Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņpadsmitā nodaļa

null

Septiņpadsmitā nodaļa

Krišna nodzēš
meža ugunsgrēku

Kad valdnieks Parīkšits bija noklausījies stāstu par Kālijas sodīšanu, viņš jautāja Šukadēvam Gosvāmī, kādēļ Kālija pameta skaisto vietu, kur bija dzīvojis, un kāpēc Garuda tik ļoti neieredzēja viņu. Šukadēva Gosvāmī valdniekam pastāstīja, ka uz Nāgālajas salas dzīvoja čūskas, un Kālija tur bija viens no čūsku vadoņiem. Garuda, kuram garšoja čūskas, mēdza lidot uz šo salu un daudzas no tām nogalināt. Daļu no čūskām viņš patiešām apēda, bet pārējās noknāba tāpat vien. Rāpuļi to vairs nespēja izturēt, un viņu vadītājs Vāsuki lūdza aizsardzību Kungam Brahmam. Kungs Brahma norunāja ar Garudu, ka tas vairs neuzbruks rāpuļiem, ja viņi ik mēnesi ziedos Garudam vienu čūsku. Ziedojums bija jānoliek zem kāda koka. Garuda ar to bija apmierināts un vairs netraucēja pārējās čūskas.

Bet ar laiku Kālija sāka izmantot šos apstākļus. Viņš ļoti lepojās ar to, cik daudz viņam ir indes un cik lieli ir viņa materiālie spēki, tāpēc domāja: «Kāpēc Garudam jāsaņem šie ziedojumi?» Viņš vairs neko nepiedāvāja, bet pats apēda to, kas bija domāts Garudam. Kad diženais Kunga Višnu bhakta un nesējs uzzināja, ko dara Kālija, viņš ļoti sadusmojās un steidzās uz salu, lai nogalinātu nelietīgo čūsku. Kālija gribēja cīnīties ar Garudu un stājās viņam pretī ar savām daudzajām kapucēm un asajiem indes zobiem. Kālija koda, bet Tārkšjas dēls Garuda lielās dusmās un ar lielu spēku kā jau paša Kunga Višnu nesējs sita Kāliju ar saviem mirdzošajiem zelta spārniem. Kālija, kuru vēl sauc par Kadrūsutu jeb Kadrū dēlu, tūlīt bēga uz Kālijadāhas ezeru, kas bija savienots ar Jamunas upi. Šī vieta Garudam bija nepieejama.

Bija īpašs iemesls, kāpēc Kālija meklēja patvērumu Jamunas ūdeņos. Garuda mēdza lidot ne tikai uz Kālijas salu, bet arī uz Jamunu, lai ķertu un ēstu zivis. Taču Jamunā zem ūdens mēdza meditēt diženais jogs Saubhari Muni, kuram kļuva žēl zivju. Viņš teica, lai Garuda vairs nenāk un netraucē tās. Garuda ir Kunga Višnu nesējs, tāpēc viņš nav spiests kādam pakļauties. Tomēr viņš negribēja nepaklausīt lielajam jogam. Reiz, būdams izsalcis, Garuda neķēra vis daudzas zivis, bet aiznesa prom vienu lielu zivi, kas bija visu zivju vadonis. Saubhari Muni ļoti bēdājās par zivju vadoņa likteni un, domādams par ūdens iemītnieku aizsardzību, viņš nolādēja Garudu: «Ja Garuda vēl turpmāk nāks šurp un ēdīs zivis, es izmantošu visus savus spēkus, lai viņu uz vietas nogalinātu.»

Par šo lāstu zināja tikai Kālija, tāpēc viņš bija pārliecināts, ka Garuda uz turieni nenāks, un domāja, ka ezers blakus Jamunai būs labs patvērums. Tomēr ilgi dzīvot Saubhari Muni aizsardzībā Kālijam neiznāca, jo no Jamunas viņu aizdzina Garudas pavēlnieks Krišna. Jāpiezīmē, ka Garuda ir tieši saistīts ar Dieva Augstāko Personību, un viņš ir tik varens, ka nav pakļauts citu pavēlēm vai lāstiem. Par Garudu Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka viņš atrodas Dieva Augstākās Personības Bhagavāna līmenī, tāpēc Garudas nolādēšana no Saubhari Muni puses bija apvainojums. Lai gan Garuda necentās par to atmaksāt, Muni vienalga bija vainīgs par tādu izturēšanos pret diženu vaišnavu. Apvainojuma dēļ Saubhari atkrita no jogas ceļa un kļuva par ģimenes cilvēku, jutekļu baudītāju materiālajā pasaulē. Gadījums ar Saubhari Muni, kuram vajadzēja meditēt un gremdēties garīgā svētlaimē, ir laba mācība visiem vaišnavu apvainotājiem.

Galu galā Krišna iznāca no Kālijas ezera. Viņš bija skaisti uzposts, Viņa ķermeni klāja čandanas pasta, zelts un dārgakmeņu rotājumi. Kad Vrindāvanas iedzīvotāji, ganu zēni un vīrieši, māmiņa Jašoda, Mahārādža Nanda, govis un teliņi redzēja no Jamunas iznākam Krišnu, viņi jutās tā, it kā būtu atguvuši dzīvību. Kad cilvēks atgūst dzīvību, viņš gluži dabiski ir ļoti priecīgs un laimīgs. Visi pēc kārtas apskāva Krišnu, spieda Viņu pie krūtīm un atviegloti uzelpoja. Māmiņa Jašoda, Rohinī, Mahārādža Nanda un gani, apmīļojot Krišnu, bija bezgala laimīgi un domāja, ka sasnieguši augstāko dzīves mērķi.

Balarāma, apskaujot Krišnu, smējās, jo, kad pārējie bija izmisuši līdz nāvei, Viņš labi zināja, ar ko viss beigsies. Par Krišnu ļoti priecājās arī Jamunas krasta koki, govis, buļļi un teliņi. Tūlīt ieradās Vrindāvanas brāhmani ar savām sievām, lai apsveiktu Krišnu un Viņa ģimenes locekļus. Brāhmani tiek uzskatīti par sabiedrības garīgajiem skolotājiem. Viņi svētīja Krišnu un visu Viņa ģimeni un apsveica Krišnu ar izglābšanos. Vēl brāhmani lūdza, lai Mahārādža Nanda šim gadījumam par godu izdala dāvanas. Priecādamies par Krišnas atgriešanos, Mahārādža Nanda deva brāhmaniem daudz govju un zelta. Pa to laiku māmiņa Jašoda apmīļoja Krišnu un paņēma Viņu klēpī. Jašodas acis bija asaru pilnas.

Bija jau vēls vakars, un Vrindāvanas iedzīvotāji, arī govis un teliņi, bija ļoti noguruši, tāpēc nolēma pārnakšņot turpat upes krastā. Nakts vidū pēkšņi aizdegās mežs, un likās, ka uguns tūlīt aprīs visus Vrindāvanas iedzīvotājus. Svelme bija briesmīga, un visi tūlīt meklēja patvērumu pie Krišnas, Dieva Augstākās Personības, lai gan Viņš izskatījās pēc maza bērna. Ļaudis sauca: «Dārgais Krišna! Dieva Augstākā Personība! Dārgais Balarāma, visa spēka avot! Lūdzu, glābiet mūs no šīs uguns, kas visu aprij un iznīcina! Mums nav cita patvēruma. Liesmas visus mūs tūlīt aprīs!» Vrindāvanas iedzīvotāji lūdza Krišnu un teica, ka tiem nav cita patvēruma, kā vienīgi Viņa lotospēdas. Kungs Krišna apžēlojās par ļaudīm un tūlīt aprija meža ugunsgrēku. Krišnam tas nebija nekas neiespējams, jo Viņš ir bezgalīgs. Krišnam ir neierobežotas spējas darīt visu, ko Viņš vēlas.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņpadsmitajai nodaļai «Krišna nodzēš meža ugunsgrēku».


Tālāk: 18. nodaļa

Saturs Bibliotēka