Sešpadsmitā nodaļa
Kālijas sodīšana
Sapratis, ka Jamunas ūdeni saindējusi melnā čūska Kālija, Kungs Krišna nolēma piespiest viņu doties uz citu vietu, lai Jamunas ūdens atkal kļūtu tīrs.
Kad Šukadēva Gosvāmī stāstīja šo gadījumu, Mahārādža Parīkšits teica, ka vēlas uzzināt par Krišnas bērnības rotaļām vēl vairāk, un jautāja, kādā veidā Krišna sodījis Kāliju, kurš ūdenī bija dzīvojis jau daudzus gadus. Stāsti par Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm bija aizrāvuši Mahārādžu Parīkšitu, un viņš šo jautājumu uzdeva ar lielu interesi.
Šukadēva Gosvāmī sāka stāstīt. Jamunai blakus bija liels ezers, kas bija savienots ar upi, un tajā dzīvoja lielā melnā čūska Kālija. Apkārt viss bija tik ļoti saindēts, ka no ezera nepārtraukti cēlās indīgi garaiņi. Putni, kas lidoja pāri šai vietai, krita ūdenī un gāja bojā.
Indīgo tvaiku dēļ Jamunas krasta koki un zāle bija izkaltuši. Kungs Krišna redzēja, ko nodarījusi lielā indīgā čūska. Upe, kas tecēja gar Vrindāvanu, bija nāvīgas indes pilna.
Krišna, kas bija atnācis uz šo pasauli, lai nogalinātu visas ļaunās būtnes, tūlīt uzkāpa lielā kadambas kokā, kas auga Jamunas krastā. Kadambas zieds ir apaļš un dzeltens, un parasti tas redzams tikai Vrindāvanas apkaimē. Uzrāpies galotnē, Krišna savilka savu drēbes jostu, gluži kā cīkstonis sasita rokas un ielēca indīgā ezera vidū. Kadambas koks, no kura lēca Krišna, bija vienīgais, kas bija dzīvs. Daži komentētāji norāda, ka koku atdzīvināja Krišna ar savām lotospēdām. Citās Purānās ir teikts, ka mūžīgais Višnu nesējs Garuda zināja, ka Krišnam šis koks būs vajadzīgs, un ielika tajā dzīvības nektāru. Kad Kungs Krišna ielēca ūdenī, upe pārplūda, it kā tajā būtu iemests kaut kas ļoti liels. Šī Krišnas spēka izpausme nav nekas neparasts, jo Krišna ir visu spēku avots.
Krišna peldējās, skaļi šļakstīdamies, gluži kā liels un stiprs zilonis, un melnā milzu čūska Kālija to dzirdēja. Kālija nespēja paciest troksni un saprata, ka kāds mēģina uzbrukt viņa mājai. Tāpēc briesmonis tūlīt iznira Krišnas priekšā. Kālija redzēja, ka uz Krišnu tiešām vērts paskatīties, jo Viņa ķermenis bija ļoti skaists. Pēc krāsas tas atgādināja mākoni, bet kājas Viņam bija gluži kā lotosa ziedi. Krišnam bija dzeltenas drēbes, un Viņu rotāja Šrīvatsa un dārgakmeņi. Zēnam bija skaista seja, Viņš smaidīja un peldējās Jamunas upē, rādīdams savu spēku. Taču par spīti Krišnas skaistumam, Kālija saniknojās līdz sirds dziļumiem un ar visu spēku aptinās apkārt Krišnam. Ganiņi un Vrindāvanas iedzīvotāji, kas ļoti mīlēja Krišnu, redzēdami, ka Krišna ir pilnīgi iežņaugts čūskas gredzenos, pamira aiz bailēm. Viņi bija veltījuši Krišnam visu — savu dzīvi, īpašumu, mīlestību, darbību —, pilnīgi visu, un, redzot puisēnu čūskas varā, viņi bailēs nokrita pie zemes. Govis, buļļus un teliņus pārņēma izmisums, un tie skatījās, kas notiks.
Aiz bailēm sastinguši, lopi stāvēja krastā un žēli māva, nespēdami palīdzēt mīļotajam Krišnam. Bija redzamas ļaunas zīmes — zeme drebēja, no debesīm krita meteori un cilvēkiem trīcēja ķermeņa kreisā puse. Tas viss norādīja, ka draud lielas briesmas. Redzot nelabvēlīgās zīmes, Mahārādža Nanda un gani ļoti baidījās un raizējās. Vēl viņi uzzināja, ka Krišna ir aizgājis uz ganībām bez vecākā brāļa Balarāmas. Šī vēsts vēl vairāk satrauca Nandu, Jašodu un ganus. Ļoti mīlēdami Krišnu un nezinādami Viņa spēkus, tie ļoti bēdājās un raizējās, jo viņiem nebija nekā dārgāka par Krišnu, un tie bija veltījuši Krišnam visu — dzīvi, īpašumus, mīlestību, prātu un darbību. Visi bija ļoti pieķērušies Krišnam un domāja: «Šodien gan Viņš ies bojā.»
Vrindāvanas iedzīvotāji iznāca no ciema, lai paskatītos, kas notiek ar Krišnu. Gāja bērni, jaunieši, veci ļaudis, sievietes, lopi un visas dzīvās būtnes. Viņi zināja, ka Krišna ir vienīgais, kas tos uztur. Tikmēr Balarāma, kuram ir visas zināšanas, mierīgi stāvēja un smaidīja. Balarāma saprata, cik varens ir Viņa jaunākais brālis Krišna un ka nav ko uztraukties, ja Krišna cīnās ar parastu materiālās pasaules čūsku. Tāpēc Viņš pats ne par ko neraizējās. Turpretī Vrindāvanas iedzīvotāji izmisumā meklēja Krišnu un gāja pa Viņa pēdām uz Jamunas pusi. Pēdu nospiedumos bija redzamas karoga, loka un gliemežnīcas zīmes. Ļaudis drīz vien nonāca upes krastā un redzēja, ka govis un zēni raud un Krišnam aptinusies apkārt melnā čūska. Šis skats viņus satrieca vēl vairāk. Balarāma par visu tikai smaidīja, bet Vradžabhūmi iedzīvotāji bija pilnīgā izmisumā, jo domāja, ka Krišnam pienācis gals. Viņi par Krišnu īpaši daudz nezināja, taču neprātīgi mīlēja Viņu. Redzot, ka Krišna atrodas Jamunas upē, iežņaugts čūskas Kālijas gredzenos, zēni un govis bēdās atcerējās draudzību ar Krišnu, Viņa smaidu, mīļos vārdus un izturēšanos. Bet tagad, kad Krišnu bija sagrābis Kālija, viņiem likās, ka visas trīs pasaules kļuvušas tukšas. Arī Kungs Čaitanja teica, ka bez Krišnas visas trīs pasaules ir pilnīgi tukšas. Tā ir augstākā Krišnas apziņas pakāpe. Gandrīz visi Vrindāvanas iedzīvotāji atradās augstākajā ekstātiskas Krišnas mīlestības līmenī.
Māmiņa Jašoda atnākusi gribēja mesties Jamunas upē, bet pārējie to neļāva, un Jašoda zaudēja samaņu. Draugi bija tikpat izmisuši. Viņiem no acīm asaras tecēja straumēm gluži kā lietus vai kā upes viļņi, taču, vēlēdamies, lai māmiņa Jašoda atgūtos, viņi sāka skaļi stāstīt par Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm. Māmiņa Jašoda joprojām bija kā pamirusi, jo visa viņas apziņa bija vērsta uz Krišnas seju. Nanda un pārējie, kas Krišnam bija veltījuši visu, arī savu dzīvi, gribēja mesties Jamunā, bet Kungs Balarāma tos aizturēja, jo lieliski zināja, ka nekādas briesmas nedraud.
Krišna veselas divas stundas gluži kā parasts bērns bija satīts Kālijas gredzenos, bet redzot, ka visi Gokulas iedzīvotāji, arī Viņa māte, tēvs, gopī, zēni un govis, aiz šausmām ir gandrīz vai miruši un viņus, liekas, nekas vairs nespēj glābt, Krišna tūlīt atbrīvojās no čūskas skavām. Viņš sāka augt aizvien lielāks un lielāks, un čūska vairs nespēja Viņu noturēt. Gredzeni atslāba, un Kālijam neatlika nekas cits, kā palaist Dieva Personību Krišnu vaļā. Tad Kālija briesmīgi saniknojās un izpleta savas lielās kapuces. Pa čūskas nāsīm nāca indīgi tvaiki, acīs bija ugunīgs spīdums, bet no mutes šāvās liesmas. Kādu brīdi čūska sastingusi skatījās uz Krišnu. Pāri tās lūpām šaudījās šķeltas mēles, kapuces bija augstu paceltas, un skatiens bija nāvīgas indes pilns. Tad Krišna lēca Kālijam virsū gluži kā Garuda, kas uzbrūk čūskai. Kālija centās Viņam iekost, bet Krišna veikli riņķoja tam apkārt. Čūska pamazām sāka nogurt un krietni vien zaudēja spēkus. Tad Krišna pavilka viņu aiz kapuces uz leju un uzlēca tai uz galvas. Dārgakmeņi, kas bija uz čūskas kapucēm, apmirdzēja Kunga lotospēdas ar sarkaniem stariem. Tad Krišna, sākotnējais visu mākslu pratējs, sāka dejot uz čūskas galvām, lai gan tās kustējās šurp un turp. To redzot, augstāko planētu iemītnieki sāka kaisīt ziedus, spēlēt bungas, pūst dažādas flautas, skaitīt lūgšanas un dziedāt dziesmas. Visi debesu iedzīvotāji, kā gandharvas, sidhas un padievi, bija ļoti priecīgi.
Kamēr Krišna dejoja uz vienas kapuces, Kālija ar citām galvām centās Viņu nogrūst. Kālijam bija vairāk kā simts galvu, bet Krišna tika galā ar tām visām. Viņš sāka spārdīt Kāliju ar savām lotospēdām, un to čūska vairs nespēja izturēt. Drīz vien Kālija cīnījās vairs tikai par savu dzīvību. Viņš vēma un pūta uguni. No Kālijas lija ārā inde, un viņš pamazām atbrīvojās no grēkiem. Lielā niknumā viņš vēlreiz pacēla vienu no savām galvām, lai nogalinātu Kungu, bet Krišna to tūlīt satvēra, sāka spārdīt un dejot uz tās. Izskatījās, ka Kālija godina Dieva Augstāko Personību Višnu. Inde, kas lija no čūskas mutēm, bija kā ziedi. Beidzot Kālija bija pilnīgi noguris un nespļāva vairs indi, bet vēma asinis. Likās, ka Kunga spērieni salauzuši visu viņa ķermeni. Savā prātā Kālija beidzot sāka saprast, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, un uzticēja sevi Viņam. Čūska saprata, ka Krišna ir Visaugstais Kungs, visa saimnieks.
Kālijas sievas, kuras sauca par Nāgapatnī, redzēja, ka Kungs, kurš sevī satur visu Visumu, ar spērieniem ir pakļāvis viņu vīru. Kālijas sievas atnāca pie Kunga, lai godinātu Viņu, lai gan steigā viņu apģērbs, mati un rotājumi bija sajukuši. Arī viņas uzticēja sevi Visaugstajam Kungam un lūdza Krišnu. Atnākušas viņas nolika savus bērnus un turpat Jamunas krastā Kunga priekšā nometās pie zemes. Nāgapatnī zināja, ka Krišna ir visu padevīgo dvēseļu patvērums, tāpēc vēlējās iepriecināt Kungu ar savām lūgšanām un atpestīt Kāliju no briesmām.
Nāgapatnī teica: «Dārgais Kungs, Tu esi vienāds pret visiem. Tu nešķiro, vai kāda būtne ir Tavs dēls, draugs vai ienaidnieks. Tāpēc sods, ko Tu visžēlīgi piešķīri Kālijam, bija tieši tas, kas vajadzīgs. Ak, Kungs! Tu esi atnācis, lai pasaulē iznīcinātu visus ļaundarus, un, tā kā Tu esi Absolūtā Patiesība, Tava žēlastība un sods neatšķiras. Tāpēc mēs domājam, ka šī šķietamā Kālijas sodīšana patiesībā ir svētība. Tas, ka Tu sodi Kāliju, ir ļoti liela žēlastība pret mums, jo tāds sods iznīcina visus būtnes grēkus. Ir pilnīgi skaidrs, ka šis radījums, kas piedzimis čūskas ķermenī, ir visādu grēku pilns, jo kā gan citādi viņš būtu kļuvis par čūsku? Tava deja uz viņa galvām atbrīvoja šo čūskas ķermenī iemiesoto dzīvo būtni no visu grēku sekām. Tāpēc tas, ka Tu sadusmojies un sodīji viņu, ir ļoti svētīgi. Mēs esam ļoti pārsteigtas, ka Tev tā iepatikusies šī čūska, kas iepriekšējās dzīvēs acīmredzot darījusi daudzus dievbijīgus darbus. Visi droši vien ir bijuši apmierināti ar dažādajām Kālijas askēzēm, un viņš laikam ir rūpējies par visu dzīvo būtņu labklājību.»
Nāgapatnī apstiprina, ka ar Krišnu nevar saskarties neviens, kas agrākajās dzīvēs nav garīgi kalpojis un dievbijīgi darbojies. Kā «Šikšāštakā» iesaka Kungs Čaitanja, cilvēkam garīgi jākalpo, pazemīgi skaitot Harē Krišnas mantru, uzskatot sevi par zemāku nekā ceļa zāle un nevēloties nekādus pagodinājumus, bet vienmēr godājot citus. Nāgapatnī bija ļoti pārsteigtas — lai gan Kālija par saviem smagajiem grēkiem bija nopelnījis čūskas ķermenī, viņš nonāca tik tuvā saskarsmē ar Kungu, ka Krišna ar savām lotospēdām dejoja uz Kālijas galvām. Acīmredzot kaut ko tādu noteikti nevarēja sasniegt ar parastu dievbijīgu darbību. Par to Nāgapatnī ļoti brīnījās. Viņas turpināja: «Dārgais Kungs, mēs esam ļoti pārsteigtas, ka Kālijam tā paveicies, ka viņam uz galvas ir Tavu lotospēdu putekļi. Pēc tādas svētības tiecas diženi gudrie. Pat laimes dieviete ir nodarbojusies ar smagām askēzēm, lai saņemtu Tavu lotospēdu putekļu svētību. Kā gan Kālija ir tik viegli saņēmis šos putekļus? No autoritātēm mēs esam dzirdējušas, ka tiem, kas svētīti ar Tavu lotospēdu putekļiem, nerūp pat visaugstākais stāvoklis Visumā, tas ir, Kunga Brahmas stāvoklis. Viņi negrib valdīt pār debesu planētām vai pār šo planētu. Viņi arī nevēlas valdīt pār planētām, kas augstākas par Zemi, piemēram, Sidhaloku, kā arī netiecas pēc jogas mistiskajām spējām. Tīri bhaktas arī nevēlas saplūst ar Tevi un tādā veidā iegūt atbrīvi. Mans Kungs, lai gan šis čūsku valdnieks ir dzimis ķermenī, ko vada viszemākās materiālās dabas īpašības un kas ir dusmu pilns, viņš ir sasniedzis kaut ko ļoti, ļoti retu. Dzīvās būtnes, kas klejo pa visu šo Visumu un nonāk dažādos dzīvības veidos, var sasniegt tik lielu svētību tikai ar Tavu žēlastību.»
Arī «Čaitanja-čaritāmritā» apstiprināts, ka dzīvās būtnes, kas šajā Visumā ceļo pa dažādajiem dzīvības veidiem, ar Krišnas un garīgā skolotāja žēlastību var saņemt garīgās kalpošanas sēklu, kas paver tām ceļu uz atbrīvi.
«Tāpēc mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā,» turpināja Nāgapatnī. «Dārgais Kungs, Tu esi Augstākā Personība un Virsdvēseles veidā atrodies visās dzīvajās būtnēs. Lai gan Tu stāvi pāri kosmiskajai izpausmei, viss balstās uz Tevi, Tu esi pats mūžīgais un nenogurstošais laiks. Tevī ir viss laika spēks, un tāpēc Tu redzi visa laika kopumu — pagātni, tagadni, nākotni, mēnešus, dienas, stundas, mirkļus —, pilnīgi visu. Ak, Kungs, citiem vārdiem sakot, Tu pilnībā redzi, kas notiek ik mirkli, ik stundu, ik dienu, ik mēnesi, ik gadu gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē. Tu esi Visuma veidols, un tomēr Tu atšķiries no šī Visuma. Tu reizē gan esi, gan neesi šis Visums, tāpēc mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā. Tu pats esi viss Visums, tomēr Tu esi arī Visuma radītājs. Tu esi visa Visuma pārvaldnieks, uzturētājs un pirmcēlonis. Lai gan Tu atrodies Visumā savu trīs īpašību avatāru — Brahmas, Višnu un Mahēšvaras — izskatā, Tu stāvi pāri materiālajai pasaulei. Tu esi radījis visas dzīvās būtnes un devis tām jutekļus, dzīvību, prātu un saprātu, tomēr Tevi jāapzinās ar Tavu iekšējo enerģiju. Tāpēc mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā. Ak, bezgalīgais, vissmalkākais, visa radītā ass un visa zinātāj! Dažādu veidu filozofi cenšas Tevi sasniegt ar prātošanu. Tu esi visu filozofisko pūliņu galamērķis, un visas filozofijas un mācības patiesībā apraksta Tevi. Mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā, jo Tu esi visu svēto rakstu un visu zināšanu avotu pirmsākums. Tu esi visu pierādījumu pamats, un Tu esi Augstākā Personība, kas var mums dot augstākās zināšanas. Tu esi visu vēlmju cēlonis un visu apmierinājuma veidu cēlonis. Tu esi Vēdu personifikācija. Tāpēc mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā.
Dārgais Kungs, Tu esi Dieva Augstākā Personība Krišna. Tu esi arī augstākais baudītājs, kas tagad atnācis kā Vasudēvas dēls, tīras skaidrības izpausme. Tu esi prāta un saprāta valdošās Dievības — Pradjumna un Anirudha —, un Tu esi visu vaišnavu Kungs. Izvēršoties par čatur-vjūhu, tas ir, Vāsudēvu, Sankaršanu, Anirudhu un Pradjumnu, Tu esi prāta un saprāta attīstības cēlonis. Vienīgi Tava darbība liek dzīvajām būtnēm aizmirst vai atklāt savu patieso būtību. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā (piecpadsmitajā nodaļā): Dievs Kungs atrodas visu būtņu sirdīs, un Viņš liek dzīvajām būtnēm aizmirst vai atcerēties savu sākotnējo būtību. Mēs daļēji saprotam, ka Tu esi mūsu sirdīs un novēro mūsu darbību. Taču Tavu klātbūtni novērtēt ir ļoti grūti, lai gan to kaut kādā veidā spēj ikviens. Tu esi materiālās un garīgās enerģijas augstākais valdnieks, tāpēc Tu esi visaugstākais vadītājs, lai gan atšķiries no šīs kosmiskās izpausmes. Tu esi liecinieks, radītājs un kosmiskās izpausmes materiāls. Tāpēc mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā. Dārgais Kungs! Lai radītu šo kosmisko izpausmi, Tev pašam nemaz nav jāpūlas. Izvēršot dažādās enerģijas — skaidrību, kaislības un neziņu —, Tu radi, uzturi un iznīcini visu kosmisko izpausmi. Tu valdi pār visu laika spēku un, vienkārši paskatoties uz materiālo enerģiju, radi šo Visumu, un iekustini dažādos materiālās dabas spēkus, kas dažādos veidos darbojas dažādās būtnēs. Tāpēc neviens nespēj aptvert, kā Tu darbojies šajā pasaulē. Dārgais Kungs, lai gan Tu esi izvērsies par trijām galvenajām Visuma Dievībām — Kungu Brahmu, Kungu Višnu un Kungu Šivu —, lai radītu, uzturētu un iznīcinātu pasauli, patiesībā Tu atklājies Kunga Višnu izskatā, lai dotu svētību dzīvajām būtnēm. Tāpēc tiem, kas ir patiešām mierīgi un kas tiecas pēc augstākā miera, ieteikts godināt Tavu miera pilno Kunga Višnu veidolu. Ak, Kungs, mēs veltām Tev savas lūgšanas. Tu redzi, ka šī nabaga čūska jau gandrīz zaudējusi dzīvību. Tu zini, ka mums, sievietēm, vīrs nozīmē visu, tāpēc, lūdzu, esi tik labs un piedod mūsu vīram Kālijam. Ja viņš nomirs, tad mums būs ļoti grūti. Apžēlojies par mums un piedod šim lielajam apvainotājam! Dārgais Kungs, visas dzīvās būtnes ir Tavi bērni, un Tu viņus uzturi. Arī šī čūska ir Tavs bērns, un Tu vari Kālijam piedot, lai gan viņš ir Tevi apvainojis, jo noteikti nav zinājis Tavas spējas. Lūdzu, piedod viņam šoreiz! Dārgais Kungs, mēs savu mīlestību veltām Tev, jo esam Tavas mūžīgās kalpones. Tu vari mums pavēlēt un likt darīt visu, ko vēlies. Ja dzīvā būtne ir ar mieru Tev pakļauties, tā atbrīvojas no jebkādām bailēm.»
Uzklausījis Nāgapatnī lūgšanas, Kungs Krišna atbrīvoja Kāliju. Kālija no sitieniem jau bija zaudējis samaņu. Atbrīvots no soda, viņš pamazām atguva dzīvību, un viņa jutekļi atkal spēja darboties. Viņš pazemīgi uzrunāja Visaugsto Kungu Krišnu: «Es esmu piedzimis par čūsku, tādēļ pēc dabas esmu dusmīgs un ļauns, jo atrodos vistumšākajā neziņā. Kungs, Tu ļoti labi zini, ka būtnei ir ļoti grūti pārvarēt dabiskās tieksmes, lai gan šo tieksmju dēļ tā pārceļo no viena ķermeņa uz otru.» Arī Bhagavad-gītā apstiprināts, ka izrauties no materiālās dabas važām ir ļoti grūti, taču tas, kurš uztic sevi Dieva Augstākajai Personībai Krišnam, ir brīvs no materiālās dabas īpašību ietekmes. «Mans dārgais Kungs,» turpināja Kālija, «Tu esi radījis visas materiālās dabas īpašības, no kurām savukārt radīts Visums. Tu esi dzīvo būtņu dažādo domāšanas veidu cēlonis, un atkarībā no domāšanas būtnes saņem dažādus ķermeņus. Mans dārgais Kungs, es esmu piedzimis par čūsku, tādēļ pēc dabas esmu ļoti dusmīgs. Kā gan es bez Tavas žēlastības varu atbrīvoties no savas iegūtās dabas? Izrauties no Tavas maijas važām ir ļoti grūti. Tava maija mūs tur verdzībā. Mans dārgais Kungs, lūdzu, piedod, ka manas materiālās tieksmes ir tik nepārvaramas. Tagad Tu vari mani sodīt vai glābt, kā pats vēlies.»
Dieva Augstākā Personība, kas darbojās maza bērna izskatā, to visu noklausījusies, teica čūskai: «Tev tūlīt jāpamet šī vieta un jādodas uz okeānu. Tūlīt ej prom! Vari ņemt līdzi visus savus bērnus, sievas un īpašumus. Beidz indēt Jamunas ūdeņus, lai no upes varētu mierīgi dzert Manas govis un ganiņi.» Tad Kungs teica, ka šī pavēle jāpaziņo visiem, lai, to dzirdot, neviens vairs nebaidītos no Kālijas.
Nevienam, kas klausās šo stāstu par čūsku Kāliju un tās sodīšanu, vairs nebūs jābaidās no ļaunajām čūskām. Vēl Kungs pavēstīja: «Tas, kas nomazgāsies Kālijas ezerā, kur esmu peldējies Es un mani draugi ganiņi, un tas, kurš, vienu dienu gavējis, ziedos senčiem šī ezera ūdeni, atbrīvosies no visu grēku sekām.» Vēl Kungs Kālijam teica: «Tu atnāci uz šejieni bailēs no Garudas. Agrāk tu dzīvoji brīnišķīgā vietā pie okeāna, bet Garuda gribēja Tevi apēst. Bet tagad, redzot Manu lotospēdu zīmes uz tavām galvām, viņš vairs tevi netraucēs.»
Kungs bija ļoti apmierināts ar Kāliju un viņa sievām. Uzklausījušas Kunga gribu, Kālijas sievas tūlīt sāka Viņu godināt, piedāvājot daudzas skaistas drēbes, puķes, vītnes, dārgakmeņus, rotas, sandalkoka pastu, lotosa ziedus un labus augļus. Tādā veidā viņas iepriecināja Garudas saimnieku, jo ļoti baidījās no milzīgā putna. Tad, paklausot Kunga gribai, visas čūskas pameta ezeru.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sešpadsmitajai nodaļai «Kālijas sodīšana».
Tālāk: 17. nodaļa