Krišna, Dieva Augstākā Personība trīsdesmit otrā nodaļa

null

Trīsdesmit otrā nodaļa

Rāsas dejas apraksts

Uzklausījušas Dieva Augstākās Personības Krišnas mierinošos vārdus, gopī kļuva ļoti priecīgas. Ne tikai šie vārdi, bet arī pieskaršanās Dieva Augstākās Personības rokām un kājām pilnīgi atbrīvoja viņas no atšķirtības ciešanām. Tad Dieva Augstākā Personība sāka rāsas deju. Par rāsas deju sauc deju ar daudzām meitenēm. Krišna sāka dejot ar visu triju pasauļu skaistākajām un laimīgākajām meitenēm. Vrindāvanas gopī, kuras bija tik ļoti iemīlējušas Krišnu, dejā sadevās ar Viņu rokās.

Krišnas rāsas deju nekādā gadījumā nedrīkst salīdzināt ar materiālistiskajām dejām, kas notiek dažādos sarīkojumos. Rāsas deja ir pilnībā garīga. Lai to pierādītu, Krišna, augstākais mistiķis, izvērsās daudzos veidolos un nostājās blakus katrai no gopī. Uzlicis rokas uz pleciem gopī, kas stāvēja Viņam abās pusēs, Krišna sāka ar tām dejot. Gopī neredzēja Krišnas mistiskos izvērsumu, un katrai gopī likās, ka Krišna dejo tikai ar viņu. Pāri dejas vietai gaisa kuģos lidoja debesu planētu iemītnieki, kas ļoti vēlējās redzēt brīnumaino Krišnas deju ar gopī. Gandharvi un kinari sāka dziedāt. Gandharvi kopā ar sievām kaisīja pār dejotājiem ziedus.

Kad gopī dejoja ar Krišnu, viņu zvaniņi, rotas un sprādzes skanēja brīnišķīgā mūzikā. Likās, ka Krišna ir zaļgana safīra medaljons, kas atrodas dārgakmeņiem rotātas zelta kaklarotas vidū. Krišna un gopī dejojot izskatījās tik neparasti. Viņu kāju kustības, uz pleciem uzliktās rokas, uzacis, smaids, gopī krūtis un plīvojošās drēbes, auskari, vaigi, matos iespraustie ziedi, viņu dziesmas, un dejas kopā atgādināja mākoņus, pērkonu, sniegu un zibeni. Krišnas augums bija kā mākoņi, un dziesmas bija kā pērkons. Gopī bija tik skaistas kā zibens debesīs, un sviedru lāsītes uz viņu sejām atgādināja krītošu sniegu. Krišna un gopī bija pilnīgi aizrāvušies ar deju.

Gopī vēlējās baudīt Krišnu aizvien vairāk un vairāk, un viņu kakli kļuva sārti. Kad gopī dziedāja, Krišna viņām par prieku sita plaukstas. Īstenībā Krišnas dziedāšana skan pa visu pasauli, taču dažādas dzīvās būtnes to uztver dažādi. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā: jē jathā mām prapadjantē. Krišna dejo, un arī visas pārējās dzīvās būtnes dejo. Taču starp dejošanu garīgajā valstībā un dejošanu materiālajā pasaulē ir atšķirība. Par to ir runājis «Čaitanja-čaritāmritas» autors, norādot, ka Krišna ir galvenais dejotājs un visi pārējie ir Viņa kalpi. Ikviens cenšas atdarināt Krišnas deju. Tie, kas patiešām apzinās Krišnu, dejo kopā ar Viņu un necenšas dejot neatkarīgi. Turpretī materiālās pasaules būtnes cenšas atdarināt Krišnu kā Dieva Augstāko Personību. Dzīvās būtnes dejo pēc Krišnas maijas stabules, bet pašas uzskata, ka līdzinās Krišnam. Taču tas nav pareizi. Krišnas apziņā nav tādu maldu, jo Krišnas apziņas cilvēks saprot, ka Krišna ir augstākais saimnieks un visi pārējie ir Viņa kalpi. Mums jādejo par prieku Krišnam un nav jācenšas atdarināt Dieva Augstāko Personību vai līdzināties Viņam. Gopī vēlējās iepriecināt Krišnu un tāpēc dziedāja Krišnam līdzi un slavēja Viņu: «Lieliski! Lieliski!» Reizēm gopī pašas dziedāja par prieku Krišnam, un tad Krišna slavēja viņas.

Dažas no gopī, nogurušas no dejas un kustībām, uzlika rokas Šrī Krišnam uz pleciem. Viņu mati atraisījās, un ziedi nokrita zemē. Uzliekot rokas Krišnam uz pleciem, gopī sajuta lotosu, citu puķu un sandalkoka pastas smaržu, kas nāca no Krišnas. Mīlestības pārņemtas, gopī sāk skūpstīties ar Krišnu. Dažas no gopī piekļāva savu vaigu Krišnas vaigam, un Krišna no savas mutes deva viņām beteļriekstus, ko gopī skūpstoties ar prieku paņēma. Tādā veidā viņas garīgi pilnveidojās.

Gopī bija piekusušas no ilgās dziedāšanas un dejošanas. Viņām blakus bija Krišna, un, lai atbrīvotos no noguruma, gopī paņēma Šrī Krišnas roku un uzlika to uz savām augstajām krūtīm. Gan Krišnas roka, gan gopī krūtis ir mūžam svētīgas, tāpēc šī saskaršanās sagādāja garīgu prieku gan Krišnam, gan gopī. Gopī bija tik ļoti aizrāvušās dejā ar laimes dievietes vīru Krišnu, ka pilnīgi aizmirsa savus vīrus. Dejojot, dziedot un apskaujoties ar Krišnu, viņas aizmirsa visu. Šrīmad Bhāgavatamā aprakstīts, cik skaistas bija gopī rāsas dejas laikā. Gopī aiz ausīm bija aizsprausti ziedi, un viņu sejas rotāja sandalkoka pasta. Meitenēm bija tilaka, un viņu smaidošās lūpas rotāja sviedru lāsītes. Kāju sprādzes un zvaniņi jauki skanēja. Ziedi no gopī matiem krita uz Krišnas lotospēdām, un Viņam tas ļoti patika.

Kā teikts Brahma-samhitā, visas šīs gopī ir Krišnas spējas izvērsums. Pieskardamies meitenēm un skatīdamies viņu skaistajās acīs, Krišna baudīja gopī tieši tāpat, kā bērns priecājas par savu atspulgu spogulī. Kad Krišna pieskārās gopī, viņas juta garīga spēka pieplūdumu. Lai kā meitenes centās, viņas nespēja sakārtot savas drēbes. Mati atrisa, drēbes un rotājumi kļuva nekārtīgi, taču gopī Krišnas sabiedrībā bija pilnīgi aizmirsušās.

Kamēr Krišna ar gopī baudīja rāsas deju, debesīs sapulcējās pārsteigtie padievi ar savām sievām. Kaislību pārņemtais mēness lūkojās uz deju un sastinga aiz brīnumiem. Gopī bija lūgušas dievieti Kātjājanī, lai Krišna kļūtu par viņu vīru. Tagad Krišna piepildīja gopī vēlmi, izvēršoties tikpat daudzos veidolos, cik bija meiteņu, un priecājās ar viņām gluži kā to vīrs.

Šrīla Šukadēva Gosvāmī norāda, ka Krišna ir sevī pilns, Viņš ir ātmārāma. Lai gūtu apmierinājumu, Viņam nav vajadzīgs neviens cits. Gopī bija vēlējušās, lai Krišna kļūtu par viņu vīru, un Krišna šo vēlmi izpildīja. Redzot, ka gopī ir piekusušas no dejošanas, Krišna ar plaukstu noslaucīja viņu sejas, lai meitenes atbrīvotos no noguruma. Pateicībā par to gopī mīļi skatījās uz Krišnu. Svētīgais Krišnas pieskāriens viņām sagādāja ārkārtīgi lielu prieku. Gopī smaidošās sejas skaistumā staroja, un meitenes pārpasaulīgā priekā sāka apdziedāt Krišnas godību. Gopī bija tīras bhaktas, tāpēc Krišnas sabiedrībā viņas apjauta Kunga godību un to apdziedāja. Gopī gribēja iepriecināt Krišnu, slavinot Viņa pārpasaulīgās spēles. Krišna ir Dieva Augstākā Personība, visu kungu Kungs, un gopī pateicībā par Krišnas neparasto žēlastību gribēja Viņu godināt.

Lai atpūstos no rāsas dejas, Krišna ar gopī iebrida Jamunā. Gopī liliju vītnes, apskaujoties ar Krišnu, bija pārtrūkušas, un ziedi bija sarkani no kunkumas, kas bija uz gopī krūtīm. Meklējot medu, apkārt dūca kamenes. Krišna ar gopī iegāja Jamunā gluži kā zilonis, kas kopā ar ziloņmātēm iet mazgāties. Ūdenī Krišna ar gopī, pilnīgi aizmirsdamies, spēlējās, priecājās viens par otru un spirdzinājās pēc dejas. Gopī smaidīja un šļakstījās ar ūdeni, un Krišnam tas ļoti patika. Kamēr Krišna ar gopī jokojās un šļakstījās, debesu planētu padievi kaisīja ziedus. Viņi slavināja augstākā baudītāja Krišnas brīnumaino rāsas deju un Viņa spēles ar gopī Jamunā.

Pēc tam Krišna ar gopī iznāca no ūdens un sāka pastaigāties pa Jamunas krastu, kur pūta viegls vējš, nesot pāri zemei un ūdenim dažādu ziedu smaržu. Ejot Krišna skaitīja dzejoļus. Tā Viņš kopā ar gopī baudīja spirdzinošo rudens mēnesnīcas gaisotni.

Rudenī dzimumtieksme mēdz būt īpaši stipra, taču Krišnas un gopī attiecības ir brīnumainas, jo tajās nav ne miņas no dzimumtieksmes. Kā «Bhāgavatas» aprakstā skaidri norāda Šukadēva Gosvāmī, šīs attiecības bija avarudha-saurataha, tas ir, dzimumtieksme bija pilnībā savaldīta. Kunga Krišnas deja ar gopī atšķiras no parastas dzīvo būtņu dejošanas materiālajā pasaulē. Lai ļaudīm nerastos aplami priekšstati par rāsas deju un Krišnas attiecībām ar gopī, Šrīmad Bhāgavatamas klausītājs Mahārādža Parīkšits teica Šukadēvam Gosvāmī: «Krišna atnāca uz Zemi, lai atjaunotu reliģijas vadošos principus un iznīcinātu valdošo bezdievību. Taču Krišnas attiecības ar gopī materiālajā pasaulē var tikt uzskatītas par bezdievības principu paraugu. Es esmu pārsteigts, ka Krišna nakts vidū priecājās kopā ar citu sievām. Kā Viņš to varēja?» Šukadēva Gosvāmī ļoti augsti novērtēja Mahārādžas Parīkšita jautājumu. Šukadēva Gosvāmī jau paredzēja, ka būs tādi cilvēki kā mājāvādī impersonālisti, kas sauks sevi par Krišnu un priecāsies kopā ar jaunām meitenēm un sievietēm.

Saskaņā ar Vēdu pamatnorādījumiem, vīrietis nedrīkst baudīt dzimumdzīvi ne ar vienu citu sievieti, kā tikai ar savu sievu. Rodas iespaids, ka Krišnas attiecības ar gopī ir acīmredzams šo likumu pārkāpums. Mahārādža Parīkšits visu jau bija sapratis, tomēr, lai vairāk uzzinātu par Krišnas un gopī rāsas dejas pārpasaulīgumu, viņš pauda savu izbrīnu. Šis jautājums ir ļoti svarīgs, lai izbeigtu neierobežoto biedrošanos ar sievietēm, ar ko nodarbojas prakrita-sahadžiji.

Mahārādžas Parīkšita jautājumā ir vairāki svarīgi vārdi, kurus nepieciešams paskaidrot sīkāk. Pirmais vārds «džugupsitam» nozīmē «pretīgs». Pirmais Mahārādžas Parīkšita jautājums bija tāds: Kungs Krišna ir Dieva Augstākā Personība, kas atnācis, lai atjaunotu reliģijas principus. Kāpēc tad Viņš nakts vidū satikās ar citu sievām, dejoja, apskāva un skūpstīja tās? Saskaņā ar Vēdu norādījumiem tas nav atļauts. Arī, kad gopī atnāca pie Krišnas, Viņš sākumā teica, lai tās iet mājās. Saukt pie sevis citu sievas vai jaunas meitenes, lai dejotu ar viņām, saskaņā ar Vēdu norādījumiem ir ļoti slikti. Kādēļ Krišnam tā vajadzēja tā darīt?

Vēl ir minēts vārds «āpta-kāma». Daži var uzskatīt, ka Krišna, atrazdamies kopā ar jaunajām meitenēm, ir bija iekāres pilns, bet Mahārādža Parīkšits norāda, ka tas nav iespējams. Krišna nevarēja iekārot gopī. Vispirms jau no materiālā viedokļa Viņam bija tikai astoņi gadi. Šajā vecumā zēniem nav iekāres. «Āpta-kāma» nozīmē, ka Dieva Augstākā Personība ir apmierināta sevī. Pat ja Krišnam būtu iekāre, Viņam neviens nebūtu vajadzīgs, lai to apmierinātu. Vēl varētu teikt, ka Krišnam pašam nav iekāres, bet Viņu ar savām vēlmēm pavedinājušas gopī. Taču Mahārādža Parīkšits min vēl citu vārdu «jadu-pati», norādot, ka Krišna ir visizcilākā personība Jadu dzimtā. Jadu dinastijas valdnieki tika uzskatīti par ļoti dievbijīgiem, un tādi bija arī viņu pēcteči. Ja Krišna bija dzimis šādā ģimenē, tad kā gan gopī varēja Viņu pavedināt? Tāpēc jāsecina, ka Krišna nevarēja izdarīt neko sliktu. Tomēr Mahārādža Parīkšits domāja, kāpēc Krišna ir tā darbojies? Kāds bija Viņa īstenais mērķis? Uzrunājot Šukadēvu Gosvāmī, Mahārādža Parīkšits vēl minēja vārdu «suvrata», kas nozīmē apņemšanos veikt dievbijīgu darbību. Šukadēva Gosvāmī bija mācīts brahmačārī, kurš nekādā gadījumā nebūtu nodarbojies ar dzimumdzīvi. Brahmačārī tas ir stingri aizliegts, un ko tad lai saka par tādu brahmačārī, kāds bija Šukadēva Gosvāmī? Bet, tā kā jautājumi par rāsas deju Mahārādžam Parīkšitam bija neskaidri, viņš gribēja visu sīkāk uzzināt no Šukadēvas Gosvāmī. Šukadēva Gosvāmī tūlīt atbildēja, ka reliģijas principu pārkāpšana tikai liecina par augstākā valdnieka lielo spēku. Piemēram, uguns var aprīt visu, kas ir netīrs; tā izpaužas uguns pārākums. Līdzīgi, saule var iztvaicēt ūdeni no urīna un izkārnījumiem, nekļūstot netīra. Gluži otrādi, tā pat dezinficē un sterilizē visu, kas ir netīrs.

Vēl var teikt, ka Krišna ir augstākā autoritāte, tāpēc mums jāseko Viņa piemēram. Atbildot uz šo jautājumu, Šukadēva Gosvāmī ļoti skaidri pateica, ka īšvarānāma jeb augstākais valdnieks reizēm var pārkāpt savus norādījumus, taču to drīkst darīt tikai Viņš pats, bet ne Viņa sekotāji. Neparastu valdnieka izturēšanos nekādā gadījumā nedrīkst atdarināt. Šukadēva Gosvāmī brīdināja, ka saistītie sekotāji, kas paši īstenībā nevalda, nedrīkst pat domāt par valdnieka neparastās darbības atdarināšanu. Mājāvādī filozofs var nosaukt sevi par Dievu vai Krišnu, taču patiesībā viņš nevar darboties kā Krišna. Mājāvādī var pārliecināt savus sekotājus, lai tie atdarinātu rāsas deju, bet viņš nespēj pacelt Govardhanas kalnu. Mēs esam daudzkārt redzējuši, ka mājāvādī nelieši maldina sekotājus, saucot sevi par Krišnu, lai baudītu rāsa-līlu. Daudzos gadījumos valdība ir viņus aizturējusi un sodījusi. Arī Bhaktivinoda Thākurs Orisā reiz sodīja kādu tā saucamo Višnu avatāru, kurš bija sarīkojis rāsa-līlu ar jaunām meitenēm. Daudzi cilvēki par šo cilvēku sūdzējās. Bhaktivinoda Thākurs tajā laikā bija miertiesnesis, un valdības uzdevumā viņš stingri sodīja nelieti. Rāsa-līlas deju neviens nevar atdarināt. Šukadēva Gosvāmī brīdina, ka par atdarināšanu nedrīkst pat domāt. Viņš īpaši norāda, ka cilvēks, kurš savā muļķībā mēģina atdarināt Krišnas rāsas deju, iet bojā tāpat kā tas, kurš vēlas atdarināt Kungu Šivu. Kungs Šiva izdzēra indes okeānu un turēja to kaklā. No indes viņa kakls kļuva zils, un tāpēc Kungu Šivu sauc par Nīlakanthu. Bet, ja kāds parasts cilvēks mēģina atdarināt Kungu Šivu, dzerot indi vai smēķējot gandžu, viņš ātri vien iet bojā. Kunga Šrī Krišnas attiecības ar gopī bija īpašas.

Lielākā daļa gopī iepriekšējās dzīvēs bija diženi gudrie, prasmīgi Vēdu zinātāji, un, kad Kungs Krišna ieradās kā Kungs Rāmačandra, tie vēlējās baudīt Viņa sabiedrību. Kungs Rāmačandra apsolīja piepildīt viņu vēlmes, atnākot Krišnas izskatā. Tādējādi gopī jau ļoti sen bija gaidījušas Kungu Krišnu. Tāpēc meitenes lūdza dievietei Kātjājanī, lai Krišna kļūtu par viņu vīru. Ir arī daudz citu gadījumu, kas parāda Krišnas augstāko varu un to, ka materiālās pasaules likumi un ierobežojumi Viņu nesaista. Īpašos gadījumos, lai dotu svētību bhaktām, Krišna darbojas tā, kā pats vēlas. To spēj vienīgi Viņš, jo Viņš ir augstākais valdnieks. Ļaudīm ir jāseko Kunga Krišnas norādījumiem, kas doti Bhagavad-gītā, un nevajag pat domāt par Kunga Krišnas rāsas dejas atdarināšanu.

Govardhanas kalna pacelšana un lielu dēmonu, kā Pūtanas un citu, nogalināšana ir acīmredzami neparasti darbi. Arī rāsas deja ir neparasta, un ļaudis to nespēj atdarināt. Parastam cilvēkam, kurš tāpat kā Ardžuna veic savu pienākumu, jādarbojas par prieku Krišnam; tas ir viņa spēkos. Ardžuna bija karotājs, un Krišna gribēja, lai Ardžuna cīnās Viņam par prieku. Ardžuna piekrita, lai gan sākumā negribēja karot. Pienākumi ir vajadzīgi parastiem ļaudīm. Viņi nedrīkst izlikties par augstām personībām, atdarināt Krišnu un rīkot rāsa-līlas, kas tos noved pie bojā ejas. Mums skaidri jāapzinās, ka Krišna darbojās, lai dotu svētību gopī, un Viņš nekādā ziņā nebija savtīgs. Kā teikts Bhagavad-gītā: na mām karmāni limpanti. «Krišna nekad nebauda savas darbības augļus un necieš no tiem.» Tādēļ Viņa darbība nevar būt bezdievīga. Krišna stāv pāri jebkādai darbībai un jebkādiem reliģijas principiem. Materiālās dabas īpašības Viņu neskar. Krišna ir augstākais valdnieks, kam ir vara pār visām dzīvajām būtnēm: gan cilvēkiem, gan debesu planētu padieviem, gan pār zemākajiem dzīvības veidiem. Krišna valda pār visām būtnēm un materiālo dabu, tāpēc reliģija vai bezdievība Viņu neskar.

Vēl Šukadēva Gosvāmī secināja, ka diženi gudrie un bhaktas, kas ir attīrījušies un vairs nav saistīti, var brīvi darboties pat piesārņotajā materiālajā dabā, glabājot savā sirdī Krišnu, Dieva Augstāko Personību. Tādējādi viņi vairs nav pakļauti materiālās dabas īpašību radītajiem priekiem un ciešanām. Tad kā gan Krišna, kurš atnāk ar savu iekšējo spēju, varētu nonākt karmas likumu pakļautībā?

Bhagavad-gītā Dievs Kungs skaidri norāda, ka Viņš vienmēr ierodas ar savu iekšējo spēju; atšķirībā no parastajām dzīvajām būtnēm karmas likums neliek Viņam pieņemt ķermeni. Visas pārējās dzīvās būtnes ir spiestas saņemt noteikta veida ķermeņus saskaņā ar savu agrāko darbību. Bet, kad atnāk Krišna, Viņa ķermenis nekādā gadījumā nav agrākās darbības noteikts. Krišnas ķermenis domāts pārpasaulīga prieka iegūšanai, un to dod Viņa iekšējā spēja. Krišna nav pakļauts karmas likumiem. Mājāvādī monistiem dabas likumi liek pieņemt noteikta veida ķermeņus; lai gan šie filozofi apgalvo, ka viņi neatšķiras no Krišnas jeb Dieva, tā ir tikai teorija. Ja kāds apgalvo, ka viņš līdzinās Krišnam, un, ja šāds cilvēks nodarbojas ar rāsa-līlu, tas rada briesmas apkārtējiem. Krišna, Dieva Augstākā Personība, Virsdvēseles izskatā jau atradās gopī un viņu vīru ķermeņos. Viņš ir visu dzīvo būtņu vadītājs, kā to apstiprina Katha Upanišada: nitjo nitjānām čētanaš čētanānām. Virsdvēsele vada atsevišķās dvēseles darbību, un Tā ir visas darbības veicēja un lieciniece.

Bhagavad-gītā apstiprināts, ka Krišna atrodas visu būtņu sirdīs, un no Viņa nāk visa darbība, atmiņa un aizmiršana. Viņš ir sākotnējā personība, Vēdu zināšanu mērķis, Viņš ir vēdāntas filozofijas autors un pilnīgs tās zinātājs. Tā saucamie vēdāntisti un mājāvādī nespēj izprast Krišnas patieso būtību. Viņi, maldinot savus sekotājus, tikai atdarina Krišnas darbību neautoritatīvā veidā. Krišna ir Virsdvēsele, tāpēc Viņš jau atrodas visās būtnēs; ja Viņš kādu redz vai apskauj, par kaut kādu nepieklājību nevar būt ne runas.

Var jautāt — ja Krišna ir sevī pilns, tad kāpēc Viņam vispār būtu jāatklāj spēles ar gopī, kas tik ļoti satrauc tā dēvētos pasaules morālistus? Atbilde ir tāda, ka šī darbība ir īpaša žēlastība pret pagrimušajām saistītajām dvēselēm. Gopī arī ir Krišnas iekšējās enerģijas izvērsumi, bet, tā kā Krišna vēlējās atklāt rāsa-līlu, arī viņas ieradās parastu cilvēku izskatā. Materiālajā pasaulē prieka augstākā izpausme izpaužas vīrieša un sievietes dzimumtieksmē. Vīrietis dzīvo, lai mīlētu sievietes, un sieviete dzīvo, lai mīlētu vīriešus. Tas ir materiālās dzīves pamatprincips. Kad šīs vēlmes tiek piepildītas, cilvēki aizvien vairāk sapinās materiālajā esamībā. Krišna īpašā žēlastībā pret viņiem atklāja rāsa-līlas deju, lai piesaistītu materiālajai dabai pakļautās dvēseles. Materiālās pasaules būtnes ir ļoti pieķērušās dzimumdzīvei, tādēļ Krišna dod tām iespēju baudīt sevi un tā atbrīvoties no materiālajām važām. Šrīmad Bhāgavatamas otrajā dziedājumā Mahārādža Parīkšits norāda, ka Kunga Krišnas spēles un darbība ir zāles saistītajām dvēselēm. Ja tās tikai klausās par Krišnu, materiālā slimība pāriet. Saistītās dvēseles ir pieķērušās materiālajām baudām un seksa literatūras lasīšanai, bet, dzirdot par Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm ar gopī, viņas atbrīvojas no materiālajiem sārņiem.

Šukadēva Gosvāmī paskaidroja arī to, kas un kā ir jāklausās. Grūtības rada tas, ka visa pasaule ir mājāvādī pilna, un, kad tie kļūst par profesionāliem Šrīmad Bhāgavatamas teicējiem, ļaudis, neko nezinot par mājāvādas filozofijas iedarbību, viņus klausās un apjūk. Par rāsa-līlu nav ieteicams runāt ar parastiem ļaudīm, jo viņi atrodas mājāvādas filozofijas ietekmē. Bet, ja teicējs ir augstu pilnveidojies, tad klausītāji var pakāpeniski nonākt Krišnas apziņas līmenī un atbrīvoties no materiālās dzīves sārņiem.

Vēl svarīgi ir tas, ka gopī, kuras dejoja ar Krišnu, neatradās savos materiālajos ķermeņos. Viņas dejoja ar Krišnu garīgos ķermeņos. Gopī vīri domāja, ka viņu sievas guļ tiem blakus. Krišnas ārējā enerģija jau bija apbūrusi tā saucamos gopī vīrus, un tādēļ viņi nespēja saprast, ka sievas aizgājušas dejot ar Krišnu. Tad kā gan Krišnu var apvainot par dejošanu ar citu sievām. Gopī ķermeņi, kas piederēja viņu vīriem, gulēja gultā, bet Krišnas neatņemamās un garīgās daļiņas dejoja ar Viņu. Krišna ir augstākā personība, garīgais veselums, un Viņš dejoja ar gopī garīgajiem ķermeņiem. Tādēļ Krišnu nekādā ziņā nevar apsūdzēt.

Kad rāsas deja bija beigusies, arī nakts, (Brahmas nakts — ārkārtīgi ilgs laika posms, kas minēts Bhagavad-gītā) bija pagājusi, un pienāca brāhma-muhūrta. Brāhma-muhūrta sākas apmēram pusotru stundu pirms saules lēkta. Šai laikā ieteicams celties, nomazgāties un sākt dienu ar garīgiem darbiem: mangala-ārati un Harē Krišnas mantras daudzināšanu. Brāhma-muhūrtas laiks ir labs garīgai darbībai. Kad pienāca šis svētīgais brīdis, Krišna lūdza, lai gopī dodas mājās. Gopī gan negribēja iet, taču paklausīja savam dārgajam Krišnam un tūlīt izpildīja Viņa lūgumu. Šukadēva Gosvāmī nobeidz šīs rāsa-līlas daļas aprakstu, norādot, ka cilvēks, kurš klausās par Krišnas jeb paša Višnu un gopī jeb Viņa enerģijas izvērsumu spēlēm no pareizā avota, atbrīvojas no visbriesmīgākās slimības, ko sauc par iekāri. Ja cilvēks patiešām noklausās rāsa-līlas aprakstus, viņš pilnīgi atbrīvojas no tieksmes pēc dzimumdzīves un paceļas augstākajā garīgās izpratnes līmenī. Ļaudis parasti klausās mājāvādī un paši ir mājāvādī, tāpēc viņi aizvien vairāk piesaistās dzimumdzīvei. Saistītajai dvēselei jāklausās rāsa-līlas dejas aprakstu no autoritatīva garīgā skolotāja un jāmācās saprast visi dejas apstākļi; tādā veidā cilvēks var pacelties augstākajā garīgās dzīves līmenī, bet pretējā gadījumā viņš sapinas. Materiālā iekāre ir slimība, kas atrodas cilvēka sirdī, un saistītajai dvēseles, kas vēlas izārstēties, ieteicams klausīties, bet izvairīties no neliešiem impersonālistiem. Tas, kurš ar pareizo izpratni gūst zināšanas no pareizajiem avotiem, var nonākt labākā stāvoklī.

Lai norādītu uz cilvēku, kurš ir mācījies garīgo dzīvi, Šukadēva Gosvāmī izmanto vārdu «šradhānvita». Šradha jeb ticība ir sākums. Tas, kurš tic, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, Augstākā Garīgā Dvēsele, var būt gan runātājs, gan klausītājs. Vēl Šukadēva min vārdu «anušrinujāt». Nepieciešams klausīties no mācekļu pēctecības. «Anu» nozīmē «sekojot» kā arī «vienmēr». Tādēļ mums vienmēr jāseko mācekļu pēctecībai, nevis jāklausās, ko saka no īstā ceļa nogājušie profesionālie teicēji — mājāvādī vai parastie ļaudis. «Anušrinujāt» nozīmē, ka mums ir jāklausās autoritatīvs runātājs, kas ir mācekļu pēctecībā un vienmēr darbojas Krišnas apziņā. Ja cilvēks vēlas klausīties šādā veidā, viņš noteikti gūst panākumus. Klausoties rāsa-līlas aprakstus, var nonākt visaugstākajā garīgās dzīves līmenī.

Šukadēva Gosvāmī min divus īpašus vārdus «bhaktim» un «parām». «Bhaktim parām» nozīmē garīgo kalpošanu līmenī, kas augstāks par iesācēja līmeni. Tie, kurus piesaista tikai kalpošana templī, bet kas nezina bhakti filozofiju, ir iesācēji. Viņu bhakti vēl nav pilnīga. Kad cilvēks ir sasniedzis bhakti jeb garīgās kalpošanas pilnību, viņš ir brīvs no materiālajiem sārņiem. Visbīstamākais piesārņojums ir iekāre jeb dzimumdzīve. Bhakti para ir tik varena, ka cilvēks, kas tajā pilnveidojas, zaudē pieķeršanos materiālajai dzīvei. Tas, kurš klausās rāsa-līlas dejas aprakstus un gūst no tiem īstenu labumu, noteikti sasniedz pārpasaulīgu stāvokli, un viņa sirds kļūst pilnīgi brīva no iekāres.

Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs norāda, ka saskaņā ar Bhagavad-gītu, Brahmas diena un Brahmas nakts ir 4 300 000 reiz 1000 Saules gadus gara. Saskaņā ar Višvanāthas Čakravartī teikto rāsas deja notika veselu Brahmas nakti, bet gopī to nezināja. Izpildot gopī vēlmi, Krišna šo nakti bija padarījis tik garu. Var rasties jautājums, kā tas ir iespējams? Višvanātha Čakravartī Thākura mums atgādina, ka Krišna, kurš bija sasiets ar mazu aukliņu, savā mutē varēja parādīt mātei visu Visumu. Bet kā gan tas bija iespējams? Atbilde ir tāda, ka Krišna par prieku saviem bhaktām var izdarīt visu. Gluži tāpat gopī, kuras gribēja baudīt Krišnu, saņēma iespēju būt kopā ar Viņu ļoti ilgu laiku. Tā Krišna izpildīja savu solījumu. Kad gopī mazgājās Jamunā, Čīraghāthas peldvietā, un Krišna nozaga gopī drēbes, Viņš pēc tam apsolīja kādu nakti piepildīt meiteņu vēlmes. Tāpēc Krišna uz vienu nakti kļuva par gopī vīru un bija kopā ar viņām, bet tā nebija parasta nakts. Tā bija Brahmas nakts, kas ilga miljonus un miljonus gadu. Krišna spēj visu, jo Viņš ir augstākais valdnieks.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» trīsdesmit otrajai nodaļai «Rāsas dejas apraksts».


Tālāk: 33. nodaļa

Saturs Bibliotēka