Krišna, Dieva Augstākā Personība divpadsmitā nodaļa

null

Divpadsmitā nodaļa

Dēmona Aghāsuras
nogalināšana

Reiz Kungs gribēja no rīta kopā ar draugiem aiziet uz mežu, kur visi kopā varētu paēst pusdienas. Uzcēlies no gultas, Viņš tūlīt sāka pūst bifeļa ragu un sasauca kopā visus draugus. Dzenot teliņus pa priekšu, zēni devās uz mežu. Tur bija tūkstošiem Kunga Krišnas draugu. Katram bija nūja, flauta, rags, kā arī sainītis ar ēdienu, un katrs no zēniem ganīja tūkstošiem teliņu. Ceļš bērniem sagādāja lielu prieku, un visi bija līksmi. Ikviens rūpīgi pieskatīja savus teliņus. Zēni bija izgreznoti ar dažādām zelta rotām. Spēlēdamies viņi pa visu mežu sāka lasīt puķes, lapas, lauztus zariņus, pāvu spalvas un sarkanā māla gabaliņus un dažādos veidos greznoties. Ejot cauri mežam, zēni viens otram zaga ēdiena sainīšus un padeva tālāk citiem. Apzagtie centās savus sainīšus dabūt atpakaļ, bet tie jau bija projām. Tādā veidā viņi rotaļājās.

Kad Kungs Krišna pagāja gabalu uz priekšu, lai kaut ko apskatītu, zēni sacentās, kurš pirmais aizskries pie Krišnas un pieskarsies Viņam. Visi centās viens otru pārspēt. Kāds zēns teica: «Es aizskriešu un pieskaršos Krišnam,» bet otrs atbildēja: «Nekā! Es būšu pirmais.» Daži spēlēja flautas un pūta bifeļa ragus. Citi ar lielu prieku staigāja pakaļ pāviem un atdarināja dzegužu kūkošanu. Kad debesīs lidoja putni, zēni centās izskriet līdzi to ēnām. Daži piegāja pie pērtiķiem un klusu apsēdās tiem blakus, bet citi atdarināja pāvu dejas. Daži zēni ķēra pērtiķus aiz astes un spēlējās ar viņiem. Un, kad pērtiķi skrēja augšā kokā, puikas tiem sekoja. Ja pērtiķi pagriezās atpakaļ un atņirdza zobus, bērni, viņus atdarinot, arī rādīja zobus. Daži zēni Jamunas krastā spēlējās ar vardēm, un, kad tās aiz bailēm leca ūdenī, viņi leca pakaļ. Iznākuši no ūdens, bērni skatījās uz savu atspulgu, ķēmojās un smējās. Viņi mēdza arī iet pie vecām akām un skaļi kliegt, un, kad nāca atbalss, viņi to apsaukāja un izsmēja.

Kā pati Dieva Augstākā Personība norāda Bhagavad-gītā, pārpasaulnieki Viņu izprot kā Brahmanu, Paramātmu un Dieva Augstāko Personību. Apstiprinot šo izteikumu, Kungs Krišna, kas ar sava ķermeņa starojumu dod impersonālistiem Brahmana apziņu, Dieva Augstākās Personības izskatā iepriecina bhaktas. Tie, kas pakļauti ārējās enerģijas jeb maijas burvībai, uzskata Viņu tikai par skaistu bērnu. Tomēr Viņš saviem rotaļu biedriem, ganu zēniem, deva pilnīgu pārpasaulīgu prieku. Šie bērni, kas varēja rotaļāties ar Dieva Augstāko Personību, agrāk bija paveikuši neskaitāmi daudzus dievbijīgus darbus. Kurš gan var novērtēt Vrindāvanas iedzīvotāju pārpasaulīgo laimi? Viņi varēja skatīt Dieva Augstāko Personību vaigu vaigā, turpretī daudzi jogi nespēj ieraudzīt Kungu, pat veicot smagas askēzes, lai gan Viņš atrodas to sirdīs. Tas apstiprināts arī Brahma-samhitā. Krišnu, Dieva Augstāko Personību, var meklēt Vēdās un Upanišadās, bet, ja cilvēkam uzsmaida veiksme un viņš satiek bhaktu, tad viņš var ieraudzīt Dieva Augstāko Personību vaigu vaigā. Ganu zēni, kas daudzās jo daudzās iepriekšējās dzīvēs bija dievbijīgi darbojušies, nu varēja tieši skatīt Krišnu un spēlēties ar Viņu kā ar draugu. Zēni neaptvēra, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, bet dziļā mīlestībā rotaļājās ar Viņu.

Kad Kungs Krišna kopā ar ganu zēniem baudīja savas bērnības spēles, kāds dēmons vārdā Aghāsura kļuva ļoti nemierīgs. Viņš nespēja noskatīties, kā Krišna spēlējas, un gribēja visus zēnus nogalināt. Aghāsura bija tik briesmīgs, ka no viņa baidījās pat debesu iedzīvotāji. Padievi katru dienu dzēra nektāru, lai paildzinātu mūžu, tomēr ļoti baidījās no Aghāsuras un domāja: «Kad reiz šim dēmonam pienāks gals?» Debesu iemītnieki dzēra nektāru, lai kļūtu nemirstīgi, tomēr nebija pārliecināti, ka tas izdosies. Turpretī zēni, kas spēlējās ar Krišnu, nemaz nebaidījās no dēmoniem. Viņi nepazina bailes. Jebkurš mēģinājums materiālā veidā izsargāties no nāves ir nedrošs, bet, ja cilvēks apzinās Krišnu, tad viņam nemirstība ir nodrošināta.

Dēmons Aghāsura parādījās Krišnas un Viņu draugu priekšā. Aghāsura bija Pūtanas un Bakāsuras jaunākais brālis, un viņš domāja: «Krišna ir nonāvējis manu brāli un māsu, bet nu es nogalināšu Viņu ar visiem Viņa draugiem un teļiem.» Aghāsuru bija sakūdījis Kamsa, tāpēc viņš nāca ar lielu apņēmību. Viņš sāka domāt, ka sava brāļa un māsas piemiņai ziedos graudus un ūdeni, kā arī nogalinās Krišnu un visus ganu zēnus. Tas nozīmēs nāvi arī visiem Vrindāvanas iedzīvotājiem. Bērni ģimenes cilvēkiem parasti ir dārgāki par dzīvību. Ja visi bērni nomirst, tad arī vecāki, kas viņus ļoti mīl, zaudē dzīvību.

Tad Aghāsura, nolēmis nogalināt visus Vrindāvanas iemītniekus, lika lietā jogas sidhi, ko sauc par mahimu, un izauga ļoti liels. Dēmoni parasti ir lieli meistari gandrīz visos mistiskajos spēkos. Ar jogas pilnību, ko sauc par mahimā-sidhi, cilvēks var kļūt tik liels, cik vien to vēlas. Aghāsura kļuva astoņas jūdzes garš un pārvērtās par milzīgu un resnu čūsku. Pieņēmis šo brīnumaino veidolu, viņš atpleta muti, kas izskatījās pēc kalna alas. Gribēdams ar vienu kumosu norīt visus zēnus, arī Krišnu un Balarāmu, viņš apgūlās uz ceļa.

Dēmona mute sniedzās no zemes līdz debesīm; apakšlūpa skāra zemi, bet augšlūpa bija mākoņos. Viņa rīkle bija kā milzīga kalna ala, bet zobi — kā kalnu virsotnes. Mēle izskatījās pēc lielceļa, bet elpa bija kā vētra. Viņa acīs gailēja uguns. Sākumā bērni domāja, ka tas ir kāds mākslīgs veidojums, bet pēc tam ieraudzīja, ka tā ir milzu čūska, kas ar atplestu muti nogūlusies uz ceļa. Zēni sāka apspriesties: «Liekas, ka tas ir milzu pitons, kurš tādā veidā apgūlies, lai mūs visus norītu. Paskatieties, vai tad tas tā nav?»

Kāds no viņiem teica: «Jā, tev taisnība! Šī milzeņa augšlūpa ir kā saule, bet apakšlūpa — kā sarkans saules atspulgs. Mīļie draugi! Paskatieties, kur ir šīs mutes labā un kreisā puse! Nezvēra rīkle izskatās kā milzīga kalna ala, un nevar nemaz pateikt, cik tā ir augsta! Zobi ir kā kalnu gali! Tas lielceļš laikam ir viņa mēle, bet mute ir kā ala! Karstais vējš, kas gāž vai no kājām, ir viņa elpa, un zivju smaka, kas nāk viņam no mutes, ir viņu iekšu smaka.»

Tad zēni sprieda: «Diez vai tā čūska varētu mūs norīt, ja mēs visi reizē ieietu viņas mutē? Pat ja viņa mūs norīs, tā nevarēs aprīt Krišnu. Krišna viņu tūlīt nogalinās tāpat kā Bakāsuru.» To teikdami, zēni paskatījās uz Krišnas skaisto lotosam līdzīgo seju, sita plaukstas un smējās. Tad viņi braši devās uz priekšu un iegāja milzīgās čūskas mutē.

Pa to laiku Krišna, kurš ir Virsdvēsele visu dzīvo būtņu sirdīs, saprata, ka milzīgais radījums ir dēmons. Kamēr Viņš domāja, kā aizsargāt savus dārgos draugus, visi zēni kopā ar teliņiem jau bija sagājuši čūskas mutē, bet Krišna palika stāvam. Dēmons gaidīja Viņu un domāja: «Manā mutē ir visi, izņemot Krišnu, mana brāļa un māsas slepkavu.»

Ja kādu būtni aizsargā Krišna, tad tā atrodas pilnīgā drošībā. Taču, kad Krišna redzēja, ka visi draugi jau ir aizgājuši un ka tie atrodas milzīgās čūskas vēderā, Viņš uz mirkli kļuva bēdīgs. Vēl Krišna brīnījās par lielo ārējās enerģijas varu. Viņš domāja, kā lai nogalina dēmonu un kā lai izglābj zēnus un teliņus. Nevar teikt, ka Krišna patiešām būtu norūpējies, tomēr tāds bija Viņa domu gājiens. Galu galā visu apsvēris, arī Krišna iegāja dēmona mutē. Kad tas bija noticis, visi sanākušie padievi, kas slēpās aiz mākoņiem, sāka saukt: «Ak vai! Ak vai!» Tajā pat laikā Aghāsuras draugi, it īpaši Kamsa, kuriem patika ēst gaļu un dzert asinis, uzzinājuši, ka Krišna iegājis dēmona mutē, līksmoja.

Dēmons gribēja jau rīklē sašķaidīt Krišnu un Viņa pavadoņus, un Krišna dzirdēja padievu vaimanas «Ak vai! Ak vai!». Atrazdamies dēmona mutē, Viņš tūlīt sāka izvērsties, un dēmons par spīti savam milzīgajam augumam sāka smakt. Lielās acis bolījās uz visām pusēm, un viņš vairs nespēja paelpot. Dēmona dzīvības dvašai visi ceļi bija slēgti, un galu galā tā izlauzās pa caurumu galvaskausa augšpusē. Dzīvība bija pametusi dēmona ķermeni, un tas nokrita beigts. Krišna ar savu pārpasaulīgo skatienu atgrieza zēnus un teliņus pie samaņas un kopā ar tiem iznāca no dēmona mutes. Kad Krišna vēl bija Aghāsuras mutē, dēmona garīgā dvēsele, žilbinoši mirdzēdama un visu apgaismodama, pacēlās debesīs un tur palika. Tiklīdz Krišna ar teliņiem un draugiem iznāca no dēmona mutes, mirdzošā gaisma padievu acu priekšā saplūda ar Krišnas ķermeni.

Padievi līksmoja un apbēra Dieva Augstāko Personību Krišnu ar ziediem, tādējādi godinot Viņu. Debesu iedzīvotāji priekā dejoja, un Gandharvalokas iedzīvotāji skaitīja dažādas lūgšanas. Bundzinieki sita bungas, brāhmani skaitīja Vēdu himnas, un Kunga bhaktas sauca: «Džaja! Džaja! Lai slavēta Dieva Augstākā Personība!»

Šīs svētīgās skaņas nonāca līdz pat augstākajām planētām, un Kungs Brahma, tās dzirdot, tūlīt nolaidās, lai paskatītos, kas noticis. Viņš ieraudzīja beigto dēmonu un bija ļoti pārsteigts par neparastajām un cildenajām Dieva Personības spēlēm. Dēmona milzīgā mute palika atvērta vēl daudzas dienas un pamazām izžuva; ganiņi pēc tam gāja tur rotaļāties.

Kad tika nogalināts Aghāsura, Krišnam un Viņa draugiem vēl nebija pieci gadi. Bērnus, kas jaunāki par pieciem gadiem, sauc par kaumāriem. No pieciem līdz desmit gadiem viņus sauc par paugandiem, bet no desmit līdz piecpadsmit gadiem — par kaišoriem. Pēc piecpadsmit gadiem viņi jau ir jaunieši. Kad dēmons Aghāsura tika nogalināts, vienu gadu par to neviens nerunāja, bet, kad zēniem apritēja seši gadi, viņi šo notikumu pavēstīja vecākiem kā lielu brīnumu. Tas tiks izskaidrots nākamajā nodaļā.

Šrī Krišnam, Dieva Augstākajai Personībai, kas ir daudz augstāks par tādiem padieviem kā Kungu Brahmu, nebūt nav grūti dot kādam iespēju saplūst ar savu mūžīgo ķermeni. Šo iespēju Viņš deva arī Aghāsuram. Aghāsura neapšaubāmi bija ārkārtīgi grēcīgs, un grēcīgas dzīvās būtnes nevar saplūst ar Absolūtās Patiesības esamību, bet šajā gadījumā Aghāsuras ķermenī bija iegājis Krišna, tāpēc dēmons pilnīgi atbrīvojās no visu grēku sekām. Tiem, kas pastāvīgi domā par Dieva Kunga mūžīgo veidolu vai nu Dievības izskatā, vai savā prātā, tiek dota pārpasaulīgā iespēja nokļūt Dieva valstībā un būt kopā ar Dieva Augstāko Personību. Mēs varam tikai iztēloties, cik dižena personība bija Aghāsura, kura ķermenī iegāja pats Krišna, Dieva Augstākā Personība. Viedie, meditētāji un bhaktas pastāvīgi glabā Dieva Kunga veidolu savās sirdīs vai arī raugās uz Kunga Dievības veidolu tempļos. Tādā veidā viņi atbrīvojas no visiem materiālajiem sārņiem un nāves brīdī ieiet Dieva valstībā. Šo pilnību var sasniegt, turot Dieva Kunga veidolu prātā, taču gadījumā ar Aghāsuru Dieva Augstākā Personība pati iegāja viņa ķermenī, tāpēc Aghāsura ir augstāks par parastu bhaktu vai vislielāko jogu.

Mahārādža Parīkšits, kas klausījās pārpasaulīgos stāstus par Kunga Krišnas spēlēm (Kungs Krišna izglāba Mahārādžu Parīkšitu, kamēr tas bija mātes klēpī), vēlējās dzirdēt par Viņu aizvien vairāk un vairāk. Tāpēc viņš uzdeva jautājumus gudrajam Šukadēvam Gosvāmī, kurš valdniekam stāstīja Šrīmad Bhāgavatamu.

Valdnieks Parīkšits bija pārsteigts, uzzinot, ka par dēmona Aghāsuras nogalināšanu veselu gadu neviens neko nerunāja, līdz bērni sasniedza paugandas vecumu. Mahārādža Parīkšits ļoti vēlējās to uzzināt, jo viņš bija pārliecināts, ka tam ir kāds sakars ar Krišnas dažādo enerģiju darbību.

Kšatriji jeb valdītāju kārtas pārstāvji parasti ir aizņemti ar politiskajām lietām, un viņiem ir visai maz laika klausīties par Kunga Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm, bet Mahārādža Parīkšits, kurš klausījās stāstus par šīm spēlēm, uzskatīja sevi par ļoti veiksmīgu, jo teicējs bija Šukadēva Gosvāmī, vislielākā Šrīmad Bhāgavatamas autoritāte. Atbildot uz Mahārādžas Parīkšita jautājumu, Šukadēva Gosvāmī turpināja stāstīt par Kunga Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm, Viņa veidola īpašībām, slavu un visu, kas ar Viņu saistīts.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» divpadsmitajai nodaļai «Dēmona Aghāsuras nogalināšana».


Tālāk: 13. nodaļa

Saturs Bibliotēka