Krišna, Dieva Augstākā Personība trīsdesmit septītā nodaļa

null

Trīsdesmit septītā nodaļa

Akrūras ierašanās Vrindāvanā

Nārada Muni nepieminēja Vjomāsuras nogalināšanu, un tas nozīmē, ka Vjomāsura tika nogalināts reizē ar dēmonu Kēšī, tajā pašā dienā. Kēšī tika uzveikts agri no rīta, un pēc tam zēni devās ganīt govis uz Govardhanas kalnu, kur tika nogalināts Vjomāsura. Abus dēmonus Krišna nogalināja rīta pusē. Kamsa bija teicis, lai Akrūra ierodas Vrindāvanā pret vakaru. Saņēmis Kamsas norādījumus, Akrūra nākamās dienas rītā sēdās karietē un brauca uz Vrindāvanu. Viņš bija dižens Dieva Kunga bhakta, tādēļ pa ceļam slavināja Kungu. Bhaktas pastāvīgi gremdējas domās par Krišnu, un Akrūra vienmēr domāja par Kunga Krišnas lotosu acīm.

Akrūra nesaprata, kādus gan dievbijīgus darbus viņš bija paveicis, ka tagad tam bija iespēja satikt Kungu Krišnu. Akrūra domāja — ja Krišna vēlēsies, tad viņš patiešām varēs ieraudzīt Kungu. Kāda gan laime bija braukt pie Krišnas, kuru vēlas ieraudzīt diženi mistiskie jogi. Akrūra bija pārliecināts, ka šajā dienā visas viņa agrākās dzīves grēku sekas tiks iznīcinātas un mūža sūtība būs piepildīta. Vēl Akrūra domāja par to, ka Kamsa, sūtīdams viņu pēc Krišnas un Balarāmas un dodams iespēju ieraudzīt Kungu, ir devis tam ļoti lielu svētību. Agrāko laiku diženi gudrie un svētie taču bija atbrīvojušies no materiālās pasaules, ieraugot Krišnas lotospēdu mirdzošos nagus.

«Šī Dieva Augstākā Personība tagad ir atnākusi cilvēka izskatā, un man ir ļoti paveicies, ka varēšu skatīt Viņu vaigu vaigā,» domāja Akrūra. Viņš ar satraukumu gaidīja to brīdi, kad varēs ieraudzīt lotospēdas, kuras godina tādi diženi padievi kā Brahma, Nārada un Kungs Šiva un kuras staigā pa Vrindāvanas zemi un skar gopī krūtis, uz kurām ir kunkuma. Akrūra domāja: «Es esmu tik laimīgs! Es varēšu redzēt šīs lotospēdas jau šodien un skatīties uz Krišnas brīnišķīgo seju, ko rotā pār pieri un degunu novilktā tilaka. Es redzēšu Viņa smaidu un melnos, cirtainos matus. Es esmu pārliecināts, ka tas notiks, jo šodien brieži iet man garām pa labo pusi. Šodien es patiešām varēšu skatīt garīgās valstībās Višnulokas skaistumu, jo Krišna ir Augstākais Višnu, kurš atnācis pats pēc savas gribas. Viņš ir visa skaistuma avots, tāpēc manas acis šodien varēs izbaudīt pilnību.»

Akrūra bija pārliecināts par to, ka Kungs Krišna ir Augstākais Višnu. Kungs Višnu paraugās uz materiālo enerģiju, un tādā veidā rodas kosmiskā izpausme. Lai gan Kungs Višnu ir materiālās pasaules radītājs, Viņš ar savu enerģiju ir brīvs no materiālās enerģijas ietekmes. Ar savu iekšējo spēju Viņš var pārvarēt materiālās enerģijas tumsu. Gluži tāpat Krišna, sākotnējais Višnu, izvēršot savu iekšējo spēju, bija radījis Vrindāvanas iedzīvotājus. Arī Brahma-samhitā apstiprināts, ka Krišnas mājvieta un viss, kas ar Viņu saistīts, ir iekšējās spējas izvērsumi. Šī iekšējā spēja uz Zemes izpaužas kā Vrindāvana, kur Krišna priecājas kopā ar vecākiem, draugiem, ganu zēniem un gopī. No Akrūras teiktā kļūst skaidrs, ka Krišna stāv pāri materiālās dabas īpašībām, un tāpēc Vrindāvanas iedzīvotāji, kas ar mīlestību kalpo Kungam, arī ir pārpasaulīgi.

Vēl Akrūra domāja, kādēļ Kungs atklāj savas pārpasaulīgās spēles. Viņš sprieda, ka Krišnas pārpasaulīgā darbība, norādījumi, īpašības un spēles domātas, lai nestu svētību ļaudīm. Cilvēki var pastāvīgi apzināties Krišnu, runājot par Viņa pārpasaulīgo veidolu, īpašībām, rotaļām un visu, kas ar Viņu saistīts. Tādā veidā Visuma iemītnieki var svētīgi dzīvot un mierīgi pilnveidoties. Taču bez Krišnas apziņas civilizācija ir tikai miruša ķermeņa rotājums. Mirušu ķermeni var ļoti skaisti izgreznot, taču tajā nav apziņas; tādēļ arī visi rotājumi ir bezjēdzīgi. Sabiedrība bez Krišnas apziņas ir bezjēdzīga un mirusi.

Akrūra domāja: «Šī Dieva Augstākā Personība Krišna tagad ir kļuvusi par vienu no Jadu dinastijas pēctečiem. Reliģijas principi ir Viņa izdotie likumi. Tie, kas pakļaujas šiem likumiem, ir padievi, bet tie, kas nepakļaujas, ir dēmoni. Visaugstais Kungs ir atnācis, lai aizsargātu padievus, kuri paklausīgi seko Viņa likumiem. Padievi un Dieva Kunga bhaktas ar prieku pakļaujas Krišnas likumiem, un Krišna ar prieku viņus visādā ziņā aizsargā. Kā teikts Bhagavad-gītā, ļaudīm vienmēr ir svētīgi klausīties un stāstīt par to, kā Krišna aizsargā bhaktas un nogalina dēmonus. Tādēļ bhaktas un padievi aizvien vairāk un vairāk apdzied Kunga darbības godību.

Krišna, Dieva Augstākā Personība, ir visu garīgo skolotāju garīgais skolotājs. Viņš ir kritušo dvēseļu atpestītājs un triju pasauļu īpašnieks. Viņu var ieraudzīt ikviens, kura acis ir ieziestas ar mīlestību uz Dievu. Šodien es varēšu skatīties uz Dieva Augstāko Personību, kuras pārpasaulīgais skaistums ir piesaistījis laimes dievieti, un tā vienmēr ir kopā ar Viņu. Iebraucis Vrindāvanā, es tūlīt izkāpšu no karietes un nometīšos pie zemes, godinot Visaugsto Kungu, materiālās dabas un visu dzīvo būtņu saimnieku. Krišnas lotospēdas pastāvīgi pielūdz diženi jogi mistiķi, tāpēc arī es godināšu Viņa lotospēdas un kļūšu par vienu no Viņa Vrindāvanas draugiem tāpat kā ganu zēni. Kad es tā noliekšos Kunga Krišnas priekšā, Viņš noteikti uzliks man uz galvas savu drošo lotosplaukstu. Krišna sniedz roku visām saistītajām dvēselēm, kas rod patvērumu pie Viņa lotospēdām. Krišna ir augstākais dzīves mērķis visiem, kas baidās no materiālās esamības, un, kad es Viņu satikšu, Viņš man noteikti dos patvērumu pie savām lotospēdām. Es gaidu to brīdi, kad Viņš pieliks savas lotosiem līdzīgās plaukstas pie manas galvas.»

Tā Akrūra domāja par svētību, ko saņems no Krišnas rokas. Viņš zināja, ka Indra, debesu valdnieks un kungs pār trijām pasaulēm — augstāko, vidējo un zemāko —, saņēma svētību no Dieva Kunga, piedāvājot Viņam mazliet ūdens, ko Krišna pieņēma. Līdzīgi, Bali Mahārādža dāvāja Vāmanadēvam trīs soļus zemes un iedeva Viņam mazliet ūdens, ko Kungs Vāmanadēva pieņēma, un tādā veidā Bali Mahārādža nonāca tādā pašā stāvoklī kā Indra. Kad gopī dejoja ar Krišnu rāsas dejā un piekusa, Krišna ar savu roku, kurai ir lotoszieda smarža, noslaucīja no gopī sejām sviedru pērlītes, un meitenes pilnīgi aizmirsa savu nogurumu. Akrūra gaidīja, kad Krišna ar savu roku viņu svētīs. Krišnas roka var dot svētību visiem, kas pieņem Krišnas apziņu. Ja cilvēks vēlas materiālu laimi un debesu valdnieka baudas, tad Krišnas roka var dot šādu svētību; ja viņš vēlas atbrīvi no materiālās esamības ciešanām, tad Krišnas roka var dāvāt arī šo svētību; ja cilvēka sirdī ir tīra pārpasaulīga mīlestība uz Krišnu un viņš vēlas būt kopā ar Krišnu un baudīt Kunga pārpasaulīgā ķermeņa pieskārienu, tad Krišnas roka var dot arī šo svētību.

Akrūra baidījās par to, ka viņu pie Krišnas ir sūtījis Kamsa, Krišnas ienaidnieks. Viņš domāja: «Es braucu pie Krišnas kā ienaidnieka vēstnesis.» Tomēr viņš arī saprata: «Krišna Virsdvēseles izskatā atrodas visu būtņu sirdīs, tāpēc Viņam arī jāzina, kas notiek manā sirdī.» Lai gan Akrūra pildīja Krišnas ienaidnieka uzdevumu, viņa sirds bija tīra. Viņš bija tīrs Krišnas bhakta. Akrūra bija ieradies pie Kamsas, nebaidīdamies no viņa dusmām, tikai tāpēc, lai varētu satikt Krišnu. Akrūra bija pārliecināts, ka Krišna viņu neuzskatīs par ienaidnieku, neskatoties uz to, ka viņš ir Kamsas pārstāvis. «Lai gan Kamsa man uzticējis grēcīgu darbu, es, atnākot pie Dieva Augstākās Personības, pazemīgi nostāšos Viņa priekšā ar saliktām rokām. Krišnam noteikti patiks mana bhakti attieksme. Viņš varbūt man mīļi uzsmaidīs un palūkosies uz mani, atbrīvojot mani no visu grēku sekām. Tad es pacelšos pārpasaulīgas svētlaimes un zināšanu līmenī. Krišna zina, kāda ir mana sirds, tādēļ, kad es ieradīšos, Viņš mani noteikti apskaus. Es ne vien piederu Jadu dinastijai, bet arī esmu tīrs bhakta. Kad Krišna mani visžēlīgi apskaus, tad mans ķermenis, sirds un dvēsele pilnīgi attīrīsies no agrākās dzīves darbībām un pretdarbībām. Tad es pazemīgi saliktām rokām nostāšos Krišnas priekšā. Krišna un Balarāma mani sauks par tēvoci Akrūru, un tas būs visjaukākais brīdis manā mūžā. Cilvēka mūžs nevar būt veiksmīgs, ja viņu neatzīst Dieva Augstākā Personība.»

Ir skaidri pateikts, ka cilvēkam ar savu kalpošanu un bhakti jācenšas izpelnīties Dieva Augstākās Personības atzinību. Bez tā cilvēka mūžs ir veltīgs. Kā teikts Bhagavad-gītā, Visaugstais Kungs, Dieva Personība, ir vienāds pret visiem. Viņam nav ne draugu, ne ienaidnieku. Taču bhakta, kurš ar mīlestību kalpo, Viņam ir īpaši dārgs. Vēl Bhagavad-gītā pavēstīts, ka Visaugstais Kungs atbild uz bhaktas garīgo kalpošanu. Akrūra domās salīdzināja Krišnu ar debesu planētu vēlmju koku, kas dod augļus saskaņā ar godinātāja vēlēšanos. Dieva Augstākā Personība ir arī visa avots. Bhaktam jāzina, kā kalpot Kungam un kā izpelnīties atzinību. «Čaitanja-čaritāmritā» paskaidrots, ka bhaktam tāpēc ir reizē jākalpo gan garīgajam skolotājam, gan Krišnam, un tādā veidā viņš var pilnveidoties Krišnas apziņā. Kalpošana Krišnam, kas notiek garīgā skolotāja vadībā, ir autoritatīva, jo garīgais skolotājs ir Krišnas redzamais pārstāvis. Šrī Višvanātha Čakravartī Thākurs norāda, ka, iepriecinot garīgo skolotāju, bhakta iepriecina arī Visaugsto Kungu. To var salīdzināt ar valsts darbu. Cilvēkam ir jāpilda priekšnieka norādījumi, un, kad priekšnieks ar darbu ir apmierināts, tad paaugstināšana amatā un algas pieaugums nāk pats par sevi.

Pēc tam Akrūra domāja: «Kad es iepriecināšu Krišnu un Balarāmu ar savām lūgšanām, Viņi paņems mani aiz rokas, ievedīs savā mājā, uzņems mani ar pazemīgu viesmīlību un noteikti jautās, ko dara Kamsa un viņa draugi.»

Tā Švaphalkas dēls Akrūra pa ceļam no Mathuras meditēja uz Šrī Krišnu. Pret vakaru viņš iebrauca Vrindāvanā. Akrūra pat nepamanīja, kā pagājis laiks. Saule jau rietēja. Nonācis Vrindāvanā, Akrūra tūlīt ieraudzīja govju nostaigāto zemi un Kunga Krišnas pēdu nospiedumus, uz kuriem bija karoga, trijžubura, zibens un lotosa zīmes. Akrūra tūlīt izlēca no karietes. Viņš bija cieņas pilns. Akrūru pārņēma ekstāze — viņš raudāja, un viss viņa augums drebēja. Redzot zemi, kuru bija skārušas Krišnas lotospēdas, Akrūra neapvaldāmā priekā piespieda pie tās seju un sāka vārtīties putekļos.

Akrūras ceļojums uz Vrindāvanu ir paraugs, no kura var mācīties citi. Tam, kurš vēlas apmeklēt Vrindāvanu, jāseko Akrūras piemēram un pastāvīgi jādomā par Dieva Kunga spēlēm un darbību. Iebraucot Vrindāvanā, cilvēkam, nedomājot par savu materiālo stāvokli un prestižu, tūlīt jāapkaisa viss augums ar Vrindāvanas putekļiem. Slavenajā Narotamas dāsas Thākura dziesmā ir vārdi: višaja čhārijā kabē šuddha habē mana. «Kad mans prāts būs šķīstījies no materiālo jutekļu baudu sārņiem, es varēšu ierasties Vrindāvanā.» Īstenībā uz Vrindāvanu nevar aizbraukt, vienkārši nopērkot biļeti. Ir jāseko Akrūras piemēram.

Ieradies Vrindāvanā, Akrūra ieraudzīja Krišnu un Balarāmu, kuri skatījās, kā tiek slauktas govis. Krišnam bija dzeltens apģērbs, bet Balarāmam — zils. Akrūra redzēja, ka Krišnas acis ir kā brīnišķīgi lotosa ziedi rudenī. Krišna un Balarāma bija pašā jaunības plaukumā. Brāļi bija līdzīgi, tomēr Krišnas āda bija tumša, bet Balarāma bija gaišs. Viņi abi bija laimes dievietes patvērumi. Gan Krišnam, gan Balarāmam bija labi veidots augums, skaistas rokas, patīkama seja un ziloņa spēks. Akrūra, kas bija redzējis brāļu pēdu nospiedumus, tagad skatīja Viņus pats vaigu vaigā. Lai gan Krišna un Balarāma bija visietekmīgākās personības, Viņi raudzījās uz Akrūru ar jauku smaidu. Akrūra saprata, ka brāļi nesen ir atnākuši no meža, kur ganījuši govis, ka Viņi jau ir nomazgājušies, apģērbuši tīras drēbes, izrotājušies ar ziedu vītnēm un vērtīgu dārgakmeņu kaklarotām. Viņu augumi bija ieziesti ar sandalkoka pastu. Akrūra bija priecīgs, ka viņa priekšā ir Krišna un Balarāma un viņš var baudīt To ziedu vītņu un sandalkoka pastas smaržu. Akrūra bija ļoti laimīgs par to, ka vaigu vaigā redz Krišnu, Dieva Augstāko Personību, un Viņa pilnīgo izvērsumu Balarāmu, jo zināja, ka brāļi ir sākotnējās personības, no kurām viss radies.

Kā teikts Brahma-samhitā, Krišna ir sākotnējā Dieva Personība un visu cēloņu cēlonis. Akrūra saprata, ka Dieva Augstākā Personība atnākusi pati par svētību pasaulei, lai atjaunotu reliģijas principus un iznīcinātu dēmonus. Brāļu augumi mirdzēja, izklīdinot pasaules tumsu. Viņi atgādināja safīra un sudraba kalnus. Akrūra tūlīt izkāpa no karietes un nokrita pie zemes gluži kā koks. Kad Akrūra pieskārās Dieva Augstākās Personības lotospēdām, viņu pārņēma pārpasaulīga svētlaime; kakls aizžņaudzās, un Akrūra nespēja parunāt. Tepat blakus bija Krišna, un Akrūram no acīm nepārtraukti plūda asaras. Ekstāzē viņš bija kā pamiris un nespēja ne redzēt, ne runāt. Kungs Krišna, kurš ir ļoti labs pret saviem bhaktām, piecēla un apskāva Akrūru. Varēja redzēt, ka Krišna ļoti priecājas par Akrūras ierašanos. Arī Balarāma apskāva Akrūru. Krišna un Balarāma aiz rokas ieveda Akrūru viesistabā, ērti apsēdināja viņu un atnesa ūdeni, lai nomazgātu tam pēdas. Brāļi godināja Akrūru, pasniedzot viņam medu un vēl daudz ko citu. Kad Akrūra bija ērti apsēdies, Krišna un Balarāma uzdāvināja viņam govi un tad atnesa ļoti garšīgus ēdienus. Akrūra paēda, un Balarāma iedeva viņam beteļa riekstus ar garšvielām, kā arī sandalkoka pastu, lai viesis justos ērti un patīkami. Kungs Krišna pilnībā ievēroja vēdiskās viesu uzņemšanas paražas, lai mācītu visiem pārējiem, kā savās mājās jāsagaida ciemiņi. Pat ja viesis ir ienaidnieks, Vēdās teikts, ka viņš jāuzņem tik labi, lai tam nevajadzētu nekādā ziņā baidīties no saimnieka. Ja mājas saimnieks ir nabadzīgs, tad viņam jāpiedāvā ciemiņam vismaz zāles paklājs, uz kura apsēsties, un glāze ūdens, ko padzerties. Akrūra bija augsts viesis, un Krišna ar Balarāmu viņu atbilstoši sagaidīja.

Kad Akrūra bija sagaidīts un apsēdināts, Krišnas audžutēvs Nanda Mahārādža sacīja: «Mans dārgais Akrūra, ko lai es tev jautāju? Es zinu, ka tevi aizsargā Kamsa, kurš ir ļauns un dēmonisks. Viņš sargā pavalstniekus gluži tāpat, kā lopkautuves īpašnieks sargā dzīvniekus. Ar laiku tie visi tiek nokauti. Kamsa domā tikai par sevi. Ja viņš ir nogalinājis savus māsasdēlus, tad kā lai es ticu, ka viņš aizsargā Mathuras iedzīvotājus?» Šie vārdi ir ļoti svarīgi. Ja politiķi vai valsts vadītāji domā tikai par sevi, tad tie nekad nerūpējas par pilsoņu labklājību.

Klausoties patīkamos Nandas Mahārādžas vārdus, Akrūra pilnīgi aizmirsa, ka ir ļoti noguris no tālā ceļa.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» trīsdesmit septītajai nodaļai «Akrūras ierašanās Vrindāvanā».


Tālāk: 38. nodaļa

Saturs Bibliotēka