Krišna, Dieva Augstākā Personība sešdesmitā nodaļa

null

Sešdesmitā nodaļa

Krišnas ģimenes radu raksti

Krišnam bija 16 108 sievas, un katra no tām laida pasaulē desmit dēlus, kuri spēka, skaistuma, gudrības, slavas, bagātības un atsacīšanās ziņā līdzinājās savam tēvam: kāds tēvs, tāds dēls. Visas 16 108 Krišnas sievas bija princeses, un katra no tām redzēja, ka Krišna vienmēr atrodas viņas pilī un neatstāj mājas. Katra no valdniecēm uzskatīja Krišnu par paklausīgu vīru, kas ļoti pieķēries viņai, taču patiesībā Krišnu nesaistīja neviena no tām. Katra valdniece sevi uzskatīja par vienīgo Krišnas sievu un domāja, ka ir ļoti dārga Viņam, taču Kungs Krišna, kurš ir ātmārāma jeb sevī pilnīgs, nebija pret viņām ne labs, ne naidīgs. Viņš bija vienāds pret visām sievām un izturējās kā nevainojams vīrs, lai darītu tām prieku. Viņam nebija vajadzīga neviena sieva. Patiesībā šīs sievietes nespēja saprast, cik cildens ir Krišna un kas Viņš patiesībā ir.

Visas princeses, Krišnas sievas, bija ārkārtīgi skaistas, un visām viņām patika Krišnas acis, kas bija kā lotosa ziedlapiņas, Viņa skaistā seja, garās rokas, mīļais smaids, joki un apburošie vārdi. Tāpēc viņas ģērbās, cik vien pievilcīgi mācēja, lai ar savu sievišķīgo skaistumu savaldzinātu Krišnu. Valdnieces smējās un kustināja uzacis, šaujot savas mīlestības bultas, lai atmodinātu Krišnā iekāri. Tomēr viņas nespēja satraukt Krišnas prātu vai radīt Viņā tieksmi pēc dzimumsakariem. Tas nozīmē, ka Krišna savienojās ar savām sievām tikai un vienīgi tāpēc, lai laistu pasaulē bērnus.

Dvārakas valdnieces bija ļoti laimīgas, ka Kungs Šrī Krišna bija kļuvis par viņu vīru un dzīvesbiedru, lai gan Viņam nespēj tuvoties tādi augsti padievi kā Brahma. Kungs Krišna dzīvoja ar katru no savām valdniecēm kā labs vīrs ar sievu un izturējās pret viņām tā, ka ik mirklis nesa jaunu, aizvien lielāku pārpasaulīgu svētlaimi, kas izpaudās smaidos, vārdos un attiecībās. Katrai no sievām bija simtiem un tūkstošiem kalpoņu, tomēr, kad Krišna ienāca pilī, katra no sievām pati sagaidīja Krišnu, ērti apsēdinot Viņu, godinot Viņu ar visiem vajadzīgajiem piederumiem, nomazgājot Viņa lotospēdas, piedāvājot beteļriekstus, masējot kājas, lai atbrīvotu Viņu no noguruma, apvēdinot Viņu, piedāvājot dažādas sandalkoka pastas, eļļas un smaržvielas, liekot Viņam ap kaklu ziedu vītnes, kārtojot Viņam matus, guldinot Viņu un palīdzot mazgāties. Tā valdnieces visādā ziņā apkalpoja Krišnu, it īpaši tad, kad Viņš ēda. Viņas pastāvīgi kalpoja Kungam.

Katrai no Krišnas 16 108 valdniecēm bija desmit dēli, un šeit tiks nosaukti pirmo astoņu valdnieču dēli. Desmit Rukminī dēli bija Pradjumna, Čārudēšna, Sudēšna, Čārudēha, Sučāru, Čārugupta, Bhadračāru, Čāručandra, Vičāru un Čāru. Neviens no viņiem pēc savām īpašībām neatpalika no sava dievišķā tēva Kunga Krišnas. Desmit Satjabhāmas dēli bija Bhānu, Subhānu, Svarbhānu, Prabhānu, Bhānumāns, Čandrabhānu, Brihadbhānu, Atibhānu, Šrībhānu un Pratibhānu. Arī nākamajai valdniecei Džāmbavatī bija dēli, no kuriem vecākais bija Sāmba. Viņus sauca: Sāmba, Sumitra, Purudžits, Šatadžits, Sahasradžits, Vidžaja, Čitrakētu, Vasumāns, Dravida un Kratu. Kungs Krišna īpaši mīlēja Džāmbavatī dēlus. Valdnieka Nagnadžita meitas Satjas desmit dēli bija Vīra, Čandra, Ašvasēna, Čitragu, Vēgavāns, Vriša, Āma, Šanku, Vasu un Kunti. Kunti no viņiem bija visspēcīgākais. Desmit Kālindī dēli bija Šruta, Kavi, Vriša, Vīra, Subāhu, Bhadra, Šānti, Darša, Pūrnamāsa, un visjaunākais bija Somaka. Madrasas apgabala valdnieka meitas Lakšmanes desmit dēli bija Praghoša, Gātravāns, Simha, Bala, Prabala, Ūrdhvaga, Mahāšakti, Saha, Odža un Aparādžita. Gluži tāpat desmit Mitravindas dēli bija Vrika, Harša, Anila, Gridhra, Vardhana, Anāda, Mahāmsa, Pāvana, Vahni un Kšudhi. Nākamajai sievai Bhadrai bija desmit dēli, kurus sauca par Sangrāmadžitu, Brihatsēnu, Šūru, Praharanu, Aridžitu, Džaju, Subhadru, Vāmu, Āju un Satjaku. Bez šīm astoņām valdniecēm Krišnam bija vēl bija 16 100 sievas, un arī katrai no viņām bija desmit dēli.

Rukminī vecākais dēls Pradjumna jau no dzimšanas kļuva par Mājāvatī vīru, un pēc tam viņš apprecējās ar Rukmavatī, savas mātesbrāļa Rukmī meitu. Rukmavatī laida pasaulē Anirudhu. Tādā veidā Krišnas ģimenē, kurā ietilpst Krišna ar savām sievām, viņu dēli, mazdēli un pat mazmazdēli — kopā ir gandrīz miljards locekļu.

Krišnas pirmās sievas Rukminī vecākais brālis Rukmī cīņā tika sakauts un apvainots, taču pēc Rukminī lūguma Krišna viņu nenogalināja. Kopš tā laika Rukmī necieta Krišnu un vienmēr bija naidīgs pret Viņu. Tomēr Rukmī meita apprecējās ar Krišnas dēlu, un mazmeita — ar Krišnas mazdēlu Anirudhu. Kad Mahārādža Parīkšits to uzzināja no Šukadēvas Gosvāmī, viņš bija mazliet pārsteigts: «Es brīnos, ka Rukmī un Krišna, kas bija tik lieli ienaidnieki, pieļāva, ka viņu pēcnācēji precas savā starpā.» Mahārādža Parīkšits gribēja zināt, kā tas varēja notikt, un tāpēc izjautāja Šukadēvu Gosvāmī. Šukadēva Gosvāmī nodarbojās ar jogu, un viņa skatam nekas nevarēja palikt apslēpts. Tādi pilnīgi jogi kā Šukadēva Gosvāmī visos sīkumos spēja redzēt pagātni, tagadni un nākotni. Tādēļ no šādiem jogiem un mistiķiem neko nevar noslēpt. Uzklausījis Mahārādžas Parīkšita jautājumu, Šukadēva Gosvāmī atbildēja.

Pradjumna, Krišnas vecākais dēls, kuru bija laidusi pasaulē Rukminī, bija pats mīlas dievs. Viņš bija tik skaists un pievilcīgs, ka Rukmī meita Rukmavatī savā svajamvarā nespēja izvēlēties par vīru nevienu citu, kā viņu. Tāpēc šajā līgavaiņa izvēles ceremonijā viņa visu prinču klātbūtnē aplika Pradjumnam ap kaklu ziedu vītni. Kad starp prinčiem notika cīņa, Pradjumna izrādījās uzvarētājs, un tādēļ Rukmī bija spiests atdot savu daiļo meitu par sievu viņam. Lai gan Rukmī sirdī dega mūžīgs naids pret Krišnu, viņa māsas Rukminī nolaupītāju un viņa paša apvainotāju, Rukmī tomēr nespēja nepiekrist kāzām, jo gribēja iepriecināt Rukminī, kad viņa meita bija izvēlējusies par vīru Pradjumnu. Tādā veidā Pradjumna kļuva par Rukmī znotu. Bez desmit dēliem, par kuriem jau bija runāts iepriekš, Rukminī bija arī daiļa meita zilām acīm, un viņa apprecējās ar Kritavarmas dēlu Bali.

Lai gan Rukmī bija zvērināts Krišnas ienaidnieks, viņš ļoti mīlēja savu māsu Rukminī un vēlējās viņu visādā ziņā iepriecināt. Kad Rukminī mazdēlam Anirudham pienāca laiks precēties, Rukmī viņam par sievu deva savu mazmeitu Ročanu. Laulības starp tiešajiem brālēniem un māsīcām Vēdu kultūrā netiek uzskatītas par labām, taču Rukmī par prieku savai māsai Rukminī izprecināja Krišnas dēlam un mazdēlam savu meitu un mazmeitu. Kad vecāki bija vienojušies par Anirudhas un Ročanas laulībām, no Dvārakas uz Bhodžakatu ceļā devās liels kāzu gājiens, kurā bija arī Anirudha. Rukmī bija iekarojis Bhodžakatu pēc tam, kad Krišna nolaupīja viņa māsu. Kāzu gājienu vadīja vectēvs Kungs Krišna kopā ar Kungu Balarāmu un savu pirmo sievu Rukminī, kā arī dēlu Pradjumnu, Džāmbavatī dēlu Sāmbu un daudziem citiem radiniekiem un ģimenes locekļiem. Viņi ieradās Bhodžakatā, kur mierīgā gaisotnē notika kāzu ceremonija.

Kalingas valdnieks bija Rukmī draugs, un viņš tam ieteica spēlēt šahu ar Balarāmu un uzvarēt Viņu derībās. Kšatriju valdniekiem derības un šaha spēle nebija nekas neparasts. Ja viens draugs aicināja otru pie šaha galdiņa, tad otrais nedrīkstēja atteikties. Šrī Balarāma nebija īpaši prasmīgs šaha spēlētājs, un Kalingas valdnieks to zināja. Tāpēc viņš ieteica Rukmī atmaksāt Krišnas ģimenes locekļiem, izaicinot Balarāmu uz šaha spēli. Lai gan Šrī Balarāmadžī nebija īpaši prasmīgs šahists, Viņam ļoti patika sacensības. Viņš pieņēma Rukmī izaicinājumu un apsēdās pie galdiņa. Spēlē par likmi tika izmantotas zelta monētas, un pirmo reizi pretinieki spēlēja uz simts monētām, tad — uz tūkstoš monētām, un tad — uz desmittūkstoš monētām. Rukmī katru reizi uzvarēja, un Balarāma cieta sakāvi.

Šrī Balarāmas neveiksmes Kalingas valdniekam noderēja par labu ieganstu, lai pasmietos par Krišnu un Balarāmu. Viņš nepārtraukti jokoja un beigās pilnā kaklā sāka smieties, parādot Balarāmam zobus. Tā kā Balarāma bija zaudētājs, Viņam šie joki nemaz nepatika, un Viņš sāka uztraukties. Rukmī vēlreiz izaicināja Balarāmu uz spēli, un šoreiz likme bija simttūkstoš monētas, taču Balarāma uzvarēja. Tomēr viltīgais Rukmī sāka apgalvot, ka Balarāma ir zaudējis, un sauca sevi par uzvarētāju. Balarāmadžī par šiem meliem ļoti sadusmojās uz Rukmī. Viņa pēkšņās un briesmīgās dusmas bija kā paisuma vilnis okeānā pilnmēness dienā. Kunga Balarāmas sarkanīgās acis niknumā kļuva vēl sarkanākas. Šoreiz Viņš pats izaicināja pretinieku uz spēli un saderēja uz simts miljoniem monētu.

Arī šoreiz Balarāma saskaņā ar šaha likumiem uzvarēja, taču viltīgais Rukmī vēlreiz nosauca sevi par uzvarētāju. Viņš piesauca par lieciniekiem sanākušos prinčus un īpaši minēja Kalingas valdnieka vārdu. Strīda laikā no debesīm atskanēja balss, pavēstot, ka Balarāma ir bijis godīgs un ir uzvarējis šo spēli, bet Rukmī ir krāpnieks, un viņa apgalvojumi ir pilnīgi nepatiesi.

Par spīti debesu vēstījumam Rukmī joprojām teica, ka Balarāma ir zaudējis. Rukmī bija ļoti uzstājīgs, un likās, ka viņš pats piesauc savu nāvi. Paklausīdams sava drauga aplamajam padomam, uzpūtīgais Rukmī nepievērsa uzmanību debesu balsij un sāka izsmiet Balarāmadžī. Viņš teica: «Mans dārgais Balarāma! Jūs, brāļi, esat tikai gani un varbūt kaut ko saprotat no govīm, bet kā gan Jūs varat kaut ko zināt no šaha spēles vai bultu šaušanas kaujas laukā? Šīs mākslas pārzina vienīgi prinči.» Dzirdot Rukmī ņirdzīgos vārdus un apkārtējo prinču skaļos smieklus, Kungs Balarāma briesmīgās dusmās paķēra vāli un, ne vārda neteikdams, sita Rukmī pa galvu. Rukmī nogāzās zemē kā nopļauts un bija pagalam. Tā šajā svētīgajā Anirudhas kāzu ceremonijā Balarāma nogalināja Rukmī.

Kšatriju sabiedrībā tādi gadījumi nav nekas neparasts, un Kalingas valdnieks, baidīdamies kļūt par nākamo upuri, metās bēgt. Taču Balarāma jau pēc pāris soļiem viņu noķēra. Tā kā valdnieks, izsmejot Balarāmu un Krišnu, bija rādījis zobus, Balarāma ar savu vāli tos izsita. Tika notverti arī pārējie prinči, kas atbalstīja Kalingas valdnieku un Rukmī, un Balarāma ar vāli viņus piekāva, salaužot tiem rokas un kājas. Neviens necentās atmaksāt, katrs mēģināja glābt savu ādu un skrēja projām, cik vien ātri varēja.

Kad notika strīds starp Balarāmu un Rukmī, Kungs Krišna nebilda ne vārda, jo zināja, ka, atbalstot Balarāmu, darīs nelaimīgu Rukminī, bet, sakot, ka Rukmī nogalināšana ir bijusi netaisnīga, apbēdinās Balarāmu. Tāpēc Kungs Krišna sava mazdēla kāzās neko neteica par svaiņa Rukmī nāvi. Viņš gribēja būt labs gan pret Balarāmu, gan pret Rukminī. Pēc tam notika ceremoniāla līgavas un līgavaiņa iesēdināšana karietē, un jaunais pāris līgavaiņa radinieku pavadībā devās uz Dvāraku. Līgavaiņa radiniekus pastāvīgi sargāja Kungs Krišna, dēmona Madhu nogalinātājs. Tā viņi atstāja Rukmī valsti Bhodžakatu un priecīgi brauca uz Dvāraku.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sešdesmitajai nodaļai «Krišnas ģimenes radu raksti».


Tālāk: 61. nodaļa

Saturs Bibliotēka