Krišna, Dieva Augstākā Personība trīsdesmit astotā nodaļa

null

Trīsdesmit astotā nodaļa

Akrūras atpakaļceļš
un Višnulokas apmeklējums
Jamunas upē

Kungs Krišna un Nanda Mahārādža silti uzņēma Akrūru un ierādīja viņam guļas vietu. Tad Krišna un Balarāma aizgāja vakariņās. Akrūra sēdēja gultā un domāja, ka viss, ko viņš pa ceļam no Mathuras uz Vrindāvanu bija vēlējies, ir piepildījies. Kungs Krišna ir laimes dievietes vīrs, un, sava tīrā bhaktas iepriecināts, Krišna var dot viņam visu, ko tas vēlas. Taču tīrs bhakta neko neprasa Kungam, jo netiecas pēc pašlabuma.

Kad Krišna un Balarāma bija paēduši vakariņas, Viņi atnāca novēlēt Akrūram labunakti. Krišna jautāja: «Kā klājas Manam tēvocim no mātes puses Kamsam un viņa draugiem?» Vēl Viņš jautāja: «Kā klājas Maniem radiniekiem?» Krišna arī vēlējās zināt, kādi ir Kamsas nodomi. Dieva Augstākā Personība pateica Akrūram, ka ļoti priecājas par viņa atbraukšanu. Krišna jautāja, vai viņa radiniekiem un draugiem klājas labi, vai tie ir veseli. Krišna teica, ka ļoti bēdājas par to, ka Viņa tēvocis Kamsa vada valsti; Viņš teica, ka tādi cilvēki kā Kamsa vairs nevar būt valdnieki un no Kamsas nevar sagaidīt nekādas rūpes par iedzīvotāju labklājību. Kad Krišna teica: «Manam tēvam ir bijis tik daudz grūtību jau tāpēc vien, ka Es esmu viņa dēls. Tādēļ viņš ir zaudējis daudzus citus dēlus. Es esmu ļoti laimīgs, ka Tu uz šejieni esi atbraucis kā Mans draugs un radinieks. Mans labais draugs Akrūra, lūdzu, pastāsti, kāds ir tava brauciena mērķis?»

Tad Akrūra, kurš piederēja Jadu dinastijai, sāka stāstīt, kas pēdējā laikā noticis Mathurā. Viņš pieminēja arī to, ka Kamsa mēģinājis nogalināt Krišnas tēvu Vasudēvu. Akrūra pavēstīja, kas noticis pēc tam, kad Nārada atklājis Kamsam, ka Krišna ir Vasudēvas dēls, kuru Vasudēva noslēpis Nandas Mahārādžas mājā. Akrūra pastāstīja visu, kas bija saistīts ar Kamsu, arī par Nāradas tikšanos ar Kamsu, un to, kā Kamsa atsūtījis viņu uz Vrindāvanu. Akrūra pastāstīja Krišnam arī to, ka Nārada ir pateicis Kamsam visu par mazā Krišnas pārnešanu no Mathuras uz Vrindāvanu, un to, ka Krišna nogalinājis visus Kamsas uzsūtītos dēmonus. Tad Akrūra pastāstīja, ka atbraucis uz Vrindāvanu, lai aizvestu Krišnu atpakaļ uz Mathuru. Visu uzzinājuši, Balarāma un Krišna, kas lieliski prot nogalināt ienaidniekus, tikai pasmējās par Kamsas nodomiem.

Viņi teica, lai Nanda Mahārādža uzaicina visus ganu zēnus uz Dhanur-jagjas ceremoniju, kas notiks Mathurā. Kamsa bija gribējis, lai ceremonijā piedalās visi ganu zēni. Paklausīdams Krišnam, Nanda Mahārādža tūlīt sasauca ganu zēnus un teica, lai tie sagatavo ceremonijai pienu un dažādus piena produktus. Viņš arī paziņoja galvenajam Vrindāvanas kārtības sargam, lai tas pastāsta visiem Vrindāvanas iedzīvotājiem par Kamsas lielo Dhanur-jagju un uzaicina tos piedalīties ceremonijā. Nanda Mahārādža paziņoja, ka ganu zēniem jādodas ceļā nākamajā rītā, un viņi jau sāka gatavot braucienam govis un buļļus.

Kad gopī uzzināja, ka Akrūra atbraucis, lai aizvestu Krišnu un Balarāmu uz Mathuru, viņas ļoti uztraucās. Dažām aiz bēdām sejas kļuva pelnu pelēkas, elpa karsta un sirds nevaldāmi sitās. Mati atrisa, un apģērbs kļuva vaļīgs. Citas gopī, kas darīja mājas darbus, uzzinājušas par Krišnas un Balarāmas gaidāmo braucienu uz Mathuru, vairs nespēja strādāt, it kā būtu visu aizmirsušas, gluži kā cilvēks, kuru projām no šī pasaules sauc nāve. Citas gopī, iedomādamās atšķirtību no Krišnas, tūlīt zaudēja samaņu. Atceroties Krišnas mīļo smaidu un vārdus, gopī bija bēdu pārņemtas. Viņas domāja par to, kāds Krišna ir bijis, kā Viņš ir staigājis par Vrindāvanu, jokojis un nolaupījis viņu sirdis. Domādamas par Krišnu un par drīzo šķiršanos no Viņa, gopī sanāca kopā. Viņu sirdis strauji sitās, prātā bija domas tikai par Krišnu, un no acīm ritēja asaras. Viņas sāka sarunāties.

«Ak, likteni, tu esi tik ļauns! Liekas, ka tu nemaz nepazīsti žēlastības. Tu saved kopā draugus un, nepiepildījis viņu vēlmes, tos atkal izšķir. Tava rotaļa ir kā bērna bezjēdzīgā spēle. Tas ir briesmīgi, ka tu mums parādi brīnišķīgo Krišnu, kura plato pieri un smailo degunu rotā tumšzilas matu cirtas, kurš vienmēr smaida, liekot aizmirst visas materiālās pasaules nesaskaņas, un tad tu atkal Viņu mums atņem. Ak, likteni, tu esi tik ļauns! Bet vispārsteidzošākais ir tas, ka tu esi atnācis kā Akrūra, kas nozīmē «nav ļauns». Sākumā mēs bijām ļoti pateicīgas, ka tu, lielais meistar, devi mums šīs acis, ar kurām var redzēt Krišnas brīnišķīgo vaigu, bet tagad tu gluži kā nejēga gribi mums atņemt acis, lai mēs šeit vairs neredzētu Krišnu. Arī pats Krišna, Nandas Mahārādžas dēls, ir ļoti ļauns! Viņš vienmēr meklē jaunus draugus; ilga draudzība Viņam nepatīk. Mēs, Vrindāvanas gopī, esam atstājušas mājas, draugus un radus, lai kļūtu par Krišnas kalponēm, bet Viņš mūs pamet un aiziet. Viņš pat neatskatās, lai gan mēs esam pilnīgi uzticējušas sevi Viņam. Tagad laime smaidīs Mathuras jaunajām meitenēm. Viņas gaida, kad Krišna atbrauks, un tad viņas varēs priecāties par Krišnas jauko smaidu un dzert Viņa skaistās sejas nektāru. Lai gan Krišna ir ļoti stingrs un apņēmīgs, mēs baidāmies, ka, ieraugot Mathuras skaistules, Viņš aizmirsīsies. Daiļavas Viņu savaldzinās, un Viņš pilnīgi aizmirsīs mūs, vienkāršās lauku meitenes. Viņš vairs nebūs labs pret mums. Tāpēc mēs neceram, ka Krišna vēl kādreiz atgriezīsies Vrindāvanā. Viņš negribēs pamest Mathuras jaunavu sabiedrību.»

Gopī sāka iztēloties lielās svinības Mathuras pilsētā. Krišna droši vien ies pa ielām, bet sievietes un meitenes no namu balkoniem skatīsies uz Viņu. Mathurā dzīvoja dažādas dzimtas: Dašārtha, Bhodža, Andhaka un Sātvata. Un tās visas bija atzari no Jadu dinastijas, kurā ieradās Krišna. Visu šo dzimtu locekļi arī gaidīja Krišnas atbraušanu. Visi jau zināja, ka Krišna, ar kuru vienmēr ir kopā laime dievietes un kurš ir visa prieka un pārpasaulīgo īpašību avots, gatavojas apmeklēt Mathuru.

Gopī sāka nosodīt Akrūru. Viņas teica, ka Akrūra ved projām Krišnu, kas viņām ir dārgāks par visu un kurš dod prieku acīm. Akrūra veda projām Krišnu, neko neteikdams un nemierinādams gopī. Kāpēc Akrūra bija tik nežēlīgs un nemaz nepadomāja par viņām? Gopī turpināja: «Vispārsteidzošākais ir tas, ka Nandas dēls Krišna pilnīgā vienaldzībā pret mums jau sēž karietē. Tas liek domāt, ka Krišna nav īpaši saprātīgs. Viņš varbūt ir ļoti gudrs, taču nemaz nav pieklājīgs. Un ne tikai Krišna, bet arī visi gani ir tik bezjūtīgi, ka jūdz ratos buļļus un teļus, lai brauktu uz Mathuru. Nežēlīgi ir arī Vrindāvanas vecākie cilvēki: viņiem nemaz nerūp mūsu bēdas, un tie ļauj Krišnam braukt uz Mathuru. Pret mums slikti izturas pat padievi. Arī viņi neliek Krišnam ceļā nekādus šķēršļus.»

Gopī lūdza padievus, lai tie uzsūta kādu nelaimi, piemēram, briesmīgu vētru vai lietu, un Krišna nevarētu aizbraukt uz Mathuru. Tad viņas sāka domāt: «Mēs par spīti saviem vecākiem un sargātājiem pašas neļausim Krišnam braukt uz Mathuru. Mums nav nekādas citas izejas. Visi ir pret mums un grib aizvest Krišnu projām. Taču bez Viņa mēs nevaram dzīvot ne mirkli.» Gopī nolēma aizšķērsot ceļu, pa kuru bija jābrauc Krišnas karietei. Viņas savā starpā runāja: «Rāsas dejā ar Krišnu garā nakts mums likās kā viens mirklis. Mēs skatījāmies, kā Viņš smaida, apskāvām Viņu un runājām ar Viņu. Bet kā mēs dzīvosim tagad, kad Viņš aizbrauks? Bez Viņa mēs nevarēsim iztikt ne mirkli. Krišna kopā ar savu vecāko brāli Balarāmu un draugiem vakaros nāca no ganībām. Viņa seju klāja govju saceltie putekļi. Viņš smaidīja, spēlēja flautu un tik mīļi skatījās uz mums. Kā gan mēs to varam aizmirst? Kā lai mēs aizmirstam Krišnu, kas ir mūsu sirds un dvēsele? Viņš gan dienās, gan naktīs ir tik daudzos veidos laupījis mūsu sirdis. Kā mēs varēsim dzīvot, ja Viņš aizbrauks?» Gopī aizvien vairāk un vairāk bēdājās par to, ka Krišna atstāj Vrindāvanu. Viņas vairs nespēja noturēties un sāka skaļi raudāt, saucot dažādus Krišnas vārdus: «Ak, dārgais Dāmodara, dārgais Mādhava!»

Visu nakti pirms Krišnas aizbraukšanas gopī raudāja. Tikko uzlēca saule, Akrūra nomazgājās, iekāpa karietē un kopā ar Krišnu un Balarāmu devās ceļā uz Mathuru. Nanda Mahārādža un gani sakāpa buļļu vilktajos ratos, kuros bija saliktas lielas māla krūkas ar pienu, jogurtu un gī, un brauca līdzi Krišnas un Balarāmas karietei. Lai gan Krišna bija lūdzis, lai gopī nekavē Viņa braucienu, meitenes nostājas apkārt karietei un žēlām acīm skatījās uz Krišnu. Arī Krišnam sirds vai lūza aiz bēdām, tomēr Viņam bija jābrauc uz Mathuru, jo tā bija teicis Nārada, tāpēc Krišna sāka mierināt gopī. Viņš teica, lai tās nebēdājas un ka Viņš visu izdarīs un pavisam drīz būs mājās. Tomēr Krišnam neizdevās pārliecināt gopī, un viņas joprojām stāvēja. Bet kariete atkal sāka braukt uz rietumiem, un gopī savā prātā sekoja tai, cik vien tālu iespējams. Viņas vēl ilgi skatījās uz karietes karogu, līdz beidzot bija redzami tikai riteņu saceltie putekļi. Kariete jau pilnīgi pazuda skatam, bet gopī negāja projām un stāvēja, it kā būtu nevis dzīvas, bet uzgleznotas. Meitenes nosprieda, ka Krišna tik ātri neatgriezīsies, un vīlušās gāja mājās. Krišnas aizbraukšana bija liels pārdzīvojums, un gopī, meklējot mierinājumu, caurām dienām un naktī domāja par Viņa spēlēm.

Kungs kopā ar Akrūru un Balarāmu brauca ātri un drīz vien bija Jamunas krastā. Ikviens, kas nomazgājas Jamunā, mazina savas grēcīgās darbības sekas. Krišna un Balarāma izpeldējās un nomazgāja seju. Padzērušies Jamunas kristālskaidro ūdeni, Viņi atkal iekāpa karietē, kas stāvēja vairāku lielu koku ēnā. Tad arī Akrūra lūdza atļauju nomazgāties Jamunā. Saskaņā ar Vēdu rituāliem cilvēks pēc nomazgāšanās upē stāv vismaz līdz pusei ūdenī un klusi skaita Gājatrī mantru. Stāvot upē, Akrūra pēkšņi ieraudzīja, ka ūdenī ir arī Krišna un Balarāma. Viņš par to bija ļoti pārsteigts, jo domāja, ka brāļi sēž karietē. Akrūra apjucis izbrida krastā, aizgāja līdz karietei un sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja, ka Krišna un Balarāma tur sēž tāpat kā iepriekš. Tad Akrūra sāka domāt, vai tiešām redzējis Viņus ūdenī, un gāja atpakaļ uz upi. Šoreiz viņš tur ieraudzīja ne tikai Balarāmu un Krišnu, bet arī daudzus padievus, sidhas, čāranas un gandharvus. Kungs gulēja ūdenī, bet tie visi stāvēja Viņam apkārt. Akrūra arī redzēja čūsku Šēšanāgu ar daudziem tūkstošiem galvu. Kungam Šēšanāgam bija zilas drēbes un balti kakli, kas izskatījās pēc sniegotām kalnu virsotnēm. Uz Šēšanāgas gredzenu klēpja ļoti nopietni sēdēja Krišna ar četrām rokām. Viņa acis bija kā iesārtas lotosziedu lapiņas.

Citiem vārdiem sakot, pēc atgriešanās Akrūra redzēja, ka Balarāma ir pārvērties par Šēšanāgu, bet Krišna — par Mahā-Višnu. Viņš redzēja smaidošo Dieva Augstāko Personību, kuram bija četras rokas. Kungs bija ļoti skaists, un Viņš skatījās uz visiem. Viņam bija smails deguns, plata piere, iegarenas ausis un sarkanas lūpas. Viņa stiprās rokas sniedzās līdz ceļiem. Pleci bija augsti, un platās krūtis atgādināja gliemežvāku. Kunga naba bija dziļa, un Viņa vēderu rotāja trīs līnijas. Viņa platās un spēcīgās gūžas atgādināja sievietes gurnus, bet stilbi bija kā ziloņa snuķi. Viņa kājas un locītavas bija skaisti veidotas, kāju nagi mirdzēja, bet īkšķi bija skaisti kā lotosa ziedlapiņas. Viņa kroni rotāja ļoti vērtīgi dārgakmeņi. Ap vidukli Kungam bija ļoti skaista josta, bet pāri platajām krūtīm stiepās svētā aukla. Viņa rokas bija izrotātas ar sprādzēm, bet ap potītēm bija zvaniņi. Kungs bija žilbinoši skaists, un Viņa plaukstas bija kā lotosa ziedi. Kungu vēl skaistāku padarīja dažādie Višnu-mūrti simboli — gliemežnīca, vāle, disks un lotosa zieds —, kurus Viņš turēja savās četrās rokās. Kungam uz krūtīm bija īpašās Višnu zīmes, bet ap kaklu — svaiga ziedu vītne. Viņā viss bija ārkārtīgi skaists. Vēl Akrūra redzēja, ka Kungam apkārt stāv Viņa tuvākie pavadoņi, kā četri Kumāri — Sanaka, Sanātana, Sananda un Sanatkumārs —, citi biedri, kā Sunanda un Nanda, kā arī padievi — Brahma, Kungs Šiva un citi. Tur bija deviņi diženi gudrie un tādi bhaktas kā Prahlāda un Nārada, kā arī astoņi Vasu, kas ar skaidrām sirdīm un tīriem vārdiem veltīja Kungam lūgšanas. Ieraugot pārpasaulīgo Dieva Personību, Akrūru tūlīt pārņēma bhakti, un viņa augums drebēja pārpasaulīgā drudzī. Lai gan Akrūra uz mirkli bija apjucis, viņš saglabāja skaidru apziņu un Kunga priekšā nolieca galvu. Saliktām rokām un drebošu balsi Akrūra sāka lūgt Kungu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» trīsdesmit astotajai nodaļai «Akrūras atpakaļceļš un Višnulokas apmeklējums Jamunas upē».


Tālāk: 39. nodaļa

Saturs Bibliotēka