Krišna, Dieva Augstākā Personība trīspadsmitā nodaļa

null

Trīspadsmitā nodaļa

Brahma nozog
zēnus un teliņus

Šukadēvam Gosvāmī ļoti patika Mahārādžas Parīkšita jautājums par to, kāpēc zēni veselu gadu nav runājuši par Aghāsuras nogalināšanu. Viņš teica: «Mans dārgais valdniek! Ar savu vēlēšanos pēc iespējas vairāk uzzināt par Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm tu šiem stāstiem dod vēl lielāku svaigumu.»

Ir teikts, ka bhakta pēc savas dabas pastāvīgi izmanto prātu, spēkus, vārdus, dzirdi utt., lai daudzinātu un klausītos stāstus par Krišnu. To sauc par Krišnas apziņu, un tam, kurš ļoti vēlas daudzināt un klausīties par Krišnu, šie stāsti nekad neapnīk un nenoveco. Tāda ir atšķirība starp pārpasaulīgiem jautājumiem un materiāliem jautājumiem. Materiālās runas ir apnicīgas, cilvēks nevar ilgi klausīties vienu un to pašu, viņš grib kaut ko citu. Turpretī pārpasaulīgos jautājumus sauc nitja-nava-navājamānu. Tas nozīmē, ka cilvēks var dziedāt un klausīties par Kungu un nekad nenogurt. Viņš vēlas klausīties šos stāstus aizvien vairāk un vairāk.

Garīgā skolotāja pienākums ir atklāt zinātkāram un patiesam māceklim visus noslēpumainos jautājumus. Nu Šukadēva Gosvāmī sāka stāstīt, kāpēc par Aghāsuras nogalināšanu veselu gadu neviens netika runājis. Šukadēva Gosvāmī valdniekam teica: «Klausies šo noslēpumu uzmanīgi! Kad Kungs Krišna bija izglābis draugus no Aghāsuras rīkles un nogalinājis dēmonu, Viņš tos aizveda uz Jamunas krastu un teica: «Mani dārgie draugi, tikai paskatieties, cik brīnišķīga ir šī vieta! Mēs te varam paēst un paspēlēties krasta mīkstajās smiltīs. Redziet, cik skaisti zied lotosi! Cik brīnišķīgi tie smaržo! Dzied putni, klaigā pāvi, visapkārt šalc koki, un skan atbalsis, padarot ainavu vēl jaukāku. Apsēdīsimies un paēdīsim, jo ir jau vēls, un mēs esam izsalkuši. Lai teliņi ganās tepat un padzeras Jamunas ūdeni. Kamēr mēs pusdienosim, viņi varēs ēst mīksto zāli.»»

Zēniem Krišnas priekšlikums ļoti patika, un viņi teica: «Protams, tā arī darīsim!» Tad viņi palaida teliņus ganīties mīkstajā zālē. Visi sasēdās apkārt Krišnam un sāka raisīt vaļā savus sainīšus. Kungs Šrī Krišna sēdēja pa vidu, un zēni bija pagriezušies pret Viņu. Ēdot bērni visu laiku varēja skatīties uz Kungu. Krišna izskatījās kā lotosa zieda vidus, bet bērni Viņam apkārt — kā lapas. Savus sainīšus zēni bija salikuši uz ziediem, puķu lapām un koku mizām, un viņi kopā ar Krišnu ēda. Zēni dažādos veidos baudīja Krišnas sabiedrību un jokoja savā starpā. Kungs Krišna savu flautu bija aizbāzis aiz jostas, un turpat kreisajā pusē bija arī Viņa radziņš un nūja. Kreisajā rokā Viņš turēja ēdienu, kas bija pagatavots no jogurta, sviesta, rīsiem un augļu salātu gabaliņiem, un tas bija redzams pa Viņa ziedlapiņām līdzīgo pirkstu starpām. Dieva Augstākā Personība, kas pieņem visu lielo ziedošanu augļus, smējās, jokoja un ēda pusdienas kopā ar saviem Vrindāvanas draugiem. Uz viņiem no debesīm noraudzījās padievi, bet zēni tikai baudīja pārpasaulīgu svētlaimi kopā ar Dieva Augstāko Personību.

Pa to laiku teliņi, kas turpat ganījās, meklējot sulīgāku zāli, sagāja mežā un drīz vairs nebija redzami. Zēni nobijās, ka ar tiem neatgadās kas ļauns, un sauca palīgā Krišnu. Krišna ir tas, kas var nogalināt pašas bailes. Ikviens bīstas no bailēm, bet bailes bīstas no Krišnas. Saucot vārdu «Krišna», zēni tūlīt atbrīvojās no bailēm. Krišna mīlēja savus draugus un negribēja, lai viņi pārtrauc pusdienot un iet meklēt teliņus. Tāpēc Viņš teica: «Dārgie draugi, ēdiet vien tālāk. Es pats aiziešu un apskatīšos, kur ir teliņi.» Kungs Krišna piecēlās un devās tos meklēt. Viņš pārmeklēja gan alas, gan krūmus, gan kalnu ielejas un mežus, bet ganāmpulka nekur nebija.

Kad Aghāsura bija nogalināts un padievi ar lielu izbrīnu vēroja notiekošo, ieradās arī Brahma, kurš ir piedzimis lotosa ziedā, kas aug no Višnu nabas. Brahma bija pārsteigts, ka tāds mazs zēns kā Krišna var paveikt tik lielus brīnumus. Viņš gan bija dzirdējis, ka mazais ganiņš ir Dieva Augstākā Personība, taču gribēja redzēt, ko vēl Kungs spēj, tāpēc nozaga teliņus un Krišnas draugus un aiznesa tos uz citurieni. Tādēļ arī Kungs Krišna nekur nevarēja atrast teliņus un pazaudēja arī savus draugus, kuri bija palikuši pusdienot Jamunas krastā. Kungs Krišna savā ganiņa veidolā bija ļoti mazs, salīdzinot ar Brahmu, taču Krišna ir Dieva Augstākā Personība, tāpēc Viņš tūlīt saprata, kas ir nozadzis zēnus un teliņus. Krišna domāja: «Brahma nozaga Manu ganāmpulku un visus Manus draugus. Kā lai Es viens atgriežos Vrindāvanā? Draugu māmiņas bēdāsies!»

Tāpēc, lai iepriecinātu savu draugu māmiņas un pārliecinātu Brahmu, ka Dieva Personība ir augstāka par viņu, Krišna tūlīt izvērsās par ganu zēniem un teliņiem. Vēdās teikts, ka Dieva Augstākā Personība ar savu enerģiju izvēršas daudzās dzīvajās būtnēs. Tāpēc Krišnam nebija grūti izvērsties un kļūt par daudziem zēniem un teliņiem. Krišnas izvērsumi bija tieši tādi paši kā zēni, un tiem bija visas šo zēnu iezīmes — tieši tādas pašas sejas un augumi, drēbes, rotājumi, uzvedība un darbība. Citiem vārdiem sakot, katram kā jau individuālai dvēselei bija sava gaume, darbība un uzvedība. Tomēr Krišna izvērsās un nekļūdīgi attēloja katru no zēniem. Viņš kļuva arī par teliņiem, kuri bija dažāda auguma, krāsas, dažādi izturējās utt. Tas bija iespējams, jo viss ir Krišnas enerģijas izvērsums. Višnu Purānā teikts: parasja brahmanah šaktih. Viss, ko mēs patiešām redzam kosmiskajā izpausmē, — gan matērija, gan dzīvo būtņu darbība — ir Dieva Kunga enerģiju izvērsums, tāpat kā siltums un gaisma ir uguns izvērsumi.

Tā, kļuvis par zēniem un teliņiem, kādi tie bija, Krišna kopā ar visiem šiem izvērsumiem iegāja Vrindāvanas ciemā. Vrindāvanas iedzīvotāji neko nezināja par notikušo. Teliņi sagāja kūtīs, un bērni devās uz mājām pie māmiņām.

Kad zēnu māmiņas sadzirdēja flautu skaņas, viņas iznāca no mājām sagaidīt bērnus un apskāva tos. Māmiņām aiz mīlestības no krūtīm tecēja piens, un viņas deva to bērniem dzert, taču šoreiz viņas deva pienu nevis saviem bērniem, bet gan Dieva Augstākajai Personībai, kas bija par tiem izvērsusies. Tā Vrindāvanas māmiņas varēja pabarot ar pienu pašu Visaugsto Kungu. Nu Krišna ļāva sevi barot ne tikai Jašodai, bet arī visām vecākajām gopī.

Zēni izturējās kā parasti, un arī māmiņas kā parasti vakarā viņus nomazgāja, izgreznoja ar tilaku un rotājumiem un pabaroja pēc dienas darba. Arī govis, vakarā nākdamas no ganībām, sāka saukt savus teliņus. Tie skrēja pie savām māmiņām, un govis viņus aplaizīja. Attiecības starp govīm un teliņiem, kā arī starp gopī un viņu bērniem nebija mainījušās, lai gan īstie teliņi un zēni bija pazuduši. Īstenībā govju mīlestība pret teliņiem un vecāko gopī mīlestība pret bērniem bez kāda redzama iemesla bija pieaugusi. Tas notika dabiski, lai gan šie teliņi un zēni nebija viņu bērni. Vrindāvanas govis un vecākās gopī mīlēja Krišnu vairāk nekā savus bērnus, bet pēc šī notikuma viņu mīlestība pret bērniem kļuva tikpat liela, kā mīlestība pret Krišnu. Tā veselu gadu pēc kārtas Krišna bija izvērsies par teliņiem un ganu zēniem un katru dienu gāja uz pļavām.

Kā teikts Bhagavad-gītā, Krišnas izvērsums, ko sauc par Virsdvēseli, atrodas visu būtņu sirdīs. Gluži tāpat Krišna uz veselu gadu izvērsās par teliņiem un ganu zēniem.

Kādu dienu Krišna ar Balarāmu mežā ganīja teliņus un ieraudzīja, ka Govardhanas kalnā stāv govis. Arī govis, paskatījušās no kalna lejā, ieraudzīja teliņus un zēnus. Viņas tūlīt lēkšiem sāka skriet lejā un mīlestībā pret saviem teliņiem nemaz nedomāja, cik akmeņains ir ceļš no Govardhanas kalna augšas līdz ganībām. Govju tesmeņi bija piena pilni, un viņas skrēja, izslējušas astes. Mīlestībā pret teliņiem piens lija pa zemi, lai gan šie teliņi nebija viņu bērni. Govīm jau bija piedzimuši jauni teliņi, un tie teļi, kas ganījās pie Govardhanas kalna, vairs nedzēra pienu no govju pupiem, bet ēda zāli. Tomēr govis, pieskrējušas viņiem klāt, sāka tos laizīt, bet teliņi dzēra pienu. Varēja redzēt, cik ļoti govis un teliņi viens otru mīl.

Kad govis skrēja no kalna, gani centās tās apturēt. Lielās govis parasti ganīja vīrieši, bet par teliņiem rūpējās zēni, un, cik vien tas iespējams, teliņi tika turēti atsevišķi no govīm, lai tie neizdzertu visu pienu. Tāpēc arī gani centās apturēt govis, bet tas viņiem neizdevās. Tas bija liels kauns, un gani dusmojās. Sākumā viņi bija ļoti nelaimīgi, bet, nokāpuši no kalna un ieraudzījuši bērnus, kuri ganīja teliņus, tie sajuta, cik ļoti mīl savus puikas. Tas bija apbrīnojami. Gani nāca īgni un dusmīgi, bet, ieraugot bērnus, viņu sirdis vai kusa no mīlestības. Dusmas, neapmierinātība un bēdas bija kā ar roku atņemtas. Viņi tēvišķā mīlestībā pacēla un apskāva savus bērnus. Gani priecājās, kā smaržo bērnu mati, un bija ļoti laimīgi. Pēc tam gani sāka dzīt govis kalnā. Visu ceļu viņi domāja par saviem bērniem, un no acīm tiem ritēja mīlestības asaras.

Kad Balarāma redzēja, cik ļoti govis mīl savus teliņus un tēvi — savus bērnus, lai gan ne teliņiem, ne bērniem nebija vajadzīga īpaša aprūpe, Viņš sāka domāt, kas tie par brīnumiem. Balarāma bija pārsteigts, redzot, ka Vrindāvanas iedzīvotāji mīl savus bērnus tikpat stipri kā Krišnu. Arī govis mīl savus teliņus tieši tāpat kā Krišnu. Tādēļ Balarāma secināja, ka neparastās mīlestības izpausmes ir kaut kas mistisks un tās izraisījis kāds padievs vai kāds varens cilvēks. Kā gan citādi šie brīnumi varētu notikt? Viņš nosprieda, ka tas noteikti ir Krišnas pirksts. Balarāma uzskatīja Krišnu par savu godināmo Dieva Personību: «To ir paveicis Krišna, un pat Es neesmu varējis neko darīt.» Balarāma saprata, ka visi šie zēni un teliņi ir Krišnas izvērsumi.

Balarāma gribēja noskaidrot patiesību un jautāja: «Mans dārgais Krišna! Sākumā Es domāju, ka visas šīs govis, teliņi un ganu zēni ir kādi diženi gudrie, svētie vai padievi, bet nu Man liekas, ka tie ir Tavi izvērsumi. Tas viss esi Tu. Tu pats tēlo teliņus, govis un zēnus. Izskaidro Man šo noslēpumu. Kur palikuši īstie teliņi, govis un zēni? Un kāpēc Tu esi izvērsies par ganiņiem un šiem ganāmpulkiem? Lūdzu, saki, kādēļ Tu to esi izdarījis?» Atbildot uz Balarāmas jautājumu, Krišna īsi pastāstīja, kā Brahma nozadzis teliņus un zēnus un kā Viņš šo gadījumu noslēpis, pats izvēršoties par tiem, lai ļaudis nezinātu, ka īstās govis, teliņi un zēni ir pazuduši.

Kamēr Krišna un Balarāma sarunājās, atgriezās Brahma, kuram bija pagājis tikai mirklis, salīdzinot ar viņa mūžu. Kunga Brahmas mūža garums aprakstīts Bhagavad-gītā: 1000 reiz četri laikmeti jeb 4 300 000 reiz 1000 gadi ir divpadsmit Brahmas stundas. Gluži tāpat viens Brahmas mirklis pie mums ir Saules gadu garš. Brahma pēc viena sava mirkļa atgriezās, lai paskatītos, kas ir noticis pēc zādzības. Taču Brahma arī baidījās, ka viņš spēlējas ar uguni. Krišna bija viņa Kungs, bet Brahma bija izspēlējis ar Krišnu šo joku. Viņš ļoti gribēja zināt, kas nu būs, tāpēc nepalika projām ilgu laiku, bet pēc viena sava laika mēroga mirkļa atgriezās. Brahma redzēja, ka zēni, teliņi un govis spēlējas ar Krišnu tāpat, kā pirms tam, lai gan viņš bija pārliecināts, ka aiznesis tos projām un ar savu mistisko spēku aizmidzinājis. Brahma sāka domāt: «Es taču aiznesu projām visus zēnus, teliņus un govis un skaidri zinu, ka viņi joprojām guļ. Kā tas var būt, ka tādas pašas govis, zēni un teliņi spēlējas ar Krišnu? Vai tad uz viņiem neiedarbojas manas mistiskās spējas? Vai viņi tā ir spēlējušies ar Krišnu visu gadu?» Brahma centās saprast, kas ir šie gani un teliņi un kā tos nav ietekmējuši viņa mistiskie spēki, bet nevarēja neko izdomāt. Citiem vārdiem sakot, viņš pats bija nonācis savu mistisko spēku varā. Brahmas mistisko spēku ietekme bija gluži kā sniegs tumsā vai jāņtārpiņš dienas laikā. Nakts tumsā jāņtārpiņa niecīgais spīdums ir redzams, un dienas laikā kalnu sniegotās virsotnes mirdz. Taču naktī sniegs zaudē savu spožumu, un jāņtārpiņš dienā neko nespēj apgaismot. Līdzīgi, Brahmas niecīgie mistiskie spēki, salīdzinot ar Krišnas mistiskajiem spēkiem, bija kā sniegs vai kā jāņtārpiņš. Ja cilvēks, kuram ir nelieli mistiskie spēki, vēlas parādīt savas spējas lielāku mistisko spēku priekšā, tad viņš savu ietekmi nevis palielina, bet gan samazina. Kad Brahma, kurš bija tik dižena personība, gribēja parādīt savus mistiskos spēkus Krišnam, viņš kļuva smieklīgs. Brahma vairs nesaprata, vai viņa mistiskie spēki darbojas vai ne.

Lai Brahma pārliecinātos, ka govis, teliņi un zēni, kas tagad spēlējas ar Krišnu, nav tie paši, kas iepriekš, tie visi pieņēma Višnu veidolu. Nozagtās govis, teliņi un zēni joprojām gulēja Brahmas mistisko spēku varā, bet šie, ko redzēja Brahma, bija tieši Krišnas jeb Višnu izvērsumi. Višnu ir Krišnas izvērsums, tādēļ Brahmas priekšā parādījās Višnu veidoli. Viņi bija tumši zili ar dzeltenām drēbēm un četrām rokām, kurās Tie turēja vāli, disku, lotosu un gliemežnīcu. Višnu veidoliem bija dārgakmeņiem rotātas mirdzošas zelta bruņucepures, Viņi bija izgreznoti ar pērlēm, auskariem un brīnišķīgu ziedu vītni. Višnu veidoliem uz krūtīm bija šrīvatsas zīmes; Viņu rokas bija izgreznotas ar rokassprādzēm un citām dārglietām. Viņu kakli bija gludi kā gliemežnīcas, bet kājas bija izrotātas ar zvaniņiem. Tiem bija zelta jostas un dārgakmeņiem rotāti gredzeni. Vēl Brahma redzēja, ka viss Kunga Višnu ķermenis no lotospēdām līdz galvai ir nokaisīts ar svaigiem tulasī pumpuriem. Visi Višnu veidoli bija pārpasaulīgi skaisti, Viņu smaids atgādināja mēness starus, un skatiens bija kā saules lēkts. No šī skatiena varēja saprast, ka Viņi ir neziņas un kaislību radītāji un uzturētāji. Višnu pārstāv skaidrību, Brahma pārstāv kaislības, un Kungs Šiva pārstāv neziņu. Tāpēc Višnu kā visas kosmiskās izpausmes uzturētājs ir arī Brahmas un Kunga Šivas radītājs un uzturētājs.

Pēc tam Brahma pamanīja, ka apkārt Kungam Višnu dejo daudzi citi Brahmas un Šivas, kā arī padievi un pat vissīkākās dzīvās būtnes — skudriņas un zāles stiebriņi —, gan kustīgās, gan nekustīgās būtnes. Skanēja dažādu veidu mūzika, un visi dejotāji godināja Kungu Višnu. Brahma apzinājās, ka visi šie Višnu veidoli ir visādā ziņā pilnīgi, t.i., Viņi spēj kļūt mazāki par atomiem (animas pilnība) un lielāki par neizmērojamo kosmisko izpausmi. Višnu ir apveltīts ar pilnīgi visiem Brahmas, Šivas un citu padievu mistiskajiem spēkiem, un Viņā ir divdesmit četri kosmiskās izpausmes elementi. Kungam Višnu ir pakļautas visas pārējās mistiskās spējas, un tās kalpo Viņam. Kungu Višnu godina laiks, telpa, kosmiskā izpausme, attīrīšanās rituāli, vēlmes, darbība un trīs materiālās dabas īpašības. Brahma saprata, ka Kungs Višnu ir visas patiesības, zināšanu un svētlaimes avots. Viņā savienotas trīs pārpasaulīgās iezīmes, t.i., mūžība, zināšanas un svētlaime, un Viņš ir Upanišadu sekotāju godināšanas mērķis. Brahma apzinājās, ka govis, zēni un teliņi nebija pieņēmuši Višnu izskatu ar kaut kādiem mistiskajiem paņēmieniem, kas ir pa spēkam jogiem vai padieviem. Tas, ka govis, teliņi un zēni kļuva par višnu-mūrti, Višnu veidoliem, nebija Višnu maijas jeb Višnu enerģijas izpausme. Šie veidoli bija pats Višnu. Višnu ir kā uguns, bet Višnu maija — kā siltums. Siltums ir uguns īpašība, tomēr tas vēl nav uguns. Zēnu, govju un teliņu izpaušanās par Višnu veidoliem nebija vis kā siltums, bet gan kā uguns. Viņi visi patiešām bija Višnu. Īstenībā Višnu īpašības ir pilnīga patiesība, pilnīgas zināšanas un pilnīga svētlaime. Vēl var minēt piemēru par materiālajiem priekšmetiem, kas atstarojas. Piemēram, saule atspīd daudzos traukos ar ūdeni, bet šie saules atspulgi nav pati saule. Lai gan tie izskatās pēc saules, tiem nav saules karstuma un spožuma. Taču katrs no veidoliem, kurus bija pieņēmis Krišna, bija īstens un pilnīgs Višnu. Vārds «satja» nozīmē «patiesība», vārds «gjāna» nozīmē «pilnīgas zināšanas», un vārds «ānanda» nozīmē «pilnīga svētlaime».

Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgie personiskie veidoli ir tik diženi, ka Upanišadu sekotāji impersonālisti nespēj pacelties līdz tādam zināšanu līmenim, lai tos saprastu. Impersonālisti nespēj izprast Dieva Kunga pārpasaulīgos veidolus. Viņi lasa Upanišadas un saprot tikai to, ka Absolūtā Patiesība nav matērija un ka Absolūtās Patiesības spējas nav materiāli ierobežotas. Kungs Brahma saprata Krišnu, Viņa izvēršanos Višnu veidolos, kā arī to, ka, pateicoties Visaugstā Kunga enerģijai, pastāv viss, kas atrodas kosmiskajā izpausmē — gan kustīgais, gan nekustīgais.

Tā Brahma apjucis stāvēja, apzinoties savas niecīgās spējas un to, ka viņa darbību ierobežo vienpadsmit jutekļi, un galu galā saprata, ka arī viņš ir materiālās enerģijas radīts, gluži kā lelle. Lelle nevar dejot pati, to vada cilvēks, un arī padievi un visas dzīvās būtnes ir pakļautas Dieva Augstākajai Personībai. Kā teikts «Čaitanja-čaritāmritā», vienīgais saimnieks ir Krišna, bet visi pārējie ir kalpi. Pasaule atrodas materiālās burvības viļņos, un būtnes tajos peld kā ūdenszāles. Tā viņas pastāvīgi cīnās par esamību, bet, tiklīdz būtne apzinās, ka viņa ir mūžīgs Dieva Augstākās Personības kalps, šī maija jeb maldīgā cīņa par esamību tūlīt beidzas.

Kungs Brahma, kurš pilnībā valda pār zināšanu dievieti un kurš tiek uzskatīts par vislielāko Vēdu gudrības autoritāti, bija apjucis un nespēja saprast Dieva Augstākās Personības izpaustās neparastās spējas. Laicīgajā pasaulē pat tāda personība kā Brahma nespēj izprast Visaugstā Kunga mistisko varenību. Brahma to visu ne tikai nespēja saprast, bet pat apjuka, redzot savā priekšā Krišnas spēju izpausmi.

Krišna apžēlojās par Brahmu, kurš nevarēja pat saprast, kā Viņš atklāj Višnu spēku, pārveidojot sevi par govīm un ganu zēniem, un tad, pilnīgi atklājot Višnu izvērsumu, norāva jogamaijas plīvuru. Bhagavad-gītā teikts, ka Dieva Augstākā Personība nav redzama, jo Viņu klāj jogamaija. Tas, kas klāj realitāti, ir mahāmaija jeb ārējā enerģija, kura neatļauj saistītajai dvēselei saprast Dieva Augstāko Personību, kas atrodas ārpus kosmiskās izpausmes. Bet enerģiju, kas daļēji atklāj Dieva Augstāko Personību un daļēji neatļauj To redzēt, sauc par jogamaiju. Brahma nav parasta saistītā dvēsele. Viņš ir daudz augstāks par visiem padieviem, tomēr arī viņš nespēja aptvert to, kā Dieva Augstākā Personība ir atklājusies. Tāpēc Krišna ar nolūku pārtrauca izpaust jebkādus spēkus. Saistītā dvēsele ne tikai apjūk, bet arī pilnīgi zaudē spēju kaut ko saprast. Jogamaijas plīvurs tika noņemts, lai Brahma neapjuktu vēl vairāk.

Brahma pamazām sāka attapties. Viņš jutās, it kā būtu gandrīz miris, bet nu ar lielām grūtībām vērtu vaļā acis. Tagad viņš skatīja mūžīgo kosmisko izpausmi no parastā redzes viedokļa. Apkārt bija brīnišķīgā Vrindāvana, kurā auga daudz koku, kas bija Vrindāvanas iedzīvotāju dzīvības avots. Brahma saprata, cik pārpasaulīga ir Vrindāvanas zeme, kurā visas dzīvās būtnes ir parastās dabas neskartas. Pat tādi zvēri kā tīģeri un citi plēsoņas Vrindāvanas mežā mierīgi sadzīvo ar briežiem un cilvēkiem. Viņš saprata, ka, pateicoties Dieva Augstākās Personības klātbūtnei, Vrindāvana ir pārpasaulīga, cildenāka par visām citām vietām, un tur nav iekāres vai alkatības. Brahma redzēja, ka Šrī Krišna, Dieva Augstākā Personība, tēlo mazu ganiņu. Mazais zēns, kreisajā rokā turot ēdienu, staigāja un meklēja draugus, govis un teliņus gluži tāpat, kā pirms gada.

Brahma tūlīt nokāpa no gulbja, ar kuru bija atlidojis, un nokrita Kunga priekšā pie zemes gluži kā zelta nūja. Vaišnavi šo godināšanas veidu apzīmē ar vārdu «dandavata» jeb «nokrist kā nūjai». Augstāks vaišnavs ir jāgodina, ar visu augumu nometoties pie zemes taisnam kā nūjai. Tieši tā darīja Brahma. Un, tā kā viņš ir zeltains, izskatījās, ka Kunga Krišnas priekšā gulētu zelta nūja. Brahma ar visiem saviem četriem kroņiem pieskārās Krišnas lotospēdām. Viņš laimē raudāja, un pār Krišnas lotospēdām ritēja asaras. Atceroties Kunga brīnumainos darbus, viņš atkal un atkal metās pie zemes un cēlās augšā. Tā viņš darīja ilgi un beidzot piecēlās, un noslaucīja asaras. Redzot savā priekšā Kungu, Brahma trīsot, ar dziļu pazemību un godbijību sāka skaitīt lūgšanas.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» trīspadsmitajai nodaļai «Brahma nozog zēnus un teliņus».


Tālāk: 14. nodaļa

Saturs Bibliotēka