Krišna, Dieva Augstākā Personība trīsdesmitā nodaļa

null

Trīsdesmitā nodaļa

Krišna slēpjas no gopī

Pēc Krišnas pēkšņās pazušanas gopī sāka Viņu meklēt. Nevarēdamas nekur atrast Krišnu, gopī ļoti nobijās un gandrīz vai zaudēja prātu. Viņas dziļā mīlestībā nepārtraukti domāja par Krišnas spēlēm un neko vairs neatcerējās. Valgām acīm gopī skatījās apkārt, bet redzēja tikai Krišnas rotaļas, atminējās, kā Viņš ar tām runājis, apskāvis un skūpstījis viņas. Dziļā mīlestībā gopī atcerējās visu, ko Krišna bija darījis, un, it kā pašas būtu kļuvušas par Krišnu, sāka atdarināt Viņa dejošanu, soļus un smaidu. Bez Krišnas viņas bija kļuvušas neprātīgas, un katra no gopī citām teica, ka viņa ir pats Krišna. Drīz viņas visas sanāca kopā un skaļi sauca Krišnu, staigājot pa mežu un meklējot Viņu. Īstenībā Krišna caurstrāvo visu; Viņš ir debesīs, un Viņš ir mežā; Viņš ir sirdī, un Viņš vienmēr ir visur.

Tāpēc gopī jautāja kokiem un zālei, kur ir Krišna. Mežā ir daudz dažādu koku kā arī mazāku augu, un gopī tos uzrunāja: «Dārgais banjankok, vai tu neesi redzējis Mahārādžas Nandas dēlu ejam pa ceļu? Vai Viņš smējās un spēlēja flautu? Krišna ir nozadzis mūsu sirdis un aizgājis projām. Ja tu esi Viņu redzējis, tad esi tika labs un pasaki, kurp Viņš devās. Dārgais ašokas koks, dārgais nāgas puķu koks un čampakas puķu koks, vai te nav gājis Balarāmas jaunākais brālis? Viņš mūs pameta, jo mēs kļuvām lepnas.» Gopī zināja, kāpēc Krišna tik pēkšņi aizgājis. Viņas saprata, ka, baudīdamas Krišnu, bija uzskatījušas sevi par vislaimīgākajām sievietēm pasaulē un ļoti lepojušās par to, tāpēc Krišna tūlīt aizgājis, lai atbrīvotu viņas no lepnuma. Krišnam nepatīk, ja bhaktas lepojas ar savu kalpošanu. Viņš pieņem kalpošanu no visiem, bet, ja viens bhakta uzskata, ka ir labāks par citiem, tad Kungam tas nepatīk. Ja bhakta tā domā, tad Krišna sāk izturēties pret viņu citādi, un bhakta savu attieksmi maina.

Tad gopī uzrunāja tulasī augus: «Dārgās tulasī! Kungs Krišna jūs ļoti mīl, jo jūsu lapas vienmēr ir pie Viņa lotospēdām. Dārgā mālatī puķe, dārgā malikas puķe, dārgais jasmīn! Krišna, šeit iedams, noteikti ir jums pieskāries. Viņš mūs svētīja ar tādu pārpasaulīgu baudu! Vai jūs esat redzējuši Mādhavu? Ak, mango koki, ak, maizes koki, ak, bumbieres un asanas koki! Ak, kazenes, bēla koki un kadambas puķu koki! Jūs esat ļoti dievbijīgi, jo dzīvojat Jamunas krastā. Krišna noteikti ir gājis jums garām. Esiet tik labi un pasakiet, uz kurieni Viņš devās?»

Tad gopī palūkojās uz zemi, pa kuru gāja, un uzrunāja to: «Ak, dārgā zeme! Mēs nezinām, cik daudzas askēzes tu esi uzņēmusies, lai Krišna uz tevis atstātu savus pēdu nospiedumus. Tu esi ļoti laimīga; šie līksmie koki un augi ir tavi mati. Tu droši vien esi ļoti iepriecinājusi Kungu Krišnu, jo citādi Viņš kuiļa Varāhas izskatā nebūtu tevis apskāvis. Kad tu biji iegrimusi ūdenī, Viņš tevi izglāba, paceldams tavu smagumu uz saviem ilkņiem.»

Izjautājušas neskaitāmus kokus un augus, gopī ieraudzīja ļoti skaistus briežus, kuri skatījās uz viņām ar maigām acīm. «Liekas,» gopī uzrunāja briežus, «ka Krišna, pats Visaugstais Nārājana, ir šeit gājis kopā ar savu pavadoni Lakšmī, laimes dievieti. Kā gan citādi mēs varētu just smaržu no Viņa ziedu vītnes, uz kuras laimes dievietes krūtis atstājušas sarkanus kunkumas putekļus? Liekas, ka viņi šeit ir gājuši un pieskārušies jums, un tāpēc jūs izskatāties tik priecīgi un lūkojaties uz mums ar tādu mīlestību. Esiet tik labi un pasakiet, uz kuru pusi aizgāja Krišna? Krišna ir Vrindāvanas labvēlis. Pret jums Viņš ir tikpat labs kā pret mums; un tāpēc, pametis mūs, Viņš noteikti ir nācis pie jums. Ak, laimīgie koki, mēs domājam par Krišnu, Balarāmas jaunāko brāli. Viņš noteikti šeit ir gājis, vienu roku turēdams uz laimes dievietes pleca, bet otrā turēdams lotosa ziedu un spēlēdamies ar to. Viņam noteikti ir patikusi jūsu pazemība, un Viņš ar lielu prieku uz jums skatījies.»

Dažas no gopī uzrunāja savas draudzenes: «Klausieties, kāpēc jūs nejautājiet par Krišnu vīteņiem, kuri ir apskāvuši lielos kokus ar tādu prieku, it kā tie būtu viņu vīri. Liekas, ka šo vīteņu ziedus ar saviem nagiem skāris Krišna. Kā gan citādi viņi būtu tik priecīgi?»

Visur izmeklējušās Krišnu, gopī piekusa un sāka sarunāties kā prātu zaudējušas. Viņas sāka atdarināt dažādas Krišnas spēles, un tas bija vienīgais, kas sagādāja apmierinājumu. Viena no gopī tēloja dēmonieti Pūtanu, bet otra, atdarinot Krišnu, dzēra viņai no krūts pienu. Kāda cita gopī izlikās par ratiem, un vēl viena gopī nogūlās zem šiem «ratiem» un sāka spārdīt ratu riteņus, kā bija darījis Krišna, lai nogalinātu dēmonu Šakatāsuru. Meitenes tēloja mazo Krišnu, kurš gulēja zemē, un viena no gopī izlikās par dēmonu Trināvārtu, kas ar varu bija uznesis mazo Krišnu debesīs. Vēl kāda gopī tēloja Krišnu, kas mācās staigāt, skandinot ap potītēm apliktos zvaniņus. Divas gopī atdarināja Krišnu un Balarāmu, bet citas — Viņu draugus un ganiņus. Viena no gopī izlikās par Bakāsuru, bet kāda cita piespieda viņu nokrist zemē, spēlējot dēmona Bakāsuras nogalināšanu. Vēl kāda gopī uzvarēja Vatsāsuru. Krišna bija saucis savas govis dažādos vārdos, un gopī, atdarinot Viņu, arī sauca govis. Viena no gopī sāka spēlēt flautu, bet kāda cita viņu slavēja tieši tāpat, kā draugi tika slavējuši Krišnu. Viena no meitenēm uzcēla otru sev uz pleciem un nēsāja viņu tā, kā Krišna bija nēsājis draugus. Iegrimusi domās par Krišnu, viņa sāka saukt sevi par Krišnu un teica: «Paskatieties, kā es eju!» Vēl kāda gopī pacēla savu plecu lakatu un teica: «Nebaidieties no lietus un vētrām, es jūs izglābšu!» Tā viņa atdarināja Krišnu, kurš bija pacēlis Govardhanas kalnu. Kāda cita gopī ar varu uzlika kājas savai draudzenei uz galvas un teica: «Tu, nelietīgais Kālija! Es tevis sodīšu, kā nākas! Tev jāiet prom no šejienes. Es esmu atnācis uz Zemi, lai sodītu visus neliešus.» Kāda cita gopī savām draudzenēm teica: «Paskatieties! Ugunsgrēka liesmas jau tuvojas un grib mūs aprīt. Lūdzu, aizveriet acis, un es jūs tūlīt izglābšu.»

Gopī bija gluži kā bez prāta. Viņas jautāja par Krišnu kokiem un augiem. Dažviet viņas uz zemes redzēja Krišnas pēdu zīmes: karogu, lotosu, trijžuburi, zibeni utt. Viņas sauca: «Vai! Te ir Krišnas pēdu zīmes! Skaidri var redzēt karogu, lotosu, trijžuburi un zibeni!» Gopī sāka iet pa šīm pēdām un drīz vien ieraudzīja blakus vēl kādas pēdas. Meitenes kļuva ļoti bēdīgas. «Draudzenes, skatieties, kam pieder tās otrās pēdas? Kāds ir gājis kopā ar Mahārādžas Nandas dēlu! Skaidrs, Krišna te ir gājis ar kādu gopī, turēdams roku tai uz pleca. Viņi ir pastaigājušies kā ziloņu pāris. Acīmredzot šī gopī ir kalpojusi Krišnam ar lielāku mīlestību kā mēs, tādēļ Krišna ir pametis mūs un aizgājis kopā ar viņu. Krišna šo gopī ir paņēmis sev līdzi! Dārgās draudzenes, iedomājieties, cik pārpasaulīgi cildeni ir putekļi šajā vietā! Krišnas lotospēdu putekļus pielūdz pat Kungs Brahma, Kungs Šiva un laimes dieviete Lakšmī. Bet mēs ļoti bēdājamies, ka šī gopī ir aizgājusi kopā ar Krišnu, jo viņa var baudīt Krišnas skūpstu nektāru, bet mums te vienām jāskumst. Draudzenes, paskatieties! Šajā vietā gopī pēdas vairs nav redzamas, te ir sausa un asa zāle, tāpēc Krišna laikam paņēmis Rādhārānī uz rokām. Ak, Viņa ir tik dārga Krišnam! Krišna par prieku Rādhārānī šeit ir plūcis ziedus, un pēc pēdām var redzēt, ka Viņš ir stāvējis uz pirkstgaliem, lai aizsniegtu ziedus, kas aug kokā. Draudzenes, skatieties! Krišna šeit ir sēdējis kopā ar Rādhārānī un spraudis Viņai matos ziedus. Viņi abi te noteikti ir sēdējuši! Krišna ir sevī pilns, Viņam nav jābauda nekas ārējs, tomēr, iepriecinot savu bhaktu, Viņš ir izturējies pret Rādhārānī, gluži kā mīlošs jauneklis izturas pret savu draudzeni. Krišna ir tik labs, ka pacieš visus savu draudzeņu untumus.»

Meitenes sāka runāt, kādi trūkumi ir tai gopī, kas viena pati aizgājusi līdzi Krišnam. Viņas teica, ka galvenā gopī Rādhārānī noteikti ir ļoti lepna un uzskata sevi par visaugstāko no visām gopī. «Tomēr, ja Viņa nebūtu apveltīta ar tik cildenām īpašībām un nebūtu tik skaista, Krišna neietu ar Viņu prom, atstājot mūs vienas. Viņa droši vien ir ievedusi Krišnu dziļi mežā un pateikusi Viņam: «Dārgais Krišna, Es esmu ļoti piekususi un nevaru vairs paiet. Lūdzu, nes mani, kur vien vēlies!» Tad Krišna droši vien ir atbildējis Rādhārānī: «Labi, sēdies Man uz pleciem.» Bet tad Krišna noteikti ir paslēpies, un tagad Rādhārānī skumst pēc Viņa: «Mans mīļais, Mans dārgais! Tu esi tik skaists un stiprs! Kur Tu esi? Es esmu tikai Tava paklausīgā kalpone. Es ļoti bēdājos. Lūdzu, atgriezies pie Manis!» Bet Krišna nenāk. Viņš kaut kur no tālienes skatās un priecājas par Rādhārānī bēdām.»

Gopī gāja aizvien dziļāk un dziļāk mežā, meklējot Krišnu, bet uzzinājušas, ka Krišna patiešām pametis Rādhārānī vienu, viņas ļoti noskuma. Lūk, kāda ir Krišnas apziņa. Sākumā gopī mazliet apskauda Rādhārānī par to, ka Krišna aizgāja kopā ar Viņu un pameta visas pārējās gopī, bet, uzzinot, ka Krišna atstājis arī Rādhārānī un Viņa tagad skumst pēc Krišnas, gopī sāka just Tai līdzi. Gopī atrada Rādhārānī, un Viņa izstāstīja, kā izturējusies pret Krišnu, kā kļuvusi lepna un ar ko tas beidzies. Gopī to visu noklausījās ar lielu līdzjūtību. Tad viņas visas kopā ar Rādhārānī devās dziļāk mežā.

Mežs kļuva aizvien tumšāks, mēnesi vairs nevarēja redzēt, un gopī apstājās. Viņu prātu un saprātu pilnīgi bija pārņēmušas domas par Krišnu. Gopī atdarināja Krišnas izturēšanos un runu. Visu sirdi un dvēseli veltījušas Krišnam, viņas sāka apdziedāt Krišnas slavu, pilnīgi aizmirstot savas ģimenes. Tad gopī atkal sanāca kopā Jamunas krastā, cerot, ka Krišna pie viņām atgriezīsies, un apdziedāja Šrī Krišnas godību: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē.

Tā beidzas Bhaktivēdantas skaidrojums grāmatas «Krišna» trīsdesmitajai nodaļai «Krišna slēpjas no gopī».


Tālāk: 31. nodaļa

Saturs Bibliotēka