Krišna, Dieva Augstākā Personība trīsdesmit piektā nodaļa

null

Trīsdesmit piektā nodaļa

Kamsa liek
Akrūram atvest Krišnu

Vrindāvanas iedzīvotāji pastāvīgi gremdējās domās par Krišnu. Visi atcerējās Viņa spēles, kas sagādāja bezgalīgu pārpasaulīgu svētlaimi. Tomēr materiālā pasaule ir tik netīra, ka asuras jeb dēmoni traucē mieru pat Vrindāvanā.

Reiz ciemā parādījās dēmons vārdā Arištāsura. Viņam bija milzīga buļļa izskats, asi ragi, un ar kājām viņš kārpīja zemi. Kad dēmons ieradās Vrindāvanā, likās, ka sākusies zemestrīce. Bullis briesmīgi māva un, izspārdījis zemi upes krastā, iegāja pašā ciemā. Arištāsura rēca tik skaļi, ka dažas no grūsnajām govīm un sievietēm dzemdēja pirms laika. Dēmons bija milzīgs un stiprs; tā augums sniedzās mākoņos. Arištāsura izskatījās tik briesmīgs, ka Vrindāvanas vīriešus un sievietes pārņēma šausmas, bet govis un citi lopi metās bēgt.

Vrindāvanas iedzīvotāji izbailēs sāka saukt: «Krišna! Krišna! Glāb mūs!» Krišna, redzēdams bēgošās govis, tūlīt atsaucās: «Nebaidieties! Nebaidieties!» Tad Viņš iznāca Arištāsura priekšā un teica: «Tu, zemākā no dzīvajām būtnēm! Kāpēc tu baidi Gokulas iedzīvotājus? Kāds tev no tā labums? Ja tu esi atnācis cīnīties ar Mani, tad Es esmu gatavs.» Krišna tādā veidā izaicināja dēmonu, un dēmons par to ļoti sadusmojās. Krišna stāvēja buļļa priekšā, uzlicis roku uz pleca kādam no saviem draugiem. Bullis lielās dusmās metās Krišnam virsū. Kārpīdams ar nagiem zemi, Arištāsura izslēja asti, un likās, ka tā sniedzas mākoņos. Dēmonam bija sarkanas, dusmās izbolītas acis. Pagriezis ragus pret Krišnu, Arištāsura gluži kā Indras zibens skrēja Viņam virsū. Bet Krišna tūlīt saķēra bulli aiz ragiem un nosvieda zemē gluži kā liels zilonis, kas atgaiņājas no maza zilonēna. Dēmons izskatījās pārguris, un viņam tecēja sviedri, tomēr tas saņēmās un piecēlās. Smagi elsdams, viņš atkal ar lielu spēku metās Krišnam virsū. Krišna no jauna saķēra bulli aiz ragiem un nometa zemē, nolaužot dēmonam ragus. Tad Krišna sāka dēmonu spārdīt, it kā tas būtu slapjas drēbes gabals. Arištāsura vārtījās pa zemi un no visa spēka kulstīja kājas. Asiņojot un iztukšojot vēderu, dēmons izbolītām acīm aizgāja viņā saulē.

Debesu planētu padievi, sveicot Krišnu, apbēra Viņu ar ziediem. Krišna jau agrāk bija visu Vrindāvanas iedzīvotāju sirds un dvēsele. Bet tagad, pēc buļļa Arištāsuras nogalināšanas, Viņš bija kļuvis par dienas varoni. Kopā ar Balarāmu Krišna uzvaroši ienāca Vrindāvanas ciemā, kura iedzīvotāji līksmi slavināja abus brāļus. Ja cilvēks paveic kādu neparastu varoņdarbu, tad viņa radinieki un draugi gluži dabiski priecājas.

Pēc šī notikuma viedais Nārada atklāja Krišnas noslēpumu. Nāradu Muni parasti sauc par dēva-daršanu. Tas nozīmē, ka viņu var redzēt tikai padievi vai tie, kas ir padievu līmenī. Tomēr Nārada ieradās pie Kamsas, kurš nebūt nebija padievu līmenī, tomēr redzēja viņu. Protams, Kamsa redzēja ne tikai Nāradu Muni, bet arī Krišnu, taču parasti, lai ieraudzītu Dievu Kungu vai Viņa bhaktas, ir vajadzīgas šķīstītas acis. Protams, tīra bhaktas sabiedrībā cilvēks var gūt nemanāmu labumu, ko sauc par agjāta-sukriti. Tiekoties ar Dieva Kunga bhaktu, viņš, pats to neapzinoties, pilnveidojas. Nāradas Muni uzdevums bija paātrināt notikumu gaitu. Krišna bija atnācis, lai nogalinātu dēmonus, un Kamsa bija galvenais no viņiem. Nārada gribēja, lai tas notiktu ātrāk, tāpēc viņš tūlīt devās pie Kamsas un pastāstīja tam visu patiesību: «Tev jāmirst no Vasudēvas astotā dēla rokas,» Nārada Kamsam teica. «Šis astotais dēls ir Krišna. Vasudēva tevi piemānīja, un tu noticēji, ka astotais Vasudēvas bērns ir meita. Patiesībā šī meitenīte piedzima Jašodai, Nandas Mahārādžas sievai, un Vasudēva, maldinot tevi, apmainīja savu dēlu pret Jašodas meitu. Krišna, kā arī Balarāma ir Vasudēvas dēli. Baidīdamies no tavas nežēlības, Vasudēva viltīgā kārtā ir noslēpis tos no tevis Vrindāvanā.» Vēl Nārada pavēstīja Kamsam: «Krišna un Balarāma, neviena nepazīti, ir dzīvojuši pie Nandas Mahārādžas. Viņi ir nogalinājuši visus asuras, tavus sabiedrotos, kas tika sūtīti uz Vrindāvanu slepkavot bērnus.»

To izdzirdējis, Kamsa tūlīt izrāva no maksts savu aso zobenu, lai nogalinātu viltīgo Vasudēvu, bet Nārada viņu mierināja: «Tu taču nemirsi no Vasudēvas rokas. Kāpēc tu tik ļoti viņu gribi nogalināt? Labāk pacenties tikt galā ar Krišnu un Balarāmu.» Tomēr, lai apmierinātu savu niknumu, Kamsa lika apcietināt Vasudēvu un viņa sievu un iekalt tos važās. Izmantojot jaunās ziņas, Kamsa tūlīt pasauca dēmonu Kēšī un teica, lai tas nekavējoties dodas uz Vrindāvanas un atved Balarāmu un Krišnu. Patiesībā Kamsa aizsūtīja Kēšī uz Vrindāvanu, lai Krišna un Balarāma viņu nogalinātu un dēmons iegūtu atbrīvi. Tad Kamsa sasauca labākos ziloņu dresētājus — Čānūru, Muštiku, Šalu, Tošalu un citus — un teica: «Dārgie draugi, klausieties uzmanīgi! Vrindāvanā pie Mahārādžas Nandas dzīvo divi brāļi Krišna un Balarāma. Īstenībā viņi ir Vasudēvas dēli. Kā jūs zināt, ir pareģots, ka es miršu no Krišnas rokas. Es vēlos, lai jūs sarīkotu laušanās sacīkstes. Uz tām ieradīsies skatītāji no dažādām valsts malām. Es parūpēšos, lai tur būtu arī abi zēni, un jūs pacentieties viņus cīkstēšanās laukumā nogalināt.»

Laušanās sacīkstes vēl joprojām ļoti patīk Indijas ziemeļu daļas iedzīvotājiem, un no Šrīmad Bhāgavatamā teiktā var noprast, ka cīkstēšanās bija iecienīta arī pirms piectūkstoš gadiem. Kamsa gribēja sarīkot šādas laušanās sacensības un saaicināt uz tām ļaudis. Vēl viņš teica ziloņu dresētājiem: «Noteikti atvediet ziloni Kuvalajāpīdu un turiet viņu pie nometnes vārtiem. Kad Krišna un Balarāma ieradīsies, centieties Viņus notvert un nogalināt.»

Vēl Kamsa saviem draugiem ieteica sarīkot Kunga Šivas godināšanu, upurējot dzīvniekus, kā arī veikt ziedošanu, ko sauc par Dhanur-jagju un ziedošanu, kas tiek rīkota mēneša četrpadsmitajā dienā Čaturdašī. Čaturdašī ir trešā diena pēc Ēkādašī, un šajā dienā tiek godināts Kungs Šiva. Vienu no Kunga Šivas pilnīgajām daļām sauc par Kālabhairavu. Šo Kunga Šivas veidolu godina dēmoni, upurējot viņam dzīvniekus. Indijā, vietā, ko sauc par Vaidjanātha-dhāmu, dēmoni vēl mūsdienās ziedo dzīvniekus Kālabhairavas dievībai. Arī Kamsa bija viens no tādiem dēmoniem. Turklāt viņš bija prasmīgs diplomāts un, cik vien ātri iespējams, gādāja par to, lai viņa dēmoniskie draugi nogalinātu Krišnu un Balarāmu.

Tad Kamsa uzaicināja pie sevis Akrūru no Jadu dzimtas, kurā bija piedzimis Vasudēvas dēls Krišna. Kad Akrūra ieradās, Kamsa viņam ļoti pieklājīgi paspieda roku un teica: «Mans dārgais Akrūra! Īstenībā visā Bhodžas un Jadu dinastijā man nav labāka drauga par tevi. Tu esi visdevīgākais no visiem, un es kā draugs gribu tev kaut ko lūgt. Patiesībā es meklēju patvērumu pie tevis, tāpat kā debesu valdnieks Indra meklē patvērumu pie Kunga Višnu. Es lūdzu, tūlīt dodies uz Vrindāvanu un sameklē tur divus zēnus — Krišnu un Balarāmu. Viņi ir Mahārādžas Nandas dēli. Ņem šo brīnišķīgo karieti, kas īpaši sagatavota, lai atvestu zēnus, un tūlīt atgādā Viņus šurp. Tāds ir mans lūgums. Es gribu šos puišus nogalināt. Tiklīdz Viņi ienāks pa vārtiem, tur jau gaidīs milzu zilonis Kuvalajāpīda, un tā būs laba iespēja tikt no Viņiem vaļā. Bet, ja puišiem tomēr izdosies aizbēgt, Viņiem būs jāstājas pretī cīkstoņiem, kas tos nogalinās. Tā es esmu iecerējis. Pēc tam es tikšu vaļā no Vasudēvas un Nandas, kas atbalsta Vrišni un Bhodžas dinastijas. Es nogalināšu arī savu tēvu Ugrasēnu un viņa brāli Dēvaku, jo tie patiesībā ir mani ienaidnieki, kas liek šķēršļus manai diplomātijai un politikai. Tādā veidā es tikšu galā ar visiem saviem ienaidniekiem. Džarāsandha ir mans sievastēvs, un man arī ir liels draugs pērtiķis Dvivida. Ar viņa palīdzību es viegli varēšu nogalināt visus pasaules valdniekus, kas atbalsta padievus. Tāda ir mana iecere. Tad man vairs nebūs pretinieku, un es bez jebkādiem šķēršļiem varēšu laimīgi valdīt pār visu pasauli. Tu droši vien zini, ka man ļoti tuvi draugi ir Šambara, Narakāsura un Bānāsura, un, sākoties karam ar valdniekiem, kuri atbalsta padievus, viņi man būs labi palīgi. Es noteikti tikšu galā ar saviem ienaidniekiem. Lūdzu, tūlīt dodies uz Vrindāvanu un uzaicini zēnus apskatīties skaisto Mathuras pilsētu, kā arī papriecāties par cīkstoņu sacensībām.»

Noklausījies Kamsas teikto, Akrūra atbildēja: «Mans dārgais valdniek, tu visu esi lieliski izdomājis, lai cīnītos ar šķēršļiem, kas traucē tavai diplomātijai. Tomēr tev jābūt līdzsvarotam, jo viss var izdoties un var neizdoties. Galu galā cilvēks domā, bet Dievs dara. Mums var būt lielas ieceres, taču bez augstākās varas gribas tās nepiepildīsies. Materiālajā pasaulē ikviens zina, ka visu nosaka šis pārdabiskais spēks. Cilvēks savā prātā var radīt vislielākās ieceres, bet viņam jāzina, ka darbībai būs savi augļi, un tā atnesīs laimi vai ciešanas. Taču man nav nekādu iebildumu pret tavu priekšlikumu. Kā draugs es izpildīšu tavu gribu un atvedīšu Krišnu un Balarāmu uz šejieni.»

Devis saviem draugiem dažādus norādījumus, Kamsa aizgāja, un pēc tam Akrūra devās mājās.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» trīdesmit piektajai nodaļai «Kamsa liek Akrūram atvest Krišnu».


Tālāk: 36. nodaļa

Saturs Bibliotēka