās izskaidrotas dzīvās būtnes un Visaugstā Kunga attiecības, bet trešajā — garīgā kalpošana. Ceturtajā nodaļā runāts par attiecībām, kas rodas, garīgi kalpojot. Vēdānta-sūtras dabiskais skaidrojums ir Šrīmad Bhāgavatama. Arī visu četru vaišnavu kopu (sampradāju) diženie āčārjas — Rāmānudžāčārja, Madhvāčārja, Višnusvāmī un Nimbārka — ir uzrakstījuši Vēdānta-sūtras komentārus, sekojot Šrīmad Bhāgavatamas principiem. Visu āčārju sekotāji ir sarakstījuši daudzas grāmatas saskaņā ar principiem, kas doti Šrīmad Bhāgavatamā, atzīstot šo darbu par Vēdāntas komentāru. Zinātnieki impersonālisti dievina Šankaras komentāru Vēdānta-sūtrai, ko sauc par «Šārīraka-bhāšju», taču Vēdāntas komentāri, kas rakstīti no materiālistiskā redzes viedokļa, ir pilnīgā pretrunā ar pārpasaulīgo kalpošanu Dievam Kungam. Tāpēc Kungs Čaitanja teica, ka tiešie Upanišadu un Vēdānta-sūtras komentāri ir slavējami, bet ikviens, kas iet netiešo Šankarāčārjas «Šārīraka-bhāšjas» ceļu, ir nolemts visļaunākajam.

Kungs Čaitanja atzina, ka Šankarāčārja ir Kunga Šivas avatārs, un zināms, ka Kungs Šiva ir viens no dižākajiem Bhāgavatas skolas bhaktām (mahādžana). Garīgajā kalpošanā ir divpadsmit diženas autoritātes, no kurām viens ir Kungs Šiva. Kāpēc tad viņš bija pieņēmis mājāvādī filozofijas ceļu? Atbilde dota Padma Purānā, kur Kungs Šiva saka:

mājāvādam asač-čhāstram
praččhannam bauddham učjatē
majaiva kalpitam dēvi
kalau brāhmana-rūpinā

«Mājāvādī filozofija ir slēpts budisms.» Citiem vārdiem sakot, Budas tukšuma filozofija ir lielākā vai mazākā mērā atkārtota impersonālisma mājāvādī filozofijā, lai gan mājāvādī filozofija apgalvo, ka tā seko Vēdām. Tomēr Kungs Šiva atzīst, ka viņš atnāca Kali laikmetā un radīja šo filozofiju, lai maldinātu ateistus. «Patiesībā Dieva Augstākajai Personībai ir pārpasaulīgs ķermenis,» saka Kungs Šiva. «Bet es aprakstu Visaugstāko kā bezpersonisku un skaidroju Vēdānta-sūtru saskaņā ar tiem pašiem mājāvādī filozofijas principiem.»

Šiva Purānā Visaugstais Kungs saka:

dvāparādau jugē bhūtvā
kalajā mānušādišu
svāgamaih kalpitais tvam ča
džanān mad-vimukhān kuru

«Dvāpara-jugas sākumā, sekojot Maniem norādījumiem, daudzi gudrie maldinās ļaudis ar mājāvādī filozofiju.» Padma Purānā pats Kungs Šiva saka Bhāgavatīdēvī:

šrinu dēvi parakšjāmi
tāmasāni jathā-kramam
jēšām šravana-mātrēna
pātitjam gjāninām api

apārtham šruti-vākjānām
daršajal loka-garhitam
karma-svarūpa-tjādžjatvam
atra ča pratipādjatē

sarva-karma-paribhramšān
naiškarmjam tatra čočjatē
parātma-džīvajor aikjam
majātra pratipādjatē

«Mana dārgā Dēvī, reizēm es mācu mājāvādī filozofiju tiem, kas iegrimuši neziņā. Bet, ja šo mājāvādī filozofiju dzird cilvēks skaidrībā, tad viņš krīt, jo, dodot šo mācību, es saku, ka dzīvā būtne un Visaugstais Kungs ir viens un tas pats.»

Sadānanda-jogī, viens no lielākajiem mājāvādī āčārjām, grāmatā «Vēdānta-sāra» rakstīja: «Mūžības, zināšanu un svētlaimes Absolūtā Patiesība ir Brahmans. Neziņa un viss, kas radies no neziņas, nav Brahmans. Tas, kas radies no trijām materiālās dabas īpašībām, ir neziņas pārklāts, un viss atšķiras no augstākā cēloņa un sekām. Šī neziņa izpaužas kopīgi un individuāli. Kopējā neziņa ir višudha-satva-pradhāna. Kad višudha-satva-pradhāna izpaužas materiālās dabas neziņā, to sauc par Kungu, un Kungs izpauž visu veidu neziņu. Tāpēc Viņu sauc par sarvagju.» Tātad saskaņā ar mājāvādī filozofiju Dievs Kungs ir materiālās dabas radīts un dzīvā būtne atrodas zemākajā neziņas pakāpē. Lūk, kāda ir mājāvādī filozofijas būtība.

Tomēr, ja mēs pieņemam Upanišadu jēgu tieši, tad kļūst skaidrs, ka Dieva Augstākajai Personībai piemīt bezgalīgas spējas. Piemēram, Švētāšvatara Upanišadā teikts, ka Dieva Augstākā Personība ir visa sākums un ka Viņam ir daudz dažādu spēju. Dieva Augstākā Personība stāv pāri kosmiskajai izpausmei. Viņš ir visas reliģijas avots, augstākais atpestītājs un visu varenību īpašnieks. Atrazdamies viņpus materiālās kosmiskās izpausmes mākoņa, Dieva Augstākā Personība gluži kā saule bagāti izstaro savas enerģijas. Kungs ir visu saimnieku saimnieks, un Viņš ir Augstākais no augstākajiem. Viņu sauc par diženāko Kungu, Dieva Personību. Kungam ir ārkārtīgi daudz enerģiju un spēju, un tās izplatās dažādos veidos. Vēl ir teikts, ka Višnu ir Visaugstākais un ka svētas personības vienmēr vēlas redzēt Viņa lotospēdas (Rigvēda 1.22.20.). Arī Aitarēja Upanišadā teikts, ka kosmiskā izpausme ir radusies tad, kad Dievs Kungs paskatījies uz materiālo dabu (1.1.1.–2.). Tas apstiprināts arī Prašna Upanišadā (6.3.).

Noliedzošajos Dieva Kunga aprakstos, kādi sastopami Vēdu rakstos («āpani-pādah») ir norādīts, ka Dievam Kungam nav materiālā ķermeņa un veidola. Tomēr gan Viņa ķermenis, gan veidols ir garīgi un pārpasaulīgi. Mājāvādī filozofi nepareizi saprot Dieva Kunga pārpasaulīgo dabu, tāpēc skaidro Viņu kā bezpersonisku. Dieva Kunga vārds, veidols, īpašības, svīta un mājvieta atrodas pārpasaulīgajā valstībā. Kā tad Viņš var būt materiālās dabas radīts? Viss, kas saistīts ar Visaugsto Kungu, ir mūžīgs, svētlaimīgs un zināšanu pilns.

Īstenībā Šankarāčārja sludināja mājāvādī filozofiju, lai maldinātu noteikta veida ateistus. Viņš nebūt neuzskatīja Visaugsto Kungu, Dieva Personību, par bezpersonisku vai bezķermenisku un bezveidīgu. Saprātīgiem cilvēkiem vislabāk izvairīties no mājāvādī filozofijas lekcijām. Mums jāsaprot, ka Dieva Augstākā Personība Višnu nav bezpersonisks. Dievs ir pārpasaulīga personība, un kosmiskā izpausme balstās uz Viņa enerģijas. Mājāvādī filozofija nespēj izsekot Visaugstā Kunga enerģijai, bet visi Vēdu raksti pierāda, ka Visaugstā Kunga enerģijai ir dažādas izpausmes. Višnu nav radies no materiālās dabas, taču materiālā daba ir radusies no Višnu spējām. Mājāvādī filozofi domā, ka Višnu radījusi materiālā daba, bet, ja tas tā būtu, tad Viņš būtu tikai viens no padieviem. Kas uzskata Višnu par padievu, tas noteikti kļūdās. Bhagavad-gītā paskaidrots: «Visa pasaule, triju īpašību maldināta, nezina Mani. Es esmu pāri šīm īpašībām, Es esmu neiznīcināms. Ļoti grūti uzvarēt Manu dievišķo enerģiju, kas sastāv no trijām materiālās dabas īpašībām. Bet tie, kas uzticējuši sevi Man, pavisam viegli spēj pacelties tai pāri.» (Bg.7.13.–14.)


Tālāk Divdesmitā nodaļa