Krišna, Dieva Augstākā Personība sestā nodaļa

null

Sestā nodaļa

Pūtanas nogalināšana

Atgriezdamies mājās, Nanda Mahārādža domāja par Vasudēvas vārdiem, ka Gokulā varot atgadīties kaut kas slikts. Padoms bija draudzīgs un bez viltus. Nanda domāja: «Tur jābūt kādam patiesības graudam.» Tāpēc aiz bailēm viņš meklēja patvērumu pie Dieva Augstākās Personības. Nonācis briesmās, bhakta gluži dabiski domā par Krišnu, jo viņam nav cita patvēruma. Kad bērnam draud briesmas, viņš meklē patvērumu pie mātes vai tēva. Arī bhakta vienmēr ir Dieva Augstākās Personības aizsardzībā, bet, redzot kādas briesmas, viņš tūlīt atceras Dievu Kungu.

Apspriedies ar dēmoniskajiem ministriem, Kamsa teica raganai Pūtanai, kas ar drausmīgiem un grēcīgiem paņēmieniem prata nogalināt mazus bērnus, lai tā nonāvē visus zīdaiņus, kas atrodami pilsētās, ciemos un ganībās. Šādas raganas spēj darīt savus melnos darbus tikai tad, ja tuvumā neviens nedaudzina un neklausās Krišnas svēto vārdu. Ir teikts, ka no turienes, kur cilvēks kaut vai nevērīgi daudzina Krišnas svēto vārdu, tūlīt pazūd viss sliktais: raganas, spoki un citas briesmas. Un tas neapšaubāmi attiecas uz vietu, kur Krišnas svētais vārds tiek daudzināts nopietni, it īpaši uz Vrindāvanu, kurā Visaugstais Kungs atradās pats. Nanda Mahārādža uztraucās tikai tāpēc, ka ļoti mīlēja Krišnu. Īstenībā par spīti visām Pūtanas spējām, Krišnam nedraudēja ne mazākās biesmas. Tādas raganas sauc par khēčarī, kas nozīmē, ka tās var lidot pa gaisu. Ar šo tumšo mākslu vēl joprojām nodarbojas dažas sievietes tālos ziemeļrietumu Indijas apgabalos. Tās var lidot no vienas vietas uz otru, sēžot uz izgāzta koka zara. Pūtana prata šo raganu mākslu, un tāpēc Šrīmad Bhāgavatamā viņa nosaukta par khečarī.

Neprasot nevienam atļauju, Pūtana ieradās Gokulas apgabalā, kur dzīvoja Nanda Mahārādža. Apģērbusies kā skaista sieviete, viņa atnāca uz mātes Jašodas mājām. Pūtanai bija plati gurni, lielas un apaļas krūtis, krāšņi auskari, un viņas matus rotāja ziedi. Īpaši skaists bija viņas slaidais viduklis. Pūtanas skatiens bija ļoti pievilcīgs, viņa smaidīja, tā apburdama visus Vrindāvanas iedzīvotājus. Vienkāršās ganu sievietes domāja, ka Vrindāvanā ar lotosa ziedu rokās ieradusies pati laimes dieviete. Likās, ka viņa atnākusi pie Krišnas, kurš ir viņas vīrs. Pūtana bija tik daiļa, ka neviens to neaizturēja, un viņa brīvi iegāja Nandas Mahārādžas mājā. Pūtana, kas bija nogalinājusi daudzus jo daudzus bērnus, ieraudzīja Krišnu guļam mazā gultiņā. Viņa juta, ka bērnā apslēpti milzīgi spēki. Pūtana domāja: «Šis mazulis ir tik varens, ka vienā mirklī var sagraut visu Visumu.»

Tas, ko Pūtana saprata, ir ļoti būtiski. Dieva Augstākā Personība Krišna atrodas ikviena sirdī. Bhagavad-gītā teikts, ka Viņš dod būtnei nepieciešamo saprātu un Viņš rada aizmiršanu. Pūtana tūlīt saprata, ka šis bērns, kas atradās Nandas Mahārādžas mājās, bija pati Dieva Augstākā Personība. Krišna gulēja kā mazs zīdainis, bet tas nenozīmē, ka Viņš tādēļ bija mazāk spēcīgs. Materiālistiskā teorija par to, ka Dievs tiek pielūgts cilvēka izskatā, nav pareiza. Neviena dzīvā būtne ne ar kādām meditācijām un askēzēm nevar kļūt par Dievu. Dievs vienmēr ir Dievs. Krišna zīdaiņa izskatā bija tikpat pilnīgs kā jaunības briedumā. Mājāvādas teorija māca, ka dzīvā būtne iepriekš bijusi Dievs, bet tagad nonākusi maijas pakļautībā. Tāpēc viņi apgalvo, ka būtne pašlaik nav Dievs, bet, atbrīvojoties no maijas ietekmes, tā atkal kļūst par Dievu. Šo teoriju nevar attiecināt uz bezgalīgi sīkajām dzīvajām būtnēm. Dzīvās būtnes ir mazas Dieva Augstākās Personības daļiņas, tās ir sīkas augstākās uguns dzirkstelītes, bet ne pati sākotnējā uguns jeb Krišna. Krišna bija Dieva Augstākā Personība jau no paša sākuma, kad Viņš ieradās Vasudēvas un Dēvakī mājā.

Krišna kā jau mazs bērns aizvēra acis, un likās, ka Viņš negrib redzēt Pūtanu. Bhaktas to skaidro dažādi. Vieni uzskata, ka Krišna aizvēra acis, lai neredzētu Pūtanas seju, jo viņa jau bija nogalinājusi tik daudzus mazus bērnus un tagad bija atnākusi nonāvēt Viņu. Otri apgalvo, ka Krišna tādā veidā viņai pavēstīja, ka notiks kaut kas neparasts, un aizvēra acis, lai viņa nebaidītos. Vēl trešie saka tā, ka Krišna ieradās, lai nogalinātu dēmonus un aizsargātu bhaktas, kā teikts Bhagavad-gītā: paritrānāja sādhūnām vināšāja ča duškritām. Pirmais dēmons, ko nācās nogalināt, bija sieviete. Vēdu likumi aizliedz nogalināt sievietes, brāhmanus, govis un bērnus. Krišna bija spiests nogalināt dēmonieti Pūtanu, un, tā kā Vēdu šāstrās sieviešu nogalināšana ir aizliegta, Krišna nevarēja darīt neko citu, kā tikai aizvērt acis. Vēl šis gadījums tiek skaidrots tā, ka Krišna esot noturējis Pūtanu par savu aukli. Pūtana atnāca pie Krišnas, lai dotu Viņam pienu no savas krūts. Lai gan Krišna zināja, ka Pūtana ieradusies Viņu nogalināt, Viņš savā žēlastībā pieņēma raganu par savu aukli jeb māti.

Kā norāda Vēdas, ikvienam ir septiņas mātes: īstā māte, skolotāja vai garīgā skolotāja sieva, valdnieka sieva, brāhmana sieva, govs, aukle un māte zeme. Pūtana bija atnākusi pie Krišnas, lai paņemtu bērnu klēpī un barotu Viņu ar pienu no savas krūts, tāpēc Krišna pieņēma raganu par vienu no savām mātēm. Tas tiek uzskatīts par vēl vienu iemeslu, kāpēc Krišna aizvēra acis. Viņam bija jānogalina sava zīdītāja jeb māte. Taču Krišnam nogalināt savu māti jeb zīdītāju bija tas pats, kas mīlēt savu īsto māti vai audžumāti Jašodu. Vēl no Vēdu rakstiem mēs varam uzzināt, ka Krišna izturējās pret Pūtanu kā pret māti un deva viņai tādas pašas iespējas kā Jašodai. Pūtana tāpat kā Jašoda saņēma atbrīvi no materiālās pasaules. Kad mazais Krišna aizvēra acis, Pūtana paņēma Viņu klēpī. Viņa nezināja, ka tur rokās savu nāvi. Ja cilvēks kļūdās un notur čūsku par auklu, tad viņš mirst. Līdzīgi Pūtana pirms tikšanās ar Krišnu bija nogalinājusi tik daudzus bērnus, bet nu viņa turēja rokās čūsku, no kuras tai bija jāmirst.

Kad Pūtana paņēma Krišnu klēpī, to redzēja gan Jašoda, gan Rohinī, taču viņas neko neteica, jo ragana bija ļoti skaisti apģērbta un izturējās pret Krišnu ar mātes mīlestību. Šīs sievietes nesaprata, ka Pūtana ir kā zobens izrotātā makstī. Ragana bija noziedusi krūtis ar briesmīgu indi, un, paņēmusi bērnu, viņa spieda Tam mutē krūts galu. Pūtana cerēja, ka, tiklīdz Krišna paņems krūti, Viņš nomirs, bet mazais Krišna dusmās sāka ātri zīst saindēto pienu un kopā ar to izsūca arī dēmonietes dzīvības dvašu. Citiem vārdiem sakot, Krišna dzēra pienu no Pūtanas krūts un tajā pašā laikā viņu nogalināja, izsūcot raganas dzīvību. Dēmoniete Pūtana bija atnākusi, lai pabarotu Krišnu ar pienu, un Krišna savā žēlastībā piepildīja viņas vēlmi un atzina viņu par māti. Bet, lai atturētu Pūtanu no zemiskas rīcības nākotnē, Viņš to tūlīt nogalināja. Tā kā dēmonieti bija nogalinājis Krišna, viņa saņēma atbrīvi. Kad Krišna izsūca Pūtanas elpu, ragana nokrita gar zemi, atmeta atpakaļ rokas, izstiepa kājas un iekliedzās: «Mazais, laid mani vaļā, laid mani vaļā!» Pūtana skaļi vaimanāja, un viss viņas augums kļuva slapjš no sviedriem.

Kad ragana kliegdama mira, debesis un zeme visās pusēs nodrebēja, un ļaudīm likās, ka sper zibeņi. Pūtana vairs nevienu neapdraudēja, un tagad atklāja savu īsto lielas dēmonietes izskatu. Ragana atpleta savu briesmīgo muti un izstiepa milzīgās rokas un kājas. Viņa nokrita gluži kā Vritrāsura, kuru bija ķēris Indras zibens. Pūtanas garie, izjukušie mati klāja visu ķermeni, kas stiepās divpadsmit jūdžu garumā. Krizdama viņa ar to bija sašķaidījusi daudzus kokus, un visi brīnījās, redzot tik milzīgu augumu. Raganas zobi izskatījās pēc milzīgiem arkla lemešiem, bet nāsis atgādināja kalnu alas. Viņas krūtis izskatījās pēc pauguriem, bet mati — pēc sarkanīgiem krūmiem. Raganas acis izskatījās pēc aizbrukušām akām, stilbi — pēc upes krastiem, rokas — pēc diviem stipri būvētiem tiltiem, bet vēders — pēc izžuvuša ezera. Gani un ganes, izbrīna pārņemti, godbijīgi skatījās uz to un nevarēja attapties. No lielā trokšņa viņiem bija aizkritušas ausis un sirds krūtīs nevaldāmi sitās.

Redzot, ka Krišna bez bailēm spēlējas Pūtanas klēpī, gopī steidzās Viņu paņemt. Māmiņas Jašoda, Rohinī un citas vecākās gopī tūlīt izpildīja svētīgus rituālus, paņemdamas rokā govs asti un iedamas Viņam apkārt. Bērns tika nomazgāts ar govs urīnu un nokaisīts ar govju saceltajiem putekļiem. Tas viss tika darīts, lai pasargātu mazo Krišnu no turpmākām nelaimēm. Šis gadījums skaidri parāda, cik svarīgas ģimenei, sabiedrībai un visām dzīvajām būtnēm ir govis. Krišnas pārpasaulīgajam ķermenim nebija vajadzīga nekāda aizsardzība, bet, lai parādītu, cik svarīgas ir govis, Dievs Kungs ļāva, lai Viņu noziež ar govs mēsliem, nomazgā ar govs urīnu un nokaisa ar govju saceltiem putekļiem.

Pēc šī attīrīšanās rituāla māmiņa Jašoda un Rohinī kopā ar citām gopī noskaitīja divpadsmit Višnu vārdus, lai pilnīgi aizsargātu Krišnas ķermeni no visa ļaunā. Viņas nomazgāja rokas un kājas un trīs reizes paņēma mutē ūdeni, kā tas parasts pirms mantru skaitīšanas. Viņas sacīja: «Dārgais Krišna, lai Kungs, ko sauc par Manimānu, aizsargā Tavus stilbus; lai Kungs Višnu, ko sauc par Jagju, aizsargā Tavas kājas; lai Kungs Ačjuta aizsargā Tavas rokas; lai Kungs Hajagrīva aizsargā Tavu vēderu; lai Kungs Kēšava aizsargā Tavu sirdi; lai Kungs Višnu sargā Tavas rokas; lai Kungs Urukrama sargā Tavu seju; lai Kungs Īšvara sargā Tavu galvu; lai Kungs Čakradhara aizsargā Tevi no priekšas; lai Kungs Gadādhara aizsargā Tevi no muguras; lai Kungs Madhusūdana, kura rokās ir loks, aizsargā Tevi no labās puses; lai Kungs Višnu ar savu gliemežnīcu aizsargā Tevi no kreisās puses; lai Dieva Personība Upēndra aizsargā Tevi no augšas un lai Kungs Tārkšja aizsargā Tevi no zemes apakšas; lai Kungs Haladhara aizsargā Tevi no visām pusēm; lai Dieva Personība, kuru sauc par Hrišīkēšu, aizsargā visus Tavus jutekļus; lai Kungs Nārājana aizsargā Tavu dzīvības dvašu, un lai Švētadvīpas Kungs Nārājana aizsargā Tavu sirdi; lai Kungs Jogēšvara aizsargā Tavu prātu; lai Kungs Prišnigarbha aizsargā Tavu saprātu, un lai Dieva Augstākā Personība aizsargā Tavu dvēseli. Kad Tu spēlējies, lai Kungs Govinda aizsargā Tevi no visām pusēm, un, kad Tu guli, lai Kungs Mādhava aizsargā Tevi no visām briesmām; kad Tu ej, lai Vaikunthas Kungs sargā Tevi no pakrišanas; kad Tu sēdi, lai Vaikunthas Kungs Tevi visādā ziņā aizsargā, un, kad Tu ēd, lai Tevi pilnībā aizsargā visu ziedošanu Kungs.»

Tā māmiņa Jašoda sāka skaitīt dažādus Višnu vārdus, lai aizsargātu dažādas mazā Krišnas ķermeņa daļas. Jašoda bija stingri pārliecināta, ka viņai jāaizsargā bērns no dažādu veidu ļaunajiem gariem un spokiem: dhākīnī, jātudhānī, kūšmāndām, jakšām, rākšasiem, vinājakiem, kotarām, rēvatī, džēšthām, pūtanām, mātrikām, unmādām un tamlīdzīgiem ļaunajiem gariem, kas liek cilvēkam aizmirsties, kā arī traucē dzīvības dvašas un jutekļu darbību. Reizēm šie gari parādās sapņos un rada daudz uztraukumu, reizēm tie atnāk vecu sieviešu izskatā un sūc mazu bērnu asinis. Taču visi šie spoki un ļaunie gari nespēj atrasties tur, kur tiek daudzināts Dieva svētais vārds. Māmiņa Jašoda bija stingri pārliecināta, ka Vēdu norādījumi par govju svarīgumu un Višnu svētā vārda nozīmi ir pareizi, tāpēc viņa izmantoja govis un Višnu vārdu, lai aizsargātu savu dēlu Krišnu. Viņa noskaitīja visus Višnu svētos vārdus, lai Višnu sargātu bērnu. Vēdu kultūrā ļaudis no laika gala ir izmantojuši iespējas, ko dod govju audzēšana un Višnu svētā vārda daudzināšana, un tie, kas joprojām seko Vēdu paražām, it īpaši ģimenes cilvēki, tur vismaz divpadsmit govis un savās mājās godina Kunga Višnu Dievību.

Arī vecākās Vrindāvanas gopī tik ļoti mīlēja Krišnu, ka vēlējās Viņu pasargāt, lai gan tas nemaz nebija vajadzīgs, jo Krišna jau pats sevi sargāja. Viņas nesaprata, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, kas rotaļājas bērna izskatā. Izdarījusi visu, kas vajadzīgs, lai aizsargātu bērnu, māmiņa Jašoda paņēma Krišnu un deva Viņam pienu no savas krūts. Kad bērnu aizsargāja višnu-mantra, māmiņa Jašoda uzskatīja, ka Viņš ir drošībā. Pa to laiku no Mathuras mājās atgriezās gani, kas bija aizbraukuši nomaksāt nodokļus, un viņi bija ārkārtīgi pārsteigti, redzot milzīgo mirušās Pūtanas ķermeni.

Nanda Mahārādža atcerējās Vasudēvas pareģojumu un nodomāja, ka viņš laikam ir kāds viedais vai jogs mistiķis. Kā gan citādi Vasudēva būtu varējis pateikt, kas notiks Nandas Mahārādžas prombūtnē? Pēc tam Vradžas iedzīvotāji sacirta milzīgo Pūtanas ķermeni gabalos un apkrāva to ar malku, lai sadedzinātu. Kad Pūtanas ķermeņa locekļi dega, no uguns gaisā cēlās dūmi ar ļoti patīkamu smaržu. Tas bija tāpēc, ka Pūtanu bija nogalinājis Krišna. Viņa bija šķīstījusies no visas savas grēcīgās darbības un ieguvusi debešķīgu ķermeni. Tas parāda, ka Dieva Augstākā Personība ir visādā ziņā laba: Pūtana atnāca nogalināt Krišnu, bet Krišna dzēra pienu no viņas krūts. Tādējādi Pūtana tūlīt šķīstījās, un viņas mirušais ķermenis ieguva pārpasaulīgas īpašības. Vienīgais, ar ko Pūtana nodarbojās, bija mazu bērnu nogalināšana, un visvairāk viņai patika asinis. Taču par spīti savam naidam pret Krišnu Pūtana ieguva atbrīvi, jo deva Viņam pienu. Tad ko lai saka par citiem, kas mīl Krišnu un izturas pret Viņu kā pret dēlu?

Tīri bhaktas vienmēr kalpo Krišnam ar lielu mīlestību, jo Viņš ir Dieva Augstākā Personība un ikvienas dzīvās būtnes Virsdvēsele. Tāpēc ir secināts, ka pat vismazākā kalpošana Kungam dod neizmērojamu pārpasaulīgu labumu. Tas paskaidrots Bhagavad-gītā: svalpam apj asja dharmasja. Garīgā kalpošana Krišnas apziņā ir tik cildena, ka tas, kurš apzināti vai neapzināti pakalpo Krišnam, saņem vislielāko svētību. Ja Krišna tiek godināts ar kāda koka ziediem, tad arī tā dzīvā būtne, kas ieslēgta koka ķermenī, gūst labumu. Kad Krišnam tiek piedāvāti koka ziedi un augļi, tad koks netiešā veidā saņem lielu svētību. Tādējādi arčana jeb godināšana nes labumu ikvienam. Krišnu pielūdz pat tādi diženi padievi kā Brahma un Kungs Šiva, un Pūtanai ļoti paveicās, ka Krišna maza bērna izskatā spēlējās viņas klēpī. Viņš pieskārās Pūtanai ar savām lotospēdām, kuras godina lieli gudrie un bhaktas. Ļaudis pielūdz Krišnu un piedāvā Viņam ēdienu, bet Krišna pats dzēra Pūtanas pienu. Tāpēc bhaktas lūgšanā saka: ja pat Pūtana, kas tikai mazliet pakalpoja Krišnam, izturēdamās pret Viņu kā pret ienaidnieku, saņēma tādu svētību, tad cik gan neizmērojami lielu labumu gūst tie, kas godina Krišnu ar mīlestību?

Krišnu ir vērts godināt kaut vai tāpēc, ka godinātājs saņem ārkārtīgi lielu svētību. Lai gan Pūtana bija ļaunais gars, viņa nonāca tādā pašā stāvoklī kā Dieva Augstākās Personības māte. Ir pilnīgi skaidrs, ka govis un vecākās gopī, kas baroja Krišnu ar pienu, arī sasniedza pārpasaulīgu stāvokli. Krišna ikvienam var dot pilnīgi visu — gan atbrīvi, gan jebkādus materiālus labumus —, tāpēc nav nekādu šaubu par to, ka Pūtana, kuras pienu Krišna ēda tik ilgi, ieguva atbrīvi. Tad kā gan var šaubīties par to, ka atbrīvotas tika arī gopī, kuras tik ļoti mīlēja Krišnu? Visas gopī, ganu zēni un govis, kas Vrindāvanā ar dziļu mīlestību kalpoja Krišnam, neapšaubāmi saņēma atbrīvi no materiālās esamības ciešanām.

Kad Vrindāvanas iedzīvotāji sajuta degošās Pūtanas dūmu smaržu, viņi viens otram jautāja: «No kurienes nāk šis brīnišķīgais aromāts?» Galu galā viņi saprata, ka smaržo dūmi. Visi ļoti mīlēja Krišnu, un, uzzinājuši, ka Krišna ir nogalinājis dēmonieti Pūtanu, viņi ar mīlestību svētīja mazuli. Kad Pūtana bija sadedzināta, Mahārādža Nanda atgriezās mājās, paņēma bērnu klēpī un priecājās par bērna galviņas smaržu. Viņš ļoti priecājās par to, ka bērns ir glābts no nelaimes. Šrīla Šukadēva Gosvāmī ir svētījis visus, kuri klausās stāstījumus par to, kā Krišna nogalināja Pūtanu. Viņi noteikti saņems Govindas žēlastību.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sestajai nodaļai «Pūtanas nogalināšana».


Tālāk: 7. nodaļa

Saturs Bibliotēka