Krišna, Dieva Augstākā Personība astoņpadsmitā nodaļa

null

Astoņpadsmitā nodaļa

Dēmona Pralambāsuras
nogalināšana

Kad Krišna bija aprijis meža ugunsgrēku, Viņš kopā ar radiniekiem, draugiem, govīm, teliņiem un buļļiem, skanot slavas dziesmām, atgriezās Vrindāvanā, kurā vienmēr ir daudz govju. Krišna un Balarāma ar ganu zēniem un meitenēm Vrindāvanā baudīja dzīvi. Pienāca vasara. Tā Indijā nav īpaši patīkama, jo ir ļoti karsts, bet Vrindāvanā visi bija ļoti priecīgi, jo tur vasara bija gluži kā pavasaris. Tā tas varēja notikt tikai tāpēc, ka Vrindāvanā dzīvoja Kungs Krišna un Balarāma, kuri valda pat pār Kungu Brahmu un Kungu Šivu. Vrindāvanā ir daudz ūdenskritumu; ūdens maigi šalc, un nevar pat dzirdēt circeņus. Viss ir valgs, tāpēc meži aizvien ir zaļi un skaisti.

Vrindāvanas iedzīvotājiem vasarā nekad nebija pārāk karsti, un viņus nemocīja dedzinošie saules stari. Ap Vrindāvanas ezeriem auga zaļa zāle. Ziedēja dažādi lotosi, kā kalhāra, kandža un utpala. Vējš nesa smaržīgos lotosa putekšņus. Jamunas, ūdenskritumu un ezeru ūdeņi veldzēja, un Vrindāvanas iedzīvotāji gandrīz nejuta vasaras karstumu.

Vrindāvana bija tik brīnišķīga! Tur vienmēr ziedēja puķes un staigāja dažādi dzīvnieki, dziedāja putni, dejoja un klaigāja pāvi, un dūca bites. Piecos dažādos veidos kūkoja dzeguzes.

Krišna, visa prieka avots, spēlēja flautu un kopā ar vecāko brāli Balarāmu, citiem ganiņiem un ar govīm gāja uz skaisto Vrindāvanas mežu, lai baudītu tā gaisotni. Visapkārt bija zaļas lapas un koki, kuru ziedi atgādināja pāva spalvas. Zēniem ap kaklu bija šo ziedu vītnes, un viņi bija izkrāsojušies ar safrānkrāsas krītu. Reizēm viņi dejoja un dziedāja, reizēm cīkstējās savā starpā. Kad Krišna dejoja, daži no ganiņiem dziedāja, citi spēlēja flautas, citi pūta bifeļu ragus vai aplaudēja Krišnam: «Mīļais brāli, Tu ļoti jauki dejo!» Īstenībā visi šie zēni bija padievi, kas bija nolaidušies no augstākajām planētām, lai piedalītos Krišnas rotaļās. Padievi ganu zēnu izskatā gluži kā aktieri ar uzslavām iedvesmoja Krišnu uz dejošanu. Vēl nebija pienācis laiks Balarāmas un Krišnas matu griešanas ceremonijai, un brāļu matu cirtas atgādināja kraukļa spalvas. Viņi ar draugiem spēlēja paslēpes, lēkāja un cīnījās savā starpā. Reizēm, kad draugi dziedāja un dejoja, Krišna viņus slavēja: «Vai, cik skaisti jūs dejojat un dziedat!» Zēni mētāja un ķēra bēla un āmalakī augļus. Viņi spēlēja «aklās vistiņas» un ķēra viens otru. Reizēm zēni atdarināja briežus un dažādus putnus. Viņi jokojās, kurkstēdami kā vardes, un šūpojās koku paēnā. Dažreiz viņi spēlēja karali un pavalstniekus. Tā Balarāma un Krišna spēlējās ar draugiem un baudīja atspirdzinošo Vrindāvanas gaisotni. Apkārt bija upes, ezeri, strauti, skaisti koki, brīnišķīgi augļi un ziedi.

Reiz šo pārpasaulīgo spēļu laikā pie zēniem atnāca liels dēmons vārdā Pralambāsura. Viņš vēlējās nolaupīt Balarāmu un Krišnu. Lai gan Krišna tēloja mazu ganiņu, Viņš bija Dieva Augstākā Personība un zināja visu — gan pagātni, gan tagadni, gan nākotni. Kad ieradās Pralambāsura, Krišna sāka domāt, kā lai nogalina dēmonu, taču ārēji bija ļoti laipns. Viņš teica: «Mans dārgais draugs, ļoti labi, ka tu esi atnācis piedalīties mūsu spēlēs.» Tad Krišna sasauca visus draugus un teica: «Tagad mēs sadalīsimies pa pāriem un cīnīsimies viens pret otru.» Zēni sanāca kopā, daži nostājās Krišnas pusē, citi — Balarāmas pusē un sāka cīkstēties. Bija norunāts, ka zaudētājiem būs jānes uzvarētāji uz muguras. Iedami caur Bhāndīravanas mežu, zēni spēlējās un tajā pat laikā pieskatīja govis. Uzvarēja zēni, kas bija Balarāmas pusē (starp tiem bija arī Šrīdāma un Vrišabha), un Krišnas pusei bija jānes pretinieki uz pleciem cauri Bhāndīravanas mežam. Dieva Augstākajai Personībai Krišnam, kas bija uzvarēts, vajadzēja nest Šrīdāmu, un Bhadrasēna nesa Vrišabhu. Pralambāsura, kurš ganiņa izskatā arī piedalījās spēlē, nesa uz muguras Balarāmu. Pralambāsura bija vislielākais no dēmoniem, un viņš bija nospriedis, ka Krišna ir visvarenākais no ganu zēniem.

Lai turētos tālāk no Krišnas, Pralambāsura aiznesa Balarāmu lielu gabalu projām. Dēmons, bez šaubām, bija ļoti stiprs un varens, bet viņam uz pleciem sēdēja Balarāma, kas tiek salīdzināts ar kalnu. Tāpēc dēmonam bija ļoti grūti, un viņš pieņēma savu īsto izskatu. Pralambāsuram uz galvas bija zelta bruņucepure, viņu rotāja auskari, un likās, ka negaisa mākonis nes mēnesi. Balarāma redzēja, ka dēmons ir izaudzis līdz mākoņiem, viņa acīs deg sarkana uguns, mutē šņakst asi zobi. Sākumā Balarāma bija ļoti pārsteigts par dēmona izskatu un nodomāja: «Kā gan Mans nesējs tik pēkšņi izmainījies?» Taču ar savu skaidro prātu Balarāma ātri saprata, ka Viņu projām no draugiem nes dēmons, kas grib Viņu nogalināt. Balarāma ar savu stipro dūri iesita dēmonam pa galvu gluži kā debesu planētu valdnieks, kas sper zibeni kalna virsotnē. No Balarāmas sitiena dēmons nokrita gar zemi beigts gluži kā čūska ar sašķaidītu galvu, un viņam no mutes tecēja asinis. Dēmons nokrita ar tādu troksni, it kā gāztos liels kalns, kurā trāpījis valdnieka Indras zibens. Visi zēni steidzās uz turieni. Pārsteigti par briesmīgo skatu, viņi slavēja Balarāmu: «Lieliski! Lieliski!» Dziļā mīlestībā zēni apskāva Balarāmu, it kā Viņš būtu izglābies no nāves, svētīja un apsveica Viņu. Debesu planētu padievi priekā kaisīja ziedus pār Balarāmas pārpasaulīgo ķermeni, kā arī svētīja Viņu un apsveica ar lielā dēmona Pralambāsuras nogalināšanu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» astoņpadsmitajai nodaļai «Dēmona Pralambāsuras nogalināšana».


Tālāk: 19. nodaļa

Saturs Bibliotēka