Krišna, Dieva Augstākā Personība trīsdesmit ceturtā nodaļa

null

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

Gopī atšķirtības jūtas

Vrindāvanas gopī bija tik ļoti pieķērušās Krišnam, ka ar rāsas deju naktī viņām nepietika. Gopī gribēja būt kopā ar Krišnu un priecāties ar Viņu arī dienā. Kad Krišna ar draugiem aizgāja uz mežu ganīt govis, gopī pašas negāja līdzi, bet sirdī bija kopā ar Viņu. Tādā veidā gopī varēja baudīt Krišnas sabiedrību ar stiprām atšķirtības jūtām. Kungs Čaitanja un Viņa tiešo skolnieku pēctecība, kas aizsākas ar Gosvāmī, mācīja, kā izkopt šīs stiprās atšķirtības jūtas. Kad Krišna neatrodas mums blakus, mēs varam būt kopā ar Viņu tā kā gopī, tas ir, atšķirtībā. Krišnas pārpasaulīgais veidols, īpašības, spēles un viss, kas ar Viņu saistīts, neatšķiras no paša Krišnas. Pastāv deviņi dažādi garīgās kalpošanas veidi. Garīgā kalpošana Krišnam atšķirtībā paceļ bhaktu līdz augstākās pilnības līmenim — gopī līmenim.

Šrīnivāsāčārja lūgšanā sešiem Gosvāmī saka, ka Gosvāmī aizgāja no darba valdībā, pameta savas materiālās bagātības, atteicās no karaliskas dzīves un devās uz Vrindāvanu, kur tie dzīvoja kā parasti dāvanu lūdzēji, ejot no mājas uz māju un ubagojot. Tomēr viņi bija tik bagāti ar gopī atšķirtības jūtām, ka ik mirklis tiem sagādāja pārpasaulīgu prieku. Līdzīgi, kad Kungs Čaitanja dzīvoja Džaganātha Purī, Viņš bija Rādhārānī noskaņā un pastāvīgi juta atšķirtību no Krišnas. Tiem, kas atrodas Mādhva-Gaudīja-sampradājas pēctecībā, arī jāmācās just atšķirtību no Krišnas un godināt Viņa pārpasaulīgo veidolu, runājot par Viņa pārpasaulīgo mācību, spēlēm, īpašībām, pavadoņiem un visu, kas ar Viņu saistīts. Garīgajam skolotājam jāaizved bhaktas līdz augstākajai bhakti pilnībai. Kalpošana Dievam Kungam ar pastāvīgām atšķirtības jūtām ir Krišnas apziņas pilnība.

Gopī savā starpā mēdza runāt par Krišnu, un šīs sarunas skanēja tā: «Manas dārgās draudzenes,» teica kāda no gopī, «vai jūs zināt, ka Krišna, guļot uz zemes, atbalstās uz sava kreisā elkoņa un noliek galvu uz plaukstas? Ar skaistajiem pirkstiem Viņš spēlē flautu, kustinot savas brīnišķīgās uzacis. Flauta skan tik jauki, ka debesu planētu iedzīvotāji, kas kopā ar savām sievām un mīļotajām ceļo gaisa kuģos, dzirdot brīnišķīgo mūziku, apstājas. Padievu sievas, kas brauc gaisa kuģos, nokaunas par savu dziedāšanu un muzikālajām dotībām. Viņas pārņem mīlestība pret Krišnu, un to cieši savilktās jostas kļūst vaļīgas.»

Kāda cita gopī teica: «Manas dārgās draudzenes! Krišna ir tik skaists, ka laimes dieviete vienmēr mīt Viņam uz krūtīm. Krišnam ir zelta kaklarota, un Viņš spēlē flautu, lai piepildītu bhaktu sirdis ar prieku. Dzīvās būtnes smagi cieš, un Viņš ir to vienīgais draugs. Kad Krišna spēlē flautu, Vrindāvanas govis un citi lopi aizmirst ēšanu un stāv ar zāles kušķi mutē, saslējuši ausis. Viņi sastingst un izskatās kā uzgleznoti. Krišna ar flautas spēli apbur pat lopus, nemaz jau nerunājot par mums.»

Vēl kāda gopī teica: «Manas dārgās draudzenes! Kad Krišna iet, iespraudis matos pāva spalvu un izkrāsojies ar Vrindāvanas iežu putekļiem, sastingst ne tikai dzīvnieki, bet arī viss nedzīvais, kā Vrindāvanas upes un ezeri. Izrotājies ar lapām un ziediem, Krišna izskatās pēc varoņa.
Kad Viņš spēlē flautu un kopā ar Balarāmu sauc govis, Jamunas upe apstājas un gaida, kad vējš atnesīs Viņa lotospēdu putekļus. Jamunas upe ir tikpat nelaimīga kā mēs; arī viņa nesaņem Krišnas žēlastību. Upe pārstāj viļņoties, tāpat kā mēs beidzam raudāt, zaudējušas cerības uz Krišnas mīlestību.»

Krišnas prombūtnē gopī pastāvīgi raudāja, bet reizēm, gaidot, ka Krišna tūlīt nāks, viņas pārstāja raudāt. Tomēr Krišna nenāca, un viņām atkal lija izmisuma asaras. Krišna ir sākotnējā Dieva Personība, visu Višnu veidolu avots, un ganu zēni ir padievi. Kungu Višnu vienmēr godina un pavada dažādi padievi, kā Kungs Šiva, Kungs Brahma, Indra, Čandra un citi. Kad Krišna staigāja par Vrindāvanas mežu vai kāpa Govardhanas kalnā, Viņam līdzi gāja ganu zēni. Lai sasauktu govis, Krišna spēlēja flautu. Viņa klātbūtnē koki un citi meža augi tūlīt sāka apzināties Krišnu. Tas, kurš apzinās Krišnu, visu veltī Viņam. Lai gan kokiem un augiem nav pārāk daudz apziņas, Krišnas un Viņa draugu klātbūtnē arī tie sāka apzināties Krišnu, un no saviem zariem kaisīja ziedus, augļus un lēja medu, atdodot visu, kas tiem bija.

Kad Krišna pastaigājās gar Jamunas krastu, Viņa pieri rotāja skaista tilaka. Ap kaklu Krišnam bija vītne no dažādām meža puķēm, Viņa augums bija noziests ar sandalkoka pastu un izrotāts ar tulasī lapām. Sajutušas Krišnas ķermeņa nektārsaldo garšu, Viņam apkārt kā neprātīgas dūca kamenes. Krišnam tas ļoti patika, un Viņš spēlēja flautu, kuras skaņa kopā ar kameņu dūkoņu bija tik brīnišķīga, ka apbūra ūdens iemītniekus kā arī dzērves, gulbjus, pīles un citus putnus. Tie pārstāja lidot un peldēt. Sastinguši viņi aizvērtām acīm transā meditēja, godinot Krišnu.

Kāda gopī teica: «Mana dārgā draudzene! Krišna un Balarāma ir tik jauki uzposti, un Viņiem ir tik skaisti auskari un pērļu kaklarotas! Uzkāpuši Govardhanas kalnā, Viņi patīkami pavada laiku, un Krišna, spēlējot flautu, apbur visu pasauli, un visi gremdējas pārpasaulīgā priekā. Kad Krišna spēlē flautu, pērkons mākoņos aiz bailēm noklust. Tas negrib traucēt Krišnas spēli un sveic savu draugu ar klusu dunoņu.»

Krišna tiek uzskatīts par mākoņu draugu, jo gan mākoņi, gan Krišna atvieglo ļaužu ciešanas. Kad ir pārlieku karsts, mākoņi iepriecina cilvēkus ar lietu. Līdzīgi, kad materiālistiskās dzīves ciešanu uguns dedzina cilvēkus pārāk stipri, Krišna dod viņiem veldzi. Krišnas ķermenis ir tādā pašā krāsā kā mākoņi, un arī tāpēc viņus sauc par draugiem. Sveikdami savu augsto draugu, mākoņi nevis lēja lietu, bet, sargājot Krišnu no saules, kaisīja Viņam virsū mazus ziediņus.

Kāda no gopī teica Jašodai: «Dārgā māmiņ! Tavs dēls ir visprasmīgākais no visiem ganu zēniem. Viņš pārzina visas mākslas, prot rūpēties par govīm un spēlēt flautu. Viņš pats sacer dziesmas, un uz flautas tās spēlē. Vai ir rīts, vai vakars, Viņu pazemīgi noliektām galvām uzmanīgi klausās visi padievi, kā Kungs Šiva, Brahma, Indra un Čandra. Par spīti savai izglītībai un prasmei, viņi nespēj saprast mūziku, kas plūst no Krišnas flautas. Bet, jo vairāk tie klausās un lielā uzmanībā cenšas kaut ko saprast, jo vairāk viņi apjūk.»

Vēl kāda gopī teica: «Mana dārgā draudzene! Kad Krišna ar govīm atgriežas mājās, Viņa pēdu nospiedumi, uz kuriem ir karoga, zibens, trijžubura un lotosa zīmes, atbrīvo zemi no sāpēm, ko tai sagādā govju soļi. Krišnas gaita ir tik pievilcīga! Un Viņam rokās ir flauta. Paskatoties uz Krišnu, mēs tūlīt kārojam būt kopā ar Viņu. Mēs vairs nevaram pakustēties, it kā kājas būtu ieaugušas zemē. Mēs pat aizmirstam, kā izskatāmies.»

Krišnam bija tūkstošiem govju, un tās pēc krāsām bija sadalītas ganāmpulkos. Atbilstoši krāsai viņām bija savi vārdi. Atgriežoties no ganībām, Viņš visas govis saskaitīja. Vaišnavi skaita lūgšanas uz krellēm, kas sastāv no 108 zīlītēm, kuras pārstāv 108 gopī, un Krišna pārskaitīja 108 govju ganāmpulkus.

Kāda gopī savai draudzenei teica: «Kad Krišna nāk mājās, Viņam ap kaklu ir tulasī lapu vītne. Viņš mēdz uzlikt roku draugam uz pleca un spēlēt savu pārpasaulīgo flautu. Dzirdot flautu, kas skan gluži kā vīna, melno briežu mātes kā apburtas nāk pie Krišnas un apstājas, aizmirstot par savām mājām un vīriem. Kā mūs valdzina Krišnas pārpasaulīgo īpašību okeāns, tā briežu mātes valdzina Viņa flautas skaņa.»

Vēl kāda gopī teica Jašodai: «Dārgā māmiņ, atgriežoties mājās, tavs dēls izgreznojas ar kundas puķu pušķiem un par prieku draugiem spēlē flautu. No dienvidiem pūš spirdzinošs un smaržīgs vējš. Tādi padievi kā gandharvi un sidhas šajā jaukajā brīdī godina Krišnu ar lūgšanām, pūšot ragus un sitot bungas. Krišna ir ļoti labs pret Vrindāvanas, Vradžabhūmi, iedzīvotājiem, un, kad Viņš kopā ar draugiem dzen govis no ganībām, visi atceras, ka Krišna ir pacēlis Govardhanas kalnu. Izmantojot šo iespēju, no debesīm nolaižas visaugstākie padievi, kā Kungs Brahma un Kungs Šiva, lai godinātu Krišnu savās vakara lūgšanās, un kopā ar ganu zēniem viņi apdzied Krišnas labās īpašības.»

«Krišna ir kā mēness, kas piedzimis Dēvakī klēpja okeānā. Viņš izskatās noguris no dienas darba, tomēr ar savu svētīgo klātbūtni Viņš cenšas iepriecināt Vrindāvanas iedzīvotājus. Kad Krišna nāk mājās, Viņam ap kaklu ir ziedu vītne, un Viņa seja izskatās tik skaista! Krišna ieiet Vrindāvanā cēli kā zilonis un lēnām dodas uz mājām. Kad Krišna atgriežas no ganībām, Vrindāvanas vīri, sievas un govis tūlīt aizmirst dienas karstumu.»

Kad Krišna nebija Vrindāvanā, gopī tādā veidā atcerējās Viņa pārpasaulīgās spēles un darbību. No šiem aprakstiem mēs varam gūt priekšstatu par to, cik pievilcīgs ir Krišna. Krišna piesaista visus un visu — tāds ir pilnīgs Krišnas pievilcības raksturojums. Tie, kas cenšas gremdēties Krišnas apziņā, var daudz ko mācīties no gopī. Atceroties Krišnas pārpasaulīgās spēles, mēs pavisam viegli varam būt kopā ar Viņu. Ikvienam ir tieksme kādu mīlēt. Krišnas apziņas būtība ir tāda, ka par mīlestības mērķi jāpadara Krišna. Pastāvīgi daudzinot Harē Krišnas mantru un atceroties Krišnas pārpasaulīgās spēles, cilvēks var pilnībā apzināties Krišnu, tādējādi padarot savu mūžu cildenu un auglīgu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» trīsdesmit ceturtajai nodaļai «Gopī atšķirtības jūtas».


Tālāk: 35. nodaļa

Saturs Bibliotēka