Kunga Čaitanjas mācība desmitā nodaļa

null

DESMITĀ NODAĻA

Krišnas skaistums

Krišnu sauc par Madana-mohanu, jo Viņš iekaro pat mīlas dieva prātu. Vēl Kungu dēvē par Madana-mohanu tāpēc, ka Viņš pieņem Vradžas jaunavu garīgo kalpošanu un dod tām savu labvēlību. Sagrāvis mīlas dieva lepnumu, Krišna pats kļūst par mīlas dievu un dejo rāsas deju. Vēl Krišnu par Madana-mohanu sauc tādēļ, ka Viņš spēj iekarot sieviešu prātus ar piecām bultām: veidolu, garšu, smaržu, skaņu un pieskārienu. Pērles Krišnas kaklarotā ir baltas kā pīles, un pāva spalva Viņa matos zaigo kā varavīksne. Viņa drēbes ir dzeltenas kā zibens, un pats Krišna ir kā jauns, vēja atnests, mākonis. Bet gopī ir kā graudi labības laukā, un, kad padebeši lej lietu pār labību, tad izskatās, it kā Krišna barotu gopī sirdis ar savu žēlastības pilno rotaļu lietu. Lietus sezonā debesīs lido pīles, un tad redzama arī varavīksne. Krišna, Vrindāvanas ganiņš, pastaigājas ar draugiem, un, kad Viņš spēlē flautu, visas dzīvās būtnes, gan kustīgās, gan nekustīgās, iegrimst ekstāzē. Tās dreb, un asaras plūst no viņu acīm. No dažādajām Krišnas varenībām Viņa laulības mīlestība ir visaugstākā. Kungs valda pār visām bagātībām, visiem spēkiem, slavu, skaistumu, it visām zināšanām un atsacīšanās spēju. Un no šīm varenībām Viņa skaistums vispilnīgāk izpaužas laulības pievilcībā. Krišnas veidols ar tā mīlestības skaistumu mūžīgi pastāv vienīgi Krišnā, turpretī citas varenības ir arī Nārājanas veidolā.

Kad Kungs Čaitanja aprakstīja, cik lieliska ir Krišnas pievilcība mīlestībā, Viņu pārņēma pārpasaulīga ekstāze, un, satvēris Sanātanas Gosvāmī rokas, Kungs sāka stāstīt, cik ļoti laimējies Vradžas jaunavām, un nocitēja pantu no Šrīmad Bhāgavatamas (10.44.14.):

gopjas tapah kim ačaran jad amušja rūpam
lāvanja-sāram asamordhvam ananja-siddham
drigbhih pibantj anusavābhinavam durāpam
ēkānta-dhāma jašasah šrija aišvarasja

«Kādas gan askēzes bija uzņēmušās Vrindāvanas jaunavas, ja viņas varēja saņemt nektāru no Krišnas, kurš ir viss skaistums, spēks, visas bagātības, visa slava un kura ķermeņa mirdzums ir visa skaistuma avots.»

Krišnas ķermenis, jaunības mūžīgā daiļuma okeāns, kustas skaistuma viļņos. Kunga flautas skaņa ir viesulis, un šie viļņi un viesulis liek gopī sirdīm trīsēt kā sausām koku lapām, un, kad lapas nokrīt pie Krišnas lotospēdām, tās nekad vairs nepaceļas. Nav tāda skaistuma, ko varētu salīdzināt ar Krišnas skaistumu, jo šajā ziņā neviens nespēj Viņam līdzināties. Krišna ir visu avatāru avots, arī Nārājanas veidolu avots, tāpēc laimes dieviete, kura pastāvīgi pavada Nārājanu, aiziet prom no Viņa un veic askēzes, lai varētu būt kopā ar Krišnu. Lūk, kāds ir Krišnas lieliskā skaistuma diženums, Krišna ir kā mūžīga daiļuma atradne. No Viņa daiļuma rodas viss, kas ir skaists.

Gopī attieksme ir kā spogulis, kas parāda, kā ik mirkli pieaug Krišnas skaistums. Gan Krišnas, gan gopī pārpasaulīgais daiļums pastāvīgi pieaug, un starp viņiem vienmēr ir pārpasaulīga sacensība. Krišnas skaistumu nav iespējams novērtēt, pareizi pildot pienākumu, veicot askēzes, nodarbojoties ar mistisko jogu, izkopjot zināšanas vai lūdzot. Tikai tie, kas pacēlušies līdz pārpasaulīgajam Dieva mīlestības līmenim un mīlestībā kalpo, spēj izprast Krišnas pārpasaulīgo skaistumu. Šis daiļums ir visu varenību būtība, un to var novērtēt tikai un vienīgi Golokā Vrindāvanā. Nārājanas veidola žēlastības skaistums, slavas skaistums utt. — visi nāk no Krišnas, bet Nārājanam nav Krišnas maiguma un augstsirdības. Šīs īpašības ir vienīgi Krišnam.

Izskaidrodams Sanātanam Šrīmad Bhāgavatamas pantus, Kungs Čaitanja juta dziļu baudu un nocitēja vēl vienu pantu (Bhāg.9.24.65.):

jasjānanam makara-kundala-čāru-karna-
bhrādžat-kapola-subhagam savilāsa-hāsam
nitjotsavam na tatripur drišibhih pibantjo
nārjo narāš ča muditāh kupitā nimēš ča

«Gopī varēja baudīt Krišnas skaistumu bez gala. Viņas priecājās par Krišnas brīnišķīgo seju, Viņa skaistajām ausīm un auskariem, plato pieri un smaidu, un, baudot Kunga skaistumu, viņas bāra radītāju Brahmu par to, ka plakstiņi ar savu mirkšķināšanu traucē skatīt Krišnu.»

Vēdu himnā, ko sauc par kāma-gājatrī, teikts, ka Krišnas seja ir daiļāka par visiem mēnešiem. Šis salīdzinājums vēsta, ka ir daudz dažādu mēnešu, bet Krišna ir tik skaists kā tie visi kopā. Viņa mute ir kā mēness, vaigi ir kā mēness, uz Viņa ķermeņa ir sandalkoka pastas mēness plankumi, Viņa roku un kāju pirkstu gali ir kā mēneši. Tādā veidā Krišnu ietver divdesmit četri ar pusi mēneši.

Krišnas auskari, acis un uzacis kustas kā dejā, un Vradžas jaunavām tas ļoti patīk. Garīgi kalpojot, kalpošanas izjūta pieaug. Uz ko lai vēl skatās acis, ja ne uz Krišnas seju? Lai skatītos uz Kungu, ar divām acīm nepietiek, un cilvēks nespējā jūt, ka viņam kaut kas ir laupīts. Šī sajūta mazinās, kad cilvēks rāj savu radītāju. Tomēr skatītājs nekad neapmierinās un žēlojas: «Man nav tūkstoš acu, man ir tikai divas, un pat tās mirkšķinās. Tāpēc šī ķermeņa radītājs acīmredzot nav bijis visai saprātīgs. Viņš neko nav zinājis par ekstāzi, būdams tikai prozaisks radītājs. Viņš nav zinājis, kā visu iekārtot, lai cilvēks redzētu vienīgi Krišnu.»

Gopī prātā vienmēr bauda Krišnas ķermeņa saldmi. Krišna ir skaistuma okeāns, un Viņa brīnišķīgā seja, smaids un ķermeņa mirdzums ļoti piesaista gopī prātus. «Krišna-karnāmritā» par Viņa seju, smaidu, ķermeņa mirdzumu ir teikts, ka tie ir saldi, saldāki un vissaldākie. Pilnīgu Krišnas bhaktu pārņem ekstāze, redzot Kunga ķermeņa mirdzumu, daiļumu, Viņa seju un smaidu, un bhaktas ķermenis peldas pārpasaulīgu krampju okeānā. Krišnas skaistuma priekšā šie krampji bieži vien turpinās gluži kā parastie krampji, kurus ārsts nemaz nemēģina apturēt, un neļauj dzert ūdeni, lai kļūtu vieglāk.

Bhaktam aizvien vairāk un vairāk trūkst Krišnas, jo bez Kunga nav iespējams dzert Viņa skaistuma nektāru. Dzirdot Krišnas flautas pārpasaulīgo skaņu, bhakta tik ļoti vēlas to klausīties, ka spēj iziet cauri materiālās pasaules apvalkam un ieiet garīgajās debesīs, kur flautas pārpasaulīgo skaņu klausās gopī sekotāji. Gopī prātā vienmēr skan Krišnas flauta, tā palielinot viņu ekstāzi. Kad gopī dzird Krišnas flautu, tad ausis nespēj uztvert nekādu citu skaņu, un, kad gopī ir kopā ar ģimeni, viņas nespēj, kā nākas, atbildēt uz jautājumiem, jo ausīs skan brīnišķīgā Krišnas flauta.

Tā Kungs Čaitanja izskaidroja Krišnas pārpasaulīgumu, Viņa izvērsumus, ķermeņa mirdzumu un visu, kas saistīts ar Kungu. Vārdu sakot, Kungs Čaitanja paskaidroja gan to, kāds ir Krišna, gan to, kādā veidā pie Viņa nonākt. Šajā sakarībā Čaitanja Mahāprabhu norādīja, ka garīgā kalpošana Krišnam ir vienīgais ceļš, pa kuru pie Viņa var aiziet. To māca Vēdu raksti. Kā saka gudrie: «Ja kāds grib uzzināt no Vēdu rakstiem, kāds ir pārpasaulīgās apzināšanās ceļš, vai arī ja cilvēks lasa Purānas (kuras tiek uzskatītas par Vēdu māsām), tad viņš redz, ka saskaņā ar šo rakstu norādījumiem Dieva Augstākā Personība Krišna ir vienīgais, kas jāgodina.»

Krišna ir Absolūtā Patiesība, Dieva Augstākā Personība, un Viņš atrodas savā iekšējā spējā, ko sauc par svarūpa-šakti jeb ātma-šakti, kā tas aprakstīts Bhagavad-gītā. Kungs izvēršas daudzos, dažādos veidolos; dažus no tiem sauc par Viņa paša veidoliem, bet citus — par savrupajiem veidoliem. Tādējādi Kungs bauda sevi uz visām garīgajām planētām, kā arī materiālajos Visumos. Krišnas savrupo veidolu izvērsumi ir dzīvās būtnes, un tās tiek iedalītas atbilstoši Dieva Kunga enerģijām. Būtnes ir divu veidu: mūžīgi brīvās un mūžīgi saistītās. Mūžīgi brīvās dzīvās būtnes nekad nesaskaras ar materiālo dabu un tāpēc pat nezina, kas ir materiālā dzīve. Tās pastāvīgi darbojas Krišnas apziņā jeb garīgi kalpo Dievam Kungam, un ir pieskaitāmas Krišnas pavadoņiem. Viņu prieks un vienīgā dzīves bauda ir pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Krišnam. No otras puses, tie, kuri ir mūžīgi saistīti, vienmēr ir šķirti no pārpasaulīgās, mīlestības pilnās kalpošanas Krišnam un tāpēc pakļauti triju veidu ciešanām materiālajā esamībā. Tā kā saistītās dvēseles attieksme ir mūžīga atšķirtība no Krišnas, tad materiālās enerģijas maldinājums dod tai divu veidu ķermenisko esamību: rupjo ķermeni, kas sastāv no piecām pamatvielām, un smalko ķermeni, ko veido prāts, saprāts un ego. Šo divu ķermeņu pārklāta, saistītā dvēsele pastāvīgi saņem materiālās esamības triju veidu ciešanas. Dvēselei ir arī seši ienaidnieki (iekāre, dusmas utt.). Tāda ir saistītās dvēseles mūžīgā slimība.

Dzīvā būtne, slima un sasaistīta, ceļo pa visu Visumu. Reizēm tā nonāk augstākajā planētu sistēmā, reizēm zemākajā. Tādā veidā viņa velk savu dzīvību. Dvēseles slimību var izārstēt tikai tad, ja būtne sastop prasmīgu ārstu — īstenu garīgo skolotāju un seko viņa norādījumiem. Ja saistītā dvēsele uzticīgi seko šiem norādījumiem, tad tā izveseļojas no materiālās slimības un pāriet atbrīves stāvoklī. Tad viņa atsāk kalpot Krišnam un atgriežas mājās pie Krišnas. Saistītajai dzīvajai būtnei vienmēr jāapzinās savs īstenais stāvoklis un jālūdz Dievs Kungs: «Cik gan ilgi es vēl būšu pakļauts tādām ķermeniskām norisēm kā iekārei un dusmām?» Saistītās dvēseles saimnieki — iekāre un dusmas — allaž ir nežēlīgi. Saistītā dvēsele nekad nepārtrauc kalpot šiem sliktajiem saimniekiem. Taču, atgriežoties savā īstenajā apziņā, proti, Krišnas apziņā, dvēsele pamet sliktos saimniekus un ar atklātu sirdi iet pie Krišnas, lai rastu patvērumu pie Viņa. Šajā brīdī tā lūdz Krišnam pārpasaulīgu, mīlestības pilnu kalpošanu.

Reizēm Vēdu rakstos kā dažādi sevis apzināšanās paņēmieni slavēta auglīga darbība, mistiskā joga un spekulatīvi zināšanu meklējumi, tomēr par spīti tam visos rakstos par visaugstāko atzīts garīgās kalpošanas ceļš. Citiem vārdiem sakot, garīgā kalpošana Kungam Krišnam ir visaugstākais sevis apzināšanās ceļš, un to iesaka veikt tieši. Auglīga darbība, mistiskā meditācija un filozofiskie prātojumi ir netieši sevis apzināšanās paņēmieni. Tie ir netieši tādā ziņā, ka bez garīgās kalpošanas tie nevar novest līdz augstākajai sevis apzināšanās pilnībai. Galu galā visi sevis apzināšanās ceļi ir atkarīgi no garīgās kalpošanas.


Tālāk Vienpadsmitā nodaļa