Krišna, Dieva Augstākā Personība septītā nodaļa

null

Septītā nodaļa

Trināvartas atbrīvošana

Dieva Augstākajai Personībai Krišnam vienmēr ir visas varenības: pilnīga bagātība, spēks, slava, zināšanas, skaistums un atsacīšanās spēja. Dievs Kungs atnāk dažādos pilnīgos un mūžīgos avatāru veidolos. Saistītajām dvēselēm ir bezgalīgi plašas iespējas klausīties par Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību Viņa dažādajos avatāros. Bhagavad-gītā teikts: džanma karma ča mē divjam. Dieva Kunga spēles un darbība nav materiālas, tās stāv pāri materiālajiem priekšstatiem, bet saistītā dvēsele var gūt labumu, klausoties stāstus par šo neparasto darbību. Tāda klausīšanās ir iespēja būt kopā ar Dievu Kungu. Klausoties par Viņa darbību, mēs attīstāmies un ejam pretī pārpasaulīgajai dabai — tikai jāklausās. Saistītajai dvēselei ir dabiska tieksme klausīties par citām saistītajām dvēselēm, un šī vēlme tiek apmierināta ar daiļliteratūru, lugām un romāniem. Tieksmi klausīties par citiem var izmantot, klausoties stāstus par Dieva Kunga spēlēm. Tādā veidā tūlīt var sasniegt pārpasaulīgo dabu. Krišnas spēles ir ne vien skaistas, bet arī ļoti patīkamas prātam.

Ja cilvēks izmanto iespēju klausīties par Dieva Kunga spēlēm, viņš vienā mirklī var atbrīvoties no materiālo putekļu kārtas, kas ilgā saskarsmē ar materiālo dabu sakrājusies sirdī. Arī Kungs Čaitanja norādīja, ka, vienkārši klausoties Kunga Krišnas pārpasaulīgo vārdu, ikviens var attīrīt sirdi no materiālajiem sārņiem. Ir dažādi sevis apzināšanās ceļi, bet, ja saistītā dvēsele uzsāk garīgo kalpošanu, kuras vissvarīgākā sastāvdaļa ir klausīšanās, viņa pati par sevi attīrās no materiālajiem sārņiem un gūst iespēju apzināties savu īsteno, dabisko stāvokli. Būtni saista tikai šis piesārņojums, un, tiklīdz tas ir nomazgāts, viņā dabiski atmostas snaudošā tieksme kalpot Kungam. Attīstot šīs mūžīgās attiecības ar Visaugsto Kungu, cilvēks var sākt draudzēties ar bhaktām. Mahārādža Parīkšits, balstoties uz savu pieredzi, ikvienam ieteica klausīties stāstus par Dieva Kunga pārpasaulīgajām spēlēm. Traktāts «Krišna» uzrakstīts šim nolūkam, un lasītājs var izmantot iespēju, ko tas dod, lai sasniegtu augstāko cilvēka dzīves mērķi.

Dievs Kungs savā bezcēloņu žēlastībā atnāk uz materiālo pasauli un darbojas gluži kā parasts cilvēks. Diemžēl impersonālisti un ateisti uzskata Krišnu par parastu cilvēku — tādu, kā viņi paši — un izsmej Kungu. Pats Kungs Bhagavad-gītā to nosoda: avadžānanti mām mūdhāh. Mūdhas jeb nelieši uzskata Krišnu par parastu cilvēku vai nedaudz varenāku būtni nekā viņi paši; sev par postu tie nespēj atzīt Viņu par Dieva Augstāko Personību. Reizēm šādi nelaimīgi cilvēki, nebalstoties uz autoritatīvajiem rakstiem, sauc sevi par Krišnas avatāriem.

Kad Krišna mazliet paaugās, Viņš vairs negulēja tikai uz muguras, bet iemācījās apgriezties uz vēdera. Vēl pēc kāda laika Jašoda un Nanda Mahārādža nosvinēja Krišnas pirmo dzimšanas dienu. Viņi sarīkoja dzimšanas dienas ceremoniju, kuru joprojām svin visi vēdisko principu sekotāji. (Indijā Krišnas dzimšanas dienu svin visi hinduisti neatkarīgi no piederības kādai grupai.) Uz ceremoniju bija ielūgti visi gani un ganes, un viņi ar lielu prieku ieradās. Skanēja skaista mūzika, un sanākušie ar patiku to klausījās. Bija ielūgti mācīti brāhmani, kuri skaitīja Vēdu himnas, lai Krišnam būtu veiksmīga nākotne. Skanot Vēdu himnām un mūzikai, Jašoda mazgāja Krišnu. Šo mazgāšanas ceremoniju sauc par abhišēku, un to pat mūsdienās Džanmāštamī jeb Kunga atnākšanas gadadienā rīko visos Vrindāvanas tempļos.

Šim gadījumam par godu māmiņa Jašoda parūpējās, lai tiktu izdalīts liels daudzums graudu un lai mācītiem, cienījamiem brāhmaniem tiktu dāvātas vislabākās govis, kas izgreznotas ar zelta rotājumiem. Jašoda nomazgājās, uzposās un paņēma rokās mazo Krišnu, kas arī bija labi nomazgāts un apģērbts. Viņa apsēdās, lai paklausītos, kā brāhmani dzied Vēdu himnas. Likās, ka bērns iemieg, un tāpēc māmiņa Jašoda uzmanīgi ielika Viņu gultiņā. Jašoda bija aizņemta, svētkos sagaidot draugus, radiniekus un citus Vrindāvanas iedzīvotājus, un aizmirsa bērnu pabarot ar pienu. Krišna izsalkumā raudāja, bet māmiņa svinību troksnī Viņu nedzirdēja. Mātes neuzmanība mazuli ļoti sadusmoja, un Viņš gluži kā parasts bērns sāka ar savām lotospēdiņām spārdīties. Mazais Krišna bija nolikts zem nelieliem, ar rokām stumjamiem ratiem, un spārdīdamies Viņš nejauši trāpīja pa ratu riteni, kas nomuka. Uz ratiem bija sakrauti dažādi misiņa un metāla trauki, un tie ar lielu troksni izbira pa zemi. Ritenis bija nomucis no ass, visi spieķi bija salauzti un izsvaidīti. Māmiņa Jašoda un gopī, kā arī Mahārādža Nanda un gani brīnījās, kādēļ rati pēkšņi sagāzušies. Svētku viesi — vīrieši un sievietes — sanāca apkārt un sāka spriest, kā tas noticis. Neviens nevarēja saprast, kāpēc rati sagāzušies, bet vairāki mazi bērni, kuriem bija uzticēts spēlēties ar Krišnu, visiem paziņoja, ka to izdarījis mazulis, ar kāju iesperot pa riteni. Bērni neatlaidīgi atkārtoja, ka redzējuši to paši savām acīm. Daži klausījās, ko saka mazie bērni, bet citi iebilda: «Vai tad viņiem var ticēt?» Gani un ganes nespēja saprast, ka viņu priekšā bērna izskatā atrodas visvarenā Dieva Personība un ka Viņš var izdarīt visu — gan iespējamo, gan neiespējamo. Kamēr viesi tā runāja, mazais Krišna raudāja. Jašoda, neko neteikdama, paņēma bērnu klēpī un pasauca mācītos brāhmanus, lai tie skaitītu svētās Vēdu himnas un aizdzītu ļaunos garus. Vēl Jašoda iedeva bērnam krūti. Ja mazulis labi dzer mātes pienu, tad tas nozīmē, ka viņam nedraud nekādas briesmas. Pēc tam stiprākie gani salaboja ratus, savāca nokritušos traukus un salika visu kā bijis. Brāhmani sakūra ziedošanas uguni un sāka godināt Dieva Augstāko Personību ar jogurtu, sviestu, kušas zāli un ūdeni, lai bērna nākotne būtu veiksmīga.

Sanākušie brāhmani bija apveltīti ar visām vajadzīgajām īpašībām, jo viņi nekad nevienu neapskauda, nekad nemeloja, nelepojās, nedarīja ļaunu un bija brīvi no viltus lepnuma. Tie bija īsteni brāhmani, tāpēc neviens nešaubījās par viņu svētības spēku. Stingri ticēdams brāhmaniem, Nanda Mahārādža paņēma bērnu rokās un nomazgāja Viņu dažādu zāļu ūdenī, bet brāhmani skaitīja himnas no Rigvēdas, Jadžurvēdas un Sāmavēdas.

Ir teikts, ka tas, kurš nav īstens brāhmans, nedrīkst lasīt Vēdu mantras. Šeit ir parādīts, ka atnākušajiem brāhmaniem bija visas brāhmaniskās pazīmes. Arī Nanda Mahārādža pilnībā paļāvās uz viņiem, tāpēc tie drīkstēja rīkot rituālās ceremonijas un daudzināt Vēdu mantras. Dažādiem nolūkiem ir ieteiktas dažādu veidu ziedošanas ceremonijas, bet mantras vienmēr jāskaita īsteniem brāhmaniem. Kali laikmetā šādu brāhmanu nav, tāpēc visu veidu rituālistiskās ziedošanas ir aizliegtas. Šrī Čaitanja Mahāprabhu šim laikmetam ieteicis tikai viena veida ziedošanu, t.i., sankīrtana-jagju jeb mahā-mantras daudzināšanu: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē.

Kad brāhmani jau otro reizi daudzināja Vēdu himnas un veica rituālistiskās ceremonijas, Nanda Mahārādža viņiem atkal deva daudz graudu un govju. Visas uzdāvinātās govis bija apklātas ar skaistiem, zeltā šūtiem audumiem, uz ragiem tām bija zelta gredzeni, uz nagiem — sudrabs, un ap kaklu — ziedu vītnes. Nanda Mahārādža dāvāja visas šīs govis tikai sava brīnišķīgā bērna labad, un brāhmani savukārt no visas sirds Viņu svētīja. Īstena brāhmana svētība nekad nav veltīga.

Drīz pēc ceremonijas māmiņa Jašoda kādu dienu glāstīja mazo Krišnu, bet bērns bija smags, un Jašodai piekusa rokas, tāpēc viņa negribot nolika To malā. Viņa sāka darīt mājas darbus. Tajā laikā viens no Kamsas kalpiem Trināvarta pēc Kamsas gribas ieradās Vrindāvanā un pārvērtās par viesuli. Paņēmis bērnu un uzlicis To uz pleca, viņš sacēla milzīgu putekļu vētru. Kādu brīdi neviens neko neredzēja. Visu Vrindāvanu pārņēma tumsa, un ļaudis nespēja saskatīt ne sevi, ne citus. Neatrazdama viesuļa aiznesto bērnu, Jašoda sāka skaļi vaimanāt. Viņa nokrita pie zemes gluži kā govs, kas pazaudējusi savu teliņu. Dzirdot māmiņas Jašodas raudas, no visām pusēm saskrēja ganu sievietes un tūlīt sāka meklēt bērnu, bet nevarēja nekur Viņu atrast. Dēmons Trināvarta, kas bija paņēmis mazo Krišnu uz pleca, pacēlās augstu debesīs, taču bērns kļuva tik smags, ka dēmons vairs nespēja palidot un apstājās. Mazais Krišna kļuva aizvien smagāks un sāka vilkt dēmonu zemē. Viņš apķērās tam ap kaklu. Trināvarta juta, ka bērns ir smags kā milzu kalns, un centās atbrīvoties no Viņa tvēriena, bet tas neizdevās, un dēmona acis izspiedās no dobumiem. Skaļi brēkdams, viņš atsitās pret Vrindāvanas zemi un bija pagalam. Dēmons nokrita gluži tāpat kā Tripurāsura, kuru caururba Kunga Šivas bulta. Viņš atsitās pret akmeņaino zemi, sašķaidot visus locekļus. Tad Vrindāvanas iedzīvotāji ieraudzīja dēmona augumu.

Kad gopī redzēja, ka dēmons ir nogalināts un mazais Krišna priecīgi spēlējas uz viņa ķermeņa, tās ar lielu mīlestību tūlīt paņēma Krišnu. Gani un ganes bija ļoti laimīgi, ka mīļais un mazais Krišna atkal ir kopā ar viņiem. Sākās sarunas par to, kā dēmons aiznesis bērnu, lai Viņu aprītu, bet nav varējis to izdarīt, un kā briesmonis brīnumainā kārtā nokritis zemē beigts. Daži teica: «Tas ir pareizi, jo būtnes, kas ir pārlieku grēcīgas, mirst no savu grēku sekām, bet mazais Krišna ir dievbijīgs, tāpēc Viņš visās briesmās izglābjas, un arī mēs iepriekšējās dzīvēs noteikti esam veikuši lielas ziedošanas, godinājuši Dieva Augstāko Personību, devuši daudz žēlastības dāvanu un visādā ziņā palīdzējuši ļaudīm. Pateicoties šai dievbijīgajai darbībai, bērns ir glābts no visām briesmām.»

Sanākušās gopī savā starpā runāja: «Mēs savās iepriekšējās dzīvēs noteikti esam paveikušas lielas askēzes. Mēs laikam esam godinājušas Dieva Augstāko Personību, dažādos veidos ziedojušas, devušas dāvanas un darījušas labu ļaudīm — audzējušas banjankokus, rakušas akas utt. Pateicoties šai dievbijīgajai darbībai, mēs esam atguvušas savu bērnu, kuram būtu bijis jāmirst. Nu Viņš ir atgriezies, lai dotu jaunu dzīvību saviem radiniekiem.» Redzējis visus šos brīnumus, Nanda Mahārādža atkal un atkal atcerējās Vasudēvas vārdus.

Pēc šī notikuma Jašoda reiz ar lielu mīlestību auklēja un glāstīja mazo Krišnu, un no viņas krūtīm straumēm tecēja piens. Ar pirkstiem atvērusi bērna mutīti, viņa tajā pēkšņi ieraudzīja Visuma izpausmi. Krišnas mutē Jašoda redzēja visas debesis ar tās spīdekļiem — zvaigznēm, Sauli, Mēnesi —, uguni, gaisu, jūras, salas, kalnus, upes, mežus, kā arī visas kustīgās un nekustīgās būtnes. Jašodas sirds sāka strauji pukstēt, un viņa čukstēja: «Cik tas ir brīnumaini!» Viņa vairs nespēja parunāt un aizvēra acis. Prātā bija brīnumainas domas. Tas, ka Krišna, gulēdams mātei klēpī, atklāja Dieva Augstākās Personības Visuma veidolu, pierāda, ka Dieva Augstākā Personība vienmēr ir Dieva Augstākā Personība, vienalga, vai Viņš izpaužas kā bērns mātes rokās vai kā kaujas ratu vadītājs Kurukšētras kaujas laukā. Tas nozīmē, ka impersonālistu sagudrojums, ka ar meditāciju vai mākslīgu materiālo darbību iespējams kļūt par Dievu, ir aplams. Dievs jebkādos apstākļos un jebkurā stāvoklī ir Dievs, un dzīvās būtnes vienmēr ir neatņemamas Visaugstā Kunga daļiņas. Tās nekādā gadījumā nevar līdzināties Dieva Augstākajai Personībai, kurai ir neaptveramas un pārdabiskas spējas.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septītajai nodaļai «Trināvartas atbrīvošana».


Tālāk: 8. nodaļa

Saturs Bibliotēka