Krišna, Dieva Augstākā Personība trīsdesmit trešā nodaļa

null

Trīsdesmit trešā nodaļa

Vidjādharas atbrīvošana
un dēmona Šankhāsuras nogalināšana

Reiz Nandas Mahārādžas vadītie Vrindāvanas gani nolēma doties uz Ambikāvanu, lai sarīkotu Šivarātri ceremoniju. Rāsa-līla notika rudenī, un pēc tam nākamā lielā ceremonija ir Holi jeb Dolajātra. Starp Dolajātru un rāsa-līlu ir vēl viena svarīga ceremonija, ko sauc par Šivarātri, un tajā galvenokārt piedalās šivaīti jeb Kunga Šivas bhaktas. Taču reizēm Šivarātri svin arī vaišnavi, jo viņi uzskata Kungu Šivu par visaugstāko no vaišnaviem. Tomēr bhaktas jeb Krišnas godinātāji nesvin Šivarātri pastāvīgi. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka Nandas Mahārādžas vadītie gani «reiz vēlējās» svinēt Šivarātri, un tas nozīmē, ka viņi nesvinēja šos svētkus vienmēr, bet tikai reiz ziņkārības dēļ gribēja apmeklēt Ambikāvanu. Ambikāvana atrodas kaut kur Gudžaratas provincē. Ir teikts, ka Ambikāvana atrodas Sarasvatī upes krastā, tomēr mēs zinām, ka Gudžaratas provincē nav Sarasvatī; vienīgā Gudžaratas upe ir Savarmati. Indijā visas lielās svētceļojuma vietas atrodas pie tādām brīnišķīgām upēm kā Gangas, Jamunas, Sarasvatī, Narmadas, Godāvarī un Kāvērī. Ambikāvana atradās Sarasvatī krastā, un Nanda Mahārādža kopā ar ganiem devās uz turieni.

Ambikāvanā gani uzticīgi godināja Kunga Šivas un Ambikas dievības. Parasti, ja kaut kur ir Kunga Šivas templis, turpat jābūt arī Ambikas jeb Durgas templim, jo Ambika ir Kunga Šivas sieva, un viņa ir viscildenākā no šķīstajām sievietēm. Ambika nekad nepamet savu vīru. Nonākuši Ambikāvanā, Vrindāvanas gani vispirms nomazgājās Sarasvatī upē. Ja cilvēks ierodas kādā svētceļojuma vietā, viņa pirmais pienākums ir nomazgāties un reizēm arī noskūt galvu. Tas ir pirmais uzdevums. Pēc nomazgāšanās gani godināja dievības un svētajā vietā izdalīja žēlastības dāvanas.

Saskaņā ar vēdisko kārtību, dāvanas tiek dotas brāhmaniem. Vēdu šāstrās teikts, ka žēlastības dāvanas var pieņemt tikai brāhmani un sanjāsī. Vrindāvanas gani dāvāja brāhmaniem govis, kas bija izgreznotas ar zelta rotājumiem un skaistām ziedu vītnēm. Brāhmaniem tiek dotas veltes tāpēc, ka viņi nenodarbojas ar naudas pelnīšanu. Brāhmaniem ir jāpilda brāhmaniskie pienākumi, kas aprakstīti Bhagavad-gītā, t.i., viņiem jābūt ļoti izglītotiem un jāveic askēzes. Viņiem ne tikai jāmācās pašiem, bet arī jāizglīto citi. Brāhmaniem ne tikai pašiem jābūt brāhmaniem, bet arī citi jāmāca kļūt par brāhmaniem. Ja kāds ir ar mieru kļūt par brāhmana mācekli, tad arī viņš saņem iespēju kļūt par brāhmanu. Brāhmani pastāvīgi godina Kungu Višnu, tāpēc viņi var pieņemt jebkādas žēlastības dāvanas. Bet, ja dāvanu ir vairāk kā nepieciešams, tad viņiem tās jāizdala, lai veicinātu kalpošanu Višnu. Tādēļ Vēdu raksti iesaka dot dāvanas brāhmaniem, un tādā veidā cilvēks var iepriecināt Kungu Višnu un visus padievus.

Svētceļnieki mazgājas, godina dievību, dod žēlastības dāvanas un viņiem arī ieteicams vienu dienu gavēt. Svētceļojuma vietā jāuzturas vismaz trīs dienas. Pirmajā dienā ir jāgavē, un vakarā svētceļnieki var padzerties mazliet ūdens, jo ūdens nepārtrauc gavēni.

Nandas Mahārādžas vadītie gani pavadīja nakti Sarasvatī krastā. Visu dienu viņi bija gavējuši un vakarā padzērušies mazliet ūdens. Taču, kad gani gulēja, no tuvējā mežā izlīda milzīga čūska un badīgi metās virsū Nandam Mahārādžam, gribēdama viņu aprīt. Nanda bezpalīdzīgi sauca: «Mans dārgais dēls Krišna! Nāc un glāb mani no briesmām! Čūska grib mani aprīt!» To dzirdot, gani pamodās un ieraudzīja, kas notiek. Viņi tūlīt paķēra degošas pagales un sāka čūsku sist, lai to nogalinātu. Taču briesmīgais rāpulis turpināja rīt Nandu Mahārādžu.

Tai brīdī ieradās Krišna un pieskārās čūskai ar savām lotospēdām. Čūska tūlīt pameta savu rāpuļa ķermeni un pārvērtās par ļoti skaistu padievu vārdā Vidjādhara. Padievs bija tik brīnišķīgs, ka gani gribēja viņu godināt. Vidjādharas ķermenis mirdzēja, un viņu greznoja zelta kaklarota. Vidjādhara noliecās Kunga Krišnas priekšā un pazemīgi gaidīja, ko Viņš teiks. Tad Krišna padievam jautāja: «Liekas, ka tu esi brīnišķīgs padievs un tevi svētījusi laimes dieviete. Kādēļ tu darīji tādus briesmu darbus un kā tu nonāci čūskas ķermenī?» Tad padievs sāka stāstīt par savu iepriekšējo dzīvi.

«Mans dārgais Kungs,» viņš teica. «Iepriekšējā dzīvē mani sauca par Vidjādharu, un es ar savu skaistumu biju izslavēts par visu pasauli. Mani pazina visi, un es ceļoju savā gaisa kuģī. Reiz es ieraudzīju diženo gudro Āngiru. Viņš bija ļoti neglīts, un es, lepodamies ar savu skaistumu, apsmēju viņu. Diženais gudrais par šo grēku mani nolādēja, un man bija jākļūst par čūsku.»

Ir jāpiebilst, ka cilvēks, lai cik varens viņš būtu materiālajā ziņā, bez Krišnas svētības vienmēr ir pakļauts materiālās dabas īpašībām. Vidjādhara materiālajā ziņā atradās ļoti augstā stāvoklī un bija neparasti skaists. Ar savu gaisa kuģi viņš varēja ceļot pa visu pasauli. Tomēr Āngira viņu nolādēja, un padievam nākamajā dzīvē bija jākļūst par čūsku. Lai cik augsts arī būtu cilvēka materiālais stāvoklis, ja šis cilvēks neuzmanās, viņš var tikt nolādēts par ļoti zemu radījumu. Ir maldīgi domāt, ka būtne, kas ieguvusi cilvēka ķermeni, nekad vairs nenolaižas zemāk. Vidjādhara pats norāda, ka viņš tika nolādēts un bija spiests no padieva kļūt par čūsku. Bet, tā kā Krišna pieskārās Vidjādharam ar savām lotospēdām, Viņš tūlīt ieguva Krišnas apziņu. Padievs atzina, ka iepriekšējā dzīvē viņš patiešām bijis grēcīgs. Tas, kurš apzinās Krišnu, vienmēr zina, ka viņš ir Krišnas kalpa kalps un ka viņš ir pilnīgi nenozīmīgs; ja viņš kaut ko labu izdara, tad tas ir ar Krišnas un garīgā skolotāja žēlastību.

Padievs Vidjādhara turpināja: «Es ļoti lepojos ar savu īpašo skaistumu un izsmēju diženo gudro Āngiru, kurš izskatījās tik neglīts. Par šo grēku viņš mani nolādēja, un es kļuvu par čūsku. Bet tagad man liekas, ka gudrā lāsts nemaz nebija lāsts; īstenībā tā bija liela svētība. Ja viņš nebūtu mani nolādējis, tad es nebūtu kļuvis par čūsku un nebūtu saņēmis Tavas lotospēdas spērienu, kas mani atbrīvoja no visiem materiālajiem sārņiem.»

Materiālajā esamībā par ļoti vērtīgu tiek uzskatīta dzimšana labā ģimenē, bagātība, izglītība un skaistums. Šīs ir četras materiālās vērtības. Diemžēl bez Krišnas apziņas tās reizēm noved pie grēkiem un pagrimuma. Lai gan Vidjādhara bija ārkārtīgi skaists padievs, sava lepnuma dēļ viņš bija spiests kļūt par čūsku. Čūska tiek uzskatīta par visļaunāko un skaudīgāko dzīvo būtni, taču skaudīgi cilvēki ir vēl ļaunāki par čūskām. Čūsku var pakļaut ar čūsku vārdiem un zālēm, bet ļaunu un skaudīgu cilvēku nevar savaldīt neviens.

«Mans dārgais Kungs,» turpināja Vidjādhara. «Tagad es, manuprāt, esmu atbrīvojies no visiem grēkiem, tāpēc lūdzu Tevi — ļauj man atgriezties mājās uz debesu planētām.» Šis lūgums norāda, ka tie, kas pieķērušies auglīgai darbībai un vēlas pacelties uz augstākajām planētām, kur dzīve ir ļoti patīkama, nevar sasniegt dzīves augstāko mērķi bez Dieva Augstākās Personības atļaujas. Vēl Bhagavad-gītā teikts, ka nesaprātīgie vēlas iegūt materiālus labumus un tāpēc godina dažādus padievus, taču patiesībā padievi savu svētību var dot tikai ar Kunga Višnu jeb Krišnas atļauju. Padievi nespēj dot materiālus labumus. Pat ja cilvēks ir pieķēries materiālajām svētībām, viņš var godināt Krišnu, Dieva Augstāko Personību, un lūgt tās Viņam. Krišna var dot arī jebkuru materiālu svētību. Tomēr ir liela atšķirība, vai mēs vēršamies pie padieviem vai pie Krišnas. Dhruva Mahārādža godināja Dieva Augstāko Personību, lai gūtu materiālus labumus, bet, saņēmis Visaugstā Kunga žēlastību un ieraudzījis Kungu, viņš bija tik apmierināts, ka atteicās no jebkādas materiālās svētības. Saprātīgs cilvēks neko nelūdz padieviem un negodina tos; viņš tiešā veidā cenšas apzināties Krišnu un, ja vēl vēlas kaut ko materiālu, tad lūdz to Krišnam, nevis padieviem.

Vidjādhara, gaidīdams Krišnas atbildi, teica: «Tu esi pieskāries man ar savām lotospēdām, un tagad es esmu brīvs no visām materiālajām ciešanām. Tu esi visvarenākais no mistiķiem. Tu esi sākotnējā Dieva Augstākā Personība. Tu esi visu bhaktu Kungs. Tu esi visu planētu valdnieks, un tāpēc es lūdzu Tev šo atļauju. Es pilnīgi uzticu sevi Tev. Es labi zinu, ka tie, kas pastāvīgi daudzina Tavu svēto vārdu, atbrīvojas no visām grēku sekām. Tad ko lai saka par tiem, kam laimējies saņemt Tavu lotospēdu pieskārienu? Tāpēc es esmu pārliecināts, ka Tavas lotospēdas atbrīvojušas mani no brāhmana lāsta.»

Tad Kungs Krišna atļāva Vidjādharam doties mājās uz augstākajām planētām. Vidjādhara godbijīgi apgāja apkārt Kungam, noliecās Viņa priekšā un devās uz savu debesu planētu. Arī Nanda Mahārādža nu bija glābts no čūskas.

Gani, kas bija ieradušies svētajā vietā, lai godinātu Kungu Šivu un Ambiku, izpildīja visus rituālus un devās atpakaļ uz Vrindāvanu. Pa ceļam viņi atcerējās Krišnas brīnumainos darbus. Stāstot viens otram par Vidjādharas atbrīvošanu, viņi vēl vairāk pieķērās Krišnam. Gani bija gājuši godināt Kungu Šivu un Ambiku, taču aizvien vairāk un vairāk pieķērās Krišnam. Arī gopī, godinot dievieti Kātjājanī, tikai vairoja savu mīlestību uz Krišnu. Bhagavad-gītā teikts, ka tie, kam patīk godināt tādus padievus kā Kungu Brahmu, Šivu, Indru un Čandru un kas meklē pašlabumu, nav visai saprātīgi un ir aizmirsuši dzīves īsteno mērķi. Taču gani, Vrindāvanas iedzīvotāji, nebija parasti ļaudis. Viss, ko viņi darīja, bija veltīts Krišnam. Ja cilvēks godina tādus padievus kā Kungu Šivu un Kungu Brahmu, lai vairotu savu pieķeršanos Krišnam, tas ir ļoti labi. Bet, ja viņš vēršas pie padieviem pašlabuma dēļ, tad tas ir nosodāmi.

Pēc šī notikuma kādā jaukā vakarā Krišna ar savu neaptverami spēcīgo brāli Balarāmu devās uz Vrindāvanas mežu. Brāļiem līdzi gāja Vradžabhūmi jaunavas, un viņi visi kopā patīkami pavadīja laiku. Vradžas jaunavas bija ļoti skaisti apģērbušās, izrotājušās ar sandalkoka pastu un ziediem. Debesīs spīdēja mēness un zvaigznes. Maigs vējš nesa malikas puķu smaržu, un kamenes dūca kā noreibušas. Šai brīnišķīgajā gaisotnē Krišna un Balarāma sāka melodiski dziedāt. Klausoties ritmisko dziesmu, jaunavas aizmirsa visu pasaulē; viņu mati atrisa, apģērbs kļuva vaļīgs, un ziedu vītnes noslīdēja zemē.

Klausoties brāļu dziedāšanu, jaunavas neko apkārt vairs neredzēja un bija gluži kā bez prāta. Tai brīdī parādījās dēmons, kas bija Kuvēras (debesu planētu dārgumu glabātāja) kalps. Dēmonu sauca par Šankhāsuru, jo viņa galvu rotāja dārgakmens, kas atgādināja gliemežnīcu. Šankhāsura tāpat kā abi Kuvēras dēli, kas nepievērsa uzmanību Nāradam Muni, ļoti lepojās ar savu materiālo bagātību. Viņš domāja, ka Krišna un Balarāma ir parasti ganu zēni, kas kopā ar daudzām skaistām meitenēm nododas izpriecām. Materiālās pasaules bagātie cilvēki parasti domā, ka visas skaistās sievietes radītas viņu priekam. Arī Šankhāsura, kas bija viens no bagātajiem Kuvēras pavadoņiem, domāja, ka skaistules pieder viņam, nevis Krišnam un Balarāmam. Tāpēc Šankhāsura nolēma vest tās sev līdzi. Dēmons turpat Krišnas un Balarāmas acu priekšā pavēlēja, lai meitenes viņam seko un dodas līdzi uz ziemeļiem. Viņš rīkojās tā, it kā būtu meiteņu īpašnieks un vīrs. Šankhāsura ar varu veda Vradžas jaunavas prom, un viņas sāka saukt palīgā Krišnu un Balarāmu. Paņēmuši rokās smagas nūjas, brāļi dzinās dēmonam pakaļ un sauca, lai gopī nebaidās: «Mēs jau nākam! Mēs tūlīt sodīsim šo dēmonu.» Viņi pavisam drīz panāca Šankhāsuru, un tas, nobijies no brāļu spēka, pameta visas gopī un bailēs par savu dzīvību metās bēgt. Taču Krišna negribēja, lai dēmons aiziet nesodīts. Viņš teica, lai Balarāma paliek pie gopī, un pats sekoja Šankhāsuram. Krišna gribēja dabūt gliemežnīcai līdzīgo dārgakmeni, kas rotāja dēmona galvu. Pavisam drīz Krišna noķēra Šankhāsuru un ar vienu dūres sitienu to nogalināja. Tad Viņš paņēma dārgakmeni un atgriezās pie Vradžas jaunavām un Balarāmas. Visu meiteņu acu priekšā Krišna uzdāvināja dārgakmeni savam vecākajam brālim.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» trīsdesmit trešajai nodaļai «Vidjādharas atbrīvošana un dēmona Šankhāsuras nogalināšana».


Tālāk: 34. nodaļa

Saturs Bibliotēka