Krišna, Dieva Augstākā Personība vienpadsmitā nodaļa

null

Vienpadsmitā nodaļa

Dēmonu Vatsāsuras un
Bakāsuras nogalināšana

Kad abi ardžunas koki ar pērkonīgu troksni nogāzās zemē, visi Gokulas iedzīvotāji, arī Nanda Mahārādža, skrēja skatīties, kas noticis. Viņi bija ļoti pārsteigti, ka abi milzīgie koki pēkšņi nogāzušies. Ļaudis nevarēja saprast, kā tas gadījies. Tad viņi ieraudzīja mazo Krišnu, kuru Jašoda ar auklu bija piesējusi pie koka piestas, un sāka domāt, ka pie tā visa laikam vainīgs kāds dēmons. Vai gan citādi kaut kas tāds būtu iespējams? Viņi arī ļoti uztraucās, jo šīs neparastās lietas vienmēr notika tieši ar mazo Krišnu. Kamēr vecākie gani sprieda, bērni, kas turpat spēlējās, tiem pastāstīja, ka Krišna ir vilcis koka piestu un ar to nogāzis abus kokus. «Krišna izlīda starp kokiem,» viņi skaidroja, «bet apgāztā koka piesta iesprūda. Tad Krišna parāva auklu, un koki nogāzās. Pēc tam no kokiem iznāca divi spīdoši cilvēki un sāka ar Krišnu runāt.»

Lielākā daļa ganu bērniem neticēja. Vai tad kaut kas tāds ir iespējams? Taču bija arī tādi, kas ticēja, un viņi teica Nandam Mahārādžam: «Tavs bērns nav tāds kā citi. Viņš tiešām to varēja izdarīt.» Dzirdot par sava dēla neparastajām spējām, Nanda Mahārādža sāka smaidīt. Viņš piegāja pie mazā Krišnas un atsēja mezglu, lai brīnumaino bērnu atbrīvotu. Tad Krišnu pie sevis paņēma vecākās gopī. Tās ienesa Viņu mājā un sita plaukstas, slavinot Krišnas brīnumainos darbus. Arī Krišna gluži kā parasts bērns sāka sist plaukstiņas. Visaugstais Kungs Krišna pilnīgi pakļāvās gopī un sāka dziedāt un dejot gluži kā lelle viņu rokās.

Dažreiz māmiņa Jašoda teica, lai Krišna viņai atnes dēli, uz kā apsēsties. Lai gan dēlis bērnam bija par smagu, Krišna tomēr kaut kā to atnesa savai māmiņai. Reizēm tētis, godinādams Nārājanu, lūdza, lai Krišna viņam atnes koka tupeles, un Krišna, ar lielām grūtībām uzlicis tupeles uz galvas, atnesa tās tēvam. Kad Krišnam kāds lūdza atnest kaut ko smagu, Viņš staipīja rociņas, rādot savu spēku. Tā Krišna ik dienas saviem vecākiem sagādāja daudz prieka. Dievs Kungs atklāja Vrindāvanas iedzīvotājiem šo bērnišķīgo rīcību tāpēc, lai diženie filozofi un gudrie, kas meklē Absolūto Patiesību, zinātu, ka Augstākā Absolūtā Patiesība, Dieva Personība, pakļaujas savu tīro bhaktu vēlmēm.

Kādu dienu Nandas Mahārādžas mājas priekšā atnāca augļu tirgotāja un sāka saukt: «Ja kāds vēlas augļus, lūdzu, nāciet pie manis!» To dzirdot, mazais Krišna tūlīt paņēma rokā dažus graudiņus un gāja tos apmainīt pret augļiem. Tajos laikos notika maiņas tirdzniecība, un Krišna droši vien bija redzējis, kā Viņa vecāki iegādājas augļus un citas lietas, mainot tās pret graudiem, un Viņš to atdarināja. Krišnas plaukstiņas bija pavisam mazas, un Viņš, neuzmanīgi nesdams graudus, lielāko daļu izbēra. Augļu pārdevēja to redzēja, un Kungs ar savu skaistumu viņu pilnīgi apbūra, tāpēc pārdevēja tūlīt paņēma nedaudzos graudiņus, kas vēl bija palikuši Krišnas plaukstā, un iedeva Viņam pilnas rokas augļu. Pēkšņi augļu pārdevēja ieraudzīja, ka viņas augļu grozs ir pilns ar dārgakmeņiem. Kungs dod visas svētības. Ja kāds kaut ko veltī Kungam, viņš neko nezaudē, bet gan iegūst miljonkārtīgi.

Kādu dienu Kungs Krišna, abu ardžunas koku atbrīvotājs, kopā ar Balarāmu un citiem bērniem spēlējās Jamunas upes krastā. Kopš rīta bija jau pagājis krietns laiks, un Balarāmas māte Rohinī sauca bērnus mājās. Taču Balarāma un Krišna bija tik aizņemti ar rotaļām, ka negribēja nekur iet, un spēlējās tālāk. Nevarēdama bērnus atvest mājās, Rohinī devās atpakaļ un teica māmiņai Jašodai, lai tā aiziet Viņus pasaukt. Jašoda tik ļoti mīlēja savu dēlu, ka, tiklīdz viņa izgāja ārā saukt Krišnu, tās krūtis pieplūda ar pienu. Jašoda skaļi aicināja: «Dēliņ, nāc nu mājās, Tev jau sen laiks ēst.» Tad viņa teica: «Mans dārgais Krišna, bērniņ ar lotosu acīm, nāc un paēd pieniņu. Diezgan jau esi spēlējies. Tu noteikti esi ļoti izsalcis un piekusis no tik ilgas spēlēšanās.» Jašoda sauca arī Balarāmu: «Ak, mans dārgais! Ak, savas ģimenes gods! Lūdzu, paņem brālīti Krišnu un ātri nāc šurp. Tu spēlējies jau kopš paša rīta un noteikti esi piekusis. Nāc mājās un paēd. Tētis Nandarādža Tevi gaida, viņam ir jāēd, tāpēc nāciet atpakaļ, lai viņš varētu sākt.»

Kad Krišna un Balarāma padzirdēja, ka Viņus gaida Nanda Mahārādža un ka viņš nevar ēst, kamēr bērni nav mājās, Tie cēlās, lai ietu. Bet pārējie rotaļu biedri žēlojās: «Krišna iet prot tieši tad, kad mēs visjaukāk spēlējamies. Citreiz mēs Viņu neņemsim savā pulkā.»

Kad bērni piedraudēja, ka viņi vairs nespēlēsies ar Krišnu, zēns nobijās un atgriezās pie saviem biedriem. Tad māmiņa Jašoda norāja bērnus un pateica Krišnam: «Dārgais Krišna, vai tad Tu esi kaut kāds ielas puika? Vai Tev nav māju? Nāc ātrāk! Tu spēlējies jau no paša rīta un esi nosmērējies līdz ausīm. Nāc mājās, Tev ir jānomazgājas. Turklāt šodien ir Tava dzimšanas diena, tāpēc Tev ir jānāk un jādāvina brāhmaniem govis. Paskaties, kā citas māmiņas izgreznojušas savus bērnus. Tev arī jābūt tīram, skaisti apģērbtam un izrotātam, tāpēc, lūdzu, nāc mājās, nomazgājies, kārtīgi apģērbies un tad varēsi spēlēties atkal.»

Tā māmiņa Jašoda sauca Kungu Krišnu un Balarāmu, kurus godina pat tādi padievi kā Kungs Brahma un Kungs Šiva, bet Jašoda domāja par Viņiem kā par saviem bērniem.

Kad Jašodas bērni Krišna un Balarāma atnāca mājās, viņa Tos kārtīgi nomazgāja un uzposa. Tad Jašoda uzaicināja brāhmanus, un par godu Krišnas dzimšanas dienai viņa ar bērniem uzdāvināja tiem daudz govju. Tādā veidā tika svinēta Krišnas dzimšanas diena.

Pēc kāda laika visi vecākie gani sanāca kopā, un viņus vadīja Nanda Mahārādža. Gani sāka spriest, ko lai iesāk ar dēmoniem, kas Mahāvanā sagādā dažādas raizes. Sapulcē bija arī Nandas Mahārādžas brālis Upananda. Visi viņu uzskatīja par mācītu un pieredzējušu vīru, un viņš vēlēja labu Krišnam un Balarāmam. Upananda bija vadītājs, un viņš uzrunāja visus sanākušos: «Dārgie draugi! Mums jādodas uz kādu citu vietu, jo uz šejieni pastāvīgi nāk lieli dēmoni, kas traucē mums mierīgi dzīvot un īpaši vēlas nogalināt mazus bērnus. Atcerieties gadījumu ar Pūtanu un Krišnu! Tikai ar Kunga Hari žēlastību Krišna izglābās no dēmonietes. Pēc tam Krišnu pacēla debesīs viesuļa dēmons, taču ar Kunga Hari žēlastību Krišna tika glābts, un dēmons nokrita uz akmens un nositās. Pavisam nesen puisēns spēlējās starp diviem kokiem, un tie pēkšņi ar milzīgu spēku nogāzās, tomēr Viņam nekas nenotika. Kungs Hari vēlreiz izglāba Krišnu. Tikai iedomājieties, kāda nelaime būtu, ja šim vai kādam citam bērnam, kas spēlējās kopā ar Viņu, uzkristu virsū koks. Atceroties to visu, mums jāsecina, ka šī vieta vairs nav droša. Iesim projām! Kungs Hari mūs ir izglābis no dažādām nelaimēm. Tagad mums jābūt uzmanīgiem, jāatstāj šī vieta un jāapmetas uz dzīvi kaut kur citur, kur ir miers. Manuprāt, mums ir jāiet uz Vrindāvanas mežu, kur tagad ir sulīga zāle un jaunas atvases. Tā ir lieliska vieta govīm, un mūsu ģimenes, kā arī gopī ar bērniem varēs tur mierīgi dzīvot. Blakus Vrindāvanai atrodas Govardhanas kalns, kas ir ļoti skaists, un tur ir daudz svaigas zāles un citas barības lopiem. Tāpēc tur nemaz nebūs grūti. Es iesaku tūlīt doties uz šo brīnišķīgo vietu un nezaudēt vairs laiku. Tūlīt sagatavosim ratus un, ja vēlaties, iesim, dzenot govis pa priekšu.»

Noklausījušies, ko teica Upananda, gani tūlīt piekrita: «Labi, ejam.» Mēbeles un trauki tika sakrauti ratos, un visi gatavojās ceļam uz Vrindāvanu. Ciema vecākie ļaudis, bērni un sievietes sasēdās ratos, bet gani, paņēmuši lokus un bultas, sekoja pajūgiem. Govis, buļļi un teliņi gāja pa priekšu, un vīri, kas ar lokiem un bultām sargāja ganāmpulku, pūta ragus. Tā, šo skaņu pavadīti, viņi devās uz Vrindāvanu.

Un kurš gan varētu aprakstīt Vradžas jaunavas? Viņas sēdēja ratos, ietērpušās dārgos sārī un skaisti izrotājušās. Sievietes kā parasti sāka runāt par mazā Krišnas spēlēm. Māmiņa Jašoda un māmiņa Rohinī brauca atsevišķos ratos, un viņām klēpī sēdēja Krišna un Balarāma. Māmiņas Rohinī un Jašoda brauciena laikā sarunājās ar Krišnu un Balarāmu, bija ļoti laimīgas un izskatījās ārkārtīgi skaistas.

Nonākuši Vrindāvanā, kur visi dzīvo mūžīgi, mierīgi un laimīgi, braucēji sastājās lokā un atstāja ratus vienā vietā. Papriecājušies par brīnišķīgo Govardhanas kalnu un Jamunas krastu, viņi sāka būvēt mājas. Tie, kas bija vienā vecumā, gāja kopā, bērni sarunājās ar vecākiem, un visi Vrindāvanas iedzīvotāji bija ļoti laimīgi.

Šoreiz Krišnam un Balarāmam vajadzēja rūpēties par teliņiem. Tas bija pirmais ganu zēnu darbs. Bērni to mācījās jau no pašas mazotnes. Tā Krišna un Balarāma kopā ar citiem mazajiem ganiem gāja uz pļavām, pieskatīja teliņus un spēlējās ar pārējiem bērniem. Ganos abi brāļi reizēm spēlēja flautu. Reizēm Viņi rotaļājās ar āmalakī un bēla augļiem, izmantodami tos par bumbu. Citreiz Krišna un Balarāma dejoja, un zvaniņi pie Viņu potītēm jauki šķindēja. Reizēm Viņi apklājās ar segām un tēloja buļļus un govis. Tādā veidā Krišna un Balarāma rotaļājās. Vēl brāļi atdarināja buļļu un govju maušanu un spēlēja buļļu cīņas. Viņi mēdza arī atdarināt dažādu dzīvnieku un putnu balsis. Tādā veidā Viņi gluži kā parasti pasaulīgi bērni baudīja bērnības rotaļas.

Reiz, kad Krišna un Balarāma spēlējās Jamunas krastā, dēmons Vatsāsura, pārvērties par teliņu, vēlējās brāļus nogalināt. Teliņa izskatā Vatsāsura gribēja paslēpties ganāmpulkā, bet Krišna to pamanīja un tūlīt pastāstīja par dēmonu Balarāmam. Tad abi brāļi pielavījās viņam klāt. Krišna saķēra dēmonu aiz pakaļkājām un astes, pacēla, ar lielu spēku sagrieza sev apkārt un uzmeta kokā. Dēmons bija pagalam un nokrita no koka galotnes zemē. Redzot beigto dēmonu, Krišnas rotaļu biedri sauca: «Lieliski, lieliski!» Padievi lielā apmierinājumā no debesīm kaisīja ziedus. Tādā veidā visas pasaules uzturētāji Krišna un Balarāma katru priekšpusdienu ganīja teliņus, un Vrindāvanas ganu zēnu izskatā baudīja savas bērnības rotaļas.

Ganu zēni katru dienu gāja uz Jamunas krastu, lai padzirdinātu teliņus. Reizē ar teliņiem parasti dzēra arī zēni. Reiz, kad visi jau bija apmierinājuši slāpes un sēdēja upes krastā, parādījās milzīgs putns, kas izskatījās pēc pīles un bija kalna lielumā. Milzenis atgādināja klints gabalu, ko no kalna atšķēlis zibens. Visi ļoti nobijās. Briesmoni sauca par Bakāsuru, un viņš bija Kamsas draugs. Putns parādījās ļoti negaidīti. Tas ar savu aso knābi tūlīt uzbruka Krišnam un Viņu norija. Kad Krišna bija pazudis dēmona mutē, zēni, kurus vadīja Balarāma, gluži vai pamira un palika bez elpas. Bet Bakāsura, norīdams Krišnu, juta kaklā kaut ko dedzinošu. Tas bija Krišnas ugunīgais starojums. Dēmons ātri izspļāva Krišnu ārā un centās Viņu noknābt. Bakāsura nezināja, ka Krišna, kas tēloja Nandas Mahārādžas dēlu, bija arī Visuma radītāja Kunga Brahmas sākotnējais tēvs. Māmiņas Jašodas bērns, kurš dod prieku padieviem un uztur svētos, saķēra milzīgā pīļtēviņa knābi un savu draugu acu priekšā pārplēsa briesmoni uz pusēm tikpat viegli, kā bērns pārplēš zāļu stiebriņu. Debesu planētu iedzīvotāji, apsveicot Krišnu, kaisīja mali ziedus, kas ir vissmaržīgākie. Puķu lietu pavadīja ragu, bungu un gliemežnīcu skaņas.

Kad zēni redzēja, kā no debesīm līst ziedu lietus, un dzirdēja debešķīgās skaņas, viņi bija ļoti pārsteigti. Redzot Krišnu, visi, arī Balarāma, bija tik priecīgi, it kā no jauna būtu atguvuši dzīvību. Krišna nāca pie zēniem, un viņi viens pēc otra apskāva Nandas dēlu, cieši piespiežot Viņu pie krūtīm. Tad bērni sadzina kopā izklīdušo ganāmpulku un devās mājās.

Nonākuši galā, viņi sāka stāstīt par Nandas dēla brīnumainajiem darbiem. Kad gopī un gani uzzināja no bērniem visu notikušo, viņi bija ļoti laimīgi, jo mīlēja Krišnu, un klausīšanās par Viņa slavu un uzvarām šo mīlestību vēl palielināja. Domādami par to, ka mazais Krišna izglābies no drošas nāves, viņi raudzījās uz Viņu ar neizsakāmu pieķeršanos. Vrindāvanas iedzīvotāji ļoti raizējās, bet nespēja novērst skatu no Krišnas. Gopī un vīrieši sāka runāt, cik daudzas reizes mazajam Krišnam dažādos veidos uzbrukuši dēmoni un kā tie tikuši nogalināti, bet Krišna palicis neskarts. Tik daudz briesmīgu dēmonu bija vēlējušies Krišnu nonāvēt, bet ar Hari žēlastību nebija varējuši Viņu pat ievainot. Tie visi bija gājuši bojā gluži kā mazas mušiņas, kas lido ugunī. Tad viņi atcerējās, ko bija teicis Gargamuni, kurš ar savām plašajām Vēdu un astroloģijas zināšanām bija pareģojis, ka bērnam uzbruks daudz dēmonu. Nu viņi redzēja, ka piepildās katrs astrologa vārds.

Vecākie gani, kā arī Nanda Mahārādža mēdza spriest par Kunga Krišnas un Balarāmas brīnišķīgajiem darbiem, un, pastāvīgi iegrimuši šajās sarunās, viņi aizmirsa materiālās esamības triju veidu ciešanas. Lūk, ko nozīmē Krišnas apziņa. Visu to, ko pirms pieciem tūkstošiem gadu baudīja Nanda Mahārādža, joprojām var baudīt tie, kas apzinās Krišnu, runājot par Krišnas un Viņa biedru pārpasaulīgajām spēlēm.

Tā Balarāma un Krišna baudīja bērnības rotaļas, atdarinot Kunga Rāmačandras pērtiķus, kuri cēla tiltu pāri okeānam, un Hanumānu, kurš pārlēca pāri jūras šaurumam uz Šrilankas salu. Viņi kopā ar draugiem mēdza atdarināt šīs rotaļas un tā laimīgi pavadīja bērnību.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» vienpadsmitajai nodaļai «Dēmonu Vatsāsuras un Bakāsuras nogalināšana».


Tālāk: 12. nodaļa

Saturs Bibliotēka