Kunga Čaitanjas mācība vienpadsmitā nodaļa

null

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Kalpošana Kungam

Lai gan Vjāsadēva bija sastādījis ļoti daudz Vēdu zināšanu grāmatu, viņš tomēr nebija apmierināts. To redzot, Nārada Muni, viņa garīgais skolotājs, paskaidroja, ka nav tāda garīgās apzināšanās ceļa, kurš varētu nest panākumus bez garīgās kalpošanas. Kad ieradās Nārada Muni, Vjāsadēva sēdēja Sarasvatī upes krastā un bija ļoti nomākts. Ieraudzījis Vjāsu tik noskumušu, Nārada paskaidroja, kā trūkst dažādajās viņa sastādītajās grāmatās.

«Nepietiek pat ar tīrām zināšanām, ja tām trūkst pārpasaulīgās garīgās kalpošanas,» teica Nārada. «Un kāda jēga auglīgai darbībai, ja tajā nav garīgās kalpošanas? Kādu gan labumu tā var dot darītājam?»

Daudzi gudrie ir prasmīgi askēžu veicēji, daudzi cilvēki dod lielus ziedojumus, ir daudz slavenu cilvēku, zinātnieku un domātāju, kā arī prasmīgu Vēdu himnu deklamētāju. Tas viss ir ļoti svētīgi, bet, kamēr cilvēks neizmanto šīs iespējas un nedarbojas, lai sasniegtu garīgo kalpošanu Kungam, viņš nevar iegūt vēlamo. Tāpēc Šrīmad Bhāgavatamā (2.4.17.) Šukadēva Gosvāmī pazemīgi noliecas Visaugstā Kunga priekšā un norāda, ka Kungs ir vienīgais, kas var dot panākumus.

Visu veidu filozofi un pārpasaulnieki ir atzinuši, ka cilvēks, kuram nav zināšanu, nespēj atbrīvoties no materiālajām važām, tomēr zināšanas bez garīgās kalpošanas nevar dot atbrīvi. Citiem vārdiem sakot, gjāna jeb zināšanu izkopšana var sniegt atbrīvi vienīgi tad, ja tā paver ceļu uz garīgo kalpošanu. To teicis arī Brahma Šrīmad Bhāgavatamā (10.14.4.):

šrējah-sritim bhaktim udasja tē vibho
klišjanti jē kēvala-bodha-labdhajē
tēšām asau klēšala ēva šišjatē
nānjad jathā sthūla-tušāvaghātinām

«Mans dārgais Kungs, garīgā kalpošana ir labākais sevis apzināšanās ceļš. Ja kāds aiziet no šī ceļa un nodarbojas ar zināšanu izkopšanu vai prātošanu, tad tas sagādā tikai raizes, un viņš nesasniedz vēlamo. Kas kuļ tukšas vārpas, tas nevar tikt pie graudiem, tāpat arī cilvēks, kurš tikai prāto, lai iegūtu zināšanas, nespēj sasniegt sevis apzināšanās mērķi. Vienīgais, ko viņš iegūst, ir raizes.»

Bhagavad-gītā (7.14.) teikts, ka materiālā daba ir tik stipra, ka neviena parasta dzīvā būtne nespēj to pārvarēt. Tikai tie, kas uztic sevi Krišnas lotospēdām, var tikt pāri materiālās esamības okeānam. Dzīvā būtne aizmirst, ka tā ir mūžīgs Krišnas kalps, un šī aizmiršana sasaista viņu materiālajā dzīvē un rada pieķeršanos materiālajai enerģijai. Patiesībā šī pieķeršanās ir materiālās enerģijas važas. Cilvēkam, kurš vēlas valdīt pār materiālo dabu, ir ļoti grūti atbrīvoties, tāpēc viņam ieteicams sameklēt garīgo skolotāju, kurš var iemācīt garīgo kalpošanu, dot iespēju izrauties no materiālās dabas važām un sasniegt Krišnas lotospēdas.

Lai cilvēki zinātu savus pienākumus, sabiedrība ir sadalīta astoņās daļās (brāhmanos jeb intelektuāļos; kšatrijos jeb vadītājos; vaišjās jeb tirgotājos un lauksaimniekos un šūdrās jeb strādniekos; ir arī četri āšrami: brahmačārī jeb skolnieku āšrams; grihasthas jeb ģimenes dzīves āšrams; vānaprastha jeb posms, kad cilvēks ir aizgājis no darba dzīves, un sanjāsī jeb atsacīšanās dzīves kārta), bet, ja cilvēkam trūkst bhakti jeb Krišnas apziņas, tad viņš netiek vaļā no materiālajām važām, pat ja pilda savu nolikto pienākumu. Vēl jo vairāk, pat ja cilvēks pilda nolikto pienākumu, materiālās apziņas dēļ viņš var nolaisties līdz pat ellei. Tāpēc tiem, kas vēlas atbrīvoties no materiālajām važām, reizē ar pienākuma veikšanu ir garīgi jākalpo un jāizkopj Krišnas apziņa.

Šajā sakarībā Kungs Čaitanja nocitēja pantu no Šrīmad Bhāgavatamas, ko ir teicis Nārada Muni, norādot bhāgavatas izkopšanas ceļu. Nārada Muni teica, ka četras sabiedrības kārtas un četras dzīves kārtas radušās no Dieva Kunga milzīgā veidola. Brāhmani radušies no Dieva Kunga Visuma veidola mutes; kšatriji — no rokām; vaišjas — no vidukļa, bet šūdras — no kājām. Tādējādi virāta-purušas veidolā šīs daļas ieguvušas dažādas materiālās dabas īpašības. Ja cilvēks garīgi nekalpo Dievam Kungam, viņš zaudē savu stāvokli neatkarīgi no tā, vai pilda savu pienākumu vai ne.

Tālāk Kungs Čaitanja norādīja, ka mājāvādī jeb impersonālās skolas sekotāji uzskata sevi par saplūdušiem ar Dievu jeb sasniegušiem atbrīvi, taču saskaņā ar pašu Čaitanju Mahāprabhu un Šrīmad Bhāgavatamu viņi nav ieguvuši īstenu atbrīvi. Šajā sakarībā Čaitanja Mahāprabhu citē vēl vienu Šrīmad Bhāgavatamas pantu (10.2.32.):

jē ‘njē ‘ravindākša vimuktamāninas
tvajj asta-bhāvād avišuddha-buddhajah
āruhja kriččhrēna param padam tatah
patantj adho ‘nādrita-jušmad-anghrajah

«Tie, kuri seko mājāvādī filozofijai un uzskata sevi par atbrīvotiem, bet neuzsāk garīgo kalpošanu Dievam Kungam, krīt, pat ja ir izgājuši vissmagākās askēzes un pietuvojušies visaugstākajam stāvoklim.»

Čaitanja Mahāprabhu norāda, ka Krišna ir kā saule, bet maija, materiālā maldinātāja enerģija, ir kā tumsa. Ja cilvēks pastāvīgi atrodas Krišnas saules gaismā, tad materiālās enerģijas tumsa nespēj viņu maldināt. Tas ļoti labi paskaidrots četros galvenajos Šrīmad Bhāgavatamas pantos un apstiprināts arī citās Šrīmad Bhāgavatamas vietās (2.5.13.), kur teikts: «Maldinātājai enerģijai, maijai, ir kauns stāvēt Kunga priekšā.» Neraugoties uz to, šī pati maldinātaja enerģija pastāvīgi tur savā varā dzīvās būtnes. Būdama saistīta, dzīvā būtne atrod daudzus veidus, kā žonglēt ar vārdiem, lai iegūtu šķietamu atbrīvi no maijas važām, bet, ja tā patiesi uztic sevi Krišnam, tikai vienreiz pasakot: «Mans dārgais Kungs Krišna, no šīs dienas es esmu tava,» — tad tā tūlīt atbrīvojas no materiālās enerģijas važām. Tas apstiprināts arī Rāmājanā, Lanka-kāndā (18.33.), kur Dievs Kungs saka:

sakridēva prapanno jas
tavāsmīti ča jāčatē
abhajam sarvadā tasmai
dadāmj ētad vratam mama

«Mans solījums un pienākums ir pilnīgi aizsargāt to, kurš uztic sevi Man un neko neatstāj sev.» Cilvēks var baudīt auglīgu darbību, atbrīvi, gjānu vai jogas pilnību, bet, kļūstot patiešām saprātīgs, viņš atmet visus šos ceļus un no visas sirds sāk garīgi kalpot Dievam Kungam. Arī Šrīmad Bhāgavatama (2.3.10.) apstiprina, ka garīgi jākalpo būtu pat tam, kurš vēlas materiālas baudas vai atbrīvi. Tie, kuri cenšas no garīgās kalpošanas iegūt kādu materiālu labumu, nav tīri bhaktas, taču, tā kā viņi garīgi kalpo, tie uzskatāmi par veiksmīgiem. Šādi cilvēki nezina, ka garīgās kalpošanas mērķis nav materiālās svētības, bet, garīgi kalpojot Dievam Kungam, viņi galu galā to saprot. Pats Krišna norāda, ka tie, kuri par garīgo kalpošanu vēlas materiālus labumus, ir nejēgas, jo alkst indes. Īstais garīgās kalpošanas mērķis ir mīlestība uz Dievu, un, pat ja cilvēks vēlas no Krišnas kādus materiālus labumus, tad Kungs, būdams visvarens, ņem vērā cilvēka stāvokli, pakāpeniski atbrīvo viņu no materiālo vēlmju pilnās dzīves un dod iespēju vairāk garīgi kalpot. Kad cilvēks patiešām garīgi kalpo, tad viņš aizmirst materiālās tieksmes un vēlmes. To apstiprina arī Šrīmad Bhāgavatama (5.19.27.):

satjam dišatj arthitam arthito nrinām
naivārthado jat punar arthitā jatah
svajam vidhattē bhadžatām aniččhatām
iččhā-pidhānam nidža-pāda-pallavam

«Kungs Krišna noteikti piepilda to bhaktu vēlmes, kuri nāk pie Viņa ar garīgo kalpošanu, bet Viņš neizpilda vēlmes, kas var radīt jaunas ciešanas. Par spīti materiālām tieksmēm bhakta ar pārpasaulīgu kalpošanu pamazām šķīstās no vēlmēm materiāli baudīt un pēc kāda laika sāk vēlēties garīgās kalpošanas prieku.»

Ļaudis parasti meklē bhaktu sabiedrību, lai atvieglotu materiālo dzīvi un piepildītu kādas vēlmes, taču tīru bhaktu ietekme atbrīvo cilvēkus no visām materiālajām vēlmēm, un galu galā viņi var nobaudīt garīgās kalpošanas garšu. Garīgā kalpošana ir tik brīnišķīga un tīra, ka tā šķīsta bhaktu, un, uzsākot pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Krišnam, bhakta tūlīt aizmirst visas materiālās tieksmes. Kā piemēru var minēt Dhruvu Mahārādžu, kurš no Krišnas gribēja kaut ko materiālu un tāpēc sāka garīgi kalpot. Kad Kungs atnāca pie Dhruvas četrroku Višnu veidolā, tad Dhruva teica: «Mans dārgais Kungs, es garīgi kalpoju Tev un veicu lielas askēzes, tāpēc tagad varu redzēt Tevi. Pat augstiem padieviem un dižiem gudrajiem ir grūti Tevi ieraudzīt. Nu es esmu priecīgs, un visas manas vēlmes ir apmierinātas. Es vairs neko nevēlos. Es meklēju stikla lauskas, bet atradu lielu un vērtīgu dārgakmeni.» Tā Dhruva Mahārādža bija pilnīgi apmierināts un atteicās kaut ko lūgt no Kunga.

Dzīvā būtne, kas ceļo caur 8 400 000 dzīvības veidiem, dažkārt tiek salīdzināta ar baļķi, kas peld pa upi. Reizēm gadās, ka straume izskalo baļķi krastā, un tam vairs nav jāpeld tālāk. Šrīmad Bhāgavatamā (10.38.5.) ir pants, kurā saistītās dvēseles tiek uzmundrinātas: «Nekad nevajag zaudēt dūšu un domāt, ka mūžam neatbrīvosimies no matērijas važām, jo mums ir ļoti liela iespēja izglābties, tāpat kā baļķim, kas peld pa upi, ir liela iespēja nonākt krastā.» Par šādām laimīgām varbūtībām runā arī Kungs Čaitanja. Tādus gadījumus var uzskatīt par saistītās dzīves beigu sākumu, un tos izraisa tīru Dieva Kunga bhaktu klātbūtne. Tīru bhaktu sabiedrībā cilvēks patiešām izkopj pieķeršanos Krišnam. Pastāv dažādi rituāli un darbības, un daži no tiem sniedz materiālās baudas, bet citi — materiālo atbrīvi, taču, ja dzīvā būtne tīru bhaktu sabiedrībā pilda rituālus, kas ļauj izkopt tīru garīgo kalpošanu Dievam Kungam, tad tās prāts pilnīgi dabiski pieķeras garīgajai kalpošanai. Šrīmad Bhāgavatamā (10.51.53.) Mučukunda saka:

bhavāpavargo bhramato jadā bhavēdž
džanasja tarhj ačjuta sat-samāgamah
sat-sangamo jarhi tadaiva sad-gatau
parāvarēšē tvaji džājatē matih

«Mans dārgais Kungs, kad dzīvā būtne materiālajā pasaulē ceļo cauri dažādiem dzīvības veidiem, tā var tuvoties atbrīvei. Bet, ja tā sastop tīru bhaktu, viņa patiešām atbrīvojas no materiālās enerģijas važām un sāk garīgi kalpot Tev, Dieva Personībai.»

Kad saistītā dvēsele kļūst par Krišnas bhaktu, tad Kungs savā bezcēloņu žēlastībā māca viņu divos veidos — no ārienes caur garīgo skolotāju un no iekšienes caur Virsdvēseli. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (11.29.6.): «Mans dārgais Kungs, pat ja cilvēkam dotu Brahmas mūžu, viņš vienalga nespētu pateikties par svētību, ko gūst, atceroties Tevi. Savā bezcēloņu žēlastībā Tu atbrīvo no visa nelabvēlīgā un izpaud sevi no ārpuses kā garīgais skolotājs, bet no iekšpuses kā Virsdvēsele.»

Ja cilvēks tādā vai citādā veidā nonāk saskarsmē ar tīru bhaktu un izkopj vēlmi garīgi kalpot Krišnam, tad viņš pakāpeniski paceļas līdz Dieva mīlestības līmenim, un tādā veidā atbrīvojas no materiālās enerģijas važām. Tas izskaidrots arī Šrīmad Bhāgavatamā (11.20.8.), kur Kungs saka: «Ja cilvēku pašu par sevi piesaista Mana darbība un ja viņu nevilina un neatbaida materiālā darbošanās, tad šis cilvēks var iet pa garīgās kalpošanas ceļu, kas ved uz Dieva mīlestības pilnību.» Tomēr nav iespējams sasniegt pilnības pakāpi, nesaņemot svētību no tīra bhaktas jeb mahātmas, diženas dvēseles. Bez diženas dvēseles žēlastības nav iespējams atbrīvoties no materiālajām važām, nemaz jau nerunājot par pacelšanos līdz Dieva mīlestības līmenim. Tas apstiprināts arī Šrīmad Bhāgavatamā (5.12.12.) sarunā starp Rahūganu, Sindu un Sauviras apgabalu valdnieku, un valdnieku Bharatu. Kad valdnieks Rahūgana bija pārsteigts, redzot valdnieka Bharatas garīgos sasniegumus, Bharata atbildēja:

rahūganaitat tapasā na jāti
na čēdžjajā nirvapanād grihād vā
na ččhandasā naiva džalāgni-sūrjair
vinā mahat-pāda-radžo- ‘bhišēkam

«Mans dārgais Rahūgana, neviens nevar sasniegt garīgās kalpošanas pilnību bez diženas dvēseles vai tīra bhaktas svētības. Pilnību nevar iegūt, tikai sekojot rakstu vadošajiem norādījumiem, pieņemot atsacīšanās dzīves kārtu, pildot pienākumus ģimenes dzīvē, labi apgūstot garīgo zinātni vai apzināšanās nolūkā veicot smagas askēzes.» Arī tad, kad ateistiskais tēvs Hiranjakašipu jautāja savam dēlam Prahlādam Mahārādžam, kas viņu piesaistīja garīgajai kalpošanai, zēns atbildēja: «Kamēr cilvēku nav svētījuši tīru bhaktu lotospēdu putekļi, viņš nevar pat pieskarties garīgās kalpošanas ceļam, kas atrisina visas materiālās dzīves problēmas.» (Bhāg.7.5.32.)

Tā Kungs Čaitanja pastāstīja Sanātanam Gosvāmī, ka visos rakstos uzsvērts, cik svarīgi būt kopā ar tīriem Dieva bhaktām. Iespēja būt kopā ar tīru Visaugstā Kunga bhaktu ir cilvēka pilnības sākums. To apstiprina arī Šrīmad Bhāgavatama (1.18.13.), kur teikts, ka iespējas garīgi attīstīties un svētība, ko cilvēks saņem tīru bhaktu sabiedrībā, nav salīdzināmas ne ar ko. Tās nevar salīdzināt ne ar pacelšanos debesu valstībā, ne ar atbrīvi no materiālās enerģijas. Kungs Krišna to apstiprina arī visnoslēpumainākajā Bhagavad-gītas norādījumā. Viņš Ardžunam saka:

manmanā bhava mad-bhakto
mad-jādži mām namaskuru
mām ēvaišjasi satjam tē
pratidžānē prijo ‘si mē

«Vienmēr domā par Mani un kļūsti par Manu bhaktu. Godā un cildini Mani, un tu noteikti atnāksi pie Manis. Es to apsolu, jo tu Man esi ļoti dārgs draugs.» (Bg.18.65.)

Šie Krišnas vārdi ir svarīgāki par jebkuru Vēdu norādījumu vai pat kalpošanu, pildot savu pienākumu. Protams, pastāv daudzi Vēdu norādījumi, rituāli un ziedošanas, likumi un pienākumi, meditācijas paņēmieni un prātošanas ceļš, kas ļauj iegūt zināšanas, taču tiešs Krišnas norādījums: «Vienmēr domā par Mani un kļūsti par Manu bhaktu,» — jāuzskata par Dieva Kunga galējo norādījumu, un tam jāseko. Ja cilvēku šis norādījums pārliecina un viņš, atmetot visu citu darbību, uzsāk garīgi kalpot, tad par panākumiem nav jāšaubās. To apstiprinot, Šrīmad Bhāgavatamā (11.20.9.) teikts, ka cilvēkam jāiet pa citiem sevis apzināšanās ceļiem tikai tik ilgi, kamēr viņš nav pieņēmis Kunga Šrī Krišnas tiešo norādījumu. Šrīmad Bhāgavatamas un Bhagavad-gītas secinājums ir tāds, ka Dieva Kunga tiešais norādījums ir atmest visu un garīgi kalpot.

Stipru pārliecību par to, ka jāpilda Dieva Kunga norādījumi, sauc par ticību. Ja cilvēkam ir ticība, tad viņš ir stingri pārliecināts, ka, vienkārši garīgi kalpojot Kungam Krišnam, paši par sevi tiek veikti arī visi pārējie darbi, tai skaitā rituālistiskie pienākumi, ziedošanas, joga un zināšanu meklējumi ar prātojumiem. Ja cilvēks ir pārliecināts, ka garīgā kalpošana Dievam Kungam ietver sevī visu, tad nav jādara nekas cits. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (4.31.14.):

jathā taror mūla-nišēčanēna
tripjanti tat-skandha-bhudžopašākhāh
prānopahārāč ča jathēndrijānām
tathaiva sarvārhanam ačjutēdžjā

«Ja laista koka saknes, tad ūdens dabiski baro zarus un augļus, un, ja ēdiens nonāk vēderā, tad visi jutekļi ir apmierināti. Līdzīgi tam, ja cilvēks kalpo Krišnam, viņš dabīgā kārtā īsteno arī visus pārējos godināšanas veidus.» Kas tic un ir stingri pārliecināts par to, tas var kļūt par tīru bhaktu.

Atkarībā no pārliecības, bhaktas var iedalīt trijos līmeņos. Augstākā līmeņa bhakta ir apguvis visus Vēdu rakstus, un viņam ir šī stingrā pārliecība. Viņš spēj atpestīt citus no materiālajām ciešanām. Otrā līmeņa bhaktam ir nelokāma pārliecība un stingra ticība, bet viņš nespēj pamatot savu rīcību ar svēto rakstu vārdiem. Trešā līmeņa bhaktam nav īpaši stingras ticības, bet, pakāpeniski izkopjot garīgo kalpošanu, viņš galu galā var pacelties līdz otrajam vai pirmajam līmenim. Šrīmad Bhāgavatamā (11.2.45.–47.) teikts, ka augstākā līmeņa bhakta vienmēr redz Visaugsto Kungu kā dvēseli visās dzīvajās būtnēs. Tādā veidā raugoties uz visām dzīvajām būtnēm, viņš redz tikai un vienīgi Krišnu. Otrā līmeņa bhakta stingri tic Dieva Augstākajai Personībai, draudzējas ar tīriem bhaktām, dod svētību nevainīgajiem un izvairās no ateistiem un garīgās kalpošanas pretiniekiem. Trešās kārtas bhakta garīgi kalpo vai nu saskaņā ar garīgā skolotāja norādījumiem, vai tāpēc, ka tā ir ģimenes paraža, un godina Kunga Dievību, bet nav izkopis garīgās kalpošanas zināšanas un nespēj atšķirt bhaktu no nebhaktas. Šādu trešās kārtas bhaktu patiesībā nevar uzskatīt par tīru bhaktu; viņš jau gandrīz kalpo, taču atrodas nedrošā stāvoklī.

Varam secināt, ka cilvēks, kurš mīl Dievu un ir draugs bhaktām, kurš ir žēlsirdīgs pret nevainīgajiem un izvairās no nebhaktu sabiedrības, uzskatāms par tīru bhaktu. Attīstot garīgo kalpošanu, šāds cilvēks spēj sajust, ka ikviena dzīvā būtne ir neatņemama Visaugstā Kunga sastāvdaļa. Tīrs bhakta redz Augstāko Personību ikvienā dzīvajā būtnē, tāpēc sasniedz ļoti augstu Krišnas apziņas līmeni. Tad cilvēks vairs nešķiro bhaktas un nebhaktas, jo redz, ka ikviens kalpo Dievam Kungam. Viņš garīgi kalpo Krišnas apziņā un izkopj visas augstākās īpašības. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (5.18.12.):

jasjāsti bhaktir bhagavatj akinčanā
sarvair gunais tatra samāsatē surāh
harāv abhaktasja kuto mahad-gunā
mano rathēnāsati dhāvato bahih

«Tas, kurš sasniedz tīru garīgo kalpošanu Visaugstajam Kungam, iegūst visas labās padievu īpašības, turpretī tas, kurš nenonāk līdz šādai kalpošanai, par spīti visām materiālajām īpašībām noteikti noiet no ceļa, jo lidinās prāta līmenī.» Tādējādi bez garīgās kalpošanas materiālās īpašības ir bezjēdzīgas.


Tālāk Divpadsmitā nodaļa