Krišna, Dieva Augstākā Personība trīsdesmit sestā nodaļa

null

Trīsdesmit sestā nodaļa

Dēmonu Kēšī un
Vjomāsuras nogalināšana

Uzklausījis Kamsas norādījumus, dēmons Kēšī pārvērtās par briesmīgu zirgu. Krēpēm plīvojot un ar pakaviem spārdot zemi, viņš ieradās Vrindāvanā. Tad Kēšī sāka briesmīgā balsī zviegt un vicināja asti, kas skāra mākoņus. Krišna redzēja, ka Vrindāvanas iedzīvotāji ir pārbijušies, un saprata, ka zirgs izaicina Viņu uz cīņu. Kungs šo izaicinājumu pieņēma un nostājās Kēšī priekšā. Briesmīgais zirgs ierēcās gluži kā lauva un metās Krišnam virsū. Kēšī skrēja milzīgā ātrumā un gribēja samīt Krišnu ar savām stiprajām, akmenscietajām kājām, Taču Krišna tūlīt satvēra Kēšī kājas, un dēmonam nekas neizdevās. Krišna dusmojās. Viņš veikli sāka griezt zirgu sev apkārt. Pēc vairākiem vēzieniem Krišna aizsvieda Kēšī simts loka garumus projām, gluži tāpat kā Garuda aizsviež lielu čūsku. Kādu brīdi zirgs gulēja kā nopļauts, bet, nācis pie samaņas, tas lielās dusmās ar visu spēku atkal metās virsū Krišnam. Šoreiz dēmons bija atpletis muti. Kad Kēšī pieskrēja pie Krišnas, Krišna iegrūda viņam mutē kreiso roku, kura dēmonam likās karsta kā nokaitēts dzelzs stienis. Viņam izbira zobi. Krišnas roka kļuva lielāka un lielāka, un Kēšī sāka smakt. Viņš svīda un spārdījās ar kājām uz visām pusēm. Dēmonam mirstot, viņa acis izspiedās no dobumiem, un Kēšī, iztukšodams vēderu, nomira. Kad zirgs bija beigts, Krišna pavisam viegli varēja izņemt roku viņam no mutes. Kungs nemaz nebrīnījās, ka Kēšī bija tik viegli uzvarēts, bet padievi bija pārsteigti un atzinībā sveica Krišnu ar puķu lietu.

Pēc šī notikuma pie Krišnas atnāca Nārada Muni, diženākais no visiem bhaktām, un vienatnē sāka ar Viņu runāt: «Mans dārgais Kungs Krišna!» sacīja Nārada. «Tu esi bezgalīgā Virsdvēsele, visu augstāko mistisko spēku valdnieks, Visuma Kungs un visucaurstrāvojošā Dieva Personība. Tu esi kosmiskās izpausmes balsts, bhaktu un visu būtņu Kungs. Mans dārgais Kungs, Tu kā visu dzīvo būtņu Virsdvēsele esi apslēpts viņu sirdīs, tāpat kā katrā malkas pagalē ir apslēpta uguns. Tu esi dzīvo būtņu darbības liecinieks, un Tu esi augstākais valdnieks viņu sirdīs. Tu esi sevī pilns, Tu esi pastāvējis pirms radīšanas, un Tu ar savu enerģiju esi radījis visu materiālo Visumu. Saskaņā ar Tevis nolikto pilnīgo kārtību dabas īpašību mijiedarbībā ir radīta materiālā pasaule, un Tu esi tās uzturētājs un iznīcinātājs. Lai gan Tevi visa šī darbība neskar, Tu vienmēr esi augstākais valdnieks. Mans dārgais Kungs, Tu esi atnācis uz šo pasauli, lai nogalinātu visus tā saucamos valdniekus, kuri īstenībā ir dēmoni. Šie briesmoņi, apģērbušies valdnieku drēbēs, krāpj ļaudis. Tu esi atnācis, lai piepildītu savus vārdus, ka Tu ierodies materiālajā pasaulē, lai aizsargātu reliģijas principus un iznīcinātu neliešus. Tāpēc, mans dārgais Kungs, es esmu pārliecināts, ka jau parīt tādi dēmoni kā Čānūra, Muštika, kā arī citi cīkstoņi un ziloņi, un pat Kamsa būs krituši no Tavas rokas. Un to es redzēšu pats savām acīm. Pēc tam es ceru ieraudzīt tādu dēmonu kā Šankhas, Javanas, Muras un Narakāsuras nogalināšanu. Vēl es varēšu redzēt, kā Tu no debesu valstības atnes pāridžātas puķi un uzvari pašu debesu valdnieku.»

«Mans dārgais Kungs,» turpināja Nārada Muni. «Tad es varēšu ieraudzīt, kā Tu apprecēsi daudzas princeses, bruņniecisku valdnieku meitas, parādot kšatrija spēku.» (Kad kšatrijs vēlas apprecēties ar skaistu un tikumīgu dižena valdnieka meitu, viņam jācīnās ar sāncenšiem un jāuzvar tie. Tad viņam tiek dota princeses roka.)

«Vēl es redzēšu, kā Tu no briesmīgiem apstākļiem izglābsi valdnieku Nrigu,» teica Nārada Muni. «Tas notiks Dvārakā. Es redzēšu, kā Tu dabūsi sievu un Sjamantakas dārgakmeni un kā Tu izglābsi brāhmana dēlu no nāves pēc tam, kad tas jau būs nonācis uz citas planētas. Pēc tam es redzēšu, kā Tu nogalināsi dēmonu Paundraku un sadedzināsi pelnos Kāšī valsti. Es redzēšu, kā Tu, palīdzot Mahārādžam Judhišthiram, lielās kaujās nogalināsi Čēdi un Dantavakras valdnieku. Kamēr Tu būsi Dvārakā, es varēšu skatīt daudzus Tavus varoņdarbus, kurus vienmēr apdziedās diženi dzejnieki. Tu piedalīsies Kurukšētras kaujā un vadīsi sava drauga Ardžunas kaujas ratus. Tu kā mūžīgais laiks, neuzvaramās nāves iemiesojums, iznīcināsi visus sanākušos karotājus. Es redzēšu daudzus jo daudzus kritušos. Mans Kungs, es pazemīgi noliecos pie Tavām lotospēdām. Tu esi pilnībā pārpasaulīgs, zinošs un svētlaimīgs. Tu esi pilnīgs sevī un stāvi pāri visām vēlmēm. Izpaužot savu iekšējo spēju, Tu radi maiju. Tavas bezgalīgās spējas ir neaptveramas un neizmērojamas. Mans dārgais Kungs, Tu esi augstākais valdnieks. Tu atrodies savā iekšējā spējā, un ir aplami domāt, ka Tu esi atkarīgs no tā, ko pats esi radījis.

Tu esi dzimis Jadu dinastijā jeb Vrišni dinastijā. Tas, ka Tu esi atnācis uz Zemi savā sākotnējā mūžīgu un svētlaimīgu zināšanu veidolā, ir Tava spēle. Tu neesi atkarīgs ne no kā cita, kā vienīgi no sevis paša, tāpēc es pazemīgi noliecos pie Tavām lotospēdām.»

Nārada Muni vēlējās ļaudīm pateikt, ka Krišna ir pilnībā neatkarīgs. Viņa darbība, piemēram, atnākšana Jadu ģimenē vai draudzība ar Ardžunu, nebūt nenozīmē, ka Krišna tiecas baudīt augļus. Tās visas ir Krišnas rotaļas, Viņam tā ir spēle. Bet mums tā ir īstenība, taustāma patiesība.

Pazemīgi noliecies Kunga Krišna priekšā, Nārada Muni lūdza atļauju iet un, to saņēmis, devās projām. Kad Krišna bija nogalinājis Kēšī dēmonu, Viņš atgriezās mežā pie saviem draugiem un ganīja govis, it kā nekas nebūtu noticis. Tādā veidā Krišna kopā ar saviem draugiem, ganu zēniem un gopī, vienmēr pārpasaulīgi darbojas Vrindāvanā, taču reizēm Viņš atklāj Dieva Augstākās Personības neparasto varu, nogalinot dažādus dēmonus.

Vēlāk tai pašā rītā Krišna ar ganiņiem aizgāja spēlēties uz Govardhanas kalnu. Viņi spēlēja zagļus un ķērājus. Daži no zēniem kļuva par kārtības sargiem, daži par — zagļiem un citi — par jēriem. Kad viņi tā baudīja bērnības spēles, pēkšņi parādījās dēmons Vjomāsura (dēmons, kas lido debesīs). Viņš bija lielā dēmona Majas dēls. Šie dēmoni var paveikt brīnumainas burvestības. Vjomāsura kļuva par ganiņu, kurš spēlēja zagli, un viņš nolaupīja daudzu zēnus, kuri spēlēja jēriņus. Viņš vienu pēc otra gandrīz visus zēnus noslēpa kalnu alās un aizkrāva tās ar akmeņiem. Krišna saprata, ka par zēnu ir pārvērties dēmons, un saķēra viņu kā lauva, kas sagrābj jēru. Dēmons kļuva liels kā kalns un centās izrauties, bet Krišna viņu nelaida vaļā. Kungs ar lielu spēku meta dēmonu pret zemi un nogalināja, gluži tāpat kā lopkautuvē tiek nogalināts dzīvnieks. Pēc tam Kungs Krišna izlaida no kalna alām ssvus draugus, kuri kopā ar padieviem sāka cildināt Krišnu par Viņa brīnumainajiem darbiem. Tad Krišna kopā ar draugiem un govīm atgriezās Vrindāvanā.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» trīsdesmit sestajai nodaļai «Dēmonu Kēšī un Vjomāsuras nogalināšana».


Tālāk: 37. nodaļa

Saturs Bibliotēka