Kunga Čaitanjas mācība astoņpadsmitā nodaļa

null

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Sarunas ar Prakāšānandu

Saskaņā ar mājāvādī sanjāsī principiem dziedāšana, dejošana un mūzikas instrumentu spēlēšana ir stingri aizliegtas darbības, jo tās tiek uzskatītas par grēcīgām. Mājāvādī sanjāsī jāstudē Vēdānta. Tāpēc Benaresas mājāvādī sanjāsī, redzēdami, ka Kungs Čaitanja dzied, dejo, spēlē mūzikas instrumentus un vienmēr daudzina Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē, secināja, ka Viņš nav izglītots un, būdams sentimentāls, maldina savus sekotājus. Šankarāčārja bija noteicis, ka sanjāsī vienmēr jānodarbojas ar Vēdāntas apgūšanu un jābūt apmierinātam ar vienu drēbju kārtu, nevēloties neko vairāk. Kungs Čaitanja nenodarbojās ar oficiālu Vēdāntas apgūšanu un nepārtrauca dziedāt un dejot, tāpēc Viņu kritizēja visi Benaresas sanjāsī, kā arī viņu sekotāji ģimenes cilvēki.

Kad Kungs Čaitanja no saviem mācekļiem un skolniekiem par šo kritiku uzzināja, Viņš tikai pasmaidīja un devās uz Mathuru un Vrindāvanu. Pēc tam pa ceļam no Mathuras uz Džaganāthu Purī Viņš vēlreiz iegriezās Benaresā un uzturējās pie Čandrašēkharas, kurš tika uzskatīts par šūdru, jo bija ierēdnis. Par spīti tam Kungs Čaitanja Mahāprabhu apmetās viņa mājā. Šrī Čaitanja nešķiroja brāhmanus un šūdras, Viņš pieņēma jebkuru bhaktu. Saskaņā ar paražu sanjāsī jāuzturas un jāēd brāhmana mājā, bet Čaitanja Mahāprabhu, kurš ir neatkarīgā Dieva Augstākā Personība, rīkojās pēc sava prāta un nolēma palikt pie Čandrašēkharas.

Tā laika brāhmani, nepareizi izmantodami brahmanisko mantojumu, izdeva likumu, ka ikviens, kas nav dzimis brāhmanu ģimenē, uzskatāms par šūdru. Tādējādi pat kšatriji un vaidjas tika uzskatīti par šūdrām. Tā kā vaidjas tēvs ir brāhmans, bet māte šūdra, viņus reizēm sauc par šūdrām. Tāpēc arī Čandrašēkharu Āčārju, kas bija dzimis vaidju ģimenē, Benaresā sauca par šūdru. Uzturoties Benaresā, Kungs Čaitanja dzīvoja Čandrašēkharas mājā un ēda pie Tapanamišras.

Kad Sanātana Gosvāmī Benaresā tikās ar Kungu Čaitanju, viņš divus mēnešus pēc kārtas apguva garīgās kalpošanas paņēmienus un principus. Šrī Čaitanjas norādījumi Sanātanam Gosvāmī tika aprakstīti šīs grāmatas pirmajā daļā. Noklausījies šo mācību, Sanātana Gosvāmī saņēma pilnvaras sludināt garīgās kalpošanas un Šrīmad Bhāgavatamas principus. Tai laikā gan Tapanamišra, gan Čandrašēkhara Āčārja bija ļoti noraizējušies par stipro Kunga Čaitanjas Mahāprabhu kritiku, un kopīgi lūdza Kungu tikties ar mājāvādī sanjāsī.

«Mēs esam ļoti nomākti, dzirdot, ko par Tevi runā mājāvādī sanjāsī,» viņi teica Kungam Čaitanjam. «Tas vairs nav izturams.» Viņi lūdza, lai Kungs kaut ko dara šīs kritikas izbeigšanai. Sarunas laikā pie Kunga Čaitanjas atnāca kāds brāhmans un uzaicināja Viņu uz savām mājām. Pie šī brāhmana bija ielūgti visi sanjāsī, izņemot Čaitanju Mahāprabhu, un brāhmans atnāca ielūgt Viņu. Zinādams, ka Kungs nemēdz uzturēties mājāvādī sanjāsī sabiedrībā, brāhmans nometās pie Čaitanjas Mahāprabhu pēdām un lūdza: «Lai gan es zinu, ka Tu nepieņem ielūgumus, es tomēr ļoti lūdzu apciemot mani un nobaudīt prasādu kopā ar citiem sanjāsī. Ja Tu būsi ar mieru ierasties, es to uzskatīšu par īpašu labvēlību.»

Kungs izmantoja šo izdevību un pieņēma brāhmana ielūgumu, lai tiktos ar mājāvādī sanjāsī. Patiesībā to visu bija izkārtojis pats Kungs. Lai gan brāhmans, kurš aicināja Kungu, zināja, ka Čaitanja Mahāprabhu nepieņem nekādus uzaicinājumus, viņš ļoti vēlējās uzaicināt Šrī Čaitanju.

Nākamajā dienā Kungs Čaitanja devās uz brāhmana māju un redzēja, ka tur jau sanākuši visi mājāvādī sanjāsī. Kā parasti Viņš pagodināja visus sanjāsī un devās nomazgāt pēdas. Pēc tam Kungs apsēdās kādu gabalu nost no pārējiem sanjāsī blakus vietai, kur mazgā kājas. Šrī Čaitanja sēdēja, un pārējie sanjāsī redzēja, ka no Viņa ķermeņa nāk spožs mirdzums. Tā piesaistīti, visi mājāvādī sanjāsī piecēlās un pagodināja Kungu. Starp viņiem bija kāds sanjāsī vārdā Prakāšānanda Sarasvatī. Prakāšānanda bija galvenais no impersonālistiem sanjāsī, un viņš pazemīgi uzrunāja Kungu Čaitanju, aicinot To apsēsties pie pārējiem.

«Mans Kungs, kāpēc Tu sēdi šajā netīrajā vietā?» viņš jautāja. «Lūdzu, nāc un apsēdies kopā ar mums.»

«Es piederu pie zemākās sanjāsī kārtas,» atbildēja Kungs Čaitanja. «Tāpēc domāju, ka Man nevajadzētu sēdēt kopā ar jums. Ļaujiet Man palikt šeit.»

Prakāšānanda bija pārsteigts, no tik izglītota cilvēka dzirdot šādus vārdus, un, paņemdams Kungu aiz rokas, lūdza Viņu nākt un apsēsties sev blakus. Kad Kungs Čaitanja beidzot bija apsēdies pie pārējiem, Prakāšānanda Sarasvatī teica: «Manuprāt Tevi sauc par Šrī Krišnu Čaitanju, un, cik es zinu, Tu piederi mājāvādī kopai, jo esi pieņēmis sanjāsu no Kēšavas Bhāratī, kurš seko Šankarāčārjas sampradājai.»

Šankaras pēctecībā sanjāsī tiek saukti desmit vārdos. No tiem trīs vārdi — Tīrtha, Āšrama un Sarasvatī — tiek doti visizglītotākajiem un kulturālākajiem sanjāsī. Kungs Čaitanja bija vaišnavs un pēc dabas lēnprātīgs, tāpēc gribēja dot labāko vietu Prakāšānandam, kurš piederēja Sarasvatī sampradājai. Saskaņā ar Šankaras principiem Bhāratī skolas brahmačārī vārds ir Čaitanja. Tomēr, lai gan Šrī Krišna Čaitanja Mahāprabhu bija pieņēmis sanjāsu, Viņš paturēja brahmačārī vārdu un nepieņēma Bhāratī titulu.

«Jā, Kungs,» turpināja Prakāšānanda Sarasvatī, «Tu piederi Šankaras kopai un dzīvo Benaresā — kāpēc Tu neesi kopā ar mums? Kāds tam iemesls? Un vēl Tu esi sanjāsī, un Tev jānodarbojas tikai ar Vēdāntas apgūšanu, bet mēs redzam, ka Tu rīkojies gluži otrādi — vienmēr dziedi, dejo un spēlē mūziku. Kāpēc tā? Tā dara tikai emocionāli un sentimentāli cilvēki, bet Tu esi īstens sanjāsī. Kāpēc Tu nemācies Vēdāntu? No Tevis nāk tāds mirdzums kā no paša Visaugstā Nārājanas, Dieva Personības, bet Tava izturēšanās ir pavisam nepiedienīga. Mēs gribētu zināt, kādēļ Tu tā dari.»

«Mans kungs, garīgais skolotājs uzskatīja Mani par pilnīgu nejēgu,» atbildēja Kungs Čaitanja. «Viņš Mani kaut kādā mērā sodīja, sakot, ka Es esmu pilnīgs muļķis, tāpēc nespēju apgūt Vēdāntu. Vēdāntas vietā viņš Man lika daudzināt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Garīgais skolotājs teica: «Tikai ej un daudzini šo Harē Krišnas mantru, un tā dos Tev visu pilnību!»»

Patiesībā Kungs Čaitanja nebija ne muļķis, ne arī Vēdāntas principu nepratējs. Viņš tikai gribēja parādīt mūsdienu sabiedrībai, ka nejēgas, kuri nav veikuši askēzes, nedrīkst nodarboties ar Vēdāntas apguvi, jo Vēdānta nav nekāds laika kavēklis. «Šikšāštakā» Kungs Čaitanja norādīja, ka cilvēkam jābūt pazemīgam, zemākam par ceļa zāli un pacietīgākam par koku, kā arī pilnīgi jāatbrīvojas no lepnuma un jābūt gatavam visādā ziņā godāt citus. Ar tādu attieksmi ikviens var nepārtraukti daudzināt Vēdāntas filozofiju vai Dieva svēto vārdu. Kungs Čaitanja gribēja parādīt, ka nopietnam pārpasaulīgās zinātnes apguvējam jāseko garīgā skolotāja norādījumiem. Garīgajam skolotājam likās, ka Kungs Čaitanja ir nejēga, tāpēc viņš ieteica nenodarboties ar Vēdāntas apguvi, bet turpināt Harē Krišnas mantras daudzināšanu. Šrī Čaitanja stingri pildīja šo norādījumu. Citiem vārdiem sakot, Kungs Čaitanja uzsvēra mājāvādī, ka nepieciešams sekot īstena garīgā skolotāja norādījumiem. Tos pildot, cilvēks kļūst visādā ziņā pilnīgs.

Vēdānta norāda, ka Krišnas izpratne ir Vēdu zināšanu pilnība. Vēdaiš ča sarvair aham ēva vēdjo vēdānta-krid vēda-vid ēva čāham. «Es esmu visu Vēdu apguves galamērķis. Es esmu Vēdāntas sastādītājs un Vēdu zinātājs.» (Bg.15.15.) Kad cilvēks patiešām aptver Vēdāntu, viņš izprot Krišnu un savas attiecības ar Kungu. Kas saprot Krišnu, tas zina visu. Krišnas zinātājs vienmēr pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Krišnam. Pats Kungs to apstiprina Bhagavad-gītā:

aham sarvasja prabhavo
mattah sarvam pravartatē
iti matvā bhadžantē mām
budhā bhāva-samanvitāh

«Es esmu garīgo un materiālo pasauļu avots. Viss izplūst no Manis. Gudrie, kas to labi apzinās, garīgi kalpo Man un godina Mani no visas sirds.» (Bg.10.8.)

Dzīvā būtne ir mūžīgi saistīta ar Krišnu kalpa un saimnieka attiecībās. Ja trūkst šīs kalpošanas, citiem vārdiem sakot, ja cilvēks neapzinās Kungu, tad ir jāsaprot, ka ar Vēdāntas apguvi nepietiek. Ja kāds neizprot Krišnu vai pārpasaulīgā mīlestībā nekalpo Kungam, tad skaidrs, ka viņš ir pret Vēdāntas apguvi un Dieva Augstākās Personības izpratni. Kungs Čaitanja parādīja Vēdāntas apguves ceļu, un pa to jāiet visiem. Ja cilvēks lepojas ar savu tā dēvēto izglītību un nav pazemīgs, tad viņš nemeklē aizsardzību pie īstena garīgā skolotāja. Tāds cilvēks uzskata, ka nekāds garīgais skolotājs nav vajadzīgs un ka katrs pats ar savām pūlēm var sasniegt augstāko pilnību. Kas tā domā, tas nevar mācīties Vēdāntu. Tie, kurus apbūrusi materiālā enerģija, neseko mācekļu pēctecības norādījumiem, bet cenšas kaut ko izgudrot paši un tādējādi pacelties pāri Vēdāntas apguvei. Īstenam garīgajam skolotājam vienmēr jānosoda šāda neatkarīga prātošana. Ja patiess garīgais skolotājs tieši norāda, ka māceklis ir nejēga, tad to nedrīkst saprast citādi.

Cilvēku, kuram nav nekādas sajēgas par Dieva zinātni, nevar uzskatīt par izglītotu. Ikviens, kas nav Krišnas apziņā, zināmā mērā ir pakļauts muļķībai. Reizēm mēs savā muļķībā par garīgo skolotāju pieņemam vāji izglītotu cilvēku. Mums jāizprot Dieva Augstākā Personība, kura lotospēdas godinātas visās Vēdās. Ja cilvēks nav izpratis Dievu, bet lepojas ar savām maldīgajām Vēdāntas zināšanām, tad viņš patiešām ir muļķis. Laicīgie centieni pēc akadēmiskajām zināšanām arī ir muļķība. Kamēr vien cilvēks nespēj saprast šo kosmosu kā triju materiālās dabas īpašību izpausmi, viņš atrodas neziņas tumsā un ir materiālās pasaules pretstatu saistīts. Ja kādam ir pilnīgas Vēdāntas zināšanas, tad viņš sāk kalpot Visaugstajam Kungam, kurš uztur visu kosmisko izpausmi. Kamēr cilvēks nav pacēlies pāri kalpošanai ierobežotajam, viņš nevar zināt Vēdāntu.

Kamēr vien cilvēks atrodas ierobežotajā auglīgās darbības laukā vai ir aizņemts ar prātojumiem, viņš varbūt spēj apgūt vai mācīt Vēdānta-sūtras teorētiskās zināšanas, bet nevar saprast augstāko, mūžīgo, pārpasaulīgo (pilnīgi brīvo) skaņu Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Katram, kas sasniedzis pilnību pārpasaulīgās Harē Krišnas skaņas daudzināšanā, vairs nav atsevišķi jāapgūst Vēdānta-sūtras filozofija. Kā mācīja īstenais garīgais skolotājs Čaitanja Mahāprabhu, tie, kuri nesaprot, ka pārpasaulīgā skaņa neatšķiras no Visaugstākā, un kuri cenšas kļūt par mājāvādī filozofiem vai Vēdānta-sūtras zinātājiem, ir pilnīgi nejēgas. Vēdānta-sūtras apgūšana ar paša spēkiem (augšupejošais zināšanu ceļš) arī norāda uz muļķību. Bet tas, kurš sajutis pārpasaulīgās skaņas daudzināšanas garšu, patiešām nonāk pie Vēdāntas secinājumiem. Šajā sakarībā Šrīmad Bhāgavatamā ir divi ļoti pamācoši panti. Pirmā panta jēga ir tāda, ka, pat ja zemas kārtas cilvēks daudzina pārpasaulīgo skaņu, var uzskatīt, ka viņš ir nodarbojies ar visiem atsacīšanās veidiem, askēzēm, ziedojumiem un apguvis visas Brahma-sūtras. Šāda personība var daudzināt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Otrā panta jēga ir tāda, ka, ja cilvēks noskaita divas zilbes «Ha-ri», tad jāuzskata, ka viņš apguvis visas Vēdas: Rigvēdu, Atharvavēdu, Jadžurvēdu un Sāmavēdu.

No otras puses, ir daudz tā saucamo bhaktu, kuri uzskata, ka Vēdānta bhaktām nav domāta. Tādi cilvēki nezina, ka Vēdānta ir vienīgais līmenis, uz kura atrodas tīrie bhaktas. Visi diženie četru vaišnavu sampradāju āčārjas ir komentējuši Vēdānta-sūtru, bet tā dēvētie bhaktas, kurus sauc par prākrita-sahadžijiem, rūpīgi izvairās no Vēdānta-sūtras apguves. Prākrita-sahadžiji kļūdaini uzskata tīrus bhaktas un vaišnavu āčārjas par prātniekiem un auglīga darba darītājiem. Tāpēc viņi paši kļūst par mājāvādī un pamet kalpošanu Visaugstajam Kungam.

Vēdānta-sūtras izpratne ar akadēmiskajām zināšanām nekādā gadījumā nedod iespēju saprast pārpasaulīgās skaņas nozīmīgumu. Cilvēki, kuri sapinušies akadēmiskajās zināšanās, ir saistītas dvēseles, kas neko nezina par «es», «mans» un «mana» izpratni. Tāpēc viņi nespēj atraut prātus no ārējās enerģijas. Ja kāds patiešām sasniedz pārpasaulīgās zināšanas, viņš atbrīvojas no šiem pretstatiem un dievišķā mīlestībā sāk kalpot Visaugstajam Kungam. Kalpošana Kungam ir vienīgais līdzeklis, kas ļauj atbrīvoties no materiālās darbības. Cilvēks, kuru pareizi iesvētījis īstens garīgais skolotājs un kurš daudzina Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē, pakāpeniski atbrīvojas no «es» un «mans» priekšstata un piesaistās pārpasaulīgajai, mīlestības pilnajai kalpošanai Dievam Kungam vienā no piecām dievišķajām attiecībām. Šo kalpošanu nevar saprast ar rupjo vai smalko ķermeni. Tikai saprotot, ka Visaugstākais neatšķiras no sava vārda, cilvēks var apzināties Krišnu. Tad viņam vairs nav vajadzīgi gramatiski pielāgojumi. Gluži otrādi, cilvēks vēl vairāk vēlas lūgt Dievu Kungu: «Harē Krišna — Mans Kungs, Kunga enerģija, lūdzu, ļauj man kalpot Tev!»

Kungs Čaitanja izskaidroja šīs zināšanas Prakāšānandam Sarasvatī un teica, ka saņēmis tās no sava garīgā skolotāja. Vēl Viņš Prakāšānandam Sarasvatī teica, ka Šrīmad Bhāgavatama ir īstenais Vēdānta-sūtras komentārs un Šrīmad Bhāgavatamā to apstiprina Vjāsadēva, Vēdānta-sūtras autors.

Skolnieks ir pilnveidojies, ja viņš izprot, ka svētais vārds neatšķiras no Visaugstā Kunga. Ja cilvēks nav radis patvērumu pie garīgā skolotāja, kurš apzinājies sevi, tad viņa izpratne par Visaugstāko ir pavisam muļķīga. Tomēr pārpasaulīgo Kungu var pilnīgi izprast ar kalpošanu un bhakti. Kad Kungs Čaitanja bez apvainojumiem daudzināja Harē Krišnas mantru, Viņš teica, ka mantra vienā mirklī var atpestīt saistīto dvēseli no materiālajiem sārņiem. Šajā Kali laikmetā nav cita ceļa kā mahāmantras daudzināšana. Ir teikts, ka visu Vēdu rakstu būtība ir Krišnas svētā vārda daudzināšana: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Vēl Kungs Čaitanja Prakāšānandam Sarasvatī teica: «Lai pārliecinātu Mani par šo būtisko Vēdu zināšanu patiesību, Mans garīgais skolotājs mācīja pantu no Brihan-nāradīja Purānas (38. 126.). Harēr nāma harēr nāma harēr nāmaiva kēvalam/kalau nāstj ēva nāstj ēva nāstj ēva gatir anjathā. «Šajā strīdu un liekulības laikmetā vienīgais atpestīšanas līdzeklis ir Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšana. Cita ceļa nav. Cita ceļa nav. Cita ceļa nav.»»

Trijos no četriem laikmetiem, t. i. , Satja-juga, Trēta-jugā un Dvāpara-jugā, cilvēki bija pietiekami cildeni, lai saprastu pārpasaulību caur mācekļu pēctecību. Turpretī šajā laikmetā ļaudīm mācekļu pēctecība ir vienaldzīga. Tās vietā viņi izdomājuši daudzus loģikas un argumentu ceļus. Vēdas neatzīst šādus individuālus mēģinājumus izprast Visaugstāko pārpasaulību (augšupejošo ceļu). Absolūtajai Patiesībai jānāk no absolūtā līmeņa. To nevar saprast ar augšupejošo paņēmienu. Dieva Kunga svētais vārds — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē — ir dievišķa skaņa, jo tā nāk no pārpasaulīgā līmeņa, no Krišnas augstākās mājvietas. Krišna un Viņa vārds neatšķiras, tāpēc Krišnas svētais vārds ir tikpat tīrs, pilnīgs un brīvs kā pats Kungs. Akadēmiskie zinātnieki ar loģiku un citiem argumentiem nespēj nonākt pie Dieva svētā vārda pārpasaulīgās dabas izpratnes. Vienīgais ceļš, kā var saprast Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē pārpasaulīgo dabu, ir daudzināt šos vārdus ar ticību un pieķeršanos. Šāda daudzināšana atbrīvo cilvēku no stāvokļa, kad viņš atrodas rupjo un smalko ķermeņu izraisīto apzīmējumu varā. Šajā loģikas, argumentu un nesaskaņu laikmetā Harē Krišnas daudzināšana ir vienīgais sevis apzināšanās līdzeklis. Šī pārpasaulīgā skaņa viena pati var atpestīt saistīto dvēseli, un tāpēc tā uzskatāma par Vēdānta-sūtras būtību. Materiālajā izpratnē vārds, veidols, īpašības, emocijas un darbība atšķiras no paša cilvēka, bet, runājot par pārpasaulīgo skaņu, šādu ierobežojumu nav, jo tā nāk no garīgās valstības. Garīgajā valstībā personības vārds un īpašības neatšķiras. Materiālajā pasaulē, protams, ir šāda atšķirība. Mājāvādī filozofi to nevar saprast, tāpēc nespēj izrunāt pārpasaulīgo skaņu.

Tad Kungs Čaitanja pastāstīja Prakāšānandam Sarasvatī, ka, pildot sava garīgā skolotāja norādījumu, Viņš pastāvīgi daudzina Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. «Tā daudzinot,» teica Kungs, «Es reizēm kļūstu ļoti nepacietīgs un nevaru nedejot un nesmieties vai neraudāt un nedziedāt. Es kļūstu gluži kā neprātīgs. Kad pirmoreiz domāju, vai neesmu sajucis prātā, daudzinot šo Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē, Es devos pie garīgā skolotāja un teicu viņam, ka esmu sajucis prātā, daudzinot Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Tā Es viņam jautāju, kādā stāvoklī atrodos.»

Nārada-pančarātrā teikts:

ēšo vēdāh šad-angāni
čhandāmsi vividhāh surāh
sarvam aštākšarāntahstham
jač čānjad api vānmajam
sarva-vēdānta-sārāthah
samsārārnava-tāranah

«Visus Vēdu rituālus, mantras un izpratni var izteikt astoņos vārdos: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē.» Līdzīgi Kalisantarana Upanišadā minēts:

harē krišna harē krišna
krišna krišna harē harē
harē rāma harē rāma
rāma rāma harē harē
iti šodašakam nāmnām
kali-kalmaša-nāšanam
nātah parataropājah
sarva-vēdēšu drišjatē

«Šie sešpadsmit vārdi — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē — īpaši domāti, lai atbrīvotos no Kali laikmeta sārņiem. Lai izglābtos no Kali laikmeta piesārņojuma, nav cita ceļa kā šo sešpadsmit vārdu daudzināšana.»

Kungs Čaitanja pastāstīja Prakāšānandam Sarasvatī, ka garīgais skolotājs sapratis Viņu un teicis: «Svēto vārdu Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē pārpasaulīgā daba ir tāda, ka cilvēks nonāk garīgā neprātā. Ikviens, kas patiesīgi daudzina šo svēto vārdu, ātri paceļas Dieva mīlestības līmenī un neprātīgi ilgojas pēc Dieva. Neprāts, kas rodas no mīlestības uz Dievu, ir cilvēka pirmā pilnības pakāpe.»

Ļaudis parasti vēlas reliģiju, saimniecisko attīstību, jutekļu apmierināšanu un atbrīvi, bet mīlestība uz Dievu ir augstāka par visu. Īstens garīgais skolotājs daudzina svētos vārdus — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē —, un pārpasaulīgā skaņa nonāk mācekļa ausī, un, ja māceklis seko garīgā skolotāja piemēram un daudzina svēto vārdu ar tādu pašu godbijību, viņš patiešām sāk godināt pārpasaulīgo vārdu. Kad bhakta godina pārpasaulīgo vārdu, tad vārds pats vairo savu godību bhaktas sirdī. Kad bhakta sāk daudzināt svētā vārda dievišķo skaņu pilnīgi, viņš ir cienīgs kļūt par garīgo skolotāju un atpestīt visus pasaules cilvēkus. Svētā vārda daudzināšana ir ārkārtīgi varena, un tā parāda, ka ir augstāka par visu pasaulē. Bhakta, kas to daudzina, nonāk pārpasaulīgā ekstāzē un šajā stāvoklī reizēm smejas, raud un dejo. Dažkārt nesaprātīgi cilvēki liek šķēršļus mahāmantras daudzināšanas ceļā, bet tas, kurš atrodas Dieva mīlestības līmenī, daudzina svēto vārdu, gādājot par visiem. Galu galā ikviens sāk skandēt svētos vārdus — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Daudzinot un klausoties Krišnas svētos vārdus, cilvēks var atcerēties Krišnas veidolus un īpašības.


Tālāk Deviņpadsmitā nodaļa